Vienošanās par KVRP 2015. gadā bija vēsturisks panākums, pie kā starptautiskā sabiedrība bija strādājusi vairākus gadus. E3+3 formātu veidoja Francija, Lielbritānija, Vācija, ASV, Ķīna un Krievija. E3+3 formāta koordinatora funkcijas tika uzticēts pildīt Eiropas Savienībai (ES).
Kad ASV ar prezidenta Donalda Trampa lēmumu 2018. gadā paziņoja par izstāšanos no KVRP, pasaules medijus rotāja virsraksti, ka Irāna nepilda plānā izvirzītos nosacījumus. Tomēr jau toreiz bija skaidrs, ka Trampa administrācijas lēmumam izstāties no KVRP bija ir saistība ar starptautisko vienošanos, kuras mērķis bija ierobežot Irānas kodolieroču attīstību.
Lai gan Irāna pildīja KVRP iezīmētos nosacījumus, sekojot ASV un tā reģionālo sabiedroto (Saūda Arābijas, Izraēlas un Apvienoto Arābu Emirātu) paziņojumiem, tapa skaidrs, ka kodolvienošanās tika lauzta nevis par Irānai piešķirto ierobežojumu neievērošanu, bet gan ASV un sabiedroto centieniem Irānu sodīt par tās aktivitātēm reģionā un, protams, arī prezidenta Trampa priekšvēlēšanu solījumu realizāciju.
“Maksimālā spiediena” politika
Lai piespiestu Irānu sēsties pie sarunu galda, prezidents Tramps aizsāka tā dēvēto “maksimālā spiediena” politiku. Līdz šim pārējās iesaistītās puses vienošanos ir centušās glābt. Kā uzticamākos sadarbības partnerus vienošanās ietvaros Irāna min Ķīnu un Krieviju. Diemžēl ASV starptautiskās ietekmes dēļ pragmatisku un reizē autonomu lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībai bijis liels izaicinājums, līdz ar to uzticamu sabiedroto tēls Irānas acīs ir zaudēts.
Lai gan līdz šim Irānas retorikā bija novērojami izteikumi par atgriešanos pie urāna bagātināšanas, tie kalpoja tikai kā centieni mobilizēt ES partnerus aktīvāk glābt vienošanos. Šobrīd, pēc Irānas ģenerāļa Kasema Soleimani slepkavības, Irāna apgalvo, ka atsakās ievērot kodolpaktā noteiktos ierobežojumus, tomēr durvis sadarbībai ar ES partneriem joprojām atstāj atvērtas. Pavisam iespējams, ka Irāna tagad vairākkārt pārdomā 2015. gadā panāktās vienošanās nozīmi. Ja Irānai šobrīd būtu tāda aizsardzība, ko nodrošina kodolieroči, ASV izturētos vismaz cieņpilnāk.
Tankkuģu un militāro dronu sadursmēm, kā arī uzbrukumiem naftas infrastruktūrai varējām sekot līdzi pavisam nesen, tomēr konflikta kulminācijas notikumi aizsākās 2019. gada 27. decembrī, kad raķešu uzbrukumā Irākas militārajai bāzei Kirkukā tika nogalināts ASV aizsardzības departamenta pārstāvis un tika ievainoti vairāki ASV un Irākas militārā dienesta pārstāvji. Vairāku dienu protesti pie ASV vēstniecības Bagdādē izcēlās pēc tam, kad ASV veica gaisa uzlidojumus pieciem objektiem Irākā un Sīrijā. Jau 29. decembrī ASV veica gaisa triecienus pieciem “Hezbollah” objektiem, nogalinot apmēram 25 kaujiniekus. Pēc Soleimani slepkavības 3. janvārī pasaulei bija skaidrs, ka atbildes reakcija sekos, jautājums bija vien – kad, kā un kādā apjomā.
Kas ir Irāna, un kas bija Kasems Soleimani?
Irāna ir pietiekami plaša un stratēģiski svarīga valsts, lai to vērtētu starptautiskās politikas veidotāji un starptautiskā sabiedrība kopumā. Irānā ir virs 80 miljoniem augsti izglītotu iedzīvotāju. Tās ogļūdeņražu rezerves ir milzīgas. Irāna ir vidēju ienākumu valsts, un tās ekonomika, lai arī gadiem ilgi cietusi no sankcijām, ir pārsteidzoši noturīga. Vēl jo vairāk, daļēji pateicoties sankciju režīmam, Irānas ekonomika ir mācījusies kļūt pašpietiekama daudzās jomās.
Irānai ir arī dižciltīga vēsture, kuras saknes meklējamas vairākas tūkstošgades senā pagātnē. Irāna līdz 20. gs. beigām bija zināma kā Persija, tai ir augsta līmeņa kultūra, kuras ietekmi var redzēt Āzijā un Tuvajos Austrumos, kā arī islāma kultūrā kā tādā. Irānas saikne ar Eiropas civilizāciju un Rietumu filozofiju ir dziļa. Par spīti tam, Irāna pagātnē ir smagi cietusi no ārvalstu kundzības un šobrīd alkst pēc starptautiskās cieņas.
Reģionā, kuru jau vairākas desmitgades grauj etniskās un reliģiskās nesaskaņas, kas tiek papildinātas ar Rietumu politekonomiskajām interesēm, Irāna turas relatīvi stabili. Lielu daļu apgalvojumu var kvalificēt kā fantāzijas, arī prezidenta Trampa uzskatu, ka “maksimālā spiediena” politika panāks režīma maiņu jeb izraisīs Islāma Republikas sabrukumu. Lai gan Irānas ekonomika gadu desmitiem ir smagi cietusi, ideoloģiskā līmenī tā sevi uzskata par lielvaru un pieprasa arī līdzvērtīgu attieksmi. Par Irānas ietekmes ļaunumu vai labumu var diskutēt, bet ietekme pastāv. Tā ir ievērojama kā Libānā, Sīrijā, Irākā, Jemenā, tā arī citās Līča valstīs un Afganistānā.
Kasems Soleimani savukārt bija Irānas revolucionārās gvardes vienības “Kudsas spēki” militārais komandieris, viens no mūsdienu Irānas dibinātājiem. Galvenais atbildīgais par Irānas ārvalstu operācijām, Irānas militārās reģionālās stratēģijas veidotājs, Irānas aizsardzības politikas veidotājs cīņā pret “Islāma valsti”, nacionālais varonis un Irānas reģionālās lomas veidotājs. Pēc Soleimani nāves atklājās, ka viņš pat bijis otra ietekmīgākā persona Irānā – uzreiz pēc augstākā vadītāja –, aiz sevis atstājot Irānas prezidentu Hasanu Rūhānī.
Bet, manuprāt, šajā kontekstā visbūtiskākais ir tas, ka līdz ar Soleimani slepkavību ASV nogalināja suverēnas valsts vecāko amatpersonu. Tas nav tas pats, kas pašaizsardzības vārdā nogalināt, teiksim, Abū Bakri al Bagdādi (“Islāma valsts” līderi) vai Osama bin Ladenu (“Al Qaeda” līderis). Valsts amatpersonas nogalināšana ir pavisam cits līmenis.
Kurš tad paliek vainīgs? Ne jau bizness
Nenoliedzami, Irāna spēlē noteiktu lomu reģionālajos konfliktos, bet konflikts nevar būt vienpusējs. Kā piemēru var minēt konfliktu Jemenā, kas ir atzīts par cilvēces lielāko novēršamo katastrofu. Šī konflikta attīstībā lielā mērā tiek vainoti Irānas atbalstītie Huti nemiernieki Jemenā.
Pilsoņu protesti Jemenā aizsākās 2011. gadā, kad, cenšoties panākt sociālekonomisko apstākļu uzlabošanos, Jemenas ielās protestēja tās iedzīvotāji. Tālaika situācija Jemenā veicināja Hutu karaspēka pieaugumu, kas sastāvēja no Jemenas pilsoņiem, kuri nebija apmierināti ar iekšpolitisko situāciju. Norisinājās sacelšanās un dažādi pret valdību vērsti protesti. Reaģējot uz situāciju, Saūda Arābija izveidoja vairāku valstu koalīciju, lai atjaunotu Jemenas starptautiski atzīto valdību, savu sabiedroto varu.
Situācija sniedz lielisku iespēju Irānai attīstīt sadarbību ar Krieviju un Ķīnu.
Koalīcija iekļāva vairākas Līča valstis, īpaši aktīvi bija Apvienotie Arābu Emirāti, ko militāri atbalstīja ASV un Apvienotā Karaliste. Taču vairākus gadus vēlāk Saūda Arābijas vadītās koalīcijas centieni panākt mieru valstī nebija sekmējušies panākumiem, tieši pretēji. Pēc ANO datiem, konfliktā bojāgājušo civiliedzīvotāju skaits 2020. gadā sasniedz teju ceturtdaļu miljona civiliedzīvotāju. Pret pāris tūkstošiem Huti nemiernieku cīnījās Saūda Arābijas un AAE vadītā koalīcija, kas vērienīgu militāro atbalsti saņēma gan no ASV, gan vadošajām ES valstīm.
Šī situācija un arī citas, protams, nav viennozīmīgas. Rietumi atzīst, ka Irānas militārās spējas ir ierobežotas. Kāpēc mēs tik pārliecināti to vainojam gandrīz katrā reģionālajā katastrofā? Kā ar ASV un Rietumu atbildību? Reģiona stabilitāti grauj ne vien Irānas aktivitātes reģionā, bet arī ASV militārais atbalsts Irānas kaimiņvalstīm. Un, runājot par Tuvo Austrumu nestabilitāti, ir vērts padomāt: kurš sāka karu Jemenā, un kurš piegādāja ieročus Saūda Arābijai un AAE kara attīstībai? Kurš piegādāja ieročus Sadamam Huseinam un iebruka Irākā 2003. gadā? ASV ieliktos pamatus var iezīmēt praktiski visos nesenās vēstures konfliktos Tuvajos Austrumos. Ir tiesa, ka Irāna netiek pilnībā novērtēta un savu lomu šajos konfliktos tā spēlē, bet tikai Irānas vainošana pie reģionālās situācijas ir ārkārtīgi liels šīs valsts spēju pārspīlējums. Atbildībai vajadzētu būt vismaz dalītai.
Atgriežoties pie janvāra notikumiem Irānā – “pļauka amerikāņiem”
8. janvārī Irāna kā atbildes reakciju uz Soleimani slepkavību veica raķešu uzbrukumu divām militārajām bāzēm Irākā. Tās pašas dienas pievakarē ASV prezidents, atbildot uz Irānas uzlidojumiem Irākā, paziņoja, ka šāda veida atbilde, kas nav radījusi ASV aktīvu zaudējumus, norāda, ka Irāna dodas konflikta deeskalācijas virzienā un pie plašākas atbildes reakcijas vēl tiek strādāts.
Kopš Soleimani slepkavības vēl nav pagājusi pat nedēļa, tāpēc, manuprāt, ir naivi domāt, ka šī “pļauka sejā” ir Irānas gala atbilde. Uzlidojumiem drīzāk ir simboliska nozīme. Soleimani bēru ceremonija pēc plašām atvadu ceremonijām Teherānā un citviet Irānā viņa dzimtajā pilsētā Kermanā norisinājās rītā īsi pēc raķešu uzlidojumiem bāzēm Irākā. “Pļauka sejā” vēl nenozīmē situācijas deeskalāciju. Irāna ir paziņojusi, ka apņemas atbrīvot reģionu no ASV spēkiem un no šī mērķa neattieksies, kamēr ASV nemainīs savu dialoga retoriku attiecībās ar Irānu.
Daudz svarīgākas par simboliem un “pliķi sejā” ir iespējas, kas paveras Irānai. Kamēr viedokļi par ASV rīcību ir atšķirīgi kā kongresā, tā arī plašākā sabiedrībā, Irānas iedzīvotāji, kuri pavisam nesen protestēja pret Irānas valdību, šobrīd ir ārkārtīgi vienoti un pāri ekonomiskajiem iebildumiem liek savas valsts drošību. Irāna ir lieliskās pozīcijās, lai konsolidētu varu un gatavotos 2021. gada prezidenta vēlēšanām. Šī ir lieliska iespēja, lai konsolidētu varu arī starp reģionālajiem sabiedrotajiem, arī pār Irāku; tai ir iespējas manevrēt ar KVRP attīstību un iesaistītajām pusēm. Vēl jo vairāk, situācija sniedz lielisku iespēju Irānai attīstīt sadarbību ar Krieviju un Ķīnu.
Apokaliptiska sadursme ir maz ticama
Tuvākajā laikā apokalipsei notikt nevajadzētu, tomēr īstā atriebība, uz kuru norāda Irāna, ir ASV spēku izstumšana no reģiona, un tas var būt laikietilpīgs process, kuru īstenot ir izdevīgāk ar nekonvencionālo karadarbību. Reģionā tiek paredzēta asimetriska konflikta attīstība, kas varētu nozīmēt spēcīgāku proxy konfliktu attīstību un nevalstisko spēlētāju lomas pieaugumu. Viens ir tas, kā reaģē Irāna, bet cits jautājums: kā reaģēs radikāli noskaņotie grupējumi. Konvencionālā kara iespējamība šobrīd ir zema, un šāda scenārija attīstībā nav ieinteresēta nedz ASV un Irāna, nedz arī pārējās reģiona valstis.
Mums kā ASV sabiedrotajiem ir jāatzīst, ka arī mūsu sabiedroto pieeja var ciest neveiksmi. Šobrīd izskatās, ka “maksimālā spiediena” politika, kuras mērķis bija panākt, lai Irāna atsāk sarunas par kodolvienošanos, ir cietusi neveiksmi. Nenoliedzami, Soleimani bija atbildīgs par ārkārtīgi daudzām dzīvībām, bet, lūkojoties no morāles skatpunkta, kā arī stratēģiskā viedokļa, nesenā ASV rīcība mērķi nav sasniegusi.
Līča reģions starptautiskās politikas kontekstā spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Reģions ir nozīmīga artērija globālās stabilitātes nodrošināšanā, reģiona valstis ir pasaules galvenais naftas avots, nosedzot aptuveni 50% no pasaules naftas rezervēm, tādējādi reģions ģeopolitiskā līmenī spēlē stratēģiski nozīmīgu lomu. Salīdzinoši nesenais reģiona uzplaukums ir piesaistījis arī starptautisko spēlētāju uzmanību, ne tikai reģiona energoresursu apjomu dēļ, bet arī investīciju projektu, plaukstošā tūrisma un finanšu pakalpojuma sektora dēļ. Līdz ar to jebkāda konflikta eskalācija reģionā rada bažas visai starptautiskajai sabiedrībai, arī Latvijai. Konflikta pavērsieni var būt dažādi; lai gan tiešs apdraudējums Latvijai ir niecīgs, dziļāks ASV ieguldījums Līča reģionā ilgtermiņā var atspēlēties arī mūsu drošības garantos.
Jūtīgs jautājums ir naftas cenas un biržu indeksi, kas ir cieši saistīti ar investīciju politiku reģionā. Latvija ir daļa no ES un NATO, līdz ar to primāri sekojam šo organizāciju sniegtajām iespējām un ierobežojumiem. ES Irānas jautājumā cenšas spēlēt mediatora lomu, un, iespējams, situācijai stabilizējoties, vidēja termiņa nākotnē mums būs iespējas attīstīt plašāku divpusējo sadarbību, īpaši transporta un infrastruktūras projektos, šobrīd ES un arī Latvijas iespējas ir ierobežotas.
“Maksimālā spiediena” politika pret tādu valsti kā Irāna nestrādā. Un tā nestrādās, iespējams, nekad. Augstprātība noved pie kļūdām, tāpēc ir nepieciešams cieņpilns dialogs starp ASV un Irānu. Līdz ar ASV ietekmi reģionā Irāna nesaņem atbalstu no arābu kaimiņiem. Nespējot veidot sabiedroto koalīciju reģionā, Irāna ir izvēlējusies gūt ietekmi caur dažādu radikālo grupējumu atbalstu.
Vai tas ir attaisnojams? Jā un nē. Ja dialoga nav un ir tikai “maksimālā spiediena” un sankciju politika, tad valsts savas intereses cenšas aizstāvēt ar sev pieejamiem instrumentiem.
Šī publikācija atspoguļo tikai tās autora viedokli. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
