Ikdienā mēs ejam katrs savu ceļu, iegrimuši domu un darbu ritmā. Visbiežāk tas vairs nav zemnieka gājums, kad vāca ražu līdz Miķeļiem, gāja caur dievainēm uz apkūlībām un Mārtiņu svinēšanu, tālāk – uz Ziemassvētkiem. Šodien ir zudis tradicionālais zemnieka dzīves ritējums naturālā saimniecībā.
Gan pilsētnieki, gan laucinieki – mēs esam globalizācijas procesu skarti ļaudis, un mums ir savi priekšstati par svētkiem, gatavošanos tiem, norises kārtību un mūsu līdzdalību tajos. Katram ir sava - ģimenes, dzimtas, draugu, folkloras kopas vai vientulības – pieredze darbu darīšanā un svētku svinēšanā.
Cik liela vieta mūsu Ziemassvētku norisē ir folklorā atspoguļotajām šo svētku tradīcijām? Ko tās nozīmē un piedāvā mūsdienu cilvēkam? Kā tās izzināmas, apgūstamas, rekonstruējamas un praktizējamas šodien, multikulturālas un daudzveidīgas sociālās un kultūrvides apstākļos?
Šādu jautājumu virkni varētu turpināt vēl, bet varbūt ir vērts papētīt dažādus pieredzes stāstus un atbildēt sev uz pavisam vienkāršu jautājumu – kādas ir tās norises un lietas, bez kurām nav iedomājamas jūsu Ziemassvētku domas, darbi un svinības?
Vakarēšana
Senāk latvieši ziemas saulgriežus svinēja tad, kad nakts visgarākā un diena visīsākā, kad lauku darbu intensitāte vismazākā, bet ļaudis pulcējās, lai vakarētu - kopā strādātu dažādus rokdarbus, stāstītu un klausītos pasakas un citus stāstus, minētu mīklas, dziedātu un dejotu. Ar Ziemassvētkiem mīklu minēšana un pasaku stāstīšana beidzas, jo citādi, kā liecina seni ticējumi, dienai stiepjoties garākai, garāka aug arī mēle.
"Mēs – gan pilsētnieki, gan laucinieki – esam globalizācijas procesu skarti ļaudis, un mums ir savi priekšstati par svētkiem."
Iederīgi bija ne tikai nopietni un pamācoši stāsti, bet arī joki, asprātīgi un paradoksāli formulējumi. Varbūt šie pašu stāstītie un uzklausītie stāsti ir tas, kā mums ļoti pietrūkst garajos ziemas vakaros pie TV vai datora ekrāna. Lai arī tur mēs atrodam stāstus, izstāstītus ar mūsdienu tehnoloģiju starpniecību, vien jāņem vērā, ka tie nav mūsu mantotie un sacerētie stāsti un šīm tehnoloģijām esam atvēlējuši savu radošuma lauku.
Maskošanās
Visplašāk pazīstamā Ziemassvētku tradīcija ir maskošanās. Dažos novados maskotos sauc par budēļiem, ķekatniekiem, kūjiniekiem, preiļiem, kurciemiem, čigāniem vai kaladniekiem. Maskošanās laiks latviešu gadskārtā ir no Mārtiņiem līdz Meteņiem, bet daudzviet Latvijā visintensīvāk maskoto izdarības notiek ap Ziemassvētku laiku.
Ķekatnieki ir tērpušies dažādās maskās. Visbiežāk sastopamās tradicionālās maskas ir lācis, zirgs, dzērve, vilks, kaza, siena kaudze, garā sieva, mazais vīriņš, nāve, dzīvais mironis. Sava vadoņa - budēļu tēva - vadībā viņi ceļo no sētas uz sētu vai no ciema uz ciemu. Ķekatnieki nes mājai svētību, veicina auglību un aizbaida ļaunos garus.
Maskošanās tradīcija ir plaši pazīstama dažādām tautām, un tās pamatā ir seni auglības riti. Parasti maskās mēģina attēlot tos garus, kuriem grib pielabināties vai kurus grib iespaidot. Senajos ticējumos maskoties nozīmē atteikties no sava „es” , uzņemt sevī tēlojamo garu un caur viņa darbību veicināt auglību. Auglības veicināšana iespējama, tikai paliekot nepazītam.
Deja, kustība
Vēl maskoto ļaužu sakarā jāmin tāds būtisks saskarsmes veids kā deja, jo masku rituālajās darbībās liela loma ir lēcieniem un dejai.
Deja ir kustību māksla, viena no visvecākajām cilvēka prasmēm, kas vienlaikus nav pirmās nepieciešamības „prece”. Un tomēr bez tās nevar iztikt: tā ir nozīmīgs komunikācijas kods. Deja ir kustība, bet kustība ir dzīvības pamatīpašība. Tomēr deja nav parasta kustība, tā ir neikdienišķa, ritmiska kustība, kas izceļ un spilgtina, stilizē un kariķē, paplašina un pārveido ikdienā redzamās un praktizējamās kustības. Pie tam šīs kustības tiek veiktas noteiktā telpā, noteiktā laikā un mūzikas pavadībā.
