Ziemas un Jaunā gada svētki ir gaidīti svētki visā pasaulē. Tie apvieno dažādu tautu gadsimtu paražas un skar katru cilvēku neatkarīgi no ieņemamā amata vai ticības. Ziemassvētku un Jaungada tradīcijās ietilpst tuvinieku, radu un draugu apdāvināšana, aizgājušo tuvinieku pieminēšana, draugiem un paziņām sūtītas svētku kartītes, Ziemassvētku eglītes rotāšana, baznīcas apmeklējums un Ziemassvētku dziesmu dziedāšana.
Pēdējā simtgadē ziemas saulgriežu laiks ir kļuvis arī par īpašiem tirdzniecības svētkiem jau līdz ar Adventi. Šodienas Igaunijā Ziemassvētku un Jaunā gada paražas ir sajaukušās, pēdējā desmitgadē klāt nākuši daudzi moderni svinēšanas paradumi.
Ticējumi un burvestība – no tēvutēvu pūra
Kā Ziemassvētki tiek svinēti ģimenēs, galvenokārt nosaka tas, vai ģimenē ir bērni. Tā tas bijis visos laikos. Ģimenēs ar bērniem saulgriežu tradīcijas tiek ievērotas labāk un daudzpusīgāk.
Igaunijā Ziemassvētku laiks ilgst no 24. decembra līdz 6. janvārim – jo jau 19. gadsimtā svētkus izstiepa garākus uz tā saukto pēcsvētku dienu rēķina. Jaunā gada pirmās dienas galvenokārt „svinēja” vīrieši, ar sāpošām galvām klīstot apkārt pa ciemu pāri palikušā alus meklējumos.
Jāteic, ka vietām senākās tradīcijas tiek ievērotas arī šodien – vairāk lauku apvidos. Ir tradīcija saimes istabā un rijā ienest salmus vai sienu, jo uz tiem bērniem un jauniešiem esot labāk blēņoties. Pamatojums tam sakņojas Kristus piedzimšanas leģendā. Tiek uzskatīts arī, ka salmu un siena ienešana telpās veicinās labības ražu nākamajā gadā.
"Senākās tradīcijas vietām tiek ievērotas arī šodien, gan vairāk lauku apvidos."
Dažos novados bijusi paraža Jaungada vakarā vai naktī lopus kūtī pabarot ar maizi. Uz maizes parasti uzbēra sāli un barojot lopiņiem novēlēja priecīgus svētkus. Dažviet svētku mielasta galdu klāja arī meža dzīvniekiem.
Sāremā salā, dedzinot salmus, apkūpināja laukus. Šādi tika veicināta nākamā gada raža. Ziemassvētku naktī istabā ienesa labības pūru un novietoja zem galda. Dārzā uz mieta vai uz mājas jumta piestiprināja putnubiedēkli, uz dzirnakmens kaisīja graudus. No rīta zirgus baroja no istabā ienestā graudu pūra, bet taciņas, kas veda uz kūti, klēti un aku, nokaisīja salmiem. Ļaunuma aizbaidīšanai kūtī un stallī lika metāla priekšmetus, uz durvīm vilka krustu.
Ziemassvētku naktī akā bija jāiemet sāls, un no rīta uz aku pirmajam jāiet vīrietim. Naktī pie akas nebija vēlams iet, jo tad pēc ūdens nākot mirušie. Uz nakti bija jāaizsedz logi, lai ļaunas acis, mirušie un ļaunie gari neskatītos iekšā.
Ziemassvētki bija piemērots laiks arī buršanai. Rietumigaunijā un tai piederošajās salās cilvēki svēti ticēja, ka buramvārdi piepildās.
Svētku laikā bija aizliegts darīt noteiktus darbus: skaldīt malku, mazgāt veļu, sievietēm nodarboties ar rokdarbiem, šūšanu vai šķeterēšanu. Nedrīkstēja kaut aitas un no meža pievilināt vilkus. Ziemassvētku naktī bija jābūt nomodā, lai visu nākamo gadu nebūtu miegains.
Ticējumu ievērošana un laimes liešana Igaunijā pastāvējusi kopš seniem laikiem, un šie rituāli nav aizmirsti arī mūsdienās – vispiemērotākais brīdis tiem ir vecā gada vakars. Daži no ticējumiem: degošas sveces vērošana (kam ilgāk deg, tas ilgāk dzīvos), laimes liešana, kurpes mešana (kura kurpei purngals nostājas pret durvīm, tam no ģimenes jāšķiras).
Svētku eglīte un dāvanas – aizgūts ieradums
Par Ziemassvētku eglītes rašanos ir daudz skaidrojumu, strīdu un spekulāciju, katrai ģimenei sava pieredze un savs skaidrojums. Etnologs un kultūrvēsturnieks Ants Vīres uzskata, ka Ziemassvētku eglītes Baltijā izplatījušās 18. gadsimtā pēc vācu luterticīgo parauga.
Vēlāk, 19. gadsimta sākumā, šī paraža palēnām izplatījās pilsētās. Pirmie Ziemassvētku eglītes savās ģimenēs gādāja muižnieki un mācītāji, bet 19. gadsimta beigās eglītes ienāca gandrīz visās ģimenēs, kur bija bērni. 20. gadsimts svētku svinēšanā visā pasaulē nācis ar lielām pārmaiņām – svētku eglīšu un sveču iegāde kļuvusi par īpašu, lielu tirdzniecības veidu.
"Etnologs un kultūrvēsturnieks Ants Vīres uzskata, ka Ziemassvētku eglītes Baltijā izplatījušās 18. gadsimtā pēc vācu luterticīgo parauga."
Ziemassvētku vecīti ar dāvanām ļaudis Igaunijā sākuši gaidīt 19. gadsimta pirmajā pusē. Par vēl senāku laiku ir zināms, ka dāvanas saņēma tikai kalpotāji un bērni – tās vienkārši nolika zem eglītes. Bet 20. gadsimta beigās ar dāvanām jau apveltīja visus ģimenes locekļus un dāvanu maisā gadījās pat pa veltei kādam mīļam mājdzīvniekam.
Īstākā „ilgdzīvotāja” - piparkūka
Pēc senām tradīcijām Igaunijā Ziemassvētku galdam jābūt bagātīgi klātam – tas iezīmē gavēņa beigas un simboliski nodrošina pārticību jaunajā gadā. Uz Ziemassvētkiem tradicionāli tika kauta cūka, tāpēc galdā lika daudz cūkgaļas ēdienu.
Viduslaikos un arī 19. gadsimta sākumā mielastā bija jābūt cūkas galvai, ko atbalstījis tālaika cūku patrons Antoniuss. Dažās ģimenēs ēdiens ticis izrotāts ar cūkas galvu, kājām un arī asti. Noteikti ēsti arī skābi kāposti, kartupeļi, kāļi, sālītas pupas, sviests. Neatņemama maltītes sastāvdaļa bijusi asinsdesa vai baltā putraimu desa. Uz salām dzīvojošās un nabadzīgākās ģimenēs piedāvāja zivju ēdienus.
"Īpašu „statusu” joprojām saglabājušas piparkūkas – gan pirktās, gan pašu ceptās."
Mūsdienās Ziemassvētku galda ēdienkarte ir ļoti bagātīga – tradicionāli tajā ietilpst cūkas cepetis, skābi kāposti, kartupeļi, ķirbji un brūkleņu salāti. Galdā noteikti jāliek arī dažādi aukstās gaļas un zivju ēdieni, salāti, pīrādziņi, maizītes, tortes, rieksti, vēl augļi. Īpašu statusu joprojām saglabājušas piparkūkas – gan pirktās, gan pašu ceptās.
Tirgotāji sagādā iespēju katram iegādāties arī sev tīkamāko dzērienu - gan sulas, gan ko stiprāku. Tā kā mūsdienās alus izvēle ir bagātīga, tad pamazām izzudušas mājas alus darīšanas tradīcijas, kas vēl pastāvēja pērnā gadsimta 80. gados. Izslavētas ar savas produkcijas stiprumu bija alus ražotnes Sāremā un Hījumā. Ko aldari savam dzērienam pievienoja, ir noslēpums vēl šodien.
