Vidējā bruto alga Latvijā 2018. gadā pieauga par 8,4%, sasniedzot 1004 eiro. Straujākais vidējās algas pieaugums bija nozarēs ar relatīvi zemāku atalgojumu – veselības un sociālā aprūpe (15,9%), izmitināšana un ēdināšana (11,8%) un lauksaimniecība (10,1%). Vislēnāk algas augušas finanšu un apdrošināšanas nozarē strādājošajiem (3,6%), tomēr tieši tā ir nozare ar visaugstāko vidējo atalgojumu.
Produktivitāte – kad alga tiek nopelnīta
Ja palielinās darbaspēka un līdz ar to arī visa uzņēmuma produktivitāte, palielinās arī pieejamie resursi, tostarp algu un nodokļu nomaksai. Kā palielināt produktivitāti? Ja arī pirmajā brīdī liekas, ka viens cilvēks nevar izdarīt divu cilvēku darbu, tomēr ikdienā pamazām redzam, ka tas tomēr ir iespējams. Piemēram, ja iepriekš katrā veikala kasē bija pa kasierim, tagad daudzviet ir ieviestas pašapkalpošanās kases. Vienlaikus var tikt apkalpoti vairāk pircēju, bet viens darbinieks tā vietā, lai pats sēdētu vienā kasē, tagad ir konsultants un vienlaikus rūpējas par vairāku kasu raitu darbību. Ja agrāk apsnigušās ietves jau no agra rīta tīrīja neskaitāmi sētnieki, tagad daudzviet redzams, ka lielāku platību operatīvi var iztīrīt viens darbinieks, izmantojot nelielu traktoriņu. Iepriekš nodokļu deklarācijas bija jānes uz Valsts ieņēmumu dienestu (VID) papīra formātā un to pieņemšana un apstrāde prasīja lielu darbinieku iesaisti, pašlaik tās var ērti aizpildīt elektroniski, savukārt VID darbinieki strādā kā konsultanti, apkalpojot daudz lielāku klientu skaitu. Un šādi piemēri ir mums visapkārt.
Tomēr, lai gan 2018. gadā darbinieku produktivitāte pieauga, algu pieaugums bija par to straujāks. Diemžēl, ja alga kāpj bez atbilstoša produktivitātes pieauguma, nākas dalīt lāča ādu, kamēr tas vēl klaiņo pa mežu. Kādu brīdi, iespējams, uzņēmums to var atļauties, samazinot peļņas normu vai lietojot uzkrājumus, tomēr ilgtermiņā darbiniekam jāspēj sevi atpelnīt un algas pieaugumam jābūt sabalansētam ar produktivitātes pieaugumu.
Spraiga konkurence par darbiniekiem
Pērn izteikti iezīmējās, ka algas pieaugums ir viens no veidiem, kā uzņēmumi konkurē savā starpā, mēģinot gan piesaistīt jaunus darbiniekus, gan noturēt līdzšinējos. Arvien vairāk uzņēmumu sūdzas, ka darbinieku trūkums viņiem ir būtisks uzņēmējdarbību ierobežojošs faktors – aptauju dati liecina, ka dažās nozarēs tā saka katrs ceturtais, citās – katrs piektais uzņēmums. Situācija, protams, nav tik saspīlēta kā, piemēram, pirmskrīzes periodā būvniecībā, kad darbiniekus nevarēja atrast puse uzņēmumu, tomēr tendence rāda, ka konkurence par darbiniekiem ir gana spraiga. Ņemot vērā Latvijas demogrāfiskās tendences un to, ka tagad darba tirgū ienāk jaunieši, kas dzimuši “demogrāfiskās bedres” laikā, kā arī migrācijas datus, kas, lai gan uzlabojas, tomēr vēl ir mīnusos, uz būtisku darba roku skaita pieaugumu pašlaik nav ko cerēt, nāksies vien iztikt ar pašreizējiem darbiniekiem vai domāt par iespējām kādus procesus automatizēt un darba resursu vietā izmantot tehnoloģijas.
Neizmērāmā, bet jūtamā ēnu ekonomika
Ēnu ekonomikas lielumu Latvijā mēģina izmērīt Rīgas Ekonomikas augstskola uzņēmumu aptaujās. Pērn izskanēja ziņa, ka ēnu ekonomika Latvijā svārstās ap 22%, un jau pēc neilga laika tiks publiskoti šī gada rezultāti. Frīdrihs Šneiders, atzīts eksperts ēnu ekonomikas izpētē, vērtē, ka ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā varētu būt mazāks. Tomēr, lai arī kāds ir patiesais ēnu ekonomikas apjoms, šos vērtējumus gribas salīdzināt ar pacienta ikgadēju profilaktisku vizīti pie zobārsta, ko veic, lai noskaidrotu, cik tad viņam to cauro zobu ir. Galu galā, ja nekas netiek darīts, nav pamata cerēt, ka situācija uzlabosies. Soli pa solim problēma ir jārisina, kamēr visi zobi ir salaboti. Līdzīgi arī ar ēnu ekonomiku.
Tiek uzskatīts, ka viena no problemātiskākajām nozarēm saistībā ar ēnu ekonomiku ir būvniecība. Te gan pēdējā laikā notiek dažādas aktivitātes, kas varētu ēnu ekonomikas īpatsvaru mazināt. Būvniecībā ir noslēgta ģenerālvienošanās par minimālo algu nozarē (780 eiro), kas būtiski pārsniedz minimālo algu valstī (430 eiro). Lai arī vidējais atalgojums būvniecībā 2018. gadā bija lielāks par šo noteikto minimumu (914 eiro), darba algas sadalījums liecina, ka gandrīz pusei nodarbināto šajā nozarē tomēr alga bija zem šī noteiktā jaunā limita. Šāda vienošanās par minimālo algu nozarē spiež uzņēmējus oficiāli maksāt nozares izvērtētu taisnīgu atalgojumu. Protams, tādēļ cietīs arī kādi godīgi uzņēmēji, kas tiešām darbiniekiem maksāja mazāk, nepiemaksājot algu “aploksnē”, tomēr, ņemot vērā lielo pieprasījumu un arī darbinieku trūkumu būvniecībā, šāds lēmums var būt izdevīgs gan darbiniekiem, gan arī kā solis ēnu ekonomikas mazināšanā un godīgas konkurences veicināšanā. Uzņēmējiem ir izdevīgi arī tas, ka par virsstundām ģenerālvienošanās dēļ varēs maksāt mazāk.
Kādi ir ceļi uz ēnu ekonomikas mazināšanu? Diemžēl nav vienkāršas atbildes. Atsevišķas nozares kā risinājumu min zemākus nodokļus, tomēr, ja cilvēki vai uzņēmēji negrib maksāt nodokļus, tad nodokļu likmes samazināšana šo problēmu neatrisinās. Būtiskas izmaiņas iespējamas vien ilgākā laika posmā, mainoties sabiedrības domāšanai un vērtību sistēmai.