"Jebkurš mēģinājums izmainīt sociālo kārtību vai ierobežot sabiedrisko dzīvi savdabīgā veidā atspoguļojas svētku komunikācijā."
Tātad deja ir jaunas, sakārtotas pasaules radīšana, tā ir kārtības rašanās no haosa un kā jebkura radīšana saistīta ar prieku. Maskas dejā cilvēks apgūst maskas tēla kustību partitūru. Masku dejošana ir saistīta ar auglības veicināšanu un dzīvības spēku atjaunošanu un pastiprināšanu. Ziemassvētku kontekstā īpaša nozīme ir dejai ar Nāvi, jo tas vairo dzīvības spēku. Masku dejošana un trokšņošana ir saistīta ne tikai ar prieka izpaušanu, bet arī ar ļaunuma atvairīšanu.
Bluķa vilkšana un sadedzināšana
Otra raksturīga tradicionālo latviešu Ziemassvētku tradīcija ir bluķa vilkšana. Tā raksturota kā aizgājušā gada grūtumu un nedienu simboliska savākšana un sadedzināšana. Bluķi parasti vilka vienas sētas ļaudis vai vairāki kaimiņi kopā. Tas notika dziesmu, rotaļu un dažādu skaņu rīku pavadījumā. Ja uz bluķa vilkšanu sanāca vairāku sētu ļaudis, to sadedzināja pēdējā sētā. Bluķa dedzināšanas tradīcijas Eiropā ir diezgan plaši pazīstamas, tās konstatētas Vācijā 12. gadsimtā, nedaudz vēlāk arī Anglijā, Francijā un Skandināvijā. Latviešu tradīcijai īpatnēja ir bluķa vilkšana no mājas uz māju.
Svētku mielasts
Ziemassvētkiem piederīgs ir bagāts mielasts, kura raksturīgākie ēdieni laika gaitā mainījušies, bet priekšstati par dažu ēdienu īpašo nozīmi ir noturīgi. Latviešu zemniekiem izsenis cūkas šņukurs, kas tiek vārīts kopā ar piestā grūstiem graudiem, zirņiem un pupām, tika uzskatīts par Ziemassvētkiem raksturīgu, veselību un pārticību veicinošu ēdienu. Šo ēdienu sauc par kūķi, koču jeb kīķām. Pašu Ziemassvētku vakaru reizēm sauc arī par Kūķa vakaru. Vēl raksturīgi ēdieni ir zirņi, pupas un putraimu desas, kuras sava apaļi līkumainā izskata dēļ tiek uzlūkotas par saules vai gada simbolu.
"Latviešu kultūras savdabība padara mūs interesantus citiem."
Kā jebkuri citi svētki, arī Ziemassvētki sniedz īpašu pieredzi, kad svētku mielasta gatavošanas laikā notiek komunikācija par ēdiena gatavošanas prasmēm un iemaņām. Ēšana Ziemassvētkos tiek uzlūkota arī kā labklājības un bagātības nodrošinātāja, tāpēc jāēd daudz un vairākas reizes. Savukārt šiem svētkiem raksturīgie ēdieni kopīgas maltītes baudīšanas laikā ļauj uzņemt mums nepieciešamo dzīvības spēku, bet uz svētku galda visu svētku laiku atstāts ēdiens tradicionāli nozīmē komunikāciju ar dzimtas senčiem.
Telpu pušķošana
Telpas Ziemassvētkos pušķotas ar puzuriem - no salmiem vai niedrēm darinātiem telpiskiem veidojumiem, kas tautā pazīstami ar dažādiem nosaukumiem - lukturi, puzuri, krīģi, putni u.c. Vēl pušķošanai lieto egļu zarus, paegļus, krāsainas lupatiņas, ēveļskaidas un citus dabas materiālus.
Mūsdienās latvieši Ziemassvētkos visbiežāk pušķo eglīti un tās zaros dedzina svecītes; cep piparkūkas un ēd mandarīnus, bet šie svētku elementi senākajā tradīciju slānī nav atrodami.
Latviešu tradīciju loma un nozīme
Latviešu tradicionālā kultūra ir mantojums, kur senākas tradīcijas mijas ar jaunākām, mantotās ar ieviestām, savējās ar svešām, veidojot savdabīgu mūsdienu latviešu kultūras sistēmu. Tā atrodama gan daudzveidīgajās reģionālajās izpausmēs, kur mantojums tiek aplūkots kā vēsturiski mainīgs, bet noteiktai vietai piederīgs, gan kā atsevišķu cilvēku, ģimeņu un dzimtu mantojums, kur ieradumi saistīti ar ģimenes (dzimtas) tradīcijām.
20. un 21. gadsimtā bieži vien svētku tradīcijas tiek mantotas fragmentāri un svētku svinēšana ietver gan senas, noturīgas tradīcijas formas, kas mantotas no paaudzes paaudzē, gan jaunās modes tendences svētku rotājumos, ēdienu receptēs, svētku apģērbā un uzvedības modeļos. Tradīcijas ir tikai viena no mūsdienu kultūras dažādu zīmīgu notikumu svinēšanas sastāvdaļām, tomēr tām ir nozīmīga loma gan latviešu identitātes konstruēšanā, gan latviešu kultūras savdabības izveidē, kas padara mūs interesantus citiem.
