VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Ieva Opmane
Latvijas Bankas ekonomiste
28. maijā, 2019
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Ekonomika
1
10
1
10

Akcija: trīs darbinieki par vienu cenu! Vai joprojām esam lētā darbaspēka zeme?

FOTO: Maija Zara, LETA

Darbaspēka izmaksas Latvijā ir vienas no zemākajām Eiropas Savienībā (ES). Saskaņā ar nesen publicētajiem “Eurostat” datiem Latvijā vidēji darbaspēks stundā uzņēmējam izmaksā 9,3 eiro (salīdzinājumam – Lietuvā 9 eiro, Igaunijā – 12,4 eiro, bet ES – vidēji 27,4 eiro). Tātad par to summu, ko izmaksā viens darbinieks vidēji ES, (teorētiski) Latvijā var noalgot pat trīs darbiniekus. Dzīvē, kā jau katrai akcijai ar šķietami labu piedāvājumu, arī šai ir kāds neliels āķis.

īsumā
  • Latvijā darbaspēka izmaksas ir vienas no zemākajām Eiropas Savienībā (zemākas tās ir vien četrās citās valstīs).
  • Uzņēmēju aptaujas liecina, ka atrast kvalificētus darbiniekus pie atbilstošā algu līmeņa ir grūti.
  • Tā kā pieprasījums pēc darbiniekiem ir liels, darbu uzsāk ne tikai bezdarbnieki, bet darba tirgū iesaistās arī tādi cilvēki, kuri iepriekš bijuši ekonomiski neaktīvi, tostarp atmetuši cerības atrast darbu.
  • Papildu lētā darbaspēka piesaiste, veicinot mazkvalificētā darbaspēka iebraukšanu, tikai pastiprinātu problēmu saistībā ar darbaspēka nevienlīdzīgajām izmaksām, salīdzinot ar Eiropas Savienību.
  • Ilgtermiņa attīstībai nepieciešams samērīgs atalgojuma un produktivitātes pieaugums.

Izmaksas zemas, bet darbiniekus atrast grūti

Lai arī darbaspēka izmaksas Latvijā ir salīdzinoši zemas (dažādās nozarēs tās svārstās no 30 līdz 40% no ES vidējā līmeņa, salīdzinoši augstākās – informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē – 46% no ES vidējā līmeņa), tomēr algu kāpums Latvijā pēdējos gados ir bijis salīdzinoši straujš, turklāt pārsniedzot produktivitātes pieaugumu. Šogad algu pieaugums sagaidāms mērenāks nekā pērn, kad tas bija 8,4%. Tomēr gan jaunākā informācija par atalgojuma izmaiņām publiskajā sektorā, gan privāto uzņēmumu plāni celt algas liecina, ka, neskatoties uz ekonomikas izaugsmes tempa mazināšanos, saspīlējums darba tirgū ir gana jūtams.

Uzņēmumu aptaujas liecina, ka aptuveni ceturtā daļa apstrādes rūpniecības un būvniecības uzņēmumu uzskata, ka darbaspēka trūkums ir uzņēmējdarbību ierobežojošs faktors (pakalpojumu nozarē darbaspēka trūkumu piemin katrs sestais uzņēmums). Kā tas iespējams situācijā, kad Latvijā ir ap 72 tūkstošiem bezdarbnieku? Pavisam vienkārši – bezdarbu joprojām raksturo izteiktas reģionālas atšķirības. Turklāt bez darba esošo kvalifikācija (izglītības līmenis, prasmes) neatbilst tam, kas nepieciešams darba devējiem. Uzņēmumi varētu ieguldīt darbinieku apmācībā, bet grūti nodrošināt to, ka nu jau apmācītais darbinieks neaizies strādāt pie konkurentiem. No otras puses, potenciālie darba ņēmēji vērtē piedāvāto atalgojuma līmeni, kas bieži vien nemotivē paiet kādus soļus pretim darba devējam – veltīt laiku jaunu prasmju apguvei vai pat, piemēram, mainīt dzīvesvietu.

Vai tiešām vēlamies, lai konkurējam ar to, ka darbaspēka izmaksas ir zemas? Tas ietekmē ne tikai valsts, bet arī katra individuāla darbinieka labklājības līmeni.

Lai arī salīdzinoši zemās darbaspēka izmaksas varētu būt pozitīvs faktors Latvijas starptautiskajai konkurētspējai (piemēram, dodot iespēju saražot produkciju eksportam ar zemākām izmaksām), tomēr, tehnoloģijām attīstoties, darbaspēka daļai saražotajā pievienotajā vērtībā pakāpeniski vajadzētu samazināties. Augstas pievienotās vērtības produktus nevar saražot mazkvalificēti strādnieki, tie rodas zināšanu un tehnoloģiju savstarpējā mijiedarbībā.

Vai tiešām vēlamies, lai konkurējam ar to, ka darbaspēka izmaksas ir zemas? Tas ietekmē ne tikai valsts, bet arī katra individuāla darbinieka labklājības līmeni. Protams, jāskatās, lai atalgojuma pieaugumam būtu reāls pamats. Nevar iekrist otrā grāvī un, rūpējoties par darbiniekiem, atalgojumu celt nepamatoti strauji. Atalgojumam augot straujāk par produktivitāti, gan attiecīgā uzņēmuma, gan valsts starptautiskā konkurētspēja samazinās. Nāksies vien samērīgi celt gan atalgojuma līmeni, gan meklēt, kā citādi piesaistīt potenciālos darbiniekus.

Darbu atrod arī ilgtermiņa bezdarbnieki

Pagājušajā gadā spilgtāk iezīmējās tendences, ka darbu vairāk uzsāk arī tādi cilvēki, kas iepriekš bijuši ilgtermiņa bezdarbnieki vai zaudējuši cerības atrast darbu. Nodarbināto skaitu papildināja ne tikai bezdarbnieki, bet arī tādi, kas iepriekš bija ekonomiski neaktīvi – nestrādāja, bet darbu arī nemeklēja. Pērn palielinājās arī pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku nodarbinātības aktivitāte, liecinot, ka, sabiedrībai novecojot, pamazām mainās arī darba paradumi šajā vecuma grupā.

Tomēr Latvijā iespēja darbam piesaistīt ekonomiski neaktīvos cilvēkus ir ierobežota, jo viņu īpatsvars jau ir samazinājies līdz salīdzinoši zemam līmenim. Vērtējot kopējās potenciālo darbinieku piesaistes iespējas, deviņdesmito gadu beigu demogrāfiskā bedre neļauj cerēt uz dāsnu papildinājumu no jauniešu ienākšanas darba tirgū, bet migrācijas saldo, lai gan tā mīnusi mazinās, joprojām ir negatīvs.

Darbaspēka plūsmas, meklējot laimīgo zemi

Atceroties pieprasījuma un piedāvājuma likumus, jāsecina, ka, lai darbaspēka pieprasījums un piedāvājums atrastu kādu līdzsvaru (kur darba devējiem nav jāsūdzas, ka trūkst darbinieku), ilgākā laika periodā vai nu jāpalielina pieejamais darbinieku skaits, vai jāceļ “cena” – atalgojums. Diemžēl Latvijas resursi darbinieku skaita palielināšanā sāk sarukt. Ņemot vērā, ka ES pastāv brīva darbaspēka kustība, mākslīgi atturēt Latvijas darbiniekus no aizbraukšanas, ja viņi to vēlas, nevaram. Lai gan emigrācijas tendences nav tik izteiktas kā krīzes periodā, tomēr kādai daļai no potenciālajiem darbiniekiem šāda iespēja var likties saistoša. Turklāt salīdzinoši zemais atalgojuma līmenis nedod pamatu cerēt, ka pie mums plūdīs darbaspēks no citām ES valstīm. Protams, var motivēt cilvēkus palikt Latvijā (vai atgriezties no darba ārzemēs), ja ne citādi, tad vismaz mazinot šķēršļus, kas tiešā veidā nav saistīti ar atalgojumu (piemēram, gan veicinot piederības sajūtu Latvijai, gan sniedzot informāciju par brīvajām darbvietām).

Ja palielinātos migrācija vienkāršās profesijās ar zemu atalgojuma līmeni, tas tikai palielinātu spiedienu uz darbaspēka izmaksu plaisu starp Latviju un vidējo līmeni Eiropas Savienībā, motivējot mūsu darbiniekus braukt meklēt laimi citviet. Šāda veida migrācija problēmu nerisina, bet vēl vairāk pastiprina.

No otras puses, Latvija kā potenciāls darba migrācijas galamērķis var šķist pievilcīgāka trešo valstu iedzīvotājiem, jo, salīdzinot ar tām, mūsu atalgojuma līmenis ir augstāks. Protams, ja iebrauc kvalificēti speciālisti, tas var sniegt pienesumu arī Latvijas ekonomikas izaugsmei. Tomēr, ja palielinātos migrācija vienkāršās profesijās ar zemu atalgojuma līmeni, tas tikai palielinātu spiedienu uz darbaspēka izmaksu plaisu starp Latviju un vidējo līmeni Eiropas Savienībā, motivējot mūsu darbiniekus braukt meklēt laimi citviet. Šāda veida migrācija problēmu nerisina, bet vēl vairāk pastiprina.

Tuvojoties Eiropai

Salīdzinājumā ar citām ES valstīm Latvija joprojām ir lētāka darbaspēka zeme. Ilgākā laika periodā sagaidāms, ka darbaspēka izmaksas tuvosies ES vidējam līmenim, tomēr šā procesa laikā būtiski atcerēties, ka algu kāpums nav pašmērķis, tam jābūt saistītam ar produktivitātes pieaugumu, ko veicina gan dažādu modernāku tehnoloģiju izmantošana, gan dažādu zināšanu un labās prakses ieviešana, kas dod iespēju pat ar mazākiem darbaspēka resursiem saražot un paveikt vairāk.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU