Kādi apsvērumi, jūs, pazīstamu akadēmisko aprindu pārstāvi, cilvēku, kas šajā jomā darbojas ar panākumiem, pamudināja pievērsties politikai, kā daudziem gribētos teikt: pāriet pretējā frontes pusē?
Iekšējā neapmierinātība ar to, uz kurieni virzās mūsu valsts kuģis. Lai nepārvērstos par rūgumpodu, kas visu kritizē, kam nekas nepatīk, izdarīju izmisīgu soli: pārlecu pāri grāvim, kas šķir vērotāju no darītāja. Un, šķiet, ka arī tāpēc, ka esmu pārliecināta, nav divu pušu – ir viena puse. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo ātrāk varēsim ko darīt lietas labā.
Kādi apsvērumi noteica jūsu pievienošanos Pilsoniskajai savienībai, ja startējusi bijāt no TB/LNNK?
TB/LNNK iestājos divu ļoti godājamu cilvēku mudināta, tā varēšot vairāk atbalstīt Latvijai svarīgās lietas: novadus, valodu, tradicionālo kultūru. Varbūt, ja nebūtu nonākusi valdes sastāvā, es nenojaustu, kāds bezdibenis ir starp svētu vārdu piesaukšanu un to ievērošanu. Mēģināju vadību iesaistīt kopēja suitu novada aizstāvēšanā. Tā būtu viena svarīga praktiska lieta latviskuma saglabāšanā. Neiznāca. Vienā brīdī aptvēru, ka esmu tādā pašā situācijā kā tie, kas kaut kad noticēja komunistiem ar viņu cēlajiem vārdiem. Vieni aizvēra acis un baidījās tās pavērt, lai visa dzīve nesadruptu. Citi meklēja izeju. Es piederu pie tiem, kas mēģina meklēt izeju. TB/LNNK es šo izeju neredzēju, jo, piemēram, manā uztverē labi izstrādātā Roberta Zīles ekonomiskās attīstības programma drīz pēc tam, kad partija iegāja valdības koalīcijā, tika aizmirsta un aizmesta. Tātad – svarīgākais bija dalīties varā, ne civilizēt, uzlabot varu. Tos cilvēkus, kas veidoja Pilsonisko savienību, es pazinu kā konkrēta pozitīva darba darītājus no TB/LNNK (Anna Seile, Ģirts Valdis Kristovskis, Gunārs Laicāns, Ilze Viņķele) vai iepazinu pēc tikpat konkrētiem darbiem (kā Sandra Kalniete, Ilma Čepāne, Ina Druviete, Kārlis Šadurskis). Bet joprojām uzskatu, ka svarīgākais par visām partiju lietām ir darbs, ko tu dari. Jebkurā partijā ir goda ļaudis un negoda ļaudis.
Saeimā strādājat Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Kā vērtējat diskutablo ieceri, samazinot ministriju skaitu, apvienot Kultūras ministriju (KM) ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM)?
Protams, ja jāapvieno, tad IZM loģiskāk apvienot ar KM nekā ar, piemēram, Aizsardzības ministriju. Bet pirms teikt, vai tas ir attaisnojami, gribētos redzēt konkrētu idejas iniciatoru plānu: kas tiek ietaupīts, kā tiek pārdalītas funkcijas, vai svarīgas abu ministriju atbildībā esošas jomas, piemēram, tradicionālā kultūra un latviešu valoda netiek aizbīdītas desmitajā plānā, jo tam nav līdzekļu. Un vai tas nebūs tas pats variants, kas ar kultūras un izglītības raidījumiem LTV? Pirms pāris gadiem, nerēķinoties ar sabiedrības protestiem, visi tie tika sablīvēti raidījumā „100 grami kultūras”. Nu ir redzams, ka 100 gramos nevar satilpt, nu atkal uz citu grāvi! Divas Latvijas valsts nākotnei nozīmīgas ministrijas, kuras pilda daudzus tieši ar Latvijas identitātes kopšanu saistītus uzdevumus, būtu bez precīza plāna neprāts ietilpināt 100 gramu apjomā.
"Šai Saeimai nav perspektīvas nākotnes. Tā diemžēl nav diskusiju, bet pogu spaidīšanas prasmju izkopšanas vieta."
Daudzi jūsu nozares pārstāvji, mudinot jūs iet politikā, cerēja: profesore ir izcila speciāliste savā jomā, viņa Saeimā varēs piedalīties diskusijās gan par valodas, gan par izglītības lietām, un pēdējā no šīm jomām it īpaši ir tāda, kurā valdošajai "elitei" ir gājis, maigi sakot, klupšus un krišus. Kā šobrīd redzat savas iespējas minētajā kontekstā?
Pagaidām bēdīgas tās izredzes, jo Saeimā netiek ņemti vērā argumenti, bet elementārs balsu vairākums. Ja to kā novadu reformas jautājumā nevar sagrabināt ar Zemnieku un Zaļo partijas palīdzību, tad ar Saskaņas centra vai citu svārstīgo palīdzību. Sākumā nesapratu, kāpēc Saeimā neviens nevienu neklausās. Tagad šķiet, ka saprotu: argumentiem nav jēgas, jēga ir nolemtajam, slikti vai labi, bet iepriekš nolemtajam. Pārējais – mutes dzesēšana. No šī izriet nākamais – tā kā šī Saeima maz ieklausās, ja vispār ieklausās tajā, ko saka tauta un ko saka speciālisti, kā, piemēram, Latvijas Bankas galva Ilmārs Rimšēvičs, tad šai Saeimai nav perspektīvas nākotnes. Tā diemžēl nav diskusiju, bet pogu spaidīšanas prasmju izkopšanas vieta.
Daudz šķēpu tika lauzts ap Administratīvi teritoriālo reformu, katrai no strīdos iesaistītajām pusēm piesaucot savus argumentus, tajos nereti norādot dažādus vietējās identitātes un citus apdraudējumus. Kā jūs, tradīciju pētniece, vērtējat pieņemto administratīvi teritoriālo iedalījumu un optimālo risinājumu?
Esmu dziļi pārliecināta, ka šī reforma, kādu to pieņēma, ir ne tikai aplama, bet kaitē Latvijas valsts ilgtspējai. Tautas partijas, TB/LNNK pārstāvji (atskaitot Pēteri Tabūnu), bruņojušies ar Saskaņas centra un atsevišķu citu partiju pārstāvju balsīm sava varianta atbalstam, nemaz nepūlējās ieklausīties jel kādos argumentos. Bet te es gribu iemest akmentiņu arī pašu novadu pārstāvju dārziņā: protestēja īslīcieši, titurgieši, maltieši, allažnieki, vēl daži, bet kur pārējie? Vienīgi Saldus novada ļaudis bija pie Saeimas, lai izteiktu attieksmi ne konkrēti par savu novadu (tas viņiem ir un ar to viņi mierā), bet par novadu reformu vispār. Kamēr būs tikai atsevišķi ļaudis, novadi, kas spēs iestāties par kopēju, ne tikai par savu personīgo lietu, nekas pamatos nemainīsies. Daļēji piekrītu pozīcijas partiju runasvīriem, ka šo reformu nedrīkstēja atstāt tikai pašplūsmā, bija vajadzīgs abu pušu – novada un varas pārstāvju – dialogs un pārliecināšanas spēja. Manuprāt, varai vajadzēja iejaukties, lai būtu vienots Suitu novads, bet ne tikai Alsungas novads kā suitiskās identitātes saglabātājs. Nezinu, lielas gudrības (bet tad tā ir ļaunprātīga gudrība) vai lielas muļķības dēļ novadi nu būs tādi, kādi tie nevienas varas laikā vēl nav bijuši – patvaļīgi sašķērēti dažāda izmēra, dažādas kvalitātes gabalos.
Esat norādījusi, ka politiķi brīžam slimīgi grib, lai viņus ievēro prese, arī iezīmē savu teritoriju, jo, līdzko politikā par tevi nerunā, ar tevi īsti nerēķinās. Vai ir kāda teritorijā, kurā jūs vēlaties „iezīmēties”?
Man šis jautājums nav aktuāls, jo es negūstu ne baudu, ne prieku no zīmēšanās. Ar jums es runāju ne tāpēc, ka gribu izrādīties, bet tāpēc, ka sakrājies, ko teikt, un ka ar jums interesanti. Izrādīšanās iztukšo, varbūt jaunībā tā attaisnojama, kad gribas, lai pasaule ievēro.
Kādā intervijā, runājot par latviešu īpašībām, esat norādījusi, ka labākā ir: „Latvietis ir kā tā varde, kas ķepurojas, nevis kliedz un grimst dibenā.” Vai tomēr reizē tā nav arī sliktākā – latvietis klusējot pacieš visu?
Kliegt vajag un var īsu brīdi, ja kliedz visu laiku, kliedzienus vairs nedzird – ne pats, ne citi. Un kliedzieni ātri pāriet savstarpējos nolādējumos, kas iznīcina visu dzīvības lauku apkārt. Ja to enerģiju, kas ielikta ļaunajos vārdos par to, kas notiek apkārt, cilvēki pārvirzītu uz pozitīvu un personisku darbošanos, dzīve gan pašiem, gan apkārtējiem būtu daudz sakarīgāka. Neko nevar panākt? Bet jūs mēģinājāt? Kāpēc tik maz jūsu bija, kad vajadzēja atbalstu grāmatniekiem, presei, televīzijai? Zinātnieki un pedagogi cieš atsevišķi, grāmatnieki atsevišķi, novadu ļaudis atsevišķi. Vajag taču apvienoties un iet kopā – stingrā, noteiktā solī, lai valdība saprot, ka šie nav vieglie jociņi un brīva laika dīkā pavadīšana.
Vērtējot Latvijas iekšpolitiku, ekonomikas problēmas, arvien biežāk izskan viedoklis: citās valstīs tauta jau sen būtu ielās. Kāpēc šādu pasivitāti vērojam tautai, kura 20.gadsimta sākumā izrādīja gluži citādu attieksmi pret sabiedriski politiskajām norisēm? Vai saskatāt kādu robežu, aiz kuras mūsdienu latvietis vairs necietīs, bet rīkosies?
Katrai tautai, iespējams, ir iekšējas enerģijas, ārējas enerģijas uzkrāšanas un izpausmes laiki. Un ir laiki, kad uguns nedeg, kad kopējo ugunskuru negrib piesegt, jo tas nav personīgais ugunskurs. Lielas tautas tādi pasivitātes brīži sadrebina, bet neiznīcina. Mazām tautām tas ir dzīvībai bīstami. Un šis ir tāds latviešu tautai bīstams brīdis. To var redzēt, salīdzinot ar lietuviešiem un igauņiem. Kaimiņi neķērc, viņi arī neklusē, bet dara lietas, redzot kopēju mērķi – sekmīgu valsti, kas gala rezultātā, agrāk vai vēlāk dod sekmes arī katram personīgi. Nezinu recepti, kā iekustināt apdzisušos, neticīgos, bet zinu, ja šīs iekustēšanās nebūs, ar mums būs cauri. Nē, ne fiziski – spēcīgākie, apsviedīgākie ekonomiski izdzīvos, bet kļūs par daļu no kādas citas valsts, citas tautas identitātes lauka. Kā prūši, kā lībieši.
Esat rakstījusi: „Šis ir laiks, kad bīstami bez varoņa, bet tikpat bīstami ar varoni. Trojas zirgs stāv kā bieds un brīdinājums neuzticēties varoņu piedāvātājiem un tiem, kas sev piemēro varoņtēlus.” Kāpēc latviešiem tik izteikti novērojama vēlme pēc līdera, kas uzskatāmi redzama arī tieksmē balsot par partiju sarakstos ieliktajām „lokomotīvēm”?
Tāpēc, ka neatšķir pasaku žanru no citiem žanriem. Tāpēc, ka nemēģina paši līdzdarboties, bet tikai izrādīt neapmierinātību par lietām. Tāpēc, ka gaida uz princi, kas atnāks un sakārtos, un pašam nevajadzēs ne teikt, ne darīt. Varoņi var tikai aizdedzināt lāpu, ko nest, bet, ja nav pacietīgu nesēju, var nākt kaut simts iededzinātāju, mēs klupsim katrreiz pār to pašu slieksni un tālāk netiksim.
"Tradīcija pati par sevi ir laba lieta, tā dod stabilitātes sajūtu mainīgā pasaulē. Bet tikai tad, ja mēs neiebāžam galvu smiltīs, bet cenšamies saprast, kas mainās un kas no izmaiņām mums jāpieņem."
Iespējams, daļa mūsu problēmu izskaidrojama ar pārāk rezignēto attieksmi pret pasaules norisēm. Vai te zināmā mērā nav vainojama pārlieka pieturēšanās pie tradīcijām – minorīgi toņi dziesmās, pat himnai, kapu svētki, veļu kults?
Jā un nē. Nesen iznāca diskusija tradicionālās kultūras komisijā, runājot par to, ko ietilpināt kultūras kanonā. Mums neapšaubāmi ir izkopta kapu kopšanas tradīcija, mirušo ofīcijs jeb mirušo apstāvēšanas dziedājumi. Man likās, ka ir bīstami likt to kanonā, jo kanons – gribam to vai negribam – sajūdzas ar to, ko darām un turpinām darīt ikdienā, pat neapzinoties. Ar to es nedomāju, ka mums jāpamet novārtā kapi, nav jāpiemin mirušie, bet – kādā samērā. Mums kā tautai vajadzīgs izkopt dzīvības gribas tradīciju, tās mums par maz. Tradīcija pati par sevi ir laba lieta, tā dod stabilitātes sajūtu mainīgā pasaulē. Bet tikai tad, ja mēs neiebāžam galvu smiltīs, bet cenšamies saprast, kas mainās un kas no izmaiņām mums jāpieņem.
Esat teikusi: negatīvais nedrīkst dominēt. Iespējams, attiecībā pret pozitīvo tam jābūt proporcijā 1:2 vai 1:3, lai spētu notikt attīstība uz nākotni. Kādas proporcijas un to attīstības tendences saskatāt pašreiz sabiedriskajās norisēs?
Atkārtoju to pašu gan attiecībā uz savu domāšanas un rīcības programmu, gan uz visiem kopumā. Sākšu ar sevi. Ja universitātē, uz laukiem ekspedīcijās braucot, pārsvarā dominē pozitīvās emocijas, tad Saeimā, nespējot neko ietekmēt, sāk rūgt ne pārāk pozitīvas domas un izjūtas. Tad es lēnā garā pārlaižu skatu Saeimas krēslos sēdošajiem: “Balso viņš formāli, liekas, ka viņam vienalga viss – seja ieslēgta un aizslēģēta, bet varbūt viņš klusībā domā, kā palīdzēt, ja ne valstij, tad kaimiņu vecenītei Ziemassvētkos.” Pēc brīža, kad atskan diezgan nejēdzīga piezīme, kas aizskar kādu runājošo, nospriežu: “Nē, par vecenīti viņš nedomā.” Pašlaik viņš nedomā neko, bet varbūt rīt vai parīt kaut kas viņu atmodinās, viņš noberzīs ar akmens kārtu pārklāto sirdi un sapratīs, ka ir kļuvis iztukšots. Ka jādod, jāziedo citiem, lai kaut ko saņemtu pretī. Mēs pārsvarā neesam ne labi, ne slikti. Kāds gadījums paver ceļu labajam vai sliktajam. Priecāties par to, ka kāds izķer mūsu bijušās prezidentes pulksteni un vicina – redz, redz – ir tuvredzīgi priecāties, jo tas nākošais, kuram izķers un vicinās, ja ne pulksteni, tad šlipsi, vari būt tu pats vai rikošetā pulkstenis var ķert apsmējēju pašu.
Folkloras domāšanā jebkura tauta stingri nošķir savējo no svešiem. Esat teikusi: čigāns nekad nezog no savējiem, arī no kaimiņiem latviešiem nē, tas būtu grēks. Kāpēc allaž aktuālas ir parunas: latvietis latvietim – vilks, latvieša mīļākais ēdiens – otrs latvietis. Galu galā kāpēc latvietis, ja ir iespēja, itin bieži apzog savu valsti?
Kaut kā iznāk, ka sāku atbildēt uz vēl neuzdotu jautājumu iepriekšējā atbildē. Varbūt domu pārraide vai kā. Ir jāmēģina priecāties par tiem latviešu uzņēmējiem, kam iet labi, ja vien viņi savu labumu nevelk ar ķeksi no kaimiņa dārza laukā. Tā ir audzināma lieta, jo no dzimšanas katram gribas, lai viss, ko iekāro, būtu mans. Latvietis latvietim draugs, bet arī krievam, vācietim, citam ne ienaidnieks, līdz tam brīdim, kamēr šis cits netīko pēc tava labuma. Es spītīgi koncentrējos uz šo. Kaut arī visādi gadījumi piedzīvoti, to latviešu draudzīgums, to krievu tolerance, to igauņu un lietuviešu pozitīvisms, ko esmu sastapusi, man pārsver visu pārējo. Es ticu, ka arī daudziem citiem tā ir.
Jūsu grāmatā „Sfumato nesfumato” stāstīts par dažādiem tautas dziedniecības un pašaizsardzības paņēmieniem. Vai pašreizējās plaša spektra krīzes apstākļos varat rekomendēt kādu kolektīvās pašaizsardzības paņēmienu?
Atkal esmu sākusi atbildēt jau iepriekš! Tādu paņēmienu ir daudz, tikai jātic, bet bez ticēšanas, bez aizsargvārdu teikšanas vai atkārtošanas domās nav jāguļ uz krāsns, labākus laikus nogaidot. Šis ir mūsu laiks, tāpēc, lūk, daži aizsargvārdu paraugi, ko tautā lietoja un šur tur lieto vēl tagad:
- Dieva Dēli klēti cirta, Zelta spāres spārēdami;
Es aizslēgšu vara vārtus, Ne pilīte netecēs (pret asins izliešanu), - Velns brauca par jūru, rati lūza, zirgs kusa, nāca mīļais Dieviņš, saspēra viņu 9 gabalos (pret ļaunumu),
- No Alloksnes līdz Nītaurei deviņi pulksteni, trīs deviņi Rīgas pulksteni, kas var nozvanīt no tā vāja cilvēka. Visi nešķīsti gari lai nostājas un lai iet uz kuplim kokim, lielām ežām un uz lieliem pakalniem, vētras jūras un aukas, trīs devini vīri lai nāk ar vienādim spēkim un vienos vārdos runādami, cirtīs, trīs devini Pērkoni nāks un saspārdīs visus nešķīstus garus, lai atšķiras no šā cilvēka un lai iet uz kuplim kokim, sermoskām, apsēm un saknēm – staipaties un braukaties un atstājaties no šā vāja cilvēka; lai tad tas paliek vesels un stiprs (veselībai),
- Skauģa acis, skauģa acis; no jūras nāk sīvi pērkoņi, tie tevi spers pāri jūrai pa 7 jūdzi (pret skauģiem).
Vai tas ir nopietni? Jums taču pašiem galva uz pleciem, lai domātu un saprastu, kā tas ir.
