Ziemassvētku dienas vienmēr ir bijušas svētku dienas, jo tad cilvēki pārdomā aizvadīto gadu un ar gaišām cerībām gaida jauno. Arī zeme sāk griezties pretim gaismai, siltumam un jaunai dzīvei. Saimniecībā šajās dienās tika darīts viss, kas varētu iespaidot veiksmīga Jaunā gada atnākšanu. Ziemassvētku naktī tika gaidīta arī mirušo dvēseļu atgriešanās, jo tām, pēc senajiem ticējumiem, uz dzīvo cilvēku laimi esot liels iespaids.
Ziemsvētku nakti neguļat!
Igaunijā 21. decembris tiek sagaidīts ar baznīcas zvanu, kas iezvana Ziemassvētkus. Šajā dienā ar pilnu sparu sākas svētku sagatavošanas darbi. Dažos reģionos tic, ka šajā dienā Dievs atver debesu vārtus. Tad var nēsāt arī tumšas drēbes, jo katrā mājā notiek lieli tīrīšanas un uzpošanas darbi. Visi netīrumi tiek izslaucīti no mājas laukā. Saskaņā ar dažiem ticējumiem arī saslaukas ir mājas sastāvdaļa, kurās dzīvo tās dvēsele, tāpēc tās atstāj mājas tuvumā.
Drēbes, segas un palagi tiek izvēdināti, guļammaisi piebāzti ar svaigiem salmiem vai sienu. Kad māja iztīrīta, tad iekšā nesa salmus, kas nozīmē Ziemassvētku sākumu. Uz salmiem tiek spēlētas Ziemassvētku spēles, var atgulties un atpūsties.
"„Ja nav alus, tad nav Ziemassvētku!” igauņi teikuši senatnē un saka arī šodien."
Saskaņā ar tradīcijām salmi nesot laimi un veselību, kā arī klusina soļus – mirušo dvēseles mīl klusumu. Lai iztaptu dvēselēm un klātesošajiem gariem, līdz Jaunajam gadam jābūt galdā ēdienam traukos bez vākiem. Dažviet Ziemassvētku naktī gariem un mirušajām dvēselēm tiek uzklāts atsevišķs galds. Telpām bija jābūt apgaismotām līdz rītam. Kā vēsta tradīcijas, šajā naktī nav ieteicams gulēt, bet, ja arī gribas pagulēt, tad – apģērbtam un tikai uz salmiem. Pašos Ziemassvētkos istabās nav ieteicams slaucīt grīdu, jo pretējā gadījumā no mājām tiek izslaucīta arī laime.
Būs ir maize, būs ir alus
Līdzās mājas uzkopšanai šajā 21. decembrī sākas mielasta gatavošana svētku galdam. Galvenie vīru darbi saistās ar alus gatavošanu un cūku kaušanu, jo viena no igauņu galvenajām tradīcijām ir tā, ka Ziemassvētku galdā noteikti jābūt asinsdesai ar skābiem kāpostiem un savās mājās darītu alu. Saimniekam alus jāsagādā pietiekamā daudzumā, lai pietiktu līdz svētku beigām. „Ja nav alus, tad nav Ziemassvētku!” igauņi teikuši senatnē un saka arī šodien. Sievām savas rūpes, kas saistās ar ēdienu gatavošanu, cepšanu un mielasta galda klāšanu.
Ziemassvētkos ēšanai pievērsta liela uzmanība un īpaši trekni ēdieni uzskatīti par spēka un veselības priekšnosacījumu. Senatnē vienkāršā tauta dzīvoja nabadzīgi – ēda pat pelavu maizi ar siļķi, uzdzerot pienu vai kvasu. Ziemassvētkos katrs centās celt galdā visu to labāko, kas bija pieejams. Tad arī bija iespēja kārtīgi paēst.
"Ejot uz pirti, bija jāņem līdzi divi krekli – viens sev, otrs pirtī dzīvojošam garam."
Šo svētku galdā noteikti jābūt gaļai un labai maizei, un šie produkti jāēd daudz un pamatīgi. Saimnieces tieši šim gadījumam centās izcept maizi, kas atgādināja kādu no mājlopiem, piemēra, cūciņu ar kājām, asti un galvu. Saskaņā ar ticējumiem tādas maizes cītīga ēšana nākamajā gadā nodrošina labu graudaugu ražu un veiksmi lopkopībā.
Krekls – sev un pirts garam
Viena no senākajām tradīcijām, kas saglabājusies arī līdz mūsdienām, ir obligāta pēršanās pirtī pirms Ziemassvētkiem. Dažādos Igaunijas reģionos pēršanās tradīcijas un laiks var būt atšķirīgs. Dažos reģionos pirts krāsns tika iekurināta jau naktī pēc gaiļa otrreizējas nodziedāšanas, lai līdz rīta ausmai visi mājas ļaudis paspētu kārtīgi nopērties un uzvilkt tīras drēbes. Cituviet tradīcijas liedz mazgāties pie mākslīgā apgaismojuma, tas bija jāizdara dienas laikā, jo pastāvēja uzskats, ka tik vēla mazgāšanās nedodot labumu.
Vairākos reģionos ir dzīvs paradums – tam cilvēkam, kurš peras pēdējais, aizejot uz karstajiem krāsns akmeņiem jāuzmet ūdens, lai pirti atstātu siltu. Jo pēc cilvēka nākot mazgāties spoki un aizgājēju dvēseles. Ejot uz pirti, bija jāņem līdzi divi krekli – viens sev, otrs pirtī dzīvojošam garam. Kreklu saņēmušais gars devēju aizsargājot no ļauna visa nākamā gada garumā.
Eglīte – vitamīnu barība
Senajos rakstos Ziemassvētku eglīte tiek minēta kopš 1605. gada. Igaunijā šī tradīcija gan savu uzvaras gājienu sākusi nesen, tikai kādu pēdējo trīs paaudžu laikā, kad eglīte kļuva neatņemama svētku sastāvdaļa. Sākotnēji Ziemassvētku eglīte nav bijusi tāda, kādu mēs to redzam šodien, un attieksme pret to arī bijusi citādāka. Senos Igaunijas tradīciju aprakstos tiek minēts, ka tikai pirms pāris paaudzēm dažos novados no meža tika atnesta kupla eglīte nevis tālab, lai to appušķotu un uzliktu svecītes, bet gan, lai nogrieztu sīkos zarus, smalki sakapātu un izbarotu lopiem cerībā, ka tie līdz nākamajiem Ziemassvētkiem būs labi paēduši un veseli.
Miers virs zemes...
Ziemassvētki vienmēr ir bijuši saistīti ar reliģiju, ticību un dievkalpojumiem baznīcā. „Lai miers ir virs zemes un cilvēkiem labs prāts,” teikts Bībelē. Un tieši Ziemassvētkiem jābūt tiem svētkiem, kas cilvēkiem atnes mieru un ļauj aizmirst ikdienas rūpes.
Dažas senās tradīcijas Igaunijā saglabājušās līdz mūsdienām. Ziemassvētkos nedrīkst strādāt. Piemēram, vērpjamam ratiņam visu Ziemassvētku laiku ir jāatpūšas. Tādēļ ir prasība vērpējām savu darbu pabeigt līdz svētkiem.
"Prasība pēc miera Ziemassvētkos ļauj slēgt dažādus miera līgumus un lūgt piedošanu, bet nav ieteicams izbraukt no savas valsts un pat iet ciemos."
Šajā laikā nedrīkst mežā cirst malku, jo tad vilki uzbrukšot mājlopiem vai arī no meža kopā ar malku mājās atnākšot arī čūskas.
Prasība pēc miera Ziemassvētkos ļauj slēgt dažādus miera līgumus un lūgt piedošanu, bet nav ieteicams izbraukt no savas valsts un pat iet ciemos. Tomēr bieži šī tradīcija tiek pārkāpta, īpaši tuvāko radinieku apmeklējuma dēļ.
Kā pašos Ziemassvētkos, tā arī dienās pirms Jaunā gada iestāšanās cilvēki cenšas piekopt savām tradīcijām atbilstošus pasākumus ar domu sagaidīt labu un bagātu nākamo gadu.
