Kapsētas – zaļās svētnīcas
Kapusvētkus un bēres varam uzskatīt par kopīgi veiktiem rituāliem, kas cilvēkiem ir nepieciešami, lai ne tikai pieminētu un atcerētos savus aizgājējus, bet arī gūtu mierinājumu skumjos brīžos un ļautu drīzāk samierināties ar ciklisko cilvēku dzīves ritējumu.
Mēdz teikt, ka mūsu tautai kapsētas ir svētnīcas. Atšķirībā no citu tautu kapu kultūrām latviešiem ar kapiem saistās daudz tradīciju – neizsīkstoši ikgadējie kapusvētki, veļu laiks, mirušo piemiņas dienas, Adventes laiks ar vainagiem un svecēm. Saldus Mārtiņa Lutera Evaņģēliski luteriskās baznīcas, Gaiķu un Lutriņu Evaņģēliski luterisko baznīcu mācītājs Uldis Gailītis atzīst, ka „kapsēta vienmēr ir bijusi īpaša vieta, kur ar dažādu tradīciju palīdzību domāt par cilvēku un to, kas ar viņu notiek pēc nāves”. Mācītājs atgādina, ka visas kristīgās pasaules galvenā pamatdoma, atvadoties no saviem tuvajiem, ir apziņa, ka dzīve nebeidzas līdz ar nāvi, bet gan - tikai sākas. Mācītājs uzsver: „Kapsēta ir miera vieta, kur atdusas cilvēki, kas ir miruši, jeb, kā rakstīts Bībelē, – kuri ir aizmiguši, līdz nāks Kristus, kas visus modinās atkal augšā.” U. Gailītis kapsētu salīdzina ar guļamistabu, kurā, zinot, ka kāds guļ, arī īpaši uzvedas – neklaigā, runā pieklusināti, neskrien.
"Vēsturiski ir izveidojies, ka latvieši un lietuvieši ir teju vienīgie Eiropā, kas godina savus aizgājējus, ik gadu rīkojot kapusvētkus."
Latvietim kapsēta ir svētnīca arī daudz plašākā nozīmē, kad noteicošā loma nav atsevišķām svinībām, bet gan dabas radītai noskaņai. Mūsu kapsētas nekad nav drūmas, tās ir ar dabas elementiem – kokiem, krūmiem, zāli, puķēm. Mēs padarām tās par savdabīgiem dārziem vai parkiem. Atnākuši uz kapsētu, godinām un atceramies savus piederīgos, bet vienlaikus arī piepildām un bagātinām savu dzīvi, pārdomājam pieredzēto, tādējādi veidojam tikumus, kurus nodosim nākamām paaudzēm. Ne velti arī Jānis Jaunsudrabiņš savulaik savā patriotiskajā tēlojumā “Piemini Latviju!” rakstījis: ”Atceries Latvijas ziedošās kapsētas, kur tu varēji sastapties ar aizgājušo tuvinieku dvēselēm kā rožu dārzā un dalīties ar tiem savās bēdās un priekos, ja tev tuvinieku nebija starp dzīvajiem.”
Nejaušais aizsākums
Jau vēsturiski ir izveidojies tā, ka latvieši un lietuvieši ir teju vienīgie Eiropā, kas godina savus aizgājējus, rīkojot ik gadu kapusvētkus. Tā ir unikāla un vienreizēja parādība, kas saglabājusies līdz pat mūsdienām.
Kapusvētku svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija, kas arhīvos minēta jau 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Savulaik latviešu kapusvētku fenomenu savā diplomdarbā pētījis Viesītes mācītājs Alvis Āboliņš, kas atklājis, ka pirmo reizi informāciju par kapusvētkiem izdevies atrast kādā 1831. gada avīzē. Rakstītais liecinājis, ka līdz tam pagānisko kapusvētku tradīciju savā paspārnē ņēmusi baznīca, līdz ar to piešķirot tiem citu nozīmi. Pastāv leģenda, ka kapusvētki radušies šādi: 19. gadsimta sākumā kāds Zaubes mācītājs ievērojis, ka dievkalpojums nebija kupli apmeklēts. Izrādījās, ka baznīcā bija tukši soli, jo ļaudis rušinājās kapos, nevis izvēlējās klausīties mācītāja sprediķī. Tā nu mācītājs ar visu draudzes kori devies noturēt dievkalpojumu kapos. Pēc laika šāda prakse izplatījusies arī citās draudzēs.
Kapusvētkos mācītājs notur dievkalpojumu kapos – lasa sprediķi un kopā ar mirušo piederīgajiem dzied korāļus un kristīgās dziesmas. Bieži vien tiek pieaicināti mūziķi, kas vēl bez paredzētajām kopdziesmām kapusvētku atmosfēru papildina ar sevis izvēlēto repertuāru. Mācītājs U. Gailītis min vairākus uzdevumus, kas tiek pildīti kapusvētkos: „Lasot Bībeles pantus un sprediķojot, galvenokārt tiek mierināti noskumušie, arī apstādināti pārgalvīgie un pašapzinīgie.” Tāpat jāatzīmē, ka kristīgajā pasaulē cilvēka miršana nav nāve un aiziešana, bet gan atbrīvošanās no savas grēcīgās miesas un nomirstot cilvēks var palikt mierā un atdusēties.
"Pagānisko kapusvētku tradīciju savā paspārnē ņēmusi baznīca, līdz ar to piešķirot tiem citu nozīmi."
Latgales pusē līdz ar dievkalpojumu notiek aizlūgumi arī par atsevišķām ģimenēm un viņu piederīgajiem, bet procesijas beigās tiek svētīti bērni. Kā norādīja Aglonas Bazilikas dekāns Andris Aglonietis: „Kapsētās satiekas kā ticīgie, tā arī neticīgie, tādēļ tā ir kā vienojošais elements. Savukārt lūgšanas par mirušajiem cilvēkiem rada savstarpējo labestību un reizē atgādina, ka nekas nav mūžīgs.” Kapusvētki visbiežāk tiek atzīmēti kādā no augusta sestdienām vai svētdienām, bet svecīšu vakari – kādā no novembra nedēļas nogalēm. Tā kā Aglonas novadā kapsētas ir baznīcas īpašums, rūpes par tām uzņemas baznīcā kalpojošie un paši piederīgie, algotu strādnieku nav. Dekāns A. Aglonietis apšauba svecīšu vakaru nepieciešamību, jo uzskata, ka „tas ir neveikls naudas iedibināšanas veids, kas nav vajadzīgs”, tomēr Latgalē, neraugoties uz ekonomiskajām grūtībām, arī turpmāk mirušie tiks godināti vismaz divas reizes gadā.
Trūkst līdzekļu laicīgo svētku rīkošanai
Kurzemē, Saldus rajonā, kas pēc teritoriālās reformas veikšanas ir sadalīts Brocēnu un Saldus novados, patlaban ir 88 kapsētas, kurās teju visās katru gadu tiek rīkoti gan kapusvētki, gan svecīšu vakari. Līdz šim Brocēnu novadā ietilpstošajam Gaiķu pagastam piederošajās Gaiķu, Lielsatiķu un Krogsētas kapsētās pēc pašvaldību iedzīvotāju vēlēšanās mēdza atšķirties kapusvētku un svecīšu vakaru tematika vienos kapos, proti, vieni ir laicīgi, otri – sakrāli, tā piepildot visu vēlmes. Turpmāk Gaiķu pagasta kapsētās notiekošie pasākumi būs tikai baznīcas un draudzes pārziņā. „Finanses pašvaldībām ir samazinātas, tādēļ nevarēsim finansiāli atbalstīt kapusvētku un svecīšu vakaru norisi. Turpmāk to organizēšana būs atkarīga no baznīcas iespējām un savāktajiem draudzes ziedojumiem,” skaidro Brocēnu novada domes priekšsēdētāja vietniece Inga Dreija-Uzule. Gaiķu pagasta kapsētu kopšana ir pašvaldības pārziņā, kas savukārt šo amatu līdz šim uzticēja kādam cilvēkam, kapu pārzinim. „Mums katros kapos bija savs algots kapu sargs, kas rūpējās par kapu tīrību – lapu, zaru, neaprūpēto kapu apkopšanu. Diemžēl pašvaldību budžets tika samazināts un to vairs nevaram atļauties. Šobrīd kapu apkopšana ir uzticēta sociālajam dienestam, kas šajos darbos iesaista maznodrošinātās personas,” stāsta I. Dreija-Uzule.
"Mūsdienās kapusvētku rituāli ir apaudzēti arī ar citu – laicīgu saturu."
Svētku dažādās lomas
Mūsdienās kapusvētku rituāli ir apaudzēti arī ar citu – laicīgu saturu, piemēram, pirms kapusvētkiem piederīgie rūpīgi sakopj tuvinieku kapu kopiņas. Mazpilsētās un laukos kapusvētki ir reize, kad satikties un aprunāties. „Vismaz reizi gadā kapusvētkos satiekas sen neredzēti radinieki, tā ir laba radu un draugu saieta vieta,” par savas dzimtas tradīcijām Latgalē stāsta Anita Tutina. Viņa norāda, ka jau no mazotnes ir audzināta dievbijīgi, jo vecāmāte bijusi ļoti ticīga. „Pēc kapusvētkiem parasti dodamies pie kāda no dzimtas vecākajiem cilvēkiem uz mājām, lai pabūtu kopā un aprunātos, dalītos atmiņās,” par laicīgajiem kapusvētku dienas rituāliem stāsta A. Tutina. Viņa turpina: „Aglonas kapsētās cilvēku parasti ir ļoti daudz, bet jauniešu varētu būt vairāk. Pamatā kapusvētkus apmeklē vecāka gada gājuma cilvēki.” Līdzīgi novērojumi ir arī Rīgas Ziepniekkalna kapu pārzinei Regīnai Strupei: „Mūsdienās vairums cilvēku atbrauc apkopt savu piederīgo kapu kopiņas, bet uz kapusvētku dievkalpojumu nepaliek, jaunajiem laikam nav vaļas tik lēnām nodarbēm, ir citas svarīgākas lietas darāmas.” Ziepniekkalna kapsēta ir Rīgas domes īpašums, tomēr atbildību par dažāda veida pasākumiem un to rīkošanu uzņemas tuvējās apkārtnes draudzes.
Ar katru gadu kapusvētku apmeklētāju skaits kļūst aizvien mazāks, šobrīd, ekonomiskās dižķibeles laikā, aizvien apdraudētāka ir arī to ikgadējā rīkošana un saglabāšana. Vai šī tradīcija un ar to saistītie rituāli tiks pārmantoti paaudzēs arī turpmāk, varēs spriest pēc vairākiem gadiem. Laiks arī parādīs, kura no kapusvētku rīkošanas tradīcijām – laicīgā vai sakrālā – būs dzīvotspējīgāka pēckrīzes laikā.
