VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Jānis Hermanis
Latvijas Darba devēju konfederācijas eksperts
15. aprīlī, 2019
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Ekonomika
22
22

Jaunie “burbuļi” un zāles pret ekonomikas krīzi

FOTO: Freepik

Jau gandrīz 10 gadus pēc kārtas esam pieraduši pie ziņām, ka Latvijas tautsaimniecībā turpinās attīstība, tostarp nesen ir apsteigts pirmskrīzes iekšzemes kopprodukts (IKP) un tagad ar katru nākamo periodu tiek sasniegti jauni rekordi. Attiecīgi palielinās gan strādājošo atalgojums, gan vispārējā iedzīvotāju pirktspēja. Ņemot vērā kādreizējo negatīvo pieredzi, ir saprotams, ka laiku pa laikam parādās jautājumi – cik ilgi vēl šāda attīstība turpināsies un vai mēs nesākam tuvoties jaunai krīzei?

īsumā
  • Iepriekšējās krīzes pamatā bija nesabalansēta Latvijas tautsaimniecības izaugsme, kas lielā mērā bija balstīta uz svešas (jo īpaši – aizņemtas) naudas izmantošanu.
  • Var teikt, ka toreiz aizņemties bija “stilīgi”, jo sabiedrībā un medijos tas tika plaši atbalstīts.
  • Šādos apstākļos dažu gadu laikā izveidojās “burbulis” – ekonomiski nepamatota tautsaimniecības daļa, kura nebija dzīvotspējīga ilgākā laika periodā.
  • Vai šāda krīze var atkārtoties šodien? Atbilde ir – nē, ja mēs ar to domājam krīzi, kas būtu saistīta ar nesamērīgi lielu finansējumu.
  • Tomēr krīze var izpausties citā veidā, kas daļēji ļauj saskatīt paralēles arī ar pieredzi pirms 10 gadiem.
  • Algu kāpums Latvijā šobrīd ir straujāks nekā produktivitāte, kas arī veido noteiktu “burbuli”.
  • Labs darba devējs ir nevis tāds, kurš nodrošina daudzas darbvietas, bet gan tāds, kurš nodrošina labu atalgojumu.
  • Zemas produktivitātes darbvietas no sabiedrības skatpunkta ir izšķērdība, kas bremzē ekonomikas attīstību un palielina emigrācijas riskus.

Iepriekšējās krīzes pamatā bija nesabalansēta Latvijas tautsaimniecības izaugsme, kas lielā mērā bija balstīta uz svešas (jo īpaši – aizņemtas) naudas izmantošanu. Toreiz nozīmīga daļa ekonomikas dalībnieku balstījās uz nesamērīgi lielu finansējumu – vai nu tiešā veidā (piemēram, pārāk lielas investīcijas savos ražošanas aktīvos), vai nu netiešā veidā (piemēram, bizness balstās uz klientiem, kuri tiek pārmērīgi finansēti), vai nu abos veidos kopā (kas arī bija izplatīts variants). Var teikt, ka toreiz aizņemties bija “stilīgi”, jo sabiedrībā un medijos tas tika plaši atbalstīts.

Nesadzirdēta saprāta balss

Šādos apstākļos dažu gadu laikā izveidojās “burbulis” – ekonomiski nepamatota tautsaimniecības daļa, kura nebija dzīvotspējīga ilgākā laika periodā. Neliela daļa pauda bažas, ka šāds modelis ir riskants, taču šīs saprāta balsis tā arī palika nesadzirdētas – diemžēl arī no politiķu puses, jo tas nozīmētu konfliktu ar plašu sabiedrības daļu, kam šī situācija (vismaz īstermiņā!) bija izdevīga.

Līdz ar pasaules finanšu krīzi, kad tika strauji ierobežota kredītu izsniegšana un aizdevēji sāka atprasīt savu naudu, būtiska daļa ekonomikas dalībnieku vairs nespēja veikt savus maksājumus atbilstoši sākotnējiem nosacījumiem. Tā rezultātā daļa līdzšinējās ekonomikas sabruka un attiecīgie ekonomikas dalībnieki bija spiesti zaudēt savus īpašumus.

Protams, šāds sabrukuma process bija nepatīkams un ar plašām negatīvām sekām (tostarp – būtiskas iedzīvotāju daļas emigrāciju), taču vienlaikus ekonomikā notika arī sava veida attīrīšanās process – tie, kas nespēja pietiekami efektīvi izmantot savā rīcībā esošos resursus un saplānot savu darbību ilgtermiņā, bija spiesti izstāties no līdzšinējā biznesa un atdot savu tirgus daļu citiem. Smaga mācība bija arī valstij un tās iestādēm, jo nu bija skaidrs, ka līdzšinējā finanšu tirgus uzraudzība ir būtiski jāuzlabo – paaugstinot uzraugošo iestāžu kompetenci, ietekmi un kapacitāti.

Vai krīze var atkārtoties?

Vai šāda krīze var atkārtoties šodien? Atbilde ir – nē, ja mēs domājam krīzi, kas būtu saistīta ar nesamērīgi lielu finansējumu. Atšķirībā no tā sauktajiem treknajiem gadiem šobrīd Latvijas tautsaimniecība attīstās uz pašu nopelnīto līdzekļu rēķina, jo ir būtiski palielinājies preču un pakalpojumu eksporta īpatsvars (šobrīd tas ir 60% no IKP salīdzinājumā ar aptuveni 40% pirmskrīzes laikā), savukārt parādu līmenis gan publiskajā, gan privātajā sektorā ir stabils. Arī valsts iestāžu analītiskā jauda un darbības politika ir ievērojami efektīvāka, lai savlaicīgi uztvertu un atbilstoši reaģētu uz iespējamiem signāliem par “sliktu” parādu veidošanos.

Tomēr krīze var izpausties citā veidā, kas daļēji ļauj saskatīt paralēles arī ar pieredzi pirms 10 gadiem.

Šobrīd, kā mēs aizvien skaidrāk redzam, tautsaimniecībā sāk pakāpeniski veidoties darbaspēka deficīts. Līdz ar sabiedrības novecošanos, ko negatīvi ietekmējusi arī emigrācija, ik gadu pensijā aiziet par 5–10 tūkstošiem vairāk cilvēku, nekā ienāk darba tirgū. Ja kādreiz darba devējs, kas nodrošina darbvietas lielākam cilvēku skaitam, tika uzlūkots kā “stilīgs” un visādos veidos atbalstāms, tad var teikt, ka tagad šāda attieksme jau ir novecojusi un vairs nav pieļaujama.

Algu “burbulis”

Konkurence par darbiniekiem attīstās ne tikai starp atsevišķiem uzņēmumiem, bet arī starp nozarēm un valstīm. Tā rezultātā algu kāpums Latvijā šobrīd ir straujāks nekā produktivitāte, kas arī veido noteiktu “burbuli” – ja uzņēmumi ilgākā termiņā maksās algas, kuras nav atbilstošas to ieņēmumiem, tad tie agri vai vēlu kļūs nekonkurētspējīgi un būs spiesti ierobežot savu darbību.

Ja iepriekšējās krīzes laikā darbība bija jāpārtrauc tāpēc, ka nebija iespējams pildīt savas kredītsaistības, tad turpmāk uzņēmumu dzīvotspēja būs drīzāk atkarīga no tā, vai tie spēs uzturēt produktivitātes līmeni, kas tiem ļautu maksāt konkurētspējīgas algas. Daļa privātā sektora uzņēmumu šo situāciju apzinās un tāpēc meklē veidus, kā uzlabot produktivitātes līmeni (ieviešot jaunas tehnoloģijas, plašāk izmantojot digitālos risinājumus, izskaužot neefektīvās un mazāk ienesīgās darbības savos procesos, ražojot dārgākas preces maksātspējīgākiem klientiem u. tml.).

Ir pierasts uzskatīt, ka plašāka darbvietu skaita likvidācija ir nepatīkams process, taču pašreizējais ekonomikas izaugsmes periods tam ir pietiekami labvēlīgs, jo tagad darba tirgus salīdzinoši ātri būtu spējīgs uzņemt lielāku cilvēku skaitu, kurus varētu izmantot efektīvākā veidā.

Savukārt publiskajā sektorā produktivitātes uzlabošana ir sarežģītāks process, kas notiek lēnāk. Pozitīvi vērtējama apņemšanās samazināt strādājošo skaitu valsts tiešās pārvaldes iestādēs, tomēr vienlaikus saglabājas jautājums – vai tiešām ir nepieciešams tik liels strādājošo skaits izglītības iestādēs, pašvaldībās u. tml.? Publiskajā sektorā varētu būtiski samazināt strādājošo skaitu, veicot sistēmiskas reformas, likvidējot liekos procesus, mazinot birokrātiju un administratīvo slogu, izmantojot digitalizāciju u. c.

Te atkal jāatceras, ka daudzskaitlīgas sabiedrības grupas vienmēr atrod dzirdīgus sabiedrotos (t.sk. no politiķu vidus), kas būtu gatavi tos aizstāvēt īstermiņa interešu vārdā. Ir pierasts uzskatīt, ka plašāka darbvietu skaita likvidācija ir nepatīkams process, taču pašreizējais ekonomikas izaugsmes periods tam ir pietiekami labvēlīgs, jo tagad darba tirgus salīdzinoši ātri būtu spējīgs uzņemt lielāku cilvēku skaitu, kurus varētu izmantot efektīvākā veidā nekā iepriekš. Tādējādi tiktu veicināta arī strādājošo kustība no zemākas uz augstākas produktivitātes darbvietām, kā rezultātā tie ne tikai nopelnītu sev lielāku algu, bet arī dotu papildu pienesumu ekonomikai un budžetam.

Ar to tiktu mazināts “burbulis”, kas veidojas, algām augot straujāk nekā produktivitātei. Ja to nedarīs tagad, tad agri vai vēlu pie tā būs jānonāk citreiz. Sliktākajā gadījumā – ja kādā brīdī nāksies pārskatīt budžeta izdevumus un būs piespiedu kārtā jāatlaiž lielāka daļa no publiskajā sektorā strādājošajiem.

Svarīgs aspekts – ražīguma pieaugums

Ja mēs vēlamies, lai Latvijas ekonomika tālāk attīstītos bez kritumiem vai pārrāvumiem, viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem būs ražīguma pieaugums. Ir jābūt vienotai sapratnei par to, ka Latvijas darba tirgū ir jānotiek restrukturizācijai – tiem darba devējiem, kas nespēj pietiekami efektīvi izmantot savā rīcībā esošos darbiniekus, ir jāpārskata savs līdzšinējais darbības modelis vai arī jāatsakās no saviem darbiniekiem par labu citiem, ražīgākiem, uzņēmumiem.

Zemas produktivitātes darbvietas no sabiedrības skatpunkta ir izšķērdība, kas bremzē ekonomikas attīstību un palielina emigrācijas riskus. Labs darba devējs ir nevis tāds, kurš nodrošina daudzas darbvietas, bet gan tāds, kurš nodrošina labu atalgojumu (t.sk. pilnvērtīgas sociālās garantijas), kas savukārt balstīts uz augstu darba ražīgumu un konkurētspēju. Ņemot vērā to, ka darbinieku skaits šobrīd kļūst par ierobežotu resursu, pieaugoša loma šajā procesā būs arī valstij un tās atbildīgajām iestādēm, kuru pārziņā ir ar darba tirgu un strādājošo kvalifikāciju saistītie jautājumi.

Labs saturs
22
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU