„Vai jūs esat bijuši kapsētās? Nevis bērēs, bet tāpat staigājuši latvju kapsētu klusumā un vērojuši? Kapsēta dažkārt stāsta vairāk par dzīvajiem nekā par mirušajiem – vai jūs to esat ievērojuši?” jautā dzejnieks Imants Ziedonis.
Kapsēta – vēsturiski nozīmīgas informācijas glabātāja
Ieraksts Latvijas Kultūras kanona Tautas tradīciju sadaļā vēsta – Latvijas kapsētas ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm, kurās ar lielu cieņu tiek uzturēta dzīva aizgājēju piemiņa.
Kultūras jēdziens ietver sevī cilvēka attieksmi, tāpat arī iepriekšējo paaudžu nodoto uzvedības paraugu, ticējumu, prasmju, tikumu un tradīciju kopumu (kultūras garīgo jeb nemateriālo daļu), kas laika gaitā mainās, pat dažkārt… panīkst. Bet arī kultūras trūkums ir sava veida kultūras atspoguļojums. Tam pamatā ir attiecīgās sabiedrības pasaules uzskati un filozofiskais skatījums uz cilvēka mūžu un aizsaules valstību, un attieksmi pret to veido gan tautas mentalitāte, gan reliģiskie uzskati, stāvoklis sabiedrībā vai citas ārējās ietekmes un katra cilvēka individualitāte.
Kapu kultūra Latvijā ir kas īpašs, ko cittautiešiem dažkārt grūti saprast. Tāda kapu kultūra un kults vairs reti kur citur Eiropā sastopams, ja nu vienīgi pie kaimiņiem lietuviešiem. Grūti atrast otru tautu, kas tik cītīgi kā dārzus kapus kopj un tik bieži uz kapiem iet. Ainavu arhitekti atzīst – Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem. Arī kapusvētki un Svecīšu vakars ir Latvijas tradicionāla vērtība, bet pasaules kontekstā – kaut kas neparasts, ko diez vai paši spējam novērtēt.
"Kad pirmoreiz ieej svešā kapsētā, pielūdz Dievu!"
Latv. t. ticējums
Taču nereti sabiedrības skatījums uz kapsētām ir pārāk šaurs un ierobežots. Tas, iespējams, saistīts ar katra indivīda vai sabiedrības apziņas līmeni, pasaules uztveri un vērtību skalu. Kapsēta taču nesākas pie vārtiem vai lielā zvana un nebeidzas, vārtiņus aizverot! Plašākā nozīmē kapsētas var uzlūkot kā kultūrvides daļu, kur atspoguļojas šīs vides īpatnības. Lasot uzrakstus, gadu skaitļus, novēlējumus un pētot fotogrāfijas, pieminekļu un krustu formas, šķiet, tu staigā pa atvērtu vēstures grāmatu un zināmu personu datu bāzi.
Kapu kultūras apliecinājums latviešu folklorā
Kapsētā saskaras materiālais un garīgais, te savijušās tautas reliģiskās un pagāniskās tradīcijas. Senie priekšstati, kas rodami latviešu tautas ticējumos, runā par „viņu sauli” un paredz mirušā dzīvi pēc nāves un tuvus sakarus ar tuviniekiem „velēnīšu kalniņā”, dzimtas kapos, kas ir viņa „mūža māja”, „mūža nams”, „guļu vieta”. Latviešu uzskati par dzīvību un nāvi gan paredz mirēja aiziešanu no šīs dzīves, bet aizgājējs, nelaiķis ar to netiek izslēgts no dzīvo sabiedrības un joprojām paliek savas dzimtas loceklis, kas neredzamā vai pārveidotā izskatā ir līdzi palicēju priekos vai kā citādi pie viņiem.
Latviešu folkloras krājumos atrodams simtiem tautasdziesmu un ticējumu par dzīvības un nāves saskari:
- Kapi ir mirušo mājvieta, tāpēc tie ir neaizskarami.
- Tos, kas kapus apgāna, mirušie vajā – vainīgos piemeklēs slimības un nelaimes.
- No kapsētas nevajag nest projām puķes un stādus, tad mirušie nāks uz tavām mājām tos atprasīt.
- Nedrīkst aiztikt krustus, ja negribi, lai tevi piemeklē nelaime.
- Kad pirmoreiz ieej svešā kapsētā, pielūdz Dievu!
- Kad ieiet kapsētā, nedrīkst valnim kāpt pāri, jāiet pa vārtiem. Nedrīkst arī kapu kopiņām kāpt pāri.
- Kapsētā nedrīkst gulšņavāt – tā vieta nav dzīvajam.
Tik izteikts mirušo un zemes kults esot raksturīgs tautām, kurām nav bijusi sava uzrakstīta vēsture. Tāpēc arī latviešiem ir ne tikai svarīgi aprušināt savu piemājas dārziņu un apstrādāt savu labības lauku, bet rūpīgi apkopt aizgājēju atdusas vietas.
Akadēmiķe tradīciju pētniece Janīna Kursīte–Pakule atzīst – mums neapšaubāmi ir izkopta kapu kopšanas tradīcija, mirušo ofīcijs jeb mirušo apstāvēšanas dziedājumi, taču „ir bīstami likt to kanonā, jo kanons – gribam to vai negribam – sajūdzas ar to, ko darām un turpinām darīt ikdienā, pat neapzinoties”. Viņa nedomā, ka mums būtu jāpamet novārtā kapi un nav jāpiemin mirušie, bet gan runa ir par samēru, kā tas tiek darīts.
"Mūsdienās ir mainījusies sabiedrības daļas izpratne par kapusvētkiem – tas ir tāds izteikts kultūras pasākums ar savu izbraukuma tirdzniecību, desām, alu, saldējumu."
„Mums kā tautai vajadzīgs izkopt dzīvības gribas tradīciju – tās mums par maz. Tradīcija pati par sevi ir laba lieta, tā dod stabilitātes sajūtu mainīgajā pasaulē. Bet tikai tad, ja mēs neiebāžam galvu smiltīs, bet cenšamies saprast, kas mainās un kas no izmaiņām mums jāpieņem,” norāda pētniece.
Pasaule ir dīvaini iekārtota
Tā iekārtots, ka cilvēka dzīve un arī piemiņas vieta uz šīs zemes ir publiska. Savu tuvinieku kapavietas cilvēki iekārto, dažādu motīvu vadīti. Un, kaut arī kapsētā zūd ierastie priekšstati par vērtīgo un mazāk vērtīgo un, jācer, kopjot aizgājušo kapavietas, cilvēki nevadās no šauri personiskām interesēm, bet gan izsaka savu līdzjūtību un cieņu aizgājējiem, kā arī spēju izkopt un novērtēt daiļumu, tomēr diemžēl līdzās šai pastāv arī cita motivācija – savas maksātspējas demonstrēšana un vēlme izcelties.
Kapsēta, būdama sabiedriska un publiski pieejama visiem, veic arī sociālās kontroles funkcijas, mudinot tuviniekus sakopt kapavietas, jo apbedījuma vietu var aplūkot attālāki radinieki, seni draugi, skolasbiedri, bijušie kaimiņi... Pat ikviens garāmgājējs. Vai mātei pieminekli uzlika? Kādu? Vai uz kapiem bieži nāk? Vai kapiņus kopj?
Mūsu kapu kultūra vairs nevar droši lepoties ar cēlām tradīcijām. Vispārējā kultūra klibo ne tikai kapsētā, tā klibo baznīcā un citviet. Mūsdienās ir mainījusies sabiedrības daļas izpratne par kapusvētkiem – tas ir tāds izteikts kultūras pasākums ar savu izbraukuma tirdzniecību, desām, alu, saldējumu... Kapusvētki ir arī statusa apliecinājums – tāda ikgadējā atrādīšanās – kāda kam mašīna, kādi bērni, mazbērni, kāds tērps mugurā, kā tuvinieka kapiņš apkopts. Nav jau arī kā padomju laikā, kad par visu gādāja pašvaldība. Arī kapu ierīkošana un kopšana, kas, pirmkārt, ir privāta lieta, jau sen ir maksas pakalpojums. Izdarīs viens divi, tikai jāsamaksā. Nokaltušo koku zāģēšana – 50 lati, melnzemes krava – 60 lati... Tikai – ko darīt tad, ja naudas nav un spēka arī nav?
Kapu kultūras sastāvdaļa – kapusvētki
Kapusvētku svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija. Arhīvos tā minēta jau 18. gs. beigās–19. gs. sākumā. Laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam katru gadu Latvijas kapsētās pulcējas mirušo piederīgie. Kapusvētkiem gatavojoties, kapi tiek saposti īpaši. Ikreizējs kapu apmeklējums ir sava veida rituāls: vieniem – pienākums, citiem – emocionāls pārdzīvojums, vēl kādam – ieradums.
Pirmoreiz kapusvētki pavisam oficiāli svētīti Vietalvas draudzē 1911. gadā, kad tos iedzīvinājis pretrunīgi vērtētais mācītājs un rakstnieks Andrievs Niedra. Viņš precīzi uztvēris: latviešiem raksturīga iezīme ir pulcēšanās un svinības ārpus telpām, un kapusvētki šai tradīcijai ļoti labi atbilst.
"Mums kā tautai vajadzīgs izkopt dzīvības gribas tradīciju – tās mums par maz. J. Kursīte-Pakule"
Kapusvētki patlaban ir dziļi iesakņojusies tradīcija, kuru visi kapos gājēji zina un ar to rēķinās, kurā dienā mirušie tuvinieki jāapciemo. Svētki pilda arī sabiedrību vienojošu funkciju: daudzviet Latvijā kapusvētki ir viena no svarīgākajām dzimtu sanākšanas reizēm, kad īpaši mazajās lauku kapsētās sanāk dzīvie, lai tiktos ar mirušajiem, sanāk ciemi, no kuriem sen palikuši vairs tikai nosaukumi.
Taču ar katru gadu kapusvētku apmeklētāju skaits kļūst aizvien mazāks. Daudzi ekonomisku apstākļu dēļ šobrīd nevar doties uz attālāku kapsētu, lai apkoptu aizgājēju kapu kopiņas, citi vispār izbraukuši no valsts, tādēļ aizvien apdraudētāka nākotnē varētu kļūt ikgadējā kapusvētku tradīcijas saglabāšana. Bet, ja uzskatām, ka kapusvētki neaprobežojas tikai ar mirušo kapavietu sapušķošanu un mācītāja aizlūgumu, ka kapi ir svarīga Latvijas kultūrvides sastāvdaļa, šīs tradīcijas dzīvotspējai būtu jāpievērš lielāka uzmanība.
Kristietībā kapsēta tiek pielīdzināta baznīcai, un kapusvētkos tiek aizlūgts par katru, kas radis mūžīgo mieru kapu kalnā. Vai šī tradīcija un ar to saistītie rituāli tiks pārmantoti paaudzēs arī turpmāk – rādīs laiks. Tālos Latvijas laukos ir daudz pamestu māju un klusējošu kapsētu...
