VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Iveta Buiķe
publiciste, speciāli LV portālam
17. janvārī, 2019
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Ārlietas
9
9

Ar neaizmirstulītēm pakaļ vilcienam

Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Freepik

Pēc nedēļas (24. janvārī) Saeimā notiks ārpolitikas debates. Domājams, tajās tiks pārrunāti arī jautājumi par diasporu un atbalstu tai. Ārlietu ministrijas Ārpolitikas ziņojumā par 2018. gadu šiem jautājumiem ir iedalīta īpaša vieta.

īsumā
  • No 125 respondentiem “Twitter” aptaujā 58% uzskatīja, ka galvenokārt ir jāatbalsta tautieši Latvijā; 18% – ka nepieciešams īpašs atbalsts diasporai.
  • Galvenais secinājums, pie kura nonācu šīs aptaujas rezultātā, – cilvēki vēlas tādu valsti, kurā labi būtu visiem.
  • Daudzās pasaules valstīs cilvēki pat nesapņo par tādu dzīves līmeni, kāds ir pie mums. Tiesa, tajās latviešu diasporas parasti nav.
  • Neskatoties uz to, ko dara vai nedara citās valstīs, mums pašiem būtu nopietni jādiskutē pa to, kādi ir mūsu mērķi, tālejošā stratēģija attiecībā uz diasporu.
  • Būtisks temats, par kuru ir vajadzīga plaša un nopietna diskusija sabiedrībā, – ko mēs vēlamies darīt ar Latvijas mazapdzīvotajām vietām?
  • Svarīgi, lai tie līdzekļi, kuri tiek piešķirti noteiktam mērķim, tiktu efektīvi un lietderīgi izlietoti.

Jāatzīst, ka pēdējo pāris gadu laikā mediji diasporas jautājumam pievērsuši pastiprinātu uzmanību. Un, kā jau tas gadās, politiķi pa reizei savu dienas kārtību veido, sekojot tā sauktajai sabiedriskajai domai. Domājot par gaidāmajām ārpolitikas debatēm Saeimā, nolēmu veikt nelielu aptauju – gan sociālajos tīklos, gan privāti, runājot ar paziņām, – kā cilvēki uztver ar diasporas atbalstu saistītās aktivitātes.

Iesāku ar aptauju tviterī

Manis veiktajā aptaujā tviterī par to, kā cilvēki vērtē valsts politiku šajā jautājumā, no 125 atbildējušajiem vairāk nekā puse (58%) uzskatīja, ka galvenokārt ir jāatbalsta tautieši Latvijā, un tikai 18% domāja, ka nepieciešams īpašs atbalsts diasporai. “Facebook” atsaucība bija krietni mazāka – atbildēja deviņi cilvēki, no kuriem seši vēlējās lielāku atbalstu diasporai.

Nepretendējot uz visaptverošu analīzi (tam mani dati nav atbilstoši nedz kvalitātes, nedz kvantitātes ziņā), iezīmēšu galvenās tendences.

Vispirms par tiem viedokļiem, kuros jūtams atbalsts Diasporas likumam. Tādu nebija daudz, daļa vienkārši teica, ka vajag atbalstīt. Šo viedokļu paudēji īpaši necentās iedziļināties jautājumā, vai budžeta līdzekļu izlietošana attaisnosies no ekonomiskā viedokļa. Vajag atbalstīt, jo tie ir savējie, – tā es sapratu viņu motivāciju.

Tomēr bija arī argumentēts viedoklis. “Diasporas likums principā ir labs. Diasporas skoliņas un nometnes ir jāfinansē. Ir jāveicina latviešu atgriešanās vai rotācija uz/no ES ārzemēm, cita starpā arī tādēļ, lai būtu mazāka nepieciešamība ievest darbaspēku (praksē tas nozīmē – krievvalodīgos no bijušās PSRS). Tas ir nepieciešams, lai noturētu saikni ar savu valsti. Dzīvojot ārzemēs, tas nav tik pašsaprotami. Un budžeta līdzekļi, kas atvēlēti diasporai, ir patiešām smieklīgi mazi. Diasporas politika ir plašākas demogrāfijas politikas sastāvdaļa.” (no privātas sarakstes)

Tomēr lielākā daļa, kura izteica savus uzskatus manā aptaujā, bija mazāk optimistiska par atbalsta nepieciešamību. “Neuzskatu, ka Latvijai tās (diasporas skoliņas) ir jāuztur,” “Facebook” saka Valda.

Vairāku cilvēku teikto varētu tēlaini pārfrāzēt tā, ka atbalstu diasporai var salīdzināt ar neaizmirstulīšu mešanu pakaļ aizbraucošam vilcienam, cerot, ka tas atgriezīsies. “Vairākums no diasporas nekad neatgriezīsies dzīvot Latvijā. Kādam nelielam atbalstam reemigrācijai ir jābūt, bet valsts galvenais pienākums ir rūpēties par tiem, kas dzīvo tās teritorijā, ne ārpus tās. Daudz tērēt naudu diasporai, manuprāt, ir nepieņemami,” Māris tviterī dalās savā redzējumā.

Viena draudzene privāti padalījās stāstā par nesenu tikšanos Rīgā, pie K. Barona un Brīvības ielas krustojuma tramvaja pieturas. “Vakar gāju pa sniegu un ievēroju, kā viens kungs lamā tramvaju. Izskatījās jocīgi. Piegāju un pajautāju, par ko viņš tā tramvaju zākā. Kungs pagriezās un teica, ka šausmīgi nožēlojot atgriešanos dzimtenē 90. gados. Esot trimdas latvietis, visu ASV pārdevis un pārcēlies uz Rīgas centru. Visi braucot tagad projām. Viņam riebjoties krieviskā Rīga, kas paliek aizvien svešāka. Mani viņš apsaukāja, ka es esot PSRS laika upuris un to neredzot,” stāstīja draudzene un piebilda: “Bet es redzu gan.”

Valsts, kurā labi visiem

Pavisam noraidošs bija komentārs tviterī, kurš sasaucās ar vairāku cilvēku privāti izteiktām domām, ka valsts vairāk uzmanības pievēršot diasporai, nevis cilvēkiem Latvijā. “Reiz jau rakstīju – lai valsts par tevi sāktu interesēties, vispirms jāaizbrauc uz brītiņu. [..] kamēr esi te, vari kaut sprāgt nost, nevienu tas neinteresē,” tviterī raksta Jānis.

Šajā kategoriskajā viedoklī ir savs patiesības grauds, tomēr pilnībā piekrist autoram negribētos. Teikt, ka Latvijā pilnīgi nav nekādas sociālās aizsardzības, manuprāt, nav pamata. Ir atbalsts bezdarbniekiem, iespēja pārkvalificēties u. c. projekti. Atcerēsimies, ka pastāv arī strādājošo sociālā aizsardzība – tā pati dubultā samaksa par virsstundu darbu ļoti daudzās valstīs nebūt nav pašsaprotama lieta. Vai varētu būt labāk? Noteikti!

Tikai vēlos atgādināt, ka daudzās pasaules valstīs cilvēki pat nesapņo par tādu dzīves līmeni, kāds ir pie mums. Tiesa, tajās latviešu diasporas parasti nav. Latvijai par darbaspēka labvēlību ir jāsacenšas ar valstīm, kurās labklājības līmenis ir pakāpi augstāks, jo tās, okupācijas netraucētas, spējušas attīstīties 50 gadus ilgāk nekā mēs.

Šeit esmu nonākusi pie manu sarunbiedru vidū valdošā uzskata – valsts politikas mērķim ir jābūt tādam, lai Latvijā dzīvot būtu ērti gan vietējiem, gan reemigrantiem, gan tiem, kuri uz likumīga pamata iebrauc Latvijā.

Starp citu, sava nozīme šajā ziņā ir arī tam, cik uz klientu orientētas ir valsts iestādes. 2016. gadā rakstīju par grūtībām, ar kurām sastopas citu Eiropas Savienības valstu pilsoņi, kuri vēlas apmesties uz dzīvi Latvijā. Ceru, ka šajā jomā situācija šodien ir labāka.

Savukārt mani sarunbiedri uzsvēra sekojošas jomas, kurās valstij jāveic uzlabojumi: nodokļu, veselības aprūpes, pabalstu un izglītības sistēmā. Vairāki viedokļa paudēji uzsvēra, ka valstī jārada tādi apstākļi, lai cilvēki no tās nevēlētos braukt prom.

Galvenais secinājums, pie kura nonācu šīs aptaujas rezultātā, – cilvēki vēlas tādu valsti, kurā labi būtu visiem. Varbūt Saeimas deputāti varētu ieklausīties šajā vēlmē un domāt galvenokārt par to, lai cilvēki nebrauktu prom? Varbūt patiešām ir vajadzīga kāda speciāla iestāde, varbūt Darba tirgus ministrija vai kas tamlīdzīgs? Struktūra, kura būtu spējīga izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, kā nodrošināt nodarbinātību un darba apstākļus, kuri neveicinātu aizbraukšanu.

Nevienam nav noslēpums, ka daudzi aizbraucēji ir tā sauktie ekonomiskie migranti – cilvēki, kuri Latvijā nav spējuši sev nodrošināt kaut cik apmierinošu dzīvi. Varbūt tas nav jāuztver tik dramatiski? Mūsdienu pasaulē migrācija ir parasta lieta – cilvēki pārceļas uz dzīvi kaut kur citur, iegūst pieredzi, jaunas iemaņas. Daļa atgriežas uz izcelsmes valsti, citi neatgriežas. Ar šo fenomenu saskaras daudzas valstis. Mums līdzīgās postpadomju zemēs vairāk vai mazāk cenšas nezaudēt kontaktus ar tautiešiem ārzemēs, rāda pētījums.

Atbalsta un ietekmes instrumenti

Gluži citāda ir “lielo” valstu, tādu kā Vācija, Zviedrija, Spānija, Ķīna, politika un motivācija apmaksāt savas kultūras popularizēšanu ārzemēs. Ir jānodala PR – valsts tēla spodrināšanas – un ietekmes palielināšanas pasākumi. Pamatā tie tiek veikti caur kultūras struktūrām, piemēram, Gētes, Servantesa vai Konfūcija institūtu. Valstīm, kurām ir nopietni jāpievēršas sacensībai par ietekmi globālā mērogā, šie ir absolūti nepieciešami instrumenti, un to uzturēšana no budžeta naudas ir arī ekonomiski pamatota.

Cits temats ir attiecīgās valsts valodas skolas ārzemēs. Te runa pamatā ir par skolām, kurās mācās no šīs valsts uz laiku izbraukušo iedzīvotāju bērni, kuriem ir svarīgi turpināt mācīties izcelsmes valsts skolā, lai pēcāk bez problēmām varētu iekļauties mācību procesā dzimtenē. Piemēram, Vācijā šīs skolas saņem piemaksu no valsts, līdzīgi kā privātās skolas iekšzemē. Pēc šī principa finansētajās skolās ārzemēs pamatā mācās lielo vācu uzņēmumu ārzemju filiāļu darbinieku bērni. Starp citu, pat šīm skolām nemaz tik viegli ar finansējumu neiet.

Vēl cits temats ir senākos laikos izbraukušo vāciešu (piemēram, no Krievijas, Rumānijas u. c. valstīm) pārcelšanās uz vēsturisko dzimteni veicināšana. To varētu salīdzināt ar latviešiem Sibīrijā – sava veida pienākumu atbalstīt tautiešus vietās, no kurām viņi pašu spēkiem vairs mājās atgriezties un iekārtoties uz dzīvi senajā dzimtenē nespēj.

Neskatoties uz to, ko dara vai nedara citās valstīs, mums tomēr pašiem būtu nopietni jādiskutē par to, kādi ir mūsu mērķi, tālejošā stratēģija attiecībā uz diasporu. Ne viss, ko dara citas valstis, ir derīgs Latvijai. Saeimai nākamceturtdien būs iespēja parādīt, cik nopietni deputāti pievēršas gan šim jautājumam, gan situācijai valstī. Mana vēlme būtu redzēt tautas priekšstāvjus ar skaidru redzējumu par valsts nākotni, kuri nerada iespaidu, ka viņu uzskatus noteikuši pāris pēdējie medijos lasītie viedokļraksti.

Interesantu domu izteica kāds sens draugs privātā sarunā. Viņš uzskata, ka šī brīža uzmanības pievēršana diasporai ir modes parādība, kuru samērā daudz stimulējusi mediju dienaskārtība: “Šobrīd visi raksta un runā par diasporu un tās atbalstu kā kaut ko ļoti nepieciešamu. Es gan neesmu aizmirsis, kā tie paši mediji krīzes laikā nemitīgi runāja par to, cik ļoti slikti un grūti ir Latvijā, rādīja sižetus ar raudošiem bērniem, izmisušiem pieaugušajiem, suģestējot, ka aizbraukšana ir gandrīz vai vienīgā izeja no viņu problēmām.”

Atbildīgi pret nodokļu maksātāju naudu

Vislielāko vērību vēlos pievērst respondentu paustajām bažām par diviem naudas mērķtiecīgas izlietošanas aspektiem. Baiba “Facebook” uzsvēra: “Manuprāt, ieguldot šos līdzekļus jau esošajās, vēl nenolikvidētajās Latvijas mazajās skoliņās, efekts būtu lielāks. Tādējādi noteikti tiktu stimulēta bērnu vecāku vēlme NEBRAUKT prom no Latvijas un nebūtu ārzemēs jāfinansē skolas latviešu bērniem ar domu, ka VARBŪT kāds atgriezīsies Latvijā.”

Šis noteikti ir būtisks temats, par kuru ir vajadzīga plaša un nopietna diskusija sabiedrībā – ko mēs vēlamies darīt ar Latvijas mazapdzīvotajām vietām? Cik svarīgi un perspektīvi ir uzturēt šīs vietas pie dzīvības? Vai tas vispār ir iespējams?

“Ja ciematā nav privātā sektora radītu darbvietu, tad skola ir tikai mākslīgās elpināšanas iekārta, kas vienīgi nedaudz aizkavē neizbēgamo nāvi. Tās uzturēšana aizbraukšanu neaizkavēs, tikai izšķērdēs budžeta līdzekļus un bērnus noenkuros nabadzības apburtajā lokā. Tas attiecas uz jebkuru valsts un pašvaldības iestādi,” “Facebook” diskusijā secina Krišjānis.

Šis ir ļoti būtisks aspekts, kuram maksimāli liela uzmanība ir jāpievērš arī Saeimai, – ko iespējams darīt, lai motivētu pašvaldības aktīvi piesaistīt uzņēmējus, kuri rada darbvietas. Šobrīd pašvaldībām tādas īstas motivācijas to darīt nav. Tas saistīts, cita starpā, arī ar valsts mēroga līdzekļu pārdali pašvaldību starpā. Piedevām arī pašiem cilvēkiem nav izpratnes, ka viņiem ir vajadzīgi uzņēmēji, kuri ir gatavi investēt apdzīvotās vietās ārpus Rīgas. Negatīvu piemēru diemžēl ir ļoti daudz.

Jēkabpilī somi savulaik gribēja uzcelt celulozes kombinātu. Mēs savus mežus eksportējam nepārstrādātus, tādējādi palaižot garām iespēju radīt darbvietas Latvijā. Šāds moderns laba līmeņa uzņēmums dotu darbu daudziem jēkabpiliešiem, bet nē – pretestība pret šo projektu bija liela, un somi to atcēla. Līdzīