VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Iveta Buiķe
publiciste, speciāli LV portālam
15. augustā, 2019
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Kultūrpolitika
9
9

Latvijas medijpolitiskie izaicinājumi šodien

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Skumjais fakts, ka Latvijas mediji pārdzīvo dziļu krīzi, šobrīd vairs nav noslēpjams. Pārāk ilgi žurnālistu izglītība un mediju zinātnes attīstība bija atstāta novārtā, nozares atbildīgajos amatos nonāca neprofesionāļi – iespējams, labi speciālisti citās jomās, kā socioloģijā, vēsturē, teātra zinātnē, filozofijā, bet bez fundamentālām zināšanām medijos.

īsumā
  • Latvijā mediju un komunikācijas zinātnes prestižs ir tuvu nullei un līdz šim brīdim nav mediju likuma.
  • Vēsturnieks, sociologs vai teātra kritiķis nav tas pats, kas mediju zinātnieks.
  • Darbu, ko citur veic mediju un komunikācijas zinātnieki, pie mums bieži aizstāj neprofesionāla rosīšanās, kuru savā labā izmanto gan izdevēji un mediju īpašnieki, gan uzņēmēji un politiķi.
  • Daļa Latvijas sabiedrības uzskata, ka žurnālista uzdevums ir “rakstīt, kā saimnieks liek” un mediju brīvība nemaz nepastāv.
  • Šobrīd ar steigu jāatgūst nokavētais, un šajā procesā nopietna loma ir jāpiešķir mediju un komunikācijas speciālistiem.

Mediju un komunikācijas zinātnes prestižs ir tuvu nullei, publiskajā telpā vārdkopu mediju eksperts nereti pat raksta pēdiņās, jo neuzskata to par nopietnu lietu. Darbu, ko citur veic mediju un komunikācijas zinātnieki, pie mums aizstāj neprofesionāla rosīšanās, kuru savā labā izmanto gan izdevēji un mediju īpašnieki, gan uzņēmēji un politiķi. Viņiem ir izdevīga šī nesakārtotā situācija, un viņi vēlētos turpināt ekspluatēt žurnālistus, tāpat kā to darīja PSKP nomenklatūra. Pie teikšanas nav profesionāļu, kuri par to celtu trauksmi un nostādītu nozari uz pareiziem pamatiem – ne tikai izglītību, bet arī mediju politiku. Latvijā līdz šim brīdim nav mediju likuma.

Tiesa, arī vecajās demokrātijas valstīs šie jautājumi tika risināti ilgā un sarežģītā vēsturiskā procesā. Vēl līdz 19. gs. vidum, piemēram, Vācijā katram izdevējam bija nepieciešama īpaša valsts izsniegta izdošanas atļauja, gan grāmatas, gan žurnāli bija pakļauti iepriekšējai cenzūrai. Bez tās neko nedrīkstēja publicēt, arī reklāmas publicēšana bija valsts monopols. Preses brīvību Vācijā atzina ar 1874. gada 7. maijā publicēto “Reiha preses likumu”, kurš nosaka – drukātu izdevumu izdošanu un izplatīšanu likumdevējs nedrīkst aizliegt nedz administratīvā kārtā, nedz ar tiesu. Tātad tikai kopš 19. gs. beigām prese varēja pamazām attīstīties no kontrolētas un cenzētas nozares līdz pārsvarā no valsts neatkarīgai institūcijai. Šobrīd Vācijā preses tiesības nav ierobežotas, tās brīvība tiek uzskatīta par pašsaprotamu lietu – atļauts ir viss, kas tiešā veidā neaizskar citu tiesības un nerada sabiedriskās drošības un kārtības apdraudējumu.

Vācija ir federāla valsts, tāpēc katrai zemei ir izveidots savs preses tiesību modelis, tomēr tie būtiski neatšķiras. Visās Vācijas zemēs valsts iejaucas tad, ja mediju tirgu apdraud kāda konkrēta izdevuma pārliecīgi liela ietekme vai arī tāda varētu rasties apvienošanās rezultātā. Valsts var ierobežot trešās puses tiesības, ja tās aizskar presi, kā tas nesen notika ar izdevniecību autortiesībām attiecībā uz materiālu izmantošanu “Google” meklētājā. Pārējos aspektos prese var darboties brīvi un neatkarīgi – gan izvēloties saturu, gan pieņemot ekonomiskos lēmumus.

