VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Laura Jesaulkova
Mg. pol. sc., Rīgas Stradiņa universitātes doktorante politikas zinātnē, pētniece
21. jūlijā, 2020
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Ārlietas
13
13

Minimālisma diplomātijas uzvaras gājiens. Komentārs par situāciju Kalnu Karabahā

FOTO: Freepik

Kārtējā konflikta eskalācija šā gada jūlija sākumā ir atgriezusi Kalnu Karabahas strīdīgās teritorijas jautājumu starptautiskās politikas dienaskārtībā, raisot bažas par kara izcelšanos. Ievērojama iniciatīva konflikta atrisināšanā vienmēr ir piederējusi Krievijai, kurai pietiekami dziļā Covid-19 pasaules krīze varētu kalpot kā atspēriens ietekmes nostiprināšanai reģionā. Tas būtu pamatīgs trieciens līdzšinējiem starptautiskās diplomātijas pūliņiem uzlikt grožus Krievijas centieniem paplašināt savu ietekmi. Tomēr šajā gadījumā militārā un politiskā intervence Krievijai sola vairāk zaudējumu nekā ieguvumu, tāpēc tik drīzs konflikta atrisinājums nav gaidāms, secina ārpolitikas pētniece Laura Jesaulkova.

īsumā
  • Vairāk nekā 20 gadus ilgušie centieni rast permanentu risinājumu Kalnu Karabahas teritoriālajam un etniskajam konfliktam nav nesuši augļus, un militārā spriedze reģionā starp Armēniju un Azerbaidžānu kopš 2016. gada turpinājusi augt.
  • Neraugoties uz šķietami labvēlīgu pozīciju efektīvai mediatora lomai, Krievija turpina ievērot sev neraksturīgu neitralitāti Kalnu Karabahas miera pārrunu laikā, izmantojot minimālisma diplomātiju kā politisko un ekonomisko ieguvumu instrumentu.
  • Kalnu Karabahas konflikta atrisinājums rada apdraudējumu Krievijas konstruētajai Eiropas Savienības (ES) enerģētikas tirgus kartei, paverot iespējas Kaspijas gāzes rezervju piegādes apjoma palielināšanai caur Azerbaidžānas teritoriju un enerģētiskās atkarības mazināšanai.

Teritoriālais konflikts starp Armēniju un Azerbaidžānu jau vairāk nekā 30 gadus nosaka Kaukāza reģiona politisko telpu. Lai gan sasaluma periodā nav notikušas faktiskas militārā ceļā panāktas teritoriālās izmaiņas, ziņas par savstarpējām apšaudēm pierobežā un cita veida militārajām sadursmēm atklāti norāda uz noskaņojumu Armēnijas un Azerbaidžānas valdību attiecībās. Starptautisko mediatoru centieni rast miermīlīgu konflikta risinājumu līdz šim vainagojušies ar ieilgušu status quo, savukārt pēdējie notikumi liecina, ka atkusnis abu valstu attiecībās ir gandrīz tikpat tāls kā 1994. gadā, kad sākotnēji tika panākta vienošanās par pamieru un karadarbības izbeigšanu.

Vēstures un netālredzīgu politisko lēmumu ķīlā

Kalnu Karabahas teritoriālā konflikta aprises tika kaltas 1923. gadā, kad Azerbaidžānas PSR teritorijas robežās tika nodibināts Kalnu Karabahas autonomais apgabals. Apgabala atrašanās starp Armēniju un Azerbaidžānu ir neizbēgami veicinājusi abu valstu interesi par teritorijas stratēģisko vērtību, taču PSRS politisko figūru lēmums padarīt galvenokārt etnisko armēņu apdzīvoto apgabalu par daļu no Azerbaidžānas ir novedis pie asiņainām sekām un daudzu gadu desmitu garumā padarījis Kalnu Karabahas iedzīvotājus par netālredzīgu lēmumu ķīlniekiem.

Padomju telpā valdošais noskaņojums 20. gadsimta 80. gadu izskaņā pāršalca pašnoteikšanās vilni pār Kalnu Karabahu, kas izvērtās ilgstošos protestos un rezolūcijā par teritorijas nodalīšanos no Azerbaidžānas un pievienošanos Armēnijai, tādejādi skaidri iezīmējot līdz šim dzelžainā PSRS tvēriena atslābināšanos un zūdošo kapacitāti iegrožot tās sociālistiskā pagalma dzīlēs briestošos nemierus. PSRS sabrukums no tās orbītas izkļuvušos reģionos 1991. gadā visaptveroši destabilizēja situāciju, radot telpu neatkarību atguvušo valstu cīņai par teritoriju un resursiem, asiņainākajiem konfliktiem norisinoties Centrālāzijas reģionā un Kaukāzā, kur protesti un kustība pārauga plašā karadarbībā Armēnijas un Azerbaidžānas starpā par Kalnu Karabahas teritoriju, upurējot vairāk nekā 30 000 dzīvību un izveidojot neskaitāmu tūkstošu bēgļu plūsmu, kuras atbalss jūtama arī krietni ārpus skartā reģiona.

Status quo kā miera liesma iesaldētajās attiecībās

1994. gadā karojošās puses noslēdza pamieru, par kura galveno starpnieku kļuva Krievija Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Minskas grupas ietvaros. Minskas grupa ar trīs līdzpriekšsēdētājvalstīm Krieviju, Franciju un Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) tika izveidota, lai sarunu ceļā rastu miermīlīgu risinājumu Azerbaidžānas un Armēnijas konfliktam par Kalnu Karabahas teritoriju. Taču sākotnējās diplomātiskās uzvaras un iesaistīto pušu vienošanās sēsties pie pārrunu galda pakāpeniski atdūrās pret nepiekāpšanās un savstarpējo pārmetumu sienu Azerbaidžānas un Armēnijas valdību attiecībās. Rezultātā vairāk nekā 20 gadus ilgušie centieni rast permanentu risinājumu nav nesuši augļus, gluži otrādi, spriedze ap strīda teritoriju kopš 2016. gada, kad Armēnijas un Azerbaidžānas starpā vairāku dienu garumā izcēlās apšaude, pārkāpjot pamiera nosacījumus, turpinājusi augt.

2020. gada 12. jūlijā Kalnu Karabaha kārtējo reizi nokļuva pasaules mediju virsrakstos, kam sekoja Azerbaidžānas un Armēnijas savstarpējo “laipnību” apmaiņa, publiski vainojot vienai otru etniskā naida kurināšanā un pamiera nosacījumu pārkāpumos. Situāciju saasina Covid-19 ierobežojumu radītās sekas un noskaņojums Azerbaidžānas sabiedrībā, kas pieprasa valdības rīcību un konkrētu militāru atbildes reakciju, atspoguļojot kopējo aizkaitinājumu par ekonomisko novājināšanos un ierobežojošo pasākumu aizsegā stiprināto valdības kontroli. Arī Armēnijas sabiedrībā ir jūtamas protestu vēsmas, kuras veicināja tādi izteikumi kā Ukrainas Ārlietu ministrijas atbildīgo amatpersonu komentāri par nepieciešamību atrisināt konfliktu, ievērojot Azerbaidžānas teritorijas integritāti, tādējādi raisot asu reakciju Erevānā.

Konflikta laika līnija acīmredzami liecina, ka ilgstošie starptautisko mediatoru centieni atrisināt Kalnu Karabahas jautājumu nav nesuši auglīgākus panākumus kā vien iesaldētu status quo, kura liesma bijusi pietiekama tikai trausla pamiera saglabāšanai. Nepārprotami, Azerbaidžānas un Armēnijas valdību kūtrā sadarbošanās un atklāti naidīgā attieksme teritoriālā konflikta miera sarunu laikā ir viens no galvenajiem starptautiskās diplomātijas neveiksmes cēloņiem. Taču ieskats ārējo faktoru kārtīs ļauj secināt, ka ievērojama iniciatīva konflikta atrisināšanā vienmēr ir piederējusi mediatoram ar saturīgu interešu bagāžu reģionā – Krievijai –, tomēr liekas, ka vairāk par iniciatīvu nekas netiek piedāvāts.

