Jaunais ārstniecības personu atalgojuma modelis – vai labāks?

Veselības ministrija (VM) izstrādājusi informatīvā ziņojuma projektu “Par jaunas ārstniecības personu darba samaksas kārtības izstrādāšanu”. Plānots, ka mērķa alga jeb vēlamā kopējā darba samaksa tiks sasniegta septiņu gadu laikā, ik gadu nodrošinot atalgojuma pieaugumu.

2019. gadā vidējā darba samaksa ārstam bija 2003 eiro pirms nodokļu nomaksas, savukārt atbilstoši izstrādātajam ministrijas piedāvājumam 2027. gadā plānots, ka mērķa alga būtu 3833 eiro (aprēķini veikti, balstoties uz pašreizējām ekonomiskās attīstības prognozēm, ņemot vērā prognozētās tautsaimniecības vidējās darba algas izmaiņas un inflāciju.) Tas nozīmētu, ka ik gadu būtu 11,5% atalgojuma pieaugums, norādīts VM informatīvajā ziņojumā. 

Ik gadu 12% atalgojuma pieaugums plānots ārstniecības un pacientu aprūpes personām, piemēram, māsām, ārstu palīgiem u. c. 2019. gadā šo speciālistu vidējā darba samaksa bija 1150 eiro, savukārt 2027. gadā mērķa alga būtu 2259 eiro.

Ārstniecības un pacientu aprūpes atbalsta personām, piemēram, māsu palīgiem, darba samaksas pieaugums būtu gaidāms 5% apmērā gadā, 2027. gadā mērķa algai sasniedzot 1096 eiro (2019. gadā vidējā darba samaksa šīm personām bija 766 eiro).

Lai šo ieceri īstenotu, katru gadu papildus nepieciešami 70–75 miljoni eiro jeb kopā 2021.–2027. gadam indikatīvi novērtētais nepieciešamais papildu finansējums pret 2020. gadu ir 477,80 miljoni eiro.

Jaunais ārstniecības personu atalgojuma modelis varētu sākt pilnībā darboties ar 2023. gada 1. janvāri, teikts ziņojumā.

Jaunais modelis pilotprojekta veidā ir uzsākts Cēsu klīnikā, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcā un ilgs trīs mēnešus.

Piedāvātais atalgojuma modelis ir izraisījis asu diskusiju nozarē. Jāatgādina, ka Veselības aprūpes finansēšanas likums paredzēja ārstniecības personu darba samaksas palielinājumu trīs gadu periodā (2019., 2020., 2021. gadā) – katru gadu par 20%. Šogad to neizdevās īstenot pilnā apmērā, bet tikai daļēji – par 10% (rezidentiem – par 20%).

Šī iemesla dēļ tiesībsargs Juris Jansons 6. jūlijā iesniedza Satversmes tiesā pieteikumu saistībā ar Veselības aprūpes finansēšanas likumam neatbilstošu mediķu darba samaksas palielinājumu 2020. gadā. Savukārt Satversmes tiesa 3. augustā nolēma ierosināt lietu “Par likuma “Par valsts budžetu 2020. gadam” programmu un apakšprogrammu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai, ciktāl tās neparedz Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteikto valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, atbilstību Satversmes 1.un 66. pantam”.

LV portāls jautā: Vai, jūsuprāt, Veselības ministrijas piedāvātā jaunā atalgojuma sistēma būs konkurētspējīga, efektīva un atklāta? Vai Veselības aprūpes finansēšanas likumā paredzēto algas pieaugumu vajadzētu aizstāt ar piedāvāto, vai jāmeklē pavisam cits modelis?

Juris Jansons

tiesībsargs

Foto: Ieva Leiniša, LETA

Visupirms jānorāda – Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkts paredz, ka Ministru kabinets, sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu 2019. gadam un likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam, paredz valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai vidēji gadā 20% apmērā: 2019. gadā – 87 483 708 eiro, 2020. gadā – 191 227 820 eiro un 2021. gadā – 314 599 953 eiro. Lai īstenotu 2020. gadā norādīto finansējuma apmēru, bija nepieciešami vēl papildu 119 miljoni eiro, taču, apstiprinot 2020. gada valsts budžetu, tika nodrošināta tikai aptuveni puse no solītā papildu finansējuma.

Satversmes tiesa pēc tiesībsarga pieteikuma ir ierosinājusi lietu par 2020. gada valsts budžetā noteiktā finansējuma apjoma ārstniecības personu darba samaksas pieaugumam atbilstību Satversmei. Tādējādi nav jārunā par to, vai Veselības aprūpes finansēšanas likumā paredzēto algas pieaugumu vajadzētu aizstāt ar pašreiz piedāvāto modeli vai kādu citu, jo likumā ierakstītais ir jāievēro.

Par jauno ārstniecības personu darba samaksas atalgojuma sistēmu jāteic, ka tā sāktu pilnībā darboties ar 2023. gada 1. janvāri, bet no 2021. gada 1. janvāra mērķa algas ārstniecības personu grupām pakāpeniski tiktu sasniegtas atbilstoši aprēķinu variantiem septiņu gadu laikā. Tiesībsarga ieskatā jaunajā atalgojuma sistēmā noteiktie termiņi ir pārāk ilgi, ja atceramies, ka ārstniecības nozares reforma sākās jau 2017. gadā, bet, plānojot 2020. gada budžetu, mediķiem likumā solītais netika nodrošināts. Turklāt šobrīd nav nekādas garantijas, ka jaunā atalgojuma sistēma tiešām tiks ieviesta, jo līdz šim mediķiem dotie solījumi nav izpildīti. 

Jāatzīst, ka vairāki nozares pārstāvji jauno atalgojumu sistēmu ir novērtējuši atzinīgi un cer uz pozitīvām pārmaiņām, tādējādi tiesībsargam nav pamata apšaubīt praktiķu norādīto par kopēji radīto pozitīvo tendenci nozarei pēc jaunā modeļa ieviešanas. To, vai šāda atalgojuma sistēma būs konkurētspējīga, efektīva un caurskatāma, visdrīzāk varēs novērtēt tikai pēc tās ieviešanas praksē.

Ināra Pētersone

Veselības aprūpes darba devēju asociācijas izpilddirektore

Foto: Zane Bitere, LETA

Valsts kancelejas un Veselības ministrijas virsvadībā, iesaistot gan ārstus, medmāsas, vadītājus, izstrādātais ārstniecības personu atalgojuma modelis ir liels solis efektīvitātes un atklātības virzienā. Lai to kvalitatīvi ieviestu, vispirms jāpārliecina publisko ārstniecības iestāžu vadītāji un personāls, lai viņi izprastu piedāvājuma jēgu un nepieciešamību. Kolektīvam jāiegulda milzīgs darbs, lai to realizētu kā godīgu, saprotamu un vērstu uz rezultātu. Lai piedāvātais modelis veiksmīgi darbotos, nepieciešams ne tikai papildu finansējums, bet arī skaidri pienākumi, kas katram ir jāveic par noteikto samaksu. Arī es pati darbojos domnīcās, kuras šo modeli izstrādāja, un man bija iespēja izteikties, diskutēt.

Manuprāt, sasniegtais rezultāts ir optimāls, un piedāvātais modelis pakāpeniski, pārdomāti (nedrīkst sasteigt!) jāievieš visās publiskajās ārstniecības iestādēs. Šībrīža modeļi ir ļoti dažādi, sadrumstaloti, sarežģīti, nav salīdzināmi un nav saprotami: kam un par ko maksā, kādi ir konkrēti darba pienākumi, nemaz nerunājot par atalgojuma sasaisti ar izvirzīto mērķu sasniegšanu un darba kvalitāti. Piedāvātais modelis piedāvā kopīgus principus visām publiskajām ārstniecības iestādēm, vienlaikus sniedzot rīcības iespējas arī ārstniecības iestādes vadītājam.

Valdis Keris

Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētājs

Foto: Zane Bitere, LETA

Vai jaunais modelis būs labāks nekā vecais? Baidos, ka ne. Pēc tam, kad domnīca bija kādu laiku strādājusi, parādījās apsvērumi, kas vecajā modelī ir slikti. Bet šie apsvērumi neatbilst patiesībai un iecerētajam mērķim, ja vien mērķis bija uzlabot darba samaksas sistēmu.

Pirmais domnīcas arguments: vecajā modelī nav pietiekamas skaidrības un argumentu mērķa algas apjomam. Ir gan šāds arguments, tas ir noteikts ar Ministru kabineta (MK) rīkojumu 2016. gadā un paredz, ka vidējai ārsta darba samaksai ir jāsasniedz koeficients 2,5 pret vidējo darba samaksu tautsaimniecībā. Tam vajadzēja notikt 2009. gadā, un šis koeficients – 2,5 – atbilst visumā vidējam Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) rādītājam par vidējo ārsta darba samaksu.

Otrs domnīcas arguments: nav definēta proporcija starp pamatalgu un atalgojuma mainīgo daļu. Atkal kļūda. Šī attiecība ir definēta MK rīkojumā Nr. 326 “Par pamatnostādnēm “Cilvēkresursu attīstība veselības aprūpē”, kas ir izdots 2005. gadā. Definētā attiecība ir 70% pamatalga un 30% – piemaksas. Ironiski, ka domnīcas arhitekti tieši šo proporciju ir iekļāvuši savā piedāvājumā un pasniedz kā nebijušu novitāti.

Trešais arguments: nav definēts ārstniecības darba apjoms pilna laika ekvivalenta ietvaros. Šāda prasība ir absurda, jo noteic, ka ikvienam veselības aprūpes darbiniekam jāpilda dienasgrāmata, kurā smalki uzrakstīts, kas tieši viņam darba laikā ir jāizdara, lai saņemtu algu. Ir jābūt milzīgai birokrātiskai vēlmei atražot birokrātiju, lai kaut ko tādu iedomātos “uzkraut” mediķiem.

Ceturtais arguments: nav skaidrības par personas kvalifikācijas darba apjoma un kvalitātes saistību ar atalgojumu par vienu slodzi. Tā tas nav, jo pašreizējos MK noteikumos Nr. 851 “Noteikumi par zemāko mēnešalgu un speciālo piemaksu veselības aprūpes jomā nodarbinātajiem” ir paredzēta speciālā piemaksa par tādiem kritērijiem kā izglītības līmenis, zinātniskā kvalifikācija, darba stāžs nozarē un darba novērtējums. Kompleksi vērtējot šos kritērijus, jau tagad darba devējs var ar konkrētās piemaksas palīdzību stimulēt tos darbiniekus, kuri, viņaprāt, to ir pelnījuši.

Pēdējais domnīcas arguments: trūkst skaidru, vienotu kritēriju algu fonda un ārstniecības nozares finansējuma sadalei. Ja ministrija nesaprot, kā tā sadala starp nozarēm un iestādēm finansējumu, tad tā ir ministrijas iekšējā problēma. Tas nenozīmē, ka pie tā būtu vainīga darba samaksas sistēma. Arguments, ka sistēma nav caurskatāma ne lietotājam, ne finansējuma piešķīrējam, arī nav pareizs: var izsekot līdzi katra darbinieka ienākumiem ne tikai vienā, bet arī visās darbavietās.

Ja jau argumenti, kāpēc vecais modelis bija slikts, neatbilst patiesībai, tad nav skaidrs, kāpēc bija jāveido jaunais atalgojuma modelis. Ja nu vienīgi tāpēc, lai ar tā palīdzību aizēnotu likuma nepildīšanu par darba samaksas paaugstināšanu mediķiem. Baidos, ka tā tas arī ir, jo šis jaunais modelis ārstiem piedāvā sasniegt it kā dāsnāku koeficientu nekā 2,5 pret vidējo tautsaimniecības darba samaksu – 2,74 (bet ir dzirdētas runas, ka tas ir aktualizēts OECD rādītājs). Taču tas tiks sasniegts nevis vistuvākajā laikā, bet gan septiņos gados. Saskaņā ar to nākamgad ārstu, māsu un viņu palīgu darba samaksa būs jāpalielina nevis par 20%, kā to paredz Veselības aprūpes finansēšanas likums, bet gan par 11–12% ārstiem un māsām un tikai par 5% māsu palīgiem, kuriem faktiski ir visspiedīgākā situācija. Līdz ar to jaunais modelis neiztur kritiku.

Jevgēņijs Kalējs

Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs

Foto: Zane Bitere, LETA

Latvijas slimnīcu vadītāji šo atalgojuma modeli izskatīja savā kopsapulcē. Vai tas būs konkurētspējīgs? Pēc septiņiem gadiem, ja vidējā darba samaksa ārstam būs tuvu pie 3833 eiro pirms nodokļu nomaksas, tā noteikti nebūs konkurētspējīga, jo jau šobrīd lielai daļai dakteru atalgojums ir lielāks. Turklāt tas nozīmē, ka ārsts “uz rokas” saņems ap 2500 eiro.

Vai modelis ir efektīvs? Vai varēsim motivēt ārstus par šādu algu strādāt pēc septiņiem gadiem? Ir jāņem vērā arī inflācijas koeficienti. Ja inflācija ir 3% gadā, tad pēc septiņiem gadiem tas būs 21%.

Piedāvātajā projektā norādīts, ka ir 10 kritēriji, ar kuriem var gan palielināt, gan samazināt algu par 30%. Ko tas nozīmē? Ja ir 10 kritēriji, tad katra kritērija vērtība ir 3%. Vai varat iedomāties, kas tā ir par uzskaiti un birokrātiju, jo ārsta alga mainās ik mēnesi atkarībā no padarītā darba, izdarītajām manipulācijām un veiktajām operācijām? Šo desmit kritēriju analīze noteikti prasīs milzīgu darbu. Slimnīcu vadītāji atzīmēja, ka tas prasīs diezgan būtisku birokrātijas pieaugumu.

Turklāt šiem 10 kritērijiem nav noteikti skaidri vērtēšanas kritēriji. Vai tie būs efektīvi un causkatāmi, ja tik daudzi – desmit kritēriji – būs vērtējami subjektīvi? Tas ļoti sarežģīs administrēšanu un palielinās birokrātiju. Ja savu novērtējumu veiks pats ārsts, tad  savukārt ārsti būs jākontrolē kādam no administrācijas.

Vai Veselības aprūpes finansēšanas likumā paredzēto algas pieaugumu vajadzētu aizstāt ar pašreiz piedāvāto modeli? Valdībai būtu jāievēro tas likums un solījumi, kas patlaban ir. Tas nozīmē, ka ir jāīsteno 20% atalgojuma pieaugums šogad un nākamgad. Un tikai pēc tam var domāt par kāda jauna modeļa ieviešanu. Ja tas netiks pildīts, tad zudīs konkurētspēja un motivācija, sevišķi pēc Covid-19 laika, kurā 20% papildu samaksa ir veikta tikai par martu un aprīli, bet nav piešķirta par maiju un jūniju.