Šādos apstākļos formulēt konkrētu nostāju ir diplomātiski sarežģīti, un tas atspoguļojas arī Latvijas politisko līderu aicinājumos nesteigties ar sankciju ieviešanu un fokusēties uz vēlēšanu rezultātu izmeklēšanu. Tas, kā vēlēšanu atbalss Baltkrievijā ietekmēs tās turpmākās partnerattiecības ar Eiropas Savienību, būs saistoši arī politisko un ekonomisko interešu dilemmā ieskautajai Latvijai.
Baltkrievijas un Eiropas Savienības attiecības – valsis trijatā
Kopš 1991. gada ar vairāku programmu un instrumentu starpniecību Baltkrievija ir regulāri saņēmusi tehnisku un finansiālu palīdzību no Eiropas Savienības. Taču, par spīti tam, savstarpējais partnerības un sadarbības līgums tā arī netika noslēgts un ratificēts, pamatojot to ar Baltkrievijas kūtrajiem soļiem pretim demokrātijai un cilvēktiesībām.
Lai gan sadarbības laikā bijuši vairāki abpusējo attiecību uzlabošanās periodi, pēc 2010. gada prezidenta vēlēšanām, kuru ietvaros reģistrēta pilsoņu un mediju brīvības apspiešana, Eiropas Savienība nosodošā atbildes reakcija negatīvi ietekmēja savstarpējās attiecības un krasi mazināja iespējamību rast stratēģisku risinājumu sadarbības izaicinājumu pārvarēšanai.
Sevišķi nesaskaņas cilvēktiesību jautājumos bijis galvenais klupšanas akmens Baltkrievijas attiecībās ar Rietumu partneriem. Taču, kā visai pamatoti izteicies pats Lukašenko, līdzīgas iekšpolitiskās problēmas citās Austrumu partnerības valstīs nav mazinājis Eiropas Savienības iniciatīvu sadarbībai ar tām.
Tomēr, par spīti pārmetumiem, arī no Baltkrievijas puses iniciatīva bijusi visai zema, kas nav pārsteidzoši, ņemot vērā, ka valstisko institūciju reorganizācija saskaņā ar Eiropas Savienības darbības principiem saistās ar ievērojamu nepieciešamo resursu apjomu un patiesiem nolūkiem sadarboties gan starpvaldību, gan nevalstiskajā līmenī.
Turklāt Baltkrievijas attiecības ar Eiropas Savienību nekad nav izpalikušas bez trešā deju partnera, ar kuru Lukašenko valdību saista ciešas ekonomiskās un politiskās saites, – Krievijas. Abpusējo iniciatīvu trūkuma dēļ Baltkrievija nosliecās par labu Eirāzijas Ekonomiskās savienības integrācijas projektam, kas, neskatoties uz daļēji piepildītajām ekonomikas un tirdzniecības apjoma ambīcijām, tomēr ilgtermiņā stiprinājis Krievijas reģionālās dominances centienus.
Tādējādi konteksts 2020. gada vēlēšanām bija visai acīmredzams, un reti kurš paredzēja citu iznākumu, taču izskatās, ka sabiedriskās apziņas vilnis, vērsts pret valdības patvaļu, Lukašenko režīmam nav gājis secen, neskatoties uz absolūto atsacīšanos atzīt problēmas valsts pārvades īstenošanā.
Rietumu provokācija vai tomēr pārmaiņu alkas?
Pirmsvēlēšanu laiks Baltkrievijā meta dezinformācijas un neskaidrību ēnu uz gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, un galvenais upuris, kā izskatās, bija pats Lukašenko. Stāsts par 33 apcietinātajiem Krievijas pilsoņiem, turētiem aizdomās par dalību īpašā operācijā ar mērķi destabilizēt Baltkrieviju vēlēšanu norises priekšvakarā, uz mirkli raisīja bažas par Lukašenko attiecību nākotni ar Krieviju, kuras jau tā gadu garumā bijušas relatīvi svārstīgas tādēļ, ka Lukašenko “flirtējis” ar Eiropas Savienību un valdījušas nesaskaņas gāzes tranzīta jomā.
Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zakhrova, sniedzot oficiālu komentāru par situāciju, norādīja, ka jūlijā beigās aizturētie Krievijas pilsoņi kļuva par trešās valsts orķestrētas provokācijas upuriem – precīzāk, Ukrainas specdienestu plānotas provokācijas upuriem. 33 aizturētās personas esot ieceļojušas Baltkrievijā, atsaucoties uz darba devēju (ar šķietami viltotām identitātēm) piedāvātajām vakancēm vienā no lielākajiem Krievijas enerģētikas uzņēmumiem “Rosneft”, nevis ar mērķi kurināt politiska rakstura protesta akcijas.
Publiski Lukašenko solīja rūpīgi izmeklēt visus apstākļus, neticot Krievijas notikumu izklāstam “uz vārda”, taču vienlaikus norādīja, ka sabojāt “draudzību” ar Krieviju ieinteresētajām personām tomēr neesot izdevies.
Ar provokācijām vai bez tām, tomēr Baltkrievijas valdībai nav izdevies izvairīties no sabiedrības reakcijas pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas, un jau vairākas dienas Baltkrievijas policija netaupa gumijas lodes, stekus un asaru gāzi, lai remdētu protestus.
Galu galā Lukašenko apsolīja, ka maidana Baltkrievijā nebūs, lai vai kā to arī gribētu pašreizējās varas pretinieki. Jāatzīmē, ka arī opozīcijas kandidāte Svetlana Tihanovska, kura šobrīd no Minskas karstumiem slēpjas Lietuvā, arī jau ir šķietami izsmēlusi savu lomu, iekurinot ugunskuru, kuru nodzēst Baltkrievijas valdībai neizdodas jau gandrīz nedēļu.
Ir apšaubāmi, ka absolūtais vairākums Baltkrievijas iedzīvotāju tiecas gāzt valdību, jo Lukašenko tēls lielā daļā sabiedrības saistās ar stabilitāti un ierasto kārtību, taču 2020. gada vēlēšanas liecina, ka neapmierinātība ar valdības metodēm un dzelžaino tvērienu ap pilsonisko brīvību ir sasniegusi uzkrājuma efektu gan Baltkrievijā, gan kopienās ārpus valsts.
Publiska vēlēšanu norises un vardarbīgas protestu apklusināšanas nosodīšana izskan ne tikai Eiropas Savienības politisko līderu komentāros, bet arī sabiedrībā, kura līdzjūtīgi iestājas par iedzīvotāju tiesībām uz taisnīgām vēlēšanām un iespēju izvēlēties valsts politisko nākotni.
Latvijas iecietība un Baltijas klupšanas akmens
Baltkrievijas politiskā situācija, bez šaubām, ir arī Latvijai interesants stratēģisks, politisks un ekonomisks jautājums. Latvijas Ārlietu ministrija vairākas reizes norādījusi to, ka Latvijai ir svarīgi, lai Baltkrievija attīstītos kā demokrātiska, ekonomiski un sociāli stabila valsts, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības un likuma vara.
Tomēr Latvijas un Baltkrievijas ģeogrāfiskais tuvums un vēsturiskās saites iezīmē to ekonomisko sadarbību kā vienu no prioritārajiem aspektiem abu valstu attiecībās, kā arī visai intensīvā sadarbība pašvaldību un iedzīvotāju savstarpējo kontaktu līmenī padara Baltkrieviju par būtisku Latvijas sadarbības partneri ne tikai pragmatiski ekonomiskā ziņā.
Lai gan Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā radīja brīvu pieeju kopienas iekšējam tirgum un mazināja atkarību no Austrumu tirdzniecības partneriem, tomēr ekonomisko interešu un politisko vērtību dilemma ir nezūdošs aspekts Latvijas ārpolitikā, kas sevišķi skar atbildību demokrātiskās pārvaldes principu un cilvēktiesību izplatīšanā ārpus Eiropas Savienības robežām.
Latvijas izteikti iecietīgā attieksme pret Baltkrieviju nereti bijis arī klupšanas akmens tās attiecībās ar pārējām Baltijas valstīm, sevišķi Lietuvu, kura vienmēr bijusi asāka cilvēktiesību pārkāpumu nosodīšanā un aicinājumos iegrožot Austrumu kaimiņu ietekmi Baltijā un Eiropas Savienībā kopumā, kā prioritāro jautājumu izvirzot enerģētiskās neatkarības vairošanu.
Varētu teikt, ka Baltkrievija atspoguļo fundamentālās Baltijas valstu vienotības problemātiskās šķautnes, ko apliecina nespēja vienoties par solidāru Baltkrievijā netālu no Lietuvas robežas uzceltās Astravjecas atomelektrostacijas ražotās elektroenerģijas boikotu. Lietuvas valdība uzskata, ka spēkstacijas celtniecībā Baltkrievija nav ievērojusi nepieciešamās drošības prasības, tādēļ minētās elektroenerģijas nonākšanu tirgū būtu jābloķē, savukārt Latvijas pusi šāda argumentācija nav pārliecinājusi vājināt partnerattiecības ar Baltkrieviju.
Tā kā Latvijas iebildumu dēļ pagaidām nav izdevies vienoties par vienotu Baltijas valstu nostāju, šī gada jūnija beigās kļuva zināms, ka Lietuvas prezidents ir vērsies pie Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas ar lūgumu palīdzēt panākt Baltijas valstu vienošanos, kas kārtējo reizi apliecina Baltijas valstu attiecību trauslumu atsevišķos tām būtiskos politekonomiskajos jautājumos.
Visticamāk, sekos sankcijas
Ir apšaubāmi, ka 2020. gada vēlēšanu norise ilgtermiņā mainīs Latvijas un Baltkrievijas savstarpējo attiecību dinamiku, taču 2020. gada 14. augustā Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikā Žuzepa Borela sasauktā Ārlietu padomes ārkārtas sanāksme, kurā tika apspriestas arī Baltkrievijas prezidenta vēlēšanas, draud ar sankcijām Baltkrievijai, un tās būs saistošas arī mums.
11. augustā izplatītajā Eiropas Savienības augstā pārstāvja paziņojumā norādīts, ka Baltkrievijā notikušās prezidenta vēlēšanas nav bijušas nedz brīvas, nedz godīgas, un, neskatoties uz Latvijas sākotnēji mērenajiem izteikumiem par nepieciešamību veikt vēlēšanu norises izvērtēšanu atbilstoši demokrātijas standartiem un nesteigšanos ar sankciju ieviešanu, šodien, 2020. gada 13. augustā, Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sociālajā tīklā “Twitter” informēja, ka Latvija atbalstīs individuālo sankciju piemērošanu Baltkrievijas amatpersonām, pamatojot šādu lēmumu ar to, ka vardarbība pret mierīgajiem protestētājiem Baltkrievijā turpinās un nav panākts politiskais dialogs.
Individuālo sankciju efektivitāte ir diskutabls jautājums: tā atkarībā no formas var kalpot gan kā efektīvs instruments, gan kā simbolisks attieksmes barometrs, taču ir skaidrs, ka 2020. gada vēlēšanu izskaņā Baltkrievijas un Eiropas Savienības attiecībās sekos vēsuma periods, kas draud ar neizbēgamu Baltkrievijas tuvināšanos Krievijas ietekmes orbītai. Tas pavisam noteikti nav Latvijas politiskajās, ekonomiskajās un drošības interesēs, tāpēc sagaidāms, ka Latvija aicinās veidot politisko dialogu un ievērot mērenību Eiropas Savienības rīcībā attiecībā uz notikumiem pēcvēlēšanu Baltkrievijā.
