Baznīcas kalendārā Kristītāja Johannesa vārdadiena ātri pārvērtās par Jāņa dienu. Runāja, ka Jāņa diena tiek svinēta par godu ķēniņam Jānim, kurš Jāņu naktī jājot no vienas vietas uz otru un raugoties, vai ugunskuri visur iedegti. Saskaņā ar citiem ticējumiem Jānis tika uzskatīts par labības audzētāja gara Marta brāli.
Igaunijā Jāņu diena vienmēr bijusi atskaites punkts lauksaimnieka darbu kalendārā. Pavasara darbiem nu bija jābūt pabeigtiem, sākās labības briešanas periods un siena pļauja. Dienvidigaunijā govju ganiem ir pieradums kā sevi, tā arī savus ganāmos appušķot ar ziedu vainagiem. Ganiem šajās dienās tika piedāvāts ēdiens no svētku galda. Labākie saimnieki dāvināja arī lakatus vai kādu citu apģērbu. Muižās šajās dienās kalpotājiem tika dalīta kafija, cukurs un baltmaize. Mājas līdz Jāņiem bija iztīrītas un izpušķotas jāņuzālēm.
"Ugunskurā ziedojumam tika mesti dažādi priekšmeti ar noteiktu novēlējumu."
Jāņuguns parasti tika iedegta kādā augstākā vietā, jo pastāvēja ticējums, ka apkārtne ir aizsargāta no ļaunajiem gariem tik tālu, cik tālu jāņuguni var saskatīt. Uguns attīra dvēseli un aizsargā, veicina izveseļošanos un augšanu. Laika gaitā izveidojās noteiktas jāņuguns kurināšanas vietas – vairākas Dienvidigaunijas augstienes līdz šai dienai tiek sauktas par Jāņkalniņiem.
Līdzās - jāņuguns un šūpoles
Jāņuguns iedegšana bija svēts rituāls. Pastāvēja ticējums, ka tam, kurš nav atnācis uz jāņuguns iedegšanu, izaugs akotaini mieži, nezālēm cauraugušas auzas un īsi lini, tāpēc katrs, kurš varēja ar savām kājām aiziet, noteikti devās uz šo rituālu. Jāņuguns un šūpošanāsvieta parasti atradās līdzās. Šūpoles tika appušķotas ar meijām un bērziem. Šūpolēm sākumā bija maģisks mērķis: pastāvēja ticējums, ka šūpošanās veicina lauku ražību. Jo augstāk cilvēki šūpojās, jo augstākām bija jābūt ražām. Šūpoļu cēlājiem bija jāpasniedz dāvanas: krāsainas olas, tabakas maciņi, pirkstaiņi vai alus, bet meitenes vienkārši sniedza buču.
Jāņu dienu paražās ietilpa arī dziedāšana pie ugunskura. Dziesmu tēmas vairāk bija saistītas ar saimnieciskās darbības veikšanas mudināšanu, ugunskura un uguns kā maģiska spēka cildināšanu. Pierobežas reģionos ar Latviju dziesmu tekstam arī igauņi pievienoja vārdu „līgo”. Sākot ar 19. gadsimtu, pie ugunskura tika dziedātas ne tikai līgodziesmas, bet arī igauņu tautasdziesmas.
Pastāvēja pieņēmums, ka ugunskuram katram ir kaut kas jāupurē. Tādējādi tajā tika mesti dažādi priekšmeti ar noteiktu novēlējumu – graudi, vilna, maize, sāls, tauki vai biezputra. Līvu hronikā ir minēts, ka pie klosteriem notikusi pat dzīvnieku upurēšana.
Īsais burvestību laiks
Igaunijā ir savas tradīcijas un ticējumi par papardes zieda meklēšanu. Pastāv uzskats, ka skaistais papardes zieds, kas uzzied uz īsu laiku tikai Jāņu naktī, dod bagātību, laimi, visu putnu un dzīvnieku valodu prasmi un plašas zināšanas par pasaulē notiekošo tam, kas ziedu atrod. Papardes ziedu vajadzēja meklēt vienatnē, nepievēršot uzmanību trokšņiem vai citam apkārt notiekošajam. Nedrīkstēja arī pievērst uzmanību saucieniem un uz tiem atbildēt. Atrastais papardes zieds uzreiz bija jāiznes no meža.
"No trijām Baltijas valstīm visaktīvākā Jāņu dienas svinēšana notiek tieši Latvijā un Igaunijas pierobežā."
Jāņu vakarā lopi kūtī tika sadzīti agrāk ne tikai svētku dēļ, bet arī bailēs no burvestībām. Lai nakts burvju traļļi nemazinātu izslaukumu, govis bija jāslauc pirms saulrieta un pirms saullēkta. Lopi agri tika ieslēgti kūtī, lai tos aizsargātu no ļaunas acs vai vārda. Lopi tajā naktī tika baroti ar Jāņu nakts rasas mitrinātu jāņuzāli un ārstniecības augiem. Labu izslaukumu pārmānīšanai no kaimiņu lopiem tie tika bakstīti ar spieķi, piesaucot burvju vārdus. Papildus tam paslepus tika slauktas kaimiņu govis. Bija arī ticējums, ka labības ražību no kaimiņa var pārmānīt, salasot no viņa lauka vārpas. Burvestību veicējus varēja pazīt pēc tā, ka visas šīs darbības bija jāveic, pilnīgi kailam esot.
Pastāvēja laika pareģojumi: ja Jāņu dienas rītā saule uzlec un arī noriet pie skaidrām debesīm, tad būs skaists, saulains siena laiks. Ja Jāņu dienā līst lietus, tad būs mitrs rudzu pļaujas laiks un ziemā daudz sniega. Labs saimnieks siena pļauju centās uzsākt jau pirms Jāņiem, jo pastāvēja teiciens, ka pirms Jāņiem stiebra galā ir pile medus, bet pēc Jāņiem – pile ūdens.
Mielasts – neatņemama tradīcija
Runājot par Jāņu dienas ēšanas un dzeršanas paražām jāteic, ka svētku galdi bija ievērojami bagātāki, salīdzinot ar Jura dienu, un galdi tika klāti arī ārpus mājām. Jāņu dienas mielastam tika kauti auni vai aitas, un šī gaļa līdz pēdējam kumosam bija arī jānoēd. Alus mucu drīkstēja attaisīt tikai Jāņu vakarā. Dienvidigaunijā tradicionāls bija jāņusiers - tas tika gatavots līdzīgi kā Latvijā, bet atšķirīgs ir tas, ka šim sieram pievienoja arī sīpolus. Sieru saimnieces gatavoja mājas apstākļos tikai Jāņu dienai no piena, savākta vairāku dienu laikā. Šo sieru arī sauca īpaši: siers igauņu valodā ir „juust”, bet Jāņu dienas sieru dēvē par „seira”. Ar tādu sieru tika cienāti gani, pie ugunskura to dalīja šūpoļu meistariem un tiem, kuri šūpojās. Dažos novados sieru ņēma līdz arī uz baznīcu un pat uz kapiem. Alu pie ugunskura vairāk lietoja tajās ģimenēs, kurās saimnieks bija Jānis. Plašāka alus dzeršana notika muižās, kur muižas ļaudīm tika piedāvāts ne tikai alus, bet arī pa glāzei degvīna.
Jāatzīst, ka no trijām Baltijas valstīm visaktīvākā Jāņu dienas svinēšana notiek tieši Latvijā un Igaunijas pierobežā. Kā atzīst paši igauņi: vecās Jāņu dienas tradīcijas pamazām izgaist un to vietā rodas jaunas. Piemēram, šašliku un desiņu cepšana pie ugunskura un tradicionālā alus arvien biežāka nomainīšana ar daudz spēcīgākiem dzērieniem.