Pie teikšanas nav profesionāļu, kuri par to celtu trauksmi un nostādītu mediju nozari uz pareiziem pamatiem – ne tikai izglītību, bet arī mediju politiku.

Līdz šim minētais attiecas uz drukātajiem preses izdevumiem. Citādi attīstījās elektronisko mediju politika. Kad 20. gs. radās kino, radio un televīzija, šie informācijas kanāli tīri tehniski bija cieši saistīti ar valsts militārajām interesēm, jo visi izmantoja kopīgus pārraidīšanas tehniskos nodrošinājumus. Turklāt mediji, kuri uzrunāja sabiedrību ar skaņu un attēlu, varēja daudz spēcīgāk ietekmēt cilvēkus nekā drukātā prese. Tas viss noveda pie tā, ka valsts pārņēma raidošo mediju uzraudzību savās rokās un uzskatīja tos ne tikai par informācijas, bet arī par propagandas līdzekļiem. Šo sistēmu izmantoja nacionālsociālisti, vēlāk arī PSRS pakļautībā esošā Vācijas austrumdaļa. (Starp citu, arī BBC struktūras izveidošanās ir cieši saistīta ar šo attīstību, tāpat ar faktu, ka briti raizējās par Hitlera propagandu elektroniskajos medijos.) Mūsdienās šie aspekti vairs nav ne tuvu tik svarīgi.

Rietumvācijas elektroniskie mediji pēc Otrā pasaules kara pamazām atbrīvojās no pilnīgas valsts pakļautības, tomēr zināms dalījums tiesiskajā jomā saglabājās. Taču šajos 50 gados, kurus Latvija pavadīja okupācijas, propagandas un mediju cenzūras apstākļos, Vācijai ir bijusi iespēja zinātniski pētīt mediju attīstību, izmēģināt dažādus attīstības modeļus un nonākt pie tās mediju politikas, kāda tā ir tagad. Tas viss ir novedis pie pašsaprotamas sabiedrības attieksmes un mediju izpratnes. Vācijā liela sabiedrības daļa saprot gan milzīgo brīvas preses nozīmi, gan to, ka žurnālists nav instruments sava darba devēja rokās, bet gan nozīmīga darba veicējs, kurš nodrošina sabiedrības informēšanu, izglītošanu, audzināšanu, izklaidēšanu, kā arī veic t. s. “sargsuņa” funkciju. Tas krasi atšķiras no Latvijas sabiedrības uztveres, kura joprojām uzskata, ka žurnālista uzdevums ir “rakstīt, kā saimnieks liek” un mediju brīvība nemaz nepastāv. Arī šāda attieksme ir viena no mediju krīzes sekām.

Vācijā (arī citās vecajās demokrātijas valstīs) mediju zinātne jau ir aizsteigusies gadu desmitus mums priekšā: šobrīd nozares speciālisti aktīvi risina jautājumus, kuri saistīti ar jaunajām tehnoloģijām un to sniegtajām iespējām – arī sociālo tīklu izaicinājumiem. Mēs pagaidām vēl neesam tikuši pie mūsdienīga un laba mediju likuma. Ir pēdējais laiks ķerties pie tā sagatavošanas, piesaistot darbam īstus mediju profesionāļus. Mūsdienās ir populāri strādāt “starpdisciplināri”. Tas gan nozīmē to, ka dažādu jomu profesionāļi strādā pie vienas problēmas risināšanas, nevis to, ka vienas jomas zinātnieki uzņemas citas zinātnes nozares uzdevumus. Vēsturnieks, sociologs vai teātra kritiķis nav tas pats, kas mediju zinātnieks. Ja būtu piesaistīti īsti profesionāļi, varbūt mums tagad nemaz nebūtu jācīnās ar daudzām problēmām, ieskaitot tās, kuras radījusi Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes darbība. Zinot, kā radās drukāto izdevumu un elektronisko mediju uzraudzības dalījums, varbūt vispār varējām izvairīties no šīs uzraudzības institūcijas izveidošanas. Tai iztērētie līdzekļi un enerģija būtu lieti noderējusi mediju likuma izstrādē un citu nozares jautājumu risināšanā. Šobrīd ar steigu jāatgūst nokavētais, un šajā procesā nopietna loma ir jāpiešķir mediju un komunikācijas speciālistiem.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU