Atalgojums
Izvēloties savu profesiju, jaunam cilvēkam ir svarīgi, cik tajā būs iespējams nopelnīt. Vācijā politiķa atalgojums var variēt no 0 līdz pat 24 000 eiro mēnesī. Lai sāktu politiķa karjeru, iesākumā jāiestājas kādā saviem uzskatiem tuvā partijā. Partijas biedri palīdz partijas darbā, par to nesaņemot nekādu atlīdzību.
Kā pašvaldības padomes deputāts politiķis saņem tikai nelielu atlīdzību par sevišķiem uzdevumiem. Savukārt pašvaldības vadītāja algu nosaka pēc ierēdņu algu pakāpēm – jo lielāka pašvaldība, jo lielāka alga. Pašvaldībā ar 2500 iedzīvotājiem tā būs 3800 eiro mēnesī, bet lielpilsētā, piemēram, Minhenē, – 11 500 eiro. Federālajā līmenī parlamenta deputāts saņem 10 000 eiro, bet ministrs – 18 000 eiro un kanclers – 24 000 eiro mēnesī. Klāt nāk piemaksas par ģimeni, atlīdzība par sevišķiem izdevumiem, algas pielikums par katru nostrādāto gadu, kā arī atlīdzinājums par papildu darbu, piemēram, frakcijas vadītājs, komisijas loceklis, bet arī priekšlasījumi, lekcijas, piemēram, privātos uzņēmumos, pasākumos utt.
Darba specifika
Nākamais svarīgais jautājums, izvēloties amatu, ir saprast veicamā darba apjomu. Šajā ziņā valda pilnīga vienprātība, ka politiķa darbs nav paveicams 40 stundu nedēļā – politiķis ir amatā 24 stundas dienā un 365 dienas gadā. Piemēram, parlamenta deputātam ir jārēķinās, ka darba diena var ilgt 16 stundas, ka daudz laika būs jāpavada ceļojumos un jānakšņo viesnīcās.
Visi informācijas avoti uzsver, ka tas politiķa darbs, kuru vēlētāji redz publiski, – uzstāšanās, vēlēšanu kampaņas aktivitātes, tikšanās ar vēlētājiem, skolu, biedrību un citu sabiedrisku iestādījumu apmeklēšana, piedalīšanās intervijās un debatēs ir tikai daļa no visa paveicamā. Runām un intervijām ir jāsagatavojas, tāpat arī ir nemitīgi jāizglītojas savā izvēlētajā jomā – noteikti ir nepieciešama spēja daudz lasīt un ātri uztvert svarīgāko.
Nedrīkst atstāt novārtā arī darbu ar vēlētājiem, jāuztur kontakts ar tiem gan dzīvā saskarsmē, gan sociālajos tīklos, ja politiķis vēlas, lai arī nākamajās vēlēšanās saņemtu pietiekoši daudzu vēlētāju atbalstu. Tam visam klāt nāk sēdes – vienalga, pašvaldībā vai Eiropas Parlamentā. Plenārsēdes, frakcijas, komisijas sēdes, apspriedes – tas viss aizņem daudz laika. Tur tiek saskaņots frakcijas viedoklis vai izstrādāts koalīcijas kompromiss, un arī šīm sēdēm ir jāgatavojas.
Politiķim ir jābūt gatavam strādāt dažādās darba vietās – gan sēžu zālē, gan savā birojā, gan vēlēšanu apgabalā, pat vilcienā un lidmašīnā nākas nodarboties ar darba jautājumiem. Turklāt, pat apzinīgi un labi pildot šos pienākumus, nav garantijas, ka politiķa karjera izdosies un viņš visu laiku kāps pa karjeras kāpnēm uz augšu. Pārāk daudz ir faktoru, kurus ir grūti vai pat neiespējami paredzēt iepriekš, brīdina karjeras portāls “karista.de”.
Tas nebūt nav mazsvarīgs jautājums – apsvērt, kādas vēl iespējas paveras, ja politiķa karjera kaut kādu iemeslu dēļ pārtrūkst. Vācu “Wirtschafts Woche” pagājušajā gadā izpētīja jauno Vācijas valdības sastāvu un izdarīja secinājumus, kur jaunie ministri varētu atrast darbu, ja nāktos atstāt politiskos amatus.
Žurnāls secināja, ka valdības ministri ir pietiekami kvalificēti, lai bez raizēm spētu atrast darbu arī ārpus valsts sektora. Ekonomikas ministrs Pēters Altmaiers (Peter Altmaier), kurš ir izteikts karjeras politiķis ar lielu pieredzi daudzu resoru vadīšanā, ieskaitot valdības vadītājas biroju, un ļoti spējīgs komunikators, vislabāk būtu piemērots darbam kādā uzņēmumu konsultācijas birojā.
Zemkopības ministre Jūlija Kleknere (Julia Klöckner) arī izpelnījās karjeras vērtētāja atzinību – viņa savā amatā labi apvieno pieredzi, ko viņai dod gan izglītība, gan izcelsme. Kleknere nāk no Pfalcas vīndaru ģimenes, arī viņas diplomdarbs bija saistīts ar agrāro politiku. Viņa strādājusi par specializēta žurnāla galveno redaktori. Aizejot no politikas, viņa varētu turpināt strādāt žurnālistikā. Savukārt pieredze, kura gūta, astoņus gadus esot kristīgo demokrātu (CDU) Reinzemes-Pfalcas zemes nodaļas vadītājas amatā, viņai ļautu veiksmīgi strādāt gan mārketinga, gan tirdzniecības un uzņēmuma vadīšanas jomā.
Te gan der piebilst, ka dīvaina izvēle valdības ministru vidū nav tikai Latvijas īpatnība. Pārsteigumi gadās arī citās valstīs. Karjeras speciālists brīnījās par Vācijas izglītības ministres Anjas Karličekas (Anja Karliczek) izvēli – Karličekas kundzei ir profesionāla izglītība banku un viesnīcu jomā, ko papildina biznesa administrācijas studijas. Tomēr “komunālpolitiķei” nav nekādas pieredzes izglītības sektorā – nozarē ar daudzām apakšnodaļām un dažādām būtiskām niansēm. Kāpēc viņa iecelta par izglītības ministri? To varot vien minēt. Varbūt tāpēc, ka viņa ir sieviete un savos 46 gados vēl samērā jauna, turklāt nāk no Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes, norāda publikācijā citētais karjeras eksperts.
Priekšnoteikumi
Gatavojot rakstu, šķita interesanti uzzināt, ko latvieši domā, kas tieši ir nepieciešams, lai kļūtu par politiķi. Aptaujā tviterī no 105 atbildējušajiem trešdaļa uzskatīja, ka ir nepieciešama prasme pārliecinoši runāt, bet visvairāk – 39% – uzsvēra, ka tam nepieciešama nekaunība. Savukārt labu izglītību par nepieciešamu priekšnoteikumu nosauca vien 20% atbildējušo. Tikmēr minētie vācu karjeras padomu portāli uzsver, ka no visiem aktīvajiem Vācijas politiķiem tikai 10% nav augstākās izglītības. Visbiežāk politiķi ir studējuši jurisprudenci, biznesa administrāciju, humānās un sociālās zinātnes, norāda portāls “karrieresprung.de”.
Lai gan visi avoti atzīst, ka par politiķi ir iespējams kļūt arī cilvēkam ar amatnieka izglītību vai uzņēmēja pieredzi, jo politiķa profesija pieļauj tajā ienākt arī “no malas”, tomēr pamatnoteikums, lai sāktu karjeru politikā, ir agrīna un ļoti izteikta interese par politiku, kā arī dziļa izpratne par politiskajām kopsakarībām.
Ņemot vērā šo informāciju, varam secināt, ka ticēt, ka labs politiķis būs tas, kura interese par politiku ir mistiskā kārtā pēkšņi radusies dažus mēnešus pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām, nav nekāda pamata. Cilvēks var būt labs speciālists dažādās jomās, pat eksperts, vairāk vai mazāk veiksmīgs uzņēmuma vadītājs, lielisks ierēdnis, rakstnieks vai žurnālists. Tomēr bez dziļas izpratnes par politiskajām kopsakarībām un pieredzes politiskā darba zemākajos līmeņos sagaidīt no viņa kvalitatīvu darbu Eiropas likteņus noteicošā iestādījumā ir visai vieglprātīgi. Tāpēc nebalsosim par nejauši politikā ienākušajiem. Nekur nav teikts, ka latvietim jābūt lētticīgam, ne tā?