Minimālisma diplomātija – ērtākā trajektorija ceļā uz strupceļu

Jau kopš 1994. gada Krievijai ir bijusi vadošā loma Kalnu Karabahas teritoriālā un etniskā konflikta atrisināšanā, ņemot vērā valstu vēsturiskās saiknes, ģeogrāfisko izvietojumu un ekonomisko sadarbību, kura laika gaitā ir pāraugusi mūsdienīgos, nesalīdzināmi ciešākos formātos nekā pamiera pasludināšanas sākumposmā. Taču, neraugoties uz šķietami labvēlīgu augsni efektīva mediatora lomai, vienlaikus šī pozīcija Krievijas ārpolitikā veido dilemmu un neērtu izvēli starp Armēniju un Azerbaidžānu. Krievijas neparastā objektivitāte un neitralitāte, militārās klātbūtnes neesamība strīda teritorijā, kā arī neeksistējošās saiknes ar Kalnu Karabahas autonomijas politiskajiem līderiem ir tas, kas atšķir tās pieeju šim iesaldētajam konfliktam no izlēmīgās ārpolitikas, piemēram, Dienvidosetijā vai Abhāzijā.

Kalnu Karabahas gadījumā militārā un politiskā intervence Krievijai sola vairāk zaudējumu nekā ieguvumu, jo tai ir svarīgāka godprātīga un taisnīga mediatora reputācija Kaukāza reģionā, sevišķi tagad, kad Gruzija ir ievērojami pakļāvusies sadarbībai ar Eiropas Savienību, sperot soli ārpus postpadomju telpas un līdz ar to mazinot Krievijas iespējas koordinēt reģiona politiskās un ekonomiskās norises. Arī Krievijas ekonomiskā sadarbība ar Armēniju Eirāzijas Ekonomiskā Savienības formātā un ciešās tirdzniecības saites ar Azerbaidžānu, tai skaitā militāro ieroču tirdzniecībā, ir būtisks faktors tam, lai spertu noteicošos soļus pretim miera līgumam, jo pastāvīga vadošā loma miera pārrunu laikā ļauj Krievijai ilgstoši saglabāt izdevīgu ekonomisko kooperāciju un politisko virsroku.

Taču vienlaikus arī izvērsta karadarbība Kalnu Karabahas teritorijā radītu spiedienu uz Krieviju izvēlēties vienu no pusēm, kurai sniegt militāru un politisku atbalstu, tādējādi bailes zaudēt partneri Armēnijas vai Azerbaidžānas veidolā ir novedušas pie ērtākās diplomātijas tam, lai noturētu situāciju pēc iespējas nemainīgāku. Krievijas īstenotā minimālisma diplomātija, kuras efektivitāte konflikta atrisināšanas ziņā bijusi apšaubāma, atspoguļo Krievijas negribēšanu, nevis nevarēšanu 20 gadu laikā rast instrumentālu pieeju Kalnu Karabahas teritoriālajam risinājumam, kas ievērojami mazinātu reģionā pastāvošo militāro, politisko un etnisko spriedzi.

Plašākā kontekstā situācija Kalnu Karabahā būtiski nosaka ne tikai Krievijas politiku Kaukāzā, bet arī tās nākotnes iespējas gāzes diplomātijas izmantošanai Eiropā, kur pēdējo gadu prioritāte enerģētikas sektorā bijusi enerģētiskās atkarības mazināšana un tirgus diversifikācija. Dienvidu gāzes koridors Kaspijas gāzes piegādei, apejot Krievijas teritoriju, ir iezīmējis būtisku prospektu iespējamām jaunu gāzes cauruļvadu projektu izstrādei, taču neatrisinātais konflikts par Kalnu Karabahas teritoriju, kas atrodas netālu no izbūvētā cauruļvadu ceļa, manāmi ierobežo jebkādu projektu realizāciju. Bez šaubām, šādos apstākļos ir ērti uzturēt draudu ēnu, izmantojot minimālus diplomātiskos resursus. Tas vedina domāt, ka ievērojamas pārmaiņas Kalnu Karabahas jautājumā nav gaidāmas tik drīz, kā uz to varētu vēdināt aktuālais agresijas vilnis Azerbaidžānas un Armēnijas attiecībās.

Avoti:

Labs saturs
13
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU