Kāds ir labs politiķis?
Vācu politiķis Osvalds Mecgers (Oswald Metzger) savā grāmatā “Melkulīgā sabiedrība” (“Die verlogene Gesellschaft”) raksta, ka labam politiķim ir jābūt “dedzīgam kā sludinātājam, rūpīgam kā ieņēmumu dienesta ierēdnim un pašaizliedzīgam kā Robinam Hudam”. Viņš norāda, ka sabiedrībā trūkst ticības politiķu godīgumam un tas atstāj graujošas sekas uz visu sabiedrību. Etoloģija (zinātne par savstarpējām attiecībām populācijās) ir atklājusi, ka tikai nedaudzi cilvēki ir kooperatīvi bez jebkādiem nosacījumiem, bet lielum lielais vairākums ir nosacīti kooperatīvi – viņi ir gatavi rīkoties sabiedrības interesēs tad, ja citi arī tā dara. Savukārt, ja pārējie rīkojas savās interesēs, tad arī vairākums nevēlas būt muļķa lomā un arī sāk pamatā domāt par sevi.
Tātad būtu svarīgi, lai politiķi un elite rādītu piemēru, uzņemoties atbildību par sabiedrības labklājību. Pretējā gadījumā neviens nebūs gatavs atteikties no pašlabuma sabiedrības interešu dēļ. Savukārt bez šādas attieksmes nevar funkcionēt nedz sabiedrība, nedz tautsaimniecība. Cilvēkos ir jābūt ticībai, ka citi ievēro likumus un līgumus un vairumā gadījumu rīkojas godīgi. Nevar visus likumus un līgumus formulēt tā, lai nebūtu iespējama to ļaunprātīga izmantošana. Bez pamatā godīgas un atbildīgas rīcības sabiedrība nav spējīga nodrošināt visu tās locekļu labklājību.
Te jāatgādina socioloģijas klasiķa Maksa Vēbera (Max Weber) pirms 100 gadiem teiktais, ka demokrātijā tautai ir jāizvēlas vadonis, kuram tā uzticas. Tad viņam esot jāļauj strādāt bez tautas un partiju iejaukšanās, savukārt par kļūdām ar smagām sekām šis vadītājs tautai esot jāsoda ar nāvessodu pakarot. Tomēr laiki, kad viens cilvēks varēja pārredzēt visas valsts vajadzības un atrisināt problēmas, ir pagājuši uz neatgriešanos. No M. Vēbera teiktā noderīga paliek doma par politiķu atbildību par izdarīto. Tam noteikti piekristu daudzi Latvijā, kura cieš no dažu amatpersonu bezatbildīgām, pat noziedzīgām darbībām. Par pakāršanu, protams, nevar būt ne runas, bet sava veida personīgu atbildību par klaji kaitīgiem lēmumiem atbalstītu liela daļa Latvijas vēlētāju.
Uz sarežģītiem jautājumiem nav vienkāršu atbilžu
No cerībām, ka politiķi vienmēr un visur spēj pieņemt pareizos lēmumus, mums gan ir laiks atvadīties. Pasaule ir kļuvusi tik sarežģīta, ka problēmām nav iespējami risinājumi, kuri apmierinātu visus. Turklāt atsevišķa nacionālā valsts nevar “atslēgt” sevi no attīstības citās pasaules daļās un rīkoties, nerēķinoties ar šo attīstību. Deputātu kandidāti, kuri vēlētājiem sola brīnumainā kārtā panākt pilnīgu Latvijas pašnoteikšanos, būtu turami lielgabala šāviena attālumā no parlamenta – viņi acīmredzot vai nu neko nesaprot no mūsdienu pasaulē notiekošā, vai arī uzskata savus vēlētājus par galīgiem muļķiem. Nevienā no šiem gadījumiem viņi nav pelnījuši, ka par viņiem balso.
Ņemot vērā šodienas problēmu sarežģītību, brīžiem arī labi politiķi un eksperti atduras pret savu spēju robežām. Neticami dinamiskā pasaules attīstība ir nopietns izaicinājums pat augsta līmeņa profesionāļiem. Kā lai te neatceras bijušā Vācijas finanšu ministra Volfganga Šoibles (Wolfgang Scheuble) teikto Grieķijas krīzes laikā, ka, pasūtot trīs ekspertīzes par šīs krīzes risināšanas ceļiem, viņš saņēma piecas dažādas atbildes. Vai arī Lielbritānijas premjeru Toniju Blēru (Tony Blair), kurš, paļaujoties uz ekspertu atzinumu, ka valstī ieradīšoties vien pārdesmit tūkstoši austrumeiropiešu darba meklētāju, līdz ar Eiropas Savienības paplašināšanos 2004. gadā atvēra darba tirgu visiem. Rezultātā no Polijas vien ieradās viens miljons strādnieku, kas radīja britos dziļu neuzticēšanos saviem politiķiem un nosvēra lielu daļu vēlētāju par labu “Brexit”.
Tomēr šīs objektīvās grūtības nedrīkst likt mums ieslīgt kompleksitātes lamatās, kuras neļaus nedz rīkoties, nedz pieņemt lēmumus. Vēlētājam ir jāsaredz, kuri politiķi būs spējīgi kvalitatīvi strādāt šajos sarežģītajos apstākļos.
Ideāls un realitāte
Kā jau minēju, ideālismam jābūt vismaz vienam no politiķa darbības dzenuļiem. Tomēr pat visideālākā un godīgākā politiķa ievēlēšana vēl negarantē veiksmīgu valsts vadīšanu, jo bez ideālisma un godīguma politiķim ir nepieciešama vesela rinda citu, ikdienišķāku un piezemētāku, īpašību.
Pacietība. Bez spējas noturēt uzmanību un darbaspējas sarežģītās konsultācijās un sarunās, bez elementāras spējas ilgi nosēdēt vienā vietā un nezaudēt koncentrēšanos politiķa darbība nav iespējama. Cilvēkiem, kuri nevar iztikt ar nedaudzām stundām miega, politikā būs grūti. Starp citu, arī intelektuāļiem, kuriem, piemēram, ir grūtības izturēt argumentu atkārtošanos stundām ilgās komisiju sēdēs, panākumi politikā nav garantēti. Politiķa darbs nav iedomājams bez pacietības un spējas izturēt apspriežu maratonus.
Informācijas apstrāde un spēja koncentrēties uz svarīgāko, kā arī daudzpusība. Latvijā šobrīd daļa sabiedrības svēti tic, ka uz Briseli ir jāsūta deputāti eksperti, nevis politiķi. Eksperts spēšot sakārtot attiecīgo jomu. Tas šķiet loģiski, bet patiesībā šī loģika ir maldinoša. Daudz lielāka nozīme ir spējai orientēties informācijas plūsmā, zibenīgi savelkot kopā attiecīgajai problēmai svarīgāko. Tāpat liela nozīme ir arī spējai izvēlēties labus konkrētās jomas ekspertus, piesaistīt pareizos cilvēkus, kā arī kolēģus savas ieceres realizēšanai. Šajā ziņā pamācoši ir noskatīties Dāvida Berneta (David Bernet) filmu “Demokrātija” (“Democracy. Im Rausch der Daten”) par dažiem Eiropas Parlamenta deputātiem, kuri vairākus gadus strādāja, lai pasargātu Eiropas sabiedrību no kontroles zaudēšanas pār saviem datiem (Big Data). Filmas autori divarpus gadus pavadīja likuma rašanās procesu ar visām tā intrigām, pārsteigumiem, kur uzvara un zaudējums stāv tik tuvu viens otram. Filma labi atspoguļo politiķa darba ikdienu.
Komunikatīvā profesionalitāte. Ja agrāk politiķi autoritatīvā stilā varēja vadīt gan valsti, gan partiju, tad šodien tas tādā veidā vairs nav iespējams. Var mēģināt uzspiest savas partijas biedriem vai arī oponentiem savu viedokli bezierunu pavēles tonī. Tomēr ar šādu vadības stilu ilglaicīgus panākumus sasniegt nebūs iespējams. Tam, kurš vēlas vadīt un būt līderis, ir jābūt veiksmīgam starpniekam, koordinatoram, jāprot deleģēt pienākumus, iesaistīt citus sava projekta īstenošanā, pārliecināt, veidot sakaru tīklus un, pats galvenais, – spēt vadīt ar maigām, diplomātiskām metodēm.
Citas īpašības, tieši otrādi, var traucēt veiksmīgai politiķa darbībai
Inteliģence. Lai cik dīvaini tas nešķistu, tomēr augsta inteliģence, kurai piemīt īpašība šaubīties par savas rīcības pareizību, ir drīzāk traucējoša politiķa darbam. Vidēji gudriem cilvēkiem nav tik raksturīgas šaubas par sevi un savu darbību – tā ir vieglāk pieņemt lēmumus un uzņemties līdera atbildību. Politiķim, īpaši augstāka ranga, daudz svarīgāka par tieksmi uz dziļām pārdomām un apceri ir intuīcija un spēja nojaust tuvojošās briesmas.
Bezkompromisa godīgums. Kaut gan raksta sākumā teicu, ka politiķiem ir jāveic parauga funkcija sabiedrībā, tomēr maksimāls godīgums politikā drīzāk traucē, nekā palīdz sasniegt mērķus. Kad ilgās debates un apspriedes ir beidzot novedušas pie galarezultāta, tad vadībai ir jāspēj bez klīrēšanās uzņemties saistības un panākt pieņemto lēmumu īstenošanu. Tieši šī iemesla dēļ valsts vadības rokās ir varas monopols. Sabiedrība sagaida no tās pamatvajadzību aizsardzību.
Stratēģis. Politiķiem ir jābūt labiem stratēģiem, bet tas nozīmē būt viltīgam un atmest malā traucējošas lietas, tostarp sentimentu vai pārlieku iejūtību. Lai sasniegtu rezultātu, viņiem ar vēsu prātu ir jāizstrādā stratēģijas, kurām ir jāpaliek noslēpumā. Labs stratēģis darbojas aizsegā, viņš būvē lamatas un maldina pretinieku, vienlaikus izskatoties autentisks un ticams, izgreznojot savu darbību ar šķietami morāliskām mežģīnēm. Tikko minētais, protams, attiecas uz politiķiem, kuri ir lojāli savai valstij, kas Latvijā diemžēl ne vienmēr tā ir.
Jau no šī īsā uzskaitījuma kļūst skaidrs, ka par politiķi nevar kļūt katrs. Vismaz tad, ja vēlamies, lai viņi veiksmīgi pārstāv sabiedrības intereses. Šodienas dinamiskajā pasaulē ne tikai Latvijai, bet arī Eiropas Savienībai nav garantēti panākumi savu interešu aizstāvēšanā. Tās ir jāmāk aizstāvēt ikkatru brīdi no jauna. Jau tādēļ vien mums ir svarīgi uz Briseli aizsūtīt piemērotus deputātus, kuri ne tikai pārstāvēs Latvijas intereses Eiropas Parlamentā, bet arī spēs saprast to, ka Latvijas intereses un Eiropas Savienības intereses nav pretmeti, bet, tieši otrādi, – stipra Eiropas Savienība ir vislabākais iespējamais Latvijas interešu ievērošanas garants. Tāpēc vien ir vērts iedziļināties un nopietni izvērtēt kandidātus, par kuriem balsot 25. maija vēlēšanās, jo nekur nav teikts, ka latvietim jābūt lētticīgam un jāuzķeras uz tukšiem, nepiepildāmiem solījumiem. Latvietim ir jāspēj sabalansēt savus priekšstatus par ideālo politiķi ar izpratni par politiskā darba pamatprincipiem.
