Sociālo mediju problemātisko ietekmi uz demokrātijas kvalitāti ir uzsvēris Valsts prezidents Egila Levits, ar žurnālistu organizāciju pārstāvjiem februāra sākumā apspriežot žurnālistu darba tiesisko vidi. Valsts prezidents ir norādījis, ka jāuzlabo tiesībsargājošo institūciju izpratne par vajāšanu sociālajās platformās, tostarp apdraudējumu žurnālistiem. Viņš sarunā ar mediju pārstāvjiem uzsvēra to, ka nepieciešams publisks sociālo mediju regulējums gan nacionālajā, gan Eiropas Savienības (ES) līmenī. “Ja publiskās diskusijas telpas kvalitāte pazeminās, ja samazinās sabiedrības gatavība piedalīties publiskās debatēs tāpēc, ka šī vide ir piesārņota, tad demokrātija sociālo mediju dēļ var tikt apdraudēta. Tā ir ļoti nopietna problēma, un ir nepieciešama rīcība,” tā E. Levits.
Apspriežot sociālo platformu satura regulācijas problemātiku, arī Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas Stratēģiskās komunikācijas apakškomisijas 2. februāra sēdē deputāti diskutēja par to, vai nebūtu pienācis laiks nacionālā vai ES līmenī regulēt sociālo platformu saturu, kā arī uzklausīja Vidzemes Augstskolas asociētā profesora Dr. sc. comm. Jāņa Buholca, sociālo mediju un komunikācijas tehnoloģiju pētnieka, redzējumu.
Diskusijā ar Saeimas deputātiem Vidzemes Augstskolas asociētais profesors norādīja: lai gan doma ir laba un apsverama, tajā slēpjas arī zināmi riski. “Esam nonākuši situācijā, kad lielas, globālas korporācijas noteic, kāda veida saturs ir vai nav pieļaujams. Tad, protams, rodas jautājums, kāda loma šajā procesā ir nacionālajām valstīm un to likumiem,” teica J. Buholcs.
Viņaprāt, atbalstāms ir ES līmeņa regulējums, jo tai rūp jautājumi, par kuriem uzņēmēji labprātāk nedomātu, piemēram, privātuma principi. “ES daudzos jautājumos globāli ir kļuvusi par tādu kā vaduguns rādītāju un jau ir veicinājusi dažādu tiesību aizsardzības principu iestrādāšanu sociālajos medijos,” atzina asociētais profesors.
Vienlaikus viņš neslēpa bažas par to, kas varētu notikt, ja valstu valdības sāktu ieņemt aktīvāku lomu sociālo platformu satura uzraudzībā. Īpaši tas attiecas uz valstīm, kurās jau pastāv problēmas ar demokrātiju un vārda brīvību.
Miljardiem lietotāju
Stratēģiskās komunikācijas apakškomisijas sēdē, izklāstot satura pārvaldības principus sociālajos medijos, J. Buholcs ar skaitļiem apliecināja, cik ietekmīgi kļuvuši sociālie mediji.
Ieskatam daži visiem zināmu sociālo platformu rādītāji:
- “Facebook” – vairāk nekā 2,7 miljardi lietotāju;
- “Twitter” – 330 miljoni lietotāju;
- “Instagram” – vairāk nekā 1 miljards lietotāju;
- “Youtube” – katru minūti tiek augšupielādētas 500 stundas satura.
Ikviens, kas ikdienā lieto sociālo medijus, būs pamanījis, ka daļa to satura ir problemātiska. Par to pat nebūtu jābrīnās. “Ja tik ļoti daudziem cilvēkiem ir brīva piekļuve komunikācijas rīkiem un atļauja izplatīt saturu, tad ir skaidrs, ka par daļu būs jautājums: vai tam tur tiešām ir jābūt?”
Ja saturu nepārvalda, tad jārēķinās ar sekām
Ko sociālo mediju kompānijām vajadzētu darīt? Ir divas iespējas:
- saturu nepārvaldīt;
- attīstīt pieļaujamā satura vadlīnijas.
Pirmajā gadījumā kompānija satura ierobežošanai nedara neko un ļauj lietotājiem brīvi izvēlēties, ko publicēt. Šāda pieeja ir raksturīga dažādiem sakaru (telefons, internets) pakalpojumu sniedzējiem.
Ja rodas problēmas, piemēram, personas izmanto telefona sakarus, lai veiktu noziedzīgas darbības, to risināšana ir varas iestāžu kompetencē. Nepieciešamības gadījumā sakaru uzņēmuma pārstāvji sadarbojas ar varas iestādēm, sniedzot vajadzīgos datus u. tml.
Sākumā šādu darbības modeli atbalstīja arī sociālo mediju platformas, kas sevi redzēja tikai kā sakaru nodrošinātājus, nevis informatīvās vides uzraugus. Šī ir ērta pieeja – nav jāiegulda resursi vides pārraudzībā, nav jādomā, kādus datus dzēst, bet kādus ne, nav jāsaskaras ar kritiku, ja konkrēts saturs tomēr tiek dzēsts.
Tomēr starp sociālo mediju un sakaru tehnoloģiju uzņēmumiem ir būtiska atšķirība, uzsver J. Buholcs. Sociālie mediji nodrošina iespēju ne vien sazināties, bet arī izvietot saturu plašai auditorijai. Tā arī ir problēma – ja iespēja publicēt saturu netiek iegrožota, agri vai vēlu sarodas arī kaitnieciska satura ražotāji un lietotāji – dezinformatori, propagandisti, citu cilvēku vajātāji vai terorizētāji, “spamotāji”, informatīvās drazas veidotāji.
“Ja sociālo mediju saturs netiek pārvaldīts, tad nav mehānismu, kas šādas darbības varētu novērst. Nav pamata uzskatīt – ja visi varēs sacīt visu, tad uzvarēs patiesība, nevis sazvērestības teorijas,” norādīja Vidzemes Augstskolas mācībspēks.
Mēģinājumi iegrožot
To, ka nekontrolētai satura izplatīšanai var būt nopietnas sekas, ir sapratuši arī sociālo mediju platformu īpašnieki, kas tagad paši aktīvi meklē risinājumus.
Piemēram, feisbuks ir ieviesis kopienas standartus, ar kuriem aizliegts publicēt saturu, kas saistīts ar:
- draudiem un vardarbību;
- kriminālajām organizācijām;
- krāpšanu un maldināšanu;
- seksuālu saturu;
- naidu runu – uzbrukumiem dzimumam, etniskajai piederībai, rasei, reliģijai, seksuālajai orientācijai, invaliditātei, slimībai;
- neautentisku uzvedību (neīsto vārdu lietošanu, viltus profilu veidošanu, koordinēta rīcību);
- nepatiesu informāciju;
- “spamu” vai informatīvo drazu;
- autortiesību pārkāpumiem.
Feisbuka definētās aizliegtās darbības vairākumam lietotāju it kā ir pašsaprotamas, tomēr nav izslēgtas domstarpības par to, ko katrs no šiem jēdzieniem nozīmē, piemēram, kā noteikt, vai saturs ir seksuāls vai nav.
Kas īsteno kopienas standartus
Viens no izaicinājumiem ir jautājums, kā nodrošināt, lai noteiktās satura vadlīnijas tiek ievērotas. Feisbuks šim nolūkam ir ieviesis divus paralēlos procesus, kurus veic:
- satura moderatori;
- faktu pārbaudītāji.
Satura moderatori ir speciāli apmācīti cilvēki, kuru uzdevums ir pārraudzīt visu, kas tiek publicēts. “Šiem cilvēkiem itin bieži ir jāsaskaras ar visdrausmīgākajām lietām, kādas vien cilvēka prāts spēj radīt, – perversijām, pornogrāfiju, vardarbību saturošiem materiāliem u. tml.,” sacīja J. Buholcs. Dažādās pasaules valstīs ir vairāki desmiti tūkstoši šādu satura pārbaudītāju, kuri veic slikti apmaksātu un psiholoģiski smagu darbu.
Viņu rīcībā nonāk informācija, par kuru ir ziņojuši citi feisbuka lietotāji, vai saturs, ko ir identificējušas automātiskās sistēmas. Daļa satura tiek dzēsta automātiski, bet reizēm pirms ieraksta dzēšanas ir nepieciešams izvērtējums, ko veic satura moderators.
Nereti tiek pieļautas arī kļūdas, zināja teikt J. Buholcs. Piemēram, feisbukā tika publicēta 1972. gadā uzņemta Vjetnamas kara fotogrāfija: tajā redzami bērni bēgam no ciemata, kurā ticis izmantots napalms. Bildes centrā ir maza kaila meitene, kuras drēbes ir sadegušas.
Feisbuka vadlīnijās kailums ir aizliegts. Tāpēc 2016. gadā šī fotogrāfija no vietnes tika izdzēsta. Taču tā ir viena no visu laiku svarīgākajām kara fotogrāfijām, kas atspoguļo kara šausmas un ciešanas. Feisbuks savu kļūdu atzina, šo fotogrāfiju tagad ir atļauts publicēt.
Sadarbojas ar medijiem
Otri feisbuka satura rediģētāji ir faktu pārbaudītāji, kuri ik dienu izvērtē publicēto saturu. Feisbuks sadarbojas ar neatkarīgām mediju organizācijām visā pasaulē – patlaban tās ir 55 organizācijas, kuras strādā vismaz 40 valodās.
Žurnālisti, kas strādā uz vietas, konkrētajā valstī, spēj vislabāk izvērtēt noteikta veida saturu, piebilda asociētais profesors. Piemēram, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” ir daļa no feisbuka sadarbības partneriem, kam Latvijā ir tiesības pārbaudīt šīs sociālās platformas saturu.
Taču faktu pārbaudītājiem nav tiesību dzēst saturu, viņi var vien atzīmēt, ka saturs ir problemātisks un tajā paustā informācija nav patiesa. Vēl jāuzsver, ka faktu pārbaudītāji nevērtē politisko saturu.
Pašreizējā situācija veicina neuzticēšanos
Analizējot pašreizējo situāciju, J. Buholcs norādīja, ka satura dzēšanas procedūra var būt neskaidra un nepārredzama: “Zinām, ka ir vadlīnijas, moderatori, bet tas negarantē, ka satura pārskatīšanas principi tiek īstenoti konsekventi un vienmēr pamatoti.”
“Daudzās situācijās, kurās saturs tiek dzēsts, cilvēkiem netiek paskaidrots, kāpēc tas tiek darīts, vai arī skaidrojums nav saprotams. Tas neveicina uzticēšanos. Gluži pretēji, tas var veicināt pārliecību, ka feisbuks vēršas pret konkrētiem politiskiem uzskatiem un problēma ir nevis dezinformācija, bet gan vienas politiskās pozīcijas uzspiešana. Dažiem šķiet, ka notiek ideju cenzēšana, citiem – ka valda politkorektums un tam neatbilstošas idejas nedrīkst paust,” klāstīja Vidzemes Augstskolas asociētais profesors.
Otra, globālāka, problēma ir jautājums, vai visā pasaulē vispār var darboties vienādi satura standarti. Sociālo mediju kompānijas Silīcija ielejā definē idejas, kas ir vai nav pieļaujams, un tiek algoti cilvēki visā pasaulē, lai vadlīnijas un principus ieviestu dzīvē. Bet ir dažādas valstis, dažādas kultūras un vienā sabiedrībā konkrēts saturs var tikt uzskatīts par normālu, bet citā var izraisīt sašutumu. Pastāv arī dažādas pārliecības. Kādā veidā tās ir iespējams līdzsvarot?
J. Buholcs atzina, ka sociālo mediju platformu satura uzraudzībā dominē rietumniecisks modelis, bet tam arī nav vienas pieejas, viena priekšstata, kā vajadzētu būt.
Sabiedriski politiskie efekti
Vēl viena problēma, kuru ieskicēja J. Buholcs: sociālo mediju platformu ietekme uz dažādiem sabiedriskajiem procesiem. “Redzam, ka sociālās platformas ir kļuvušas par globāli svarīgu komunikācijas infrastruktūru, ar kuru palīdzību cilvēki uztur gan privātos, gan darba kontaktus, seko līdzi ziņām u. c. Ja dezinformācijai un bīstamām sazvērestības teorijām uzrodas plašs sekotāju loks, tad tās var ietekmēt sabiedriskos un politiskos procesus arī ārpus sociālajiem medijiem. Demokrātiskajām institūcijām ar to ir jātiek galā,” tā asociētais profesors.
Situāciju sarežģī arī tas, ka sociālo mediju platformu darbības pamatā ir komerciālas intereses. Daudzu sociālo mediju radīto problēmu iemesls ir bijusi vēlme nopelnīt, piesaistīt lietotājus, piedāvājot tiem saistošu saturu.
Lai gan kopumā situācija uzlabojas, joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu. Uzklausot Vidzemes Augstskolas profesora redzējumu, Saeimas deputāti secināja, ka jautājums par sociālo platformu publisko regulējumu gan nacionālajā, gan ES līmenī jāturpina risināt rudenī.
