VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
18. februārī, 2021
Lasīšanai: 25 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
22
22

Revolūcijas, kuras mūsdienās veido sociālie mediji

LV portālam: JĀNIS BUHOLCS, Dr. sc. comm., Vidzemes Augstskolas asociētais profesors

FOTO no personīgā arhīva

Pašlaik ir novērojama tendence visas sabiedrības problēmas piedēvēt sociālajiem medijiem, tostarp viedokļu polarizāciju, radikalizāciju un ticēšanu nepatiesām lietām, saka Dr. sc. comm. Vidzemes Augstskolas asociētais profesors JĀNIS BUHOLCS. Tomēr demokrātijai bīstamie procesi ir sākušies ne tikai sociālo mediju dēļ. Iespējams, digitālās platformas šos procesus ir pastiprinājušas, tie pilnīgi noteikti ir kļuvuši redzamāki. Tāpēc, viņaprāt, risinājums nav meklējams tikai sociālo mediju regulācijā.

īsumā
  • Sociālo mediju platformās notiek daudzi dažādi svarīgi mūsdienu politiskie un sociālie procesi, kuriem jau ir plašāka ietekme uz sabiedriskajiem procesiem.
  • Taču sociālie mediji neko neveido, tie paši nav dzinējspēks. Tie atspoguļo to, ko dara lietotāji.
  • Demokrātijai bīstamie procesi, kurus iezīmē polarizācija un grūtības vienoties par kopējiem faktiem, sākušies ne tikai tāpēc, ka ir pieejami sociālie mediji.
  • Iemesli, kāpēc uzvarēja Tramps un kāpēc notika breksits, ir meklējami krietni plašākos politiskajos procesos.
  • Skaidrs, ka sabiedrībai ir vajadzīga informācija, un to vislabāk spēj radīt žurnālisti. Bet vai sabiedrība to apzinās un ir gatava maksāt par žurnālistu darbu?
  • Ja cilvēki neuzticas valdībai, tad, protams, neizticēsies arī oficiālajiem skaidrojumiem. Nonākot paši pie savām alternatīvajām interpretācijām, viņi var iegūt autonomijas, patstāvības sajūtu.
  • Terorisms, naida runa, “mēs un viņi” domāšana – šīs problēmas sabiedrībā eksistē neatkarīgi no sociālajiem medijiem.
  • Gluži tāpat kā Arābu pavasara laikā daudzi uzskatīja, ka pietiek tikai cilvēkiem iedot internetu, lai attīstītos demokrātija, tagad daudziem šķiet, ka pietiek tikai atņemt cilvēkiem feisbuku, lai atkal būtu miers un saskanība.

Vienā no Saeimas apakškomisijām apspriežot sociālo mediju satura regulācijas iespējas, savas prezentācijas ievadā teicāt, ka īpaša uzmanība šai problēmai pievērsta saistībā ar notikumiem ASV, kad pēc protestētāju ielaušanās Kapitolijā feisbuks un tviteris lēma bloķēt tobrīd vēl ASV prezidenta Donalda Trampa profila kontus. Par ko šī situācija liek aizdomāties?

Vispirms jau par to, ka sociālie mediji ir kļuvuši ļoti ietekmīgi mūsdienu informācijas vidē. Tieši sociālo mediju platformās notiek daudzi dažādi svarīgi mūsdienu politiskie un sociālie procesi, kuriem jau ir plašāka ietekme ne tikai uz interneta lietotājiem, bet arī uz sabiedriskajiem procesiem. Un ir jautājums, kā šo vidi attīstīt un regulēt, lai tā darbotos sabiedrības interesēs, un kas par to atbild.

Vai šis gadījums nav apliecinājums tam, ka sociālo mediju spēks ir rīkot gandrīz vai revolūcijas?

Mēdz teikt, ka sociālie mediji mūsdienās veido revolūcijas, bet tas ir vienkāršots skatījums uz tehnoloģiju un sabiedrības mijiedarbību. Pirms gadiem desmit, Arābu pavasara laikā, arī bija daudz runu par to, ka reģionā notiekošais ir “sociālo mediju revolūcija”. Tolaik dominēja uzskats, ka internetam un sociālajiem medijiem ir demokrātiski efekti: iedodiet cilvēkiem internetu, tviteri, un viņi pašorganizēsies, ies ielās un gāzīs tirānus. Taču ne jau sociālie mediji paši kaut ko panāk un veicina – iznākums ir atkarīgs no tā, kuras sabiedrības grupas un kā šos rīkus izmanto. Šobrīd labi zinām, ka šajā vidē labi panākumi ir arī diktatoriem, sazvērestības teoriju izplatītājiem un propagandistiem.

Tagad sabiedrības uzskati par sociālajiem medijiem ir kļuvuši diametrāli pretēji: lielās tehnoloģiju kompānijas tiek plaši kritizētas gan par to, kā tās ievāc datus un kļūst par rīkiem politisko manipulatoru rokās, gan par to, kā tās veicina sabiedrības fragmentāciju un noslēgšanos informācijas burbuļos. Noskaņojums ir pavisam cits, taču ironiskā kārtā izpratne par sociālajiem medijiem īpaši nav mainījusies – tiem joprojām tiek piedēvēti kādi noteikti efekti.

Bet sociālie mediji neko neveido, tie paši nav dzinējspēks. Tie atspoguļo to, ko dara lietotāji. Tiesa, tas nav precīzs, bet gan izkropļots sabiedrības attēls, bet tomēr procesiem, kas notiek ar sociālo mediju starpniecību, avots ir cilvēki, kas šajās platformās darbojas un vēlas kaut ko panākt. Tāpēc ir jāfokusējas ne tikai uz to, ko dara sociālie mediji, kuriem, bez šaubām, ir nozīmīga loma mūsdienu sabiedrības komunikācijas procesos, bet arī uz to, ko dara sociālo mediju lietotāji un kas ir tā mūsu sabiedrības daļa, kurai sociālie mediji ļauj kļūt redzamākai un ietekmīgākai.

Pēc notikumiem ASV Vašingtonas domnīcas “Atlantijas padome” Digitālās kriminālistikas izpētes laboratorijas direktors Greiems Brūki rakstīja: ja ekstrēmistu grupas ir spiestas pāriet no atvērtiem un viegli pieejamiem tiešsaistes forumiem uz slēgtām un šifrētām digitālām telpām, tad varas iestādēm tās būs grūtāk izsekot.

Tas ir koks ar diviem galiem. Varbūt, ja ekstrēmistu grupas tiks izraidītas no vienas platformas, tās atradīs citu platformu, kurā viņu aktivitātēm būs grūtāk sekot līdz, tostarp tāpēc, ka ir iespējams izmantot pakalpojumus, kurā saziņa tiek šifrēta, piemēram, “WhatsApp” un “Signal”. Tajā pašā laikā ekstrēmistu padzīšana tomēr samazina potenciālo auditoriju, kuru viņi sasniegs, jo viņi dodas uz mazākām platformām – daļa auditorijas viņiem sekos, bet šīs lietotāju migrācijas plašums ir atvērts jautājums.

Taču pats fakts, ka ekstrēmisti tiešsaistē atradīs citas pulcēšanās telpas, nav arguments, lai ļautu viņiem pilnīgi brīvi izpausties lielajos sociālajos medijos un lai tajos nemēģinātu uzturēt kaut kādus vispārējus standartus, kādi eksistē arī jebkurā citā publiskajā telpā. Piemēram, nepatiesas informācijas izplatīšana, citu lietotāju vajāšana – pret to ir jāvēršas.

Skaidrs, ka par sociālo mediju satura pārvaldību un dzēšanas principiem tādā formātā, kā tā notiek pašlaik, ir daudz jautājumu; varam diskutēt, ko var un ko nevar atļaut, taču tas nenozīmē, ka nevajag darīt neko.

Vai esat pētījis, kādas tēmas dominē Latvijā feisbukā un tviterī? Kādas ir populārākās Latvijas grupas, un par ko tur tiek spriests?

Tās ir tēmas, kuras cilvēkus interesē. Ja zinām, kāda informācija daudzus cilvēkus piesaista vispār, varam visai droši prognozēt, ka tā būs plaši sastopama arī sociālajos medijos. Bet spektrs ir ļoti plašs. Piemēram, populāras ir praktiskas tēmas – pārdošanas, savstarpējās palīdzības apmaiņas grupas. Feisbukā ir populāras Rīgas apkaimju grupas, piemēram, Pļavnieki vai Purvciems, kurās kaimiņi dalās ar dažādu informāciju, kas nosacītai lietotāju kopienai ir svarīga.

Cilvēkus interesē arī politika, viņi pauž savus uzskatus par to, kā lietām būtu jābūt, un ar saviem klikšķiem izsaka atbalstu noteiktiem politiskajiem spēkiem. Ir konkrēti politiskā satura veidi, uz kuriem lietotāji labi reaģē, un ir daži politiķi, kas ir veiksmīgi sociālajos medijos piesaistījuši sev auditoriju, labi “uzķēruši”, kā un par kādām tēmām vajag runāt ar cilvēkiem. Piemēram, ir labi zināms, ka daļai sabiedrības nepatīk, kādus pasākumus izmanto valdība, apkarojot Covid-19, un ir samērā viegli gūt popularitāti, kritizējot valdību, neatkarīgi no tā, cik šī kritika konkrētajā situācijā ir pamatota.

Otra lieta – sociālos medijus cilvēki izmanto, lai sekotu līdzi ziņām, feisbukā diezgan populāras ir mediju lapas.

Bet populāra ir arī dezinformācija. Piemēram, visai lielu auditoriju arī Latvijā ir iemantojuši vakcīnu pretinieki.

Cik lielā mērā sociālās platformas aizstāj tradicionālos medijus?

Manuprāt, nevaram runāt par to, ka sociālie mediji var aizstāt žurnālistiku. Jautājums ir par avīžu vai citu mediju formātu nākotni – bet tā ir pavisam cita tēma. Skaidrs, ka sabiedrībai ir vajadzīga informācija, un to vislabāk spēj radīt žurnālisti. Bet vai sabiedrība to apzinās un ir gatava maksāt par žurnālistu darbu? Tas ir izaicinošs jautājums.

Arī tradicionālie mediji ir kļuvuši visnotaļ atkarīgi no sociālajiem medijiem, t. i., viņi izmanto platformas, lai sasniegtu auditoriju, sniegtu savu saturu. Tradicionālie mediji mēģina saprast, kādā veidā saturs darbojas sociālajos medijos, un vienā vai otrā veidā to mazliet pamaina. Mediji savas redakcionālās izvēles dažkārt balsta uz to, kas varētu labi “darboties” sociālajos medijos. Tas no žurnālistikas standartu viedokļa varētu būt arī problemātiski, bet tā ir viena no izdzīvošanas stratēģijām.

Tātad nākotnē sociālie mediji nepārņems vadošo informatīvo lomu?

Ja ar informatīvo lomu saprotam to, ka cilvēki sociālajos medijos seko līdzi ziņām un citai aktuālajai informācijai, tad tas jau notiek tagad. Daļa lietotāju vairs pat neapmeklē mediju interneta lapas, bet skatās, kādas ziņas ir atrodamas viņu sociālo mediju plūsmā. Tādā ziņā var teikt, ka sociālajiem medijiem ir vadošā loma. Bet tā nav pilnīga, jo ir atkarīga no informācijas avotiem, kuri piegādā vai ievieto saturu, tostarp žurnālistiem un ziņu medijiem.

Vai, jūsuprāt, sociālie mediji uzlabo pasauli vai, gluži otrādi, ir potenciāls demokrātijas apdraudējums? Kurā brīdī pozitīvie efekti pārvēršas sabiedrības apdraudējumā un manipulācijā?

Nevajadzētu runāt par sociālajiem medijiem izslēdzošās kategorijās un domāt, ka tehnoloģijām ir noteicošs vai determinējošs efekts uz sabiedrību. Protams, gan komunikācijas rīki, gan informācija ietekmē dažādus sociālos procesus. Taču iznākums ir atkarīgs no tā, kā šie mediji tiek lietoti.

Problemātiskie iznākumi, piemēram, tik daudz pieminētā nepatiesas informācijas izplatība, neatsver to, ka ir dažādas labas iezīmes – cilvēki spēj cits citu atrast, uzturēt kontaktus, apmainīties svarīgām, aktuālām idejām.

Vai sociālajos medijos vispār var runāt par vārda brīvību, ņemot vērā, ka to satura izplatības pamatā ir sarežģīti algoritmi, mērķētas reklāmas, bieži vien paša patērētāja neapzināta iekapsulēšanās informatīvajā burbulī, kurā cita veida viedoklim ir neiespējami iespraukties?

Jautājums izklausās tā, it kā sociālie mediji cilvēkam būtu atņēmuši rīcības brīvību. Sociālo mediju informācijas vide tik tiešām var ietekmēt dažādus sociālos un politiskos procesus. Bet tam visam pamatā tomēr ir lietotāju pašu izvēle – kam sekot, ko skatīties, kā rīkoties. Tas, kas notiek sociālajos medijos, lielā mērā ir cilvēku pašu izvēle. Šo izvēli varbūt var pavirzīt vienā vai otrā virzienā, bet to ir grūti radīt no nekā.

Lasot sociālajiem medijiem veltīto kritiku, piemēram, par [politisko konsultāciju uzņēmuma] “Cambridge Analytica” sadarbību ar Trampa kampaņu un breksita atbalstītājiem, var rasties iespaids, ka ir izgudrots uz datiem balstīts brīnumlīdzeklis, kas ļauj ietekmēt cilvēku izvēli – piespiest cilvēkus darīt to, ko viņi nevēlas. Bet nevajag uzskatīt, ka Tramps uzvarēja tikai tāpēc, ka pirka reklāmas feisbukā, vai ka Lielbritānijā tik liels atbalsts breksitam bija tāpēc, ka ar cilvēkiem tika manipulēts. Protams, politiskās reklāmas kampaņas rezultātus ietekmē, taču – cik lielā mērā? Iemesli, kāpēc uzvarēja Tramps un kāpēc notika breksits, ir meklējami krietni plašākos politiskajos procesos. Svarīgāks par sociālo mediju manipulāciju bija tas, ka sabiedrībā vienkārši bija pieprasījums pēc noteiktām idejām, noteiktas politiskās programmas un solījumiem.

Visā pasaulē arvien vairāk tiek runāts par to, ka sociālo mediju platformas būtu jāregulē. Vieni aicina tās aktīvāk sadarboties pašregulācijas virzienā, citi sauc pēc stingrākas likuma varas iejaukšanās nacionālā vai starptautiskā līmenī. Lielās sociālo mediju platformas feisbuks un tviteris jau pašregulējas. Vai ar to pietiek? Kas pasaulē tiek darīts, lai novērstu informācijas haosa radītās sekas?

Pašregulācija noteikti ir svarīga kā viens no elementiem. Sociālo mediju kompānijas reaģē uz kritiku, kas izskan sabiedrībā un politiskajās aprindās par daudzajiem veidiem, kā šīs platformas tiek izmantotas ļaunprātīgi. Pēdējos gados tās vairākkārt tika sauktas uz ASV Kongresu atbildēt uz dažādiem jautājumiem. Bet situācija, ka daudzās valstīs plaši lietota komunikācijas infrastruktūra tiek regulēta atbilstoši Silīcija ielejas izpratnei par to, kā lietām būtu jābūt, un neņemot vērā vietējo kontekstu, nav optimāla.

Dažādās valstīs jau tiek pieņemti likumi, kas ir vērsti uz sociālo mediju regulāciju. Piemēram, Vācijā, kurā ir ļoti strikti naida runas likumi, arī sociālo mediju kompānijām tiek prasīts striktāk vērsties pret šādas informācijas izplatību. Šādi valstis veicina to, ka likumi, kas darbojas to teritorijā, tiktu attiecināti arī uz pilsoņu tiešsaistes aktivitātēm. Tas izklausās labi tikmēr, kamēr pamanām, ka līdzīgi vēlas rīkoties arī nedemokrātiskas valstis – aizbildināties ar vietējiem likumiem, lai ierobežotu vārda brīvību un neļautu kritizēt valdību.

Sociālo mediju kompānijām savā ziņā ir ideāli. Tie ir sakņoti rietumnieciskā perspektīvā – dot izteikšanās brīvību, apmainīties ar daudzveidīgām idejām, bet arī aizsargāt indivīdu. Taču vienlaikus nav pārliecības, ka visai pasaulei der viens šablons un ka šīs kompānijas ar lielo redakcionālo atbildību, ko tās uzņēmušās pār miljoniem un miljardiem lietotāju, tik tiešām tiek galā. Tāpēc ir jādomā par to, kā veidot sociālo mediju platformu satura pārvaldību, kas gan sargātu vispārcilvēciskās idejas, gan arī atbilstu konkrētās sabiedrības kontekstam.

Jūs Saeimas apakškomisijas sēdē izteicāt viedokli, ka regulējums varētu būt Eiropas Savienības (ES) līmenī. Kāpēc?

Tas varētu potenciāli mazināt nacionālā regulējuma negatīvos aspektus. Kā piemēru varu minēt Poliju, kura ir pateikusi, ka vēlas aizliegt sociālajiem medijiem dzēst tādu saturu, kas nepārkāpj Polijas likumus. Ideja sākumā izklausās labi, jo šie ir vieni no centieniem piesaistīt sociālo mediju platformu satura pārvaldību vietējam kontekstam. Taču iecerētā Vārda brīvības padome, kas izvērtēs šādus gadījumus, būs parlamenta iecelta. Tā būs politiska, nevis neatkarīga institūcija.

Bet, ja sociālo mediju regulējumu paceļam starpnacionālā līmenī, tad ir mazāks risks, ka regulācija varētu nonākt atsevišķu valstu valdošo partiju kontrolē. ES līmenī var veiksmīgāk noformulēt galvenos principus, kā visam vajadzētu darboties, lai tiktu sabalansētas dažādo pušu intereses.

Vai ES to gatavojas darīt?

ES pašlaik izstrādā digitālo pakalpojumu likumu, kurā tiek formulētas dažādas idejas, kas attiecas arī uz sociālo mediju platformām. Viens no principiem, ko likumā plānots iekļaut, ir lielāka satura pārvaldības caurskatāmība. Piemēram, cilvēkam, kura ievietotais saturs tiks dzēsts, būs tiesības uz apelāciju – viņš varēs apstrīdēt sākotnējo lēmumu. Tāpat tiks veicināta lielāka algoritmu atklātība – lai būtu labāk redzams, pēc kādiem principiem saturs lietotājiem tiek piedāvāts. Pētniekiem tiks nodrošināta plašāka piekļuve datiem. Būs vieglāk vērsties pret noziedzīgām darbībām tiešsaistē, tostarp neatļautu preču un pakalpojumu apriti, – bet netiks ietekmētas dalībvalstu tiesības pašām savos likumos noteikt, kas ir un kas nav legāli. Taču priekšā gan vēl ir ilgs ceļš, kamēr likumprojekts izies cauri parlamentam un ietekmēs mūsu ikdienu.

Iespējams, sociālo mediju regulējuma risinājums būtu jāmeklē kompleksi – likumdošanā, nozares pašregulācijā, sabiedrības izglītošanā, medijpratības veicināšanā un sociālo mediju darbības principu izskaidrošanā. It īpaši ņemot vērā, ka sociālie mediji ir biznesa projekts – pēc algoritmiem tiek izkalkulēts, kādu saturu piedāvāt lietotājam.

Jā, noteikti. Te nav un nevar būt viena burvju tablete, kas atrisinās problēmas. Ir skaidrs, ka sava loma arī turpmāk būs platformu veidotājiem – tie, kam platformas pieder, ir atbildīgi par tur notiekošo, it sevišķi, ja tas skar daudzu citu cilvēku intereses. Sava teikšana ir valstu valdībām, un pilnīgi noteikti – arī pašiem lietotājiem, kuriem tāpat kā fiziskajā pasaulē ir jārūpējas par savu informatīvo drošību, ir jāsaprot, kādi ir riski un kā padarīt vidi sev apkārt jēdzīgāku.

Tomēr kur novilkt smalko līniju starp vārda brīvību, cenzūru un biznesa interesēm? Digitālo platformu iegrožošana var izraisīt vēl lielāku sociālo nemieru, jo veicina neuzticēšanos sistēmai un citam pret citu.

Robežu novilkt tik tiešām ir grūti. Taču nezinu, vai regulācijas ideja pati par sevi nozīmē lielāku neuzticēšanos. Jau pašlaik debatēs par satura pārvaldību ir redzams – vieniem šķiet, ka tiek darīts pārāk maz, lai ierobežotu nepatiesas informācijas izplatību un naida runu, bet citiem liekas, ka jau pašlaik notiek plaša iegrožošana un cilvēkiem neļauj sacīt, ko viņi grib.

Bet pretreakcija nenoliedzami ir. Gan tāpēc, ka sociālo mediju platformas savos lēmumos tik tiešām mēdz kļūdīties un šo to dzēš nepamatoti, gan tāpēc, ka daļa cilvēku nesaprot, kā un kāpēc šis process notiek, gan arī tāpēc, ka daļa lietotāju gūst labumu no nepatiesas informācijas izplatīšanas. Viņi ir vieni no tiem, kas visskaļāk klaigā par “cenzūru”. Taču domāju, ka absolūtais vairākums lietotāju negribētu dzīvot vidē, kurā nav nekādas regulācijas. Līdzīgi kā mēs droši vien negribētu dzīvot lielpilsētā, kurā nav ne policijas, ne sētnieku.

Kādas digitālo platformu radītās problēmas šobrīd ir uzmanības centrā pētnieku vidū – naida runa, dezinformācija, melnbalts pasaules redzējums, “mēs un viņi” domāšana, terorisms, privātums?

Aktuālas ir visas nosauktās problēmas. Taču jājautā, cik lielā mērā šīs problēmas ir sociālo mediju radītas un cik lielā mērā sociālie mediji tās ir padarījuši redzamas. Terorisms, naida runa, “mēs un viņi” domāšana – šīs problēmas sabiedrībā eksistē neatkarīgi no sociālajiem medijiem, bet ir vērts skatīties, kā šīs platformas padara noteikta veida saturu redzamu.

Viens svarīgs pētniecības virziens ir sociālo mediju satura rekomendāciju algoritmu darbība. Piemēram, ir dati par to, kā “Youtube” piedāvā aizvien radikālāku saturu: lietotājs sāk ar kaut ko politiski parastu, bet nākamie ieteiktie klipi jau satur krietni radikālākas idejas, un tā vienā brīdī lietotāja informatīvā vide jau ir piesātināta ar specifiskiem skatpunktiem. Protams, arī šajā gadījumā ir runa par lietotāju izvēli – ne visi, kam tiek piedāvāti šādi satura pavedieni, tiem arī seko.

Dokumentālajā filmā “Sociālā dilemma” digitālo platformu ekspertiem tika vaicāts, vai cilvēki tiešām ir tik stulbi. Ko jūs atbildētu – kā izskaidrot, ka pat izglītoti cilvēki neslēpj ticību dažādām sazvērestības teorijām, piemēram, tam, ka zeme ir plakana, kovids ir izdomāts, dati tiek viltoti, putni ir lidojoši droni utt.?

“Sociālā dilemma” vairāk pastāsta, kā mēs domājam par sociālajiem medijiem, nevis kā tie reāli darbojas. Filma tver lielu daļu no kritikas, kas sociālajiem medijiem pašlaik tiek veltīta, taču ne visa šī kritika ir pamatota. Konkrēti – pašlaik populārs ir uzskats, ka visas sabiedrības problēmas cenšas norakstīt uz sociālajiem medijiem, tostarp viedokļu polarizāciju, radikalizāciju, ticēšanu nepatiesām lietām. Gluži tāpat kā Arābu pavasara laikā daudzi uzskatīja, ka pietiek tikai cilvēkiem iedot internetu, lai attīstītos demokrātija, tagad daudziem šķiet, ka pietiek tikai atņemt cilvēkiem feisbuku, lai atkal būtu miers un saskanība.

Bet nedomāju, ka cilvēki ir stulbi. Jūsu minētie piemēri par droniem un plakano zemi, protams, ir ekstrēmi. Bet tajā pašā laikā par Covid-19 nenoliedzami arī ir daudz dažādu interpretāciju, tostarp ļoti radošas.

Iemesli tam ir dažādi. Viens no tiem – cilvēkiem gribas skaidrību un kontroles sajūtu pār situāciju. Taču pandēmija negatīvi ietekmē daudzus cilvēkus – ir ierobežojumi, finansiālas un citas grūtības, cilvēkiem ir stress, sociālā izolācija dara savu. Kad ir grūtības, vajag skaidrojumu, jēgu procesam, kas notiek. Ir grūti pieņemt, ka situācija, kurā mēs esam, ir notikusi nejaušību dēļ – gribas šķietamajai bezjēdzībai piešķirt jēgu. Un tad rodas interpretācijas par to, kas aiz tā stāv, kam tas ir izdevīgi un kāpēc tas viss “patiesībā” notiek. Un, ja cilvēki neuzticas valdībai, tad, protams, neizticēsies arī oficiālajiem skaidrojumiem. Nonākot paši pie savām alternatīvajām interpretācijām, cilvēki var iegūt autonomijas, patstāvības sajūtu.

Vēl viens iemesls – dzīvojam mediētā pasaulē. Tas nozīmē, ka lielākā daļa informācijas nāk no medijiem, ir maza informācijas daļa, kuru pieredzam tiešā veidā. Informācijas vide, kurā dzīvojam, lielā mērā nosaka to, kam ticam – pēc tā, ko domājam, ka zinām pašlaik, mēs vērtējam arī jauno informāciju. Ja indivīds dzīvo alternatīvā informācijas vidē, kura spējusi piedāvāt iekšēji saskanīgu skatījumu par to, kā darbojas pasaule, no turienes ir grūti tikt ārā.

Daudzas no alternatīvajām interpretācijām, kurām ticam, nav tādas, kuras varam paši pārbaudīt. Ja cilvēks notic nepareizai laika prognozei un, izejot no mājas, nepaņem lietussargu, viņš tiešā veidā izjutīs savu lēmumu sekas. Tas pats cilvēks visu mūžu var nodzīvot, domājot, ka vakcīnās ir mikročipi, un viņam var nekad nenākties saskarties ar tiešo pieredzi, kas parāda pretējo.

Latvija ir pievienojusies ANO starptautiskās informācijas un demokrātijas partnerības deklarācijai. Žurnāliste Marija Resa, ANO Starptautiskās informācijas un demokrātijas partnerības komisijas locekle, Infodēmijas darba grupas vadītāja, tikko iznākušajā ziņojumā raksta: “Bez faktiem nav patiesības. Bez patiesības nav uzticēšanās. Bez uzticēšanās nav demokrātijas.”

Domāju, ka šiem vārdiem varētu pievienoties visi, bet problēma ir tajā, ka cilvēkiem ir dažādi uzskati par to, kas ir patiesība. Tiem, kam ir vara, tiem arī ir lielākās iespējas patiesību definēt. Piemēram, katras valsts režīms definē savu izpratni par vēsturisko patiesību. Noraidot ar varu apveltīto institūciju definēto patiesību, cilvēki mēdz izrādīt nepiekrišanu varai. Ja uzticēšanās politikai ir zema, tad sabiedrībā ar kopējas patiesības definēšanu par daudzām lietām būs sarežģīti. To var redzēt arī sociālo mediju satura pārvaldības kontekstā – daļa lietotāju, kuru ieraksti tiek dzēsti tāpēc, ka tie satur nepatiesu informāciju, to uzskata par politisku izrēķināšanos ar viņu viedokli.

Bet problēmas sakne nav sociālajos medijos. Demokrātijai bīstamie procesi, kurus iezīmē polarizācija un grūtības vienoties par kopējiem faktiem, jau ir sākušies ne tikai tāpēc, ka ir pieejami sociālie mediji. Sociālo mediju dēļ šie procesi varbūt ir pastiprinājušies un pilnīgi noteikti kļuvuši redzamāki. Tāpēc risinājums nav meklējams tikai sociālo mediju regulācijā. Ir jāstiprina demokrātiskās institūcijas, jāveicina izpratne par valsts pārvaldi – un arī jāmazina dažādas nebūšanas tajā –, kā arī jāceļ izglītības līmenis. Šīs problēmas, protams, ir ļoti sarežģītas, un tās nevar atrisināt ar kāda politikas dokumenta sarakstīšanu vai likuma pieņemšanu. Problēmas ir lielas, tām ir vajadzīgi ilgtermiņa, sarežģīti un liela mēroga risinājumi.

Labs saturs
22
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU