VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Andrejs Cīrulis
speciāli LV portālam
26. martā, 2019
Lasīšanai: 7 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Latvijai 100
15
15

Ļoti būtiska jubileja

Pirms 30 gadiem ievēlētie PSRS tautas deputāti atcēla daudzpartiju sistēmu nepieļaujošo Komunistiskās partijas vadošo lomu un pasludināja par spēkā neesošiem Molotova-Ribentropa pakta slepenos papildprotokolus, kuri noteica Latvijas nonākšanu PSRS ietekmes sfērā.

FOTO: nezināms

Šogad 26. martā aprit 30. gadskārta ļoti nozīmīgam notikumam Latvijas neatkarības atjaunošanas vēsturē – 1989. gada 26. marta PSRS tautas deputātu vēlēšanām, kurās milzīgu uzvaru guva Latvijas Tautas fronte (LTF). Tās bija pirmās demokrātiskās vēlēšanas PSRS teritorijā vispār un pirmās Latvijā kopš 1931. gada rudens, kad tika vēlēta 4. Saeima, ko vēlāk apvērsuma rezultātā atlaida. LTF atbalstītie kandidāti ieguva 80% mandātu. Par deputātiem kļuva seši LTF domes valdes locekļi, LTF priekšsēdētājs un pieci domes locekļi vai komiteju vadītāji.

īsumā
  • PSRS tautas deputātu vēlēšanas 1989. gada 26. martā – pirmās demokrātiskās vēlēšanas Latvijā kopš 1931. gada.
  • PSRS Konstitūcijas 6. pants noteica PSKP vadošo lomu, kas faktiski izslēdza demokrātiskas politiskās alternatīvas veidošanos.
  • No 52 Latvijā ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem 40 atbalstīja Latvijas Tautas frontes programmu.
  • PSRS Tautas deputātu kongress atcēla Komunistiskās partijas vadošo lomu un pasludināja par spēkā neesošu Molotova-Ribentropa paktu.

Mūsdienās sabiedrības lielākajai daļai, kas maz ko zina par padomju iekārtas dīvainībām un tajā laikā valdošo kārtību, šo vēlēšanu īpašo nozīmi ir grūti izprast. Tolaik sabiedrības dzīvi regulēja PSRS Konstitūcijas 6. pants, kas noteica Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) vadošo lomu. Tas nozīmēja, ka bezpartejiskajiem bija pieejami tikai karjeras paši zemākie pakāpieni, ka Komunistiskās partijas vadošā loma izpaudās itin visās dzīves norisēs. Varēja pieļaut, ka brigadieris ir bezpartejisks, bet ceha priekšniekam gan vajadzēja būt partijas biedram. Arī bezpartejiskajiem žurnālistiem līdz pat kapa malai “nespīdēja” nekas vairāk par korespondenta amatu.

Atšķirībā no mūsdienām deputātu kandidātu sarakstus veidoja attiecīgā reģiona partijas komitejas un izraudzītie kandidāti iekļāvās vienā vienīgajā komunistu un bezpartejisko bloka sarakstā. Nekādu citu bloku vai partiju nebija vispār. Tautai šajā procesā nebija itin nekādas teikšanas – kā vienīgi pienākums priekšvēlēšanu sapulcēs no lapiņas nolasīt partijas komitejā uzrakstītās runas un nobalsot vēlēšanās. Neatkarīgi no realitātes vienmēr tika ziņots, ka vēlēšanās piedalījušies 99,98% vēlētāju un deputāti saņēmuši 99,98% balsu.

Saskaņā ar šo “teijāteri” priekšvēlēšanu sapulcēs izvirzīja kādu no Maskavā mītošajiem PSKP Centrālās komitejas Politbiroja locekļiem, bet otrs kandidāts bija vietējais virpotājs vai vietējā slaucēja. Pēc dažām nedēļām visos masu informācijas līdzekļos ar lielu pompu publicēja šo izredzēto, ar simtprocentīgi drošu ievēlēšanas garantiju apveltīto tautas kalpu oficiālo vēstuli ar lielu “paldies” par milzīgo tautas mīlestību. Arī jebkura līmeņa deputātu pienākumi bija vienkārši un viegli izpildāmi – vajadzēja nomazgāt muti, sasukāt matus, glīti saģērbties un nobalsot tajās reizēs, kad bija jābalso. Ja sagadījās, ka vajadzēja kādu runu noturēt, arī par to nevajadzēja īpaši kreņķēties – vietējā partijas komitejā tā jau bija uzrakstīta un noslīpēta, vienīgi iepriekš vajadzēja patrenēties, lai lasījums būtu raits un nerastos problēmas ar svešvārdu izrunu.

Vajadzēja nomazgāt muti, sasukāt matus, glīti saģērbties un nobalsot tajās reizēs, kad bija jābalso.

PSRS laikos arī augstākajām padomēm bija simboliska nozīme. Piemēram, Rīgā Latvijas PSR Augstākās Padomes ēkā – tur, kur tagad Saeimas nams, – strādāja tikai daži darbinieki un viena otra apkopēja, bet Latvijas PSR Augstākās Padomes dekrētus rakstīja un birojā apstiprināja partijas Centrālkomitejas ēkā Kirova ielā 2 (tagad Elizabetes iela). Demokrātijas tēlošanas nolūkā dažas reizes gadā notika Augstākās Padomes sesijas, bet republiku faktiski pārvaldīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja. Nezinātājiem varu izskaidrot, ka faktiski pastāvēja it kā divas centrālkomitejas. Vienu – to īsto Centrālo komiteju – ievēlēja kongresos. Parasti tie bija cilvēki ar radikāli boļševistiskiem uzskatiem, bet otrā “centrālkomitejā” bija jauni, izskatīgi un izglītoti aparāta darbinieki, kas sēdēja kabinetos Kirova ielas 2. namā. Šīs divas ļaužu grupas vēsturiskajās pārmaiņās reaģēja diametrāli pretēji. Boļševistisko uzskatu paudēji iekļāvās Interfrontes kustībā, bet lielākā aparāta darbinieku daļa kļuva par Latvijas Tautas frontes uzskatu atbalstītājiem. Der atgādināt, ka pirmā organizācija, kas sāka šķelt PSRS, bija Lietuvas komjaunatne, kura izstājās no Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības (VĻKJS), un drīz vien arī Lietuvas Komunistiskā partija izstājās no PSKP. Ja 1959. gadā nebūtu sagrauta berklaviešu kustība un nesāktos Arvīda Pelšes un Augusta Vosa veicinātie rusifikācijas procesi, vēsturiskā situācija Latvijā būtu veidojusies citāda.

Kārtība, kas noteica Komunistiskās partijas vadošo lomu valsts pārvaldē, sāka mainīties Mihaila Gorbačova perestroikas jeb pārbūves rezultātā. Par šīm izmaiņām lēma partijas XIX Vissavienības konferencē, un tās kļuva par Latvijas Tautas frontes galveno mērķi un uzdevumu 1988. gada beigās un 1989. gada sākumā. Jaunais vēlēšanu likums noteica, ka vienu daļu deputātu ievēlē Savienības padomei, otru daļu – Tautību padomei, bet trešo deputātu daļu ievēlē sabiedriskās organizācijas, tai skaitā PSKP, komjaunatne, arodbiedrības, Mākslinieku savienība, Sieviešu komiteja, Sarkanais Krusts u. c. tolaik darbojošās organizācijas.

Katrā vēlēšanu apgabalā varēja izvirzīt vairākus kandidātus, darbojās priekšvēlēšanu aģitācijas brigādes, uzradās plakāti, lozungi, uzlīmes, apdrukāti T-krekliņi – nekas tāds iepriekš nebija ne bijis, ne arī iedomājams. Gluži kā sludinātajā sapuvušajā kapitālismā! Latvijas Komunistiskā partija nonāca vispārējā apjukumā, iniciatīvu pārtvēra Latvijas Tautas fronte. Arī Interfronte izmisumā ķērās pie meliem un žults liešanas, bet laime viņiem neuzsmaidīja.

Interfronte izmisumā ķērās pie meliem un žults liešanas, bet laime viņiem neuzsmaidīja.

No 52 Latvijā ievēlētajiem PSRS tautas deputātiem 40 atbalstīja Latvijas Tautas frontes programmu un paveica ļoti smagu un nozīmīgu darbu Latvijas neatkarības atjaunošanā. PSRS tautas deputāti panāca PSRS Konstitūcijas 6. panta svītrojumu, kas juridiski atcēla PSKP vadošo lomu.

Taču vissvarīgākais bija panākt, lai par spēku zaudējušu tiktu atzīts Molotova-Ribentropa pakts ar slepenajiem protokoliem kopš pieņemšanas brīža. Kad tas ar PSRS Tautas deputātu kongresa lēmumu 1989. gada 24. decembrī izdevās, tā kļuva par īstu Ziemassvētku dāvanu, jo pakta anulēšana bija vienīgais juridiskais pamats, uz kura balstoties varēja cerēt uz Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Uzziņai:

Andrejs Cīrulis 1989. gadā no Latvijas Tautas frontes saraksta ievēlēts par PSRS tautas deputātu, Atmodas laikā bijis laikraksta “Padomju Jaunatne” galvenais redaktors.

Labs saturs
15
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU