Rīgas valstspilsētas pašvaldības Pilsētas attīstības departamenta Būvprojektu tiesiskuma izvērtēšanas nodaļas vadītāja Dace Skalbe skaidro, ka saskaņā ar Civillikuma 1036. pantu īpašums dod īpašniekam vienam pašam pilnīgas varas tiesības par lietu, ciktāl šīs tiesības nav pakļautas sevišķi noteiktiem aprobežojumiem. Savukārt Civillikuma 1039. pants paredz, ka īpašnieks var aizliegt visiem citiem ietekmēt viņa lietu, kā arī to lietot vai izmantot, kaut arī viņam pašam no tam nerastos nekāds zaudējums. 

Ja ūdens ieguves avots skar blakus esošo zemesgabalu un ir izbūvēts bez saskaņošanas ar šī zemesgabala īpašnieku, tad zemesgabala īpašnieks ir tiesīgs iebilst pret šādu būvniecību. 

Lai viena zemesgabala īpašniekam būtu tiesības izmantot citu zemesgabalu, ir dibināms servitūts, proti, Civillikuma 1130. pants noteic, ka servitūts ir tādas tiesības uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesības uz to ir lietošanas ziņā aprobežotas kādai noteiktai personai vai noteiktam zemesgabalam par labu. Civillikuma 1162. pants cita starpā paredz ūdens smelšanas servitūtu, kas saskaņā ar Civillikuma 1168. pantu dod tiesības smelt ūdeni savām vajadzībām no svešā zemesgabalā esošas upes, akas vai cita ūdenskrājuma. 

Civillikuma 1231. pants noteic, ka servitūtu nodibina ar likumu, tiesas spriedumu vai ar līgumu vai testamentu. Ņemot vērā minēto, vispirms jāpanāk ūdens smelšanas servitūta dibināšana vienošanās ceļā ar blakus esošā zemesgabala īpašnieku, bet, ja tas nav iespējams, tad ir tiesības vērsties tiesā par šāda servitūta nodibināšanu. Jāņem vērā, ka no servitūta izrietošās lietu tiesības ir nodibinātas un spēkā abām pusēm, t. i., valdošā un kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekiem, tikai pēc servitūta ierakstīšanas zemesgrāmatās; līdz tam laikam viņu starpā pastāv vienīgi personiska saistība, kuras ierakstīšanu zemesgrāmatās var tomēr prasīt katra puse, ja vien ir izpildīti visi citi servitūtam nepieciešamie noteikumi (Civillikuma 1235. pants).