VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
18. jūnijā, 2020
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Vides aizsardzība
2
41
2
41

Vai esam tik zaļi, kā mums šķiet

LV portālam: DACE SĀMĪTE, Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas direktore

FOTO no personīgā arhīva

Klimata pārmaiņas atnes plūdus un karstas vasaras ar ugunsgrēkiem, taču vislielāko ietekmi uz dabu atstāj mūsu saimniekošana, nepārdomāta vienvirziena rīcība. Pakāpeniski visu laiku zūd dabas daudzveidība, secina DACE SĀMĪTE, Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore. Pēc viņas domām, dabas sargāšana ir joma, kas nevar pastāvēt bez sabiedrības iesaistes. Intervijā LV portālam viņa dalās pārdomās, kā mainījusies izpratne par dabas aizsardzību, vai zaļais dzīvesveids vienmēr ir dabai draudzīgs un kā mūsu zemes vērtības sargāt pārdomāti.

īsumā
  • Pirms 100 gadiem tika uzskatīts, ka dabas aizsardzība ir nekā nedarīšana. Tagad esam sapratuši, ka šādas pieejas dēļ ļoti daudz ko pazaudējam.
  • Suga nevar eksistēt viena pati, tai kaut kur ir jādzīvo. Diemžēl Latvijas dabā izzūd arvien vairāk sugu. Informācija par biotopu kvalitāti nav iepriecinoša.
  • Veģetārismu un vegānismu nevarētu uzskatīt par zaļo dzīvesveidu, jo šāds patēriņš pieprasa lielas lauksaimniecības zemes platības.
  • Pamatdokumenti nav izstrādāti pārdomāti. Ja Latvija nebūtu ES dalībvalsts, iespējams, dabas aizsardzība valstī neeksistētu.
  • Ja katrs latvietis, kas pin vainagu, zinās vismaz 27 dažādus augus, tad būsim pirmajā vietā pasaulē no zaļajām valstīm.

Vai ir iespējams vienkārši atbildēt uz jautājumu, kas īsti ir dabas aizsardzība jeb dabas sargāšana ikdienas dzīvē?

Dabas sargāšana ir joma, kas nevar eksistēt, ja tajā nepiedalās lielākā daļa sabiedrības. Ieguldīšanas galvenais aspekts ir attieksme pret dabu, arī pret līdzcilvēkiem. Tā ir cilvēkmīlestība. Ir svarīgi, kā es uztveru dabu un kā to uztver mans kaimiņš, t. i., es nevaru apsaimniekot savu īpašumu, rīkoties tā, lai kaimiņam būtu slikti. Ja respektēsim arī sabiedrības intereses, jau tā vien aktīvi iesaistīsimies dabas aizsardzībā, nevis tikai realizēsim savus savtīgos plānus vai nodomus.

Latvijā 1912. gadā bija izveidots tikai Moricsalas rezervāts. Esat teikusi: kad pasludināja Latvijas Republikas neatkarību un beidzās karš, gandrīz no pirmās dienas intensīvi tika veidoti dabas pieminekļi. Viens no tiem bija Slīterē. Ja brīvvalsts nebūtu rūpējusies par dabu, iespējams, ļoti daudz ko no dabas bagātībām mēs vairs neredzētu. Kā valsts par dabu rūpējas tagad, pēc 100 gadiem? Vai to vispār var salīdzināt?

Mēs esam attīstījušies: gan sabiedrība, gan mūsu zināšanas. Dabas aizsardzība pirms 100 gadiem bija pilnīgi citāda nekā mūsdienās. Tomēr cauri visiem šiem laikiem kopš Latvijas Republikas dibināšanas ir bijusi dabas aizsardzības pārmantojamība un pilnveide. Ļoti pozitīvi, ka nav bijis posms, kad kaut kas ir ticis pilnīgi likvidēts un pēc kāda laika veidots no jauna. Ir nodrošināta pēctecība.

Ja salīdzinām, kas bija pirms 100 gadiem un tagad, tad, pirmkārt un galvenokārt, ir mainījies tas, ko sargājam. Pagājušā gadsimta sākumā tie bija atsevišķi objekti – koki, akmeņi, ainaviski parki vai kāda konkrēta suga. Tagad uz to skatāmies globālāk, plašāk, saprotot, ka suga nevar eksistēt viena pati, tai ir kaut kur jādzīvo. Diemžēl Latvijas dabā izzūd arvien vairāk sugu.

Otrkārt, ir mainījusies attieksme pret dabas aizsardzību. Pirms 100 gadiem tika uzskatīts, ka dabas aizsardzība ir nekā nedarīšana. Tagad esam sapratuši, ka šādas pieejas dēļ ļoti daudz ko pazaudējam. Arī padomju laikos pamatā valdīja uzskats, ka dabas aizsardzība ir nekā nedarīšana. Šobrīd ir skaidrs, ka dabas aizsardzība ir aktīva darbība. Arī Latvija ievieš aktīvo dabas aizsardzību, proti, ne tikai aizliedz saimniecisko darbību [īpaši aizsargājamās vietās – red.], bet arī ar konkrētiem pasākumiem veicina dabas vērtību saglabāšanu.

Turklāt, kopš esam Eiropas Savienībā (ES), rīkojamies kopējā Eiropas sistēmā. No dabas viedokļa tas ir pareizi, jo lokāli, konkrētā mazā vietiņā kaut ko sargāt, ja visriņķī notiek intensīva saimnieciskā darbība, – tā nav ilglaicīga domāšana.

Lepojamies ar to, ka dzīvojam vienā no zaļākajām valstīm pasaulē, bet varbūt šis “zaļums” ir tikai šķietams plīvurs reālajai situācijai – zaļā, bet vai dabas daudzveidībai draudzīgā? Arī usnes ir zaļas, agrāk to vietā ziedēja krāšņas pļavas. Kādas ir mūsu valsts dabas bagātības?

Katram cilvēkam ir sava uztvere, kas ir zaļa valsts. Katram ir sava izpratnes pakāpe, cik zaļu viņš to grib redzēt. Piemēram, var raudzīties no elektroenerģijas ražošanas skatpunkta vai vērtēt sugu daudzveidību vai platību, kuru aizņem pilsētas. Aspekti var būt ļoti dažādi. Taču, ja runājam no dabas daudzveidības viedokļa, par sugām un to dzīvotnēm, tad pakāpeniski visu laiku no tā kaut ko zaudējam.

Neatgriezeniski?

Pašreiz vēl nav tas punkts, kad nevaram atgriezties. Ja runājam par dzīvotnēm, platības nav būtiski sarukušas, bet zūd to kvalitāte. Lai raksturotu biotopu, ir noteikti kritēriji. Tas ir līdzīgi kā ar mašīnām – var būt bāzes modelis vai modelis ar uzlabojumiem. Tāpat arī dabā – ir bāzes modelis, kas eksistē un dzīvo, bet tas nav tik kvalitatīvs kā uzlabotais variants. Bāzes modelis nav optimālā stāvoklī un līdz ar to arī nesniedz optimālos pakalpojumus, ko varētu sniegt konkrētais biotops. Tas arī rāda, ka stāvoklis pasliktinās un kaut kādā brīdī konkrētais biotops vispār var beigt eksistēt.

Pirmo reizi Latvijā norisinās vērienīga dabas vērtību apzināšana – dabas skaitīšana. Tajā tiek vērtēta purvu, mežu, saldūdeņu, piekrastes, alu, iežu atsegumu un bioloģiski vērtīgo zālāju atbilstība Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamiem biotopiem. Šogad ir uzsākta ceturtā – noslēdzošā – sezona. Ko patlaban šī skaitīšana liecina par Latvijas dabas daudzveidību: vai ir atklātas jaunas vērtības, vai arī aina tomēr nav iepriecinoša?

Eksperti vēl strādā dabā, un kopumā dati nav analizēti. Bet ir pozitīvas lietas – mums vēl ir īpaši aizsargājamie biotopi, dažu pat ir vairāk, nekā bijām domājuši. Savukārt citu nav tik daudz.

Taču informācija par biotopu kvalitāti nav iepriecinoša – lielākā daļa ir apmierinošā vai sliktā kvalitātē, kas nozīmē, ka pie tā nākotnē būs jāstrādā.

Dabas skaitīšanas rezultāti Latvijai ir ļoti svarīgi, jo tie nepieciešami, lai īstenotu to, ko sen esam parādā Eiropas Savienībai, – pabeigtu ES aizsargājamo dabas teritoriju tīkla “Natura2000” izveidi, kas Latvijā diemžēl vēl joprojām nav izdarīts. Uz šo datu pamata Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) varēs izvērtēt un pieņemt konkrētus plānus, izdarīt mājasdarbus, ko neesam izpildījuši dabas aizsardzības jomā.

Par biotopu sauc samērā viendabīgu platību, kas piemērota kādu konkrētu augu, dzīvnieku vai sēņu sugu pastāvēšanai. Biotopu kopšana ir dārga un laikietilpīga. Kā biotopi būtu jālolo? Vai tos var atstāt savā nodabā, lai attīstās, kā paši grib un var?

Biotopu sakarā gribētu izdalīt četras grupas. Vienu daļu biotopu, piemēram, mežus, – tiešām vajadzētu likt mierā, lai viss dabā rit savu gaitu. Otri ir biotopi, kurus veidojuši cilvēki vairāku gadsimtu garumā. Viszināmākās ir pļavas – zālāji, kas bez cilvēka vispār neeksistētu, jo tiem ir nepieciešams specifisks saimniekošanas veids. Šajās pļavās ir daudz tādu augu, kuri nekur citur nevar dzīvot. Šis ir izaicinājums laikmetā, kad neviens negrib vākt sienu un turēt vienu gotiņu.

Par trešo dzīvotņu grupu. Tāpat kā cilvēks aug, arī daba attīstās, pamazām pārveidojas, un izzūd tie biotopi, kuri ir pārveides stadijā. Kā piemēru varu minēt pelēkās kāpas. Dabas parkā “Piejūra” tagad notiek intensīva šo biotopu atsegšana. Cilvēku darbībai vajadzētu paildzināt šo konkrēto dabas attīstības stadiju. Pelēkās kāpas pakāpeniski aizaug ar priedēm un pārvēršanas par mežu, bet kāpu smiltis ir ļoti vērtīgas daudzām dažādām sugām. Viens no mūsu uzdevumiem ir paildzināt šo pārveides stadiju.

Ceturtā biotopu grupa ir tā, kuru cilvēks pats jau ir sabojājis. Ļoti izteikti tas manāms upēs – tās intensīvi aizaug. Labi tas redzams Ventas rumbā – tā ir aizaugusi ar meldriem. Ja paskatāmies fotogrāfijas pirms vairāk nekā simts gadiem, redzam, ka tā ir bijusi atklāta upe. Ar meliorācijas sistēmām ir sabojāti daudzi purvi, un, iespējams, būs jāatjauno hidroloģiskais režīms.

Jā, biotopu atjaunošana ir ļoti dārga – jo vairāk cilvēks to sabojājis, jo vairāk tajā jāiegulda.

Kā klimata pārmaiņas ietekmē biotopus?

Ir plūdi un karstās vasaras ar ugunsgrēkiem. Bet jāvērtē, vai šie apstākļi vairāk ietekmē ekonomiku un cilvēku dzīves vidi vai biotopus. Uz dabu tas atstāj mazāku ietekmi.

Klimata izmaiņas padara Latviju pievilcīgu daudzām agresīvajām – invazīvajām – sugām. Tās šeit labi jūtas, var pārziemot un izturas agresīvi pret vietējām sugām.

ANO 2020. gadu ir pasludinājusi par Starptautisko augu veselības gadu, tā atgādinot, ka problēmas ir visā pasaulē un iedzīvotāju mobilitāte veicina invazīvo sugu ievešanu.

Jā, tas cilvēkus skar ne tikai lokāli. Konkrētajā brīdī ir raizes, ka invazīvo sugu ievešana var nest ekonomiskus zaudējumus, piemēram, koku bojāeju no slimībām, dažādi kaitēkļi var nodarīt kaitējumu kultūraugiem.

Kas atstāj vislielāko ietekmi uz Latvijas dabu? Kā sabalansēt dabas daudzveidību ar tautsaimniecības attīstību?

Vislielāko ietekmi atstāj mūsu saimniekošana, t. i., intensīva lauksaimniecība, mežsaimniecība, dabas resursu izmantošana, piemēram, kūdras un zivju resursu ieguve.

Mēdzam rīkoties nepārdomāti, ar vienvirziena domāšanu. Ļoti daudzas lietas varētu realizēt, ja aprēķinātu un izvērtētu iespējamās sekas un atrastu labākos risinājumus, kā veikt attiecīgo darbību. Bet bieži vien tas netiek darīts.

Ja runājam par konkrētām ikdienas lietām, tad tā ir plānošana. Laba plānošana nodrošinātu dabas daudzveidību, un to varētu sabalansēt ar tautsaimniecības attīstību. Piemēram, Marsa parks Rīgā – ja plānotāji labā līmenī savā laikā būtu izstrādājuši Rīgas teritorijas plānojumu, vispār nebūtu jautājuma par to, vai šo parku var apbūvēt, un cilvēkiem nebūtu jāpiketē uz ielas. Ja būtu izvērtēts pēc pamatprincipiem, cik zaļai jābūt telpai, šāda problēma vispār nepastāvētu. Un tā ir ar daudzām lietām visā valstī – ja plānotāji paredzētu un pašvaldības atbalstītu, pie bērnudārza žoga nebūtu lauksaimniecības zemju, kuras apstrādā ar pesticīdiem un insekticīdiem.

Tas parāda, ka pamatdokumenti, ar kuriem dzīvojam, ilgtermiņa skatījumā nav izstrādāti pārdomāti. Īstermiņa problēmas varam ātri risināt, bet ilgtermiņa problēmas ir jārisina jau pašā sākumā un konceptuāli.

Eiropas Komisija (EK) ir izstrādājusi “Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju” un piedāvā reformu plānu, lai risinātu bioloģiskās daudzveidības krīzi, aizsargājot un atjaunojot dabu. Tas liecina, ka problēmas ir visur. 

Uzskatu, ka pēc Covid-19 Latvijā ir ekonomiskā krīze, un šādos apstākļos runāt par dabas aizsardzību ir ļoti sarežģīti. Ja Latvija nebūtu ES dalībvalsts, es nebrīnītos, ka dabas aizsardzība valstī neeksistētu. Šādā brīdī EK ir izstrādājusi “Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju”, kas paredz palielināt kopumā ES īpaši aizsargājamās platības līdz 30%. Tas ir diezgan augsts skaitlis. Latvijā šobrīd aizsargājamās platības ir 12% no valsts teritorijas. 

Latvijas sabiedrība vispār nav gatava kaut kam tādam. Pašreiz vēl nav nekādu aplēšu, kas Latvijai būs jādara, līdzko stāsies spēkā šī stratēģija, un kādi būs Latvijas uzdevumi. Bet ir jāsāk diezgan operatīvi pārorientēties uz to, ka mums būs jārespektē dabas daudzveidība un resursi.

Pašā pandēmijas krīzes vidū, aprīļa sākumā, plašāk izskanēja informācija par VARAM plāniem reformēt dabas aizsardzības sistēmu, paredzot atsevišķu DAP funkciju nodošanu Valsts vides dienestam. Kā vērtējat šos plānus? Vai reformas ir nepieciešamas, un ko vajadzētu darīt citādi?

Patlaban par to notiek diskusijas. Kopumā esmu par modernu valsts pārvaldi, kas ir mobila, operatīva. Šajā konkrētajā gadījumā manā ieskatā nav saskatāmi labi pārvaldības principi. Labi, ministrs ir paziņojis, ka ir reformu ministrs, bet reforma reformas pēc nekad nav laba. Tas vienmēr nodara zaudējumus, ja pārmaiņas nav pārdomātas. Ja šādas reformas tiek iecerētas, tad tām ir jābūt labi izplānotām, lai saprastu, kā pēc tam var dzīvot un strādāt.

Tas, ka institūcijai maina nosaukumu, nav nekas aktuāls. Jautājums – vai jaunajā iestādē, kas tiks izveidota, tiks nodrošināta dabas aizsardzības pēctecība? Patlaban ir pamatotas šaubas, vai tā būs.

10. jūnijā Saeimā iesniegta Latvijas Ornitoloģijas biedrības iniciatīva “Par mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā”, kas portālā manabalss.lv savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu. Tajā aicina noteikt vispārēju mežizstrādes un jaunaudžu kopšanas pārtraukumu no 1. aprīļa līdz 30. jūnijam. Katru gadu valsts mežos mežizstrādes dēļ vien bojā iet vairāk nekā 50 tūkstoši putnu ligzdu. Tā ir daļa no mūžsenās diskusijas par meža ciršanu un audžu kopšanu ligzdošanas periodā. Vai šoreiz būs dzirdīgas ausis Saeimā?

Šādai aktivitātei ir jēga. Vairākās valstīs pastāv mežsaimnieciskās darbības liegumi konkrētos periodos putnu ligzdošanas laikā. Vai Saeima sadzirdēs šo iniciatīvu? Domāju, šī Saeima noteikti ne. Ļoti maz partiju, gandrīz neviena, kas pārstāvētas Saeimā, runā par dabu. Turklāt šajā Saeimā ir aktualizējies jautājums par koku ciršanas noteikumu grozījumiem, kuri pirms Covid-19 krīzes tika ļoti spēcīgi virzīti uz priekšu. Tagad gan nav dzirdams, kas ar tiem ir noticis tālāk.

Lauksaimniecībā tiek izmantoti pesticīdi, it īpaši glifosāts. Kā tas ietekmē dabu, bites? Vai bišu tiešām kļūst mazāk? Ko vajadzētu mainīt?

Bites visvairāk cieš no insekticīdu preparātiem, kuru lietošana gan ir samērā ierobežota. Taču Latvija ir ļoti nogaidoša šajā jautājumā. Gaidām, ko teiks ES, kaut gan mums kā valstij ir iespēja aizliegt intensīvajā lauksaimniecībā lietot gan glifosātus, gan pesticīdus. Bet mūsu valsts nav aktīva šādā rīcībā.

9. jūnijā Valsts prezidents tikās ar dabas aizsardzības nevalstiskajām organizācijām. Tikšanās laikā viņš uzsvēra, un tā ir arī mana sajūta, ka politiskais un administratīvais aparāts ir pārāk inerts, lai kaut ko risinātu dabas aizsardzības un vides jomā. 

Arī pašvaldības varētu vairāk rūpēties par dabas aizsardzību, attiecīgos ierobežojumus – apdzīvotās vietas aizliegt intensīvo lauksaimniecību un ķimikāliju izmantošanu – iestrādājot savos saistošajos noteikumos.

Mainoties cilvēka dzīvesveidam, neatgriezeniski mainās arī dabas ainava, kas gadsimtiem veidojusi mūsu mentalitāti un vērtību sistēmu. Kāda ir cilvēka un dabas mijiedarība? Cik liela nozīme ir modernajam dzīvesveidam, tehnoloģijām?

Zūd tradicionālais apsaimniekošanas veids, kas bija izveidojies vairāku gadsimtu garumā. Cerams, būs tendence, ka cilvēks atgriezīsies laukos, bet ir skaidrs – lopus neviens neturēs. Tas būs attālinātais darbs vai laika pavadīšana vasaras mājās.  

Daudzi no senčiem ir mantojuši zemi, bet viņiem pašiem nav ne vajadzības, ne iespējas to apsaimniekot. Viens no pozitīvajiem aspektiem būtu nomāt mobilo lopu ganāmpulku.    

Tagad populārs ir zaļais dzīvesveids, bet vai vienmēr tas ir tik draudzīgs dabai?

Daļēji jā, bet daļēji tas rada lielas problēmas. Ja uzskatām, ka veģetārisms un vegānisms ir zaļais dzīvesveids, tad tas varētu būt problemātiski, jo šāds patēriņš pieprasa ļoti daudz lauksaimniecības zemes lielās platībās, kurās neesam ieinteresēti. Vajag daudz graudaugu, līdz ar to lielākā daļa lauksaimniecības zemes ir uzarta, jālieto daudz minerālmēslu.

Dabai visdraudzīgākais būtu sabalansēts dzīvesveids, kāds ir bijis, – lopu turēšana, lauksaimniecības produktu audzēšana.

Ja runājam par ekoloģisko dzīvesveidu, par atkritumiem, elektroenerģijas patēriņu – protams, tas ir tikai pluss, īpaši globālā mērogā. Taču alternatīvie elektroenerģijas ieguves veidi it kā skan zaļi, bet, ja vēja ģenerators ir izvietots dabā nepārdomāti, tas var nodarīt lielu postu.

Ņemot vērā šo pandēmijas laiku, šogad vēl vairāk ceļotāju lūkos novērtēt pašmāju dabas skaistumu. Novadi jau aktīvi reklamē savas dabas bagātības, takas un parkus, kas nereti ir aizsargājamas dabas teritorijas. Kā tūrisms ietekmē dabu? Kā uztverat to, ka arvien populārāki kļūst pārgājieni dabā?

Nacionālie parki ir veidoti sabiedrībai. Ir zonas, kurās cilvēkus īpaši negaida, bet tās arī netiek reklamētas. Ir sakārtotas dabas takas. Slīteres nacionālajā parkā ir jūras pludmale, kuru cilvēki vēlas apmeklēt, un šī iespēja ir nodrošināta ar noejām un stāvlaukumiem.

Tas ir pozitīvi, ka cilvēks atgriežas dabā. Priecātos, ja taku sakārtošanā vairāk iesaistītos pašvaldības, ne tikai Dabas aizsardzības pārvalde un AS “Latvijas Valsts meži”.

Paralēli parādās dažādi maksas pārgājienu piedāvājumi, kuri mēdz būt arī dabai nedraudzīgi, t. i., tiek īstenoti ne tajā laikā, kad vajadzētu, un ne īstajās vietās, piemēram, kur ligzdo putni vai aug retas augu sugas, kuras nevajadzētu izbradāt. Šis bizness vēršas plašumā, īpaši Covid-19 laikā. Vēlētos lielāku atbildību no šo pakalpojumu piedāvātājiem.

Nerunājot par laivotājiem, tūristu grupām un dažāda veida sacensībām dabā, kas pulcē simtiem, pat tūkstošiem cilvēku, arī ogotāji un sēņotāji un peldētāji neapzinoties atstāj savu nospiedumu, ticēdami, ka vispār jau ir dabai draudzīgi. Vai Latvijas sabiedrība zina, kā saudzēt dabu, apzinās savu ietekmi un atbildību? Bieži vien ir tā: “Es jau neko, tikai mazliet pastaigāšu te.”

Principā cilvēkam dabā būtu jāpārvietojas tā, it kā viņš atrastos trauku veikalā. Ja nepiedomājam, daudz ko sasitam. Dabā ir tieši tāpat – nezinām, ko izdarām, to neapzināmies.

Parasti minu piemēru ar ogošanu. Ļoti laba lieta, bet, ja vienā vietā intensīvi to darām un tur mīt vistveidīgie putni, piemēram, medņi, tad ar savu rīcību tos padzenam no šīs vietas, traucējam, līdz ar to cāļi ir pakļauti lielākam bojāejas riskam.

Iesaku: ja kāds virs galvas skaļi čivina, tātad dabā tu šajā brīdī kādam traucē – labāk iet citur. Mums jāklausās, ka notiek apkārt.

Tuvojas dabas pilnbrieda kulminācija – vasaras saulgrieži. Vai izturamies draudzīgi pret dabu, ja nopinam krāšņu vainagu un iekuram ugunskuru?

Tā ir viena no vislabākajām Latvijas tradīcijām. Tajā brīdī ir kulminācija – lielākā daļa cilvēku Latvijā atrodas ārpus telpām. Tas jau ir pozitīvi.

Jāņi ir pilnbrieda laiks, un dabā varam redzēt daudz kā tāda, ko citā gadalaikā neredzam. Vainagu pīšana ir no trejdeviņām – tātad 27 – puķītēm. Ja katrs latvietis, kas pin vainagu, zinās vismaz 27 dažādus augus, tad būsim pirmajā vietā pasaulē no zaļajām valstīm.

Gan uguns kurināšana, gan meiju ciršana – tā ir svarīga pasākuma daļa. Latvijas iedzīvotājiem vēsturiski ir izveidojies kontakts ar dabu, un svarīgi, ka to neesam pazaudējuši. Šos svētkus vajag izbaudīt. Un neklausīties skaļu mūziku, bet gan sadzirdēt, ar kuru putnu sagaidīšu saullēktu Jāņu rītā.

Labs saturs
41
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU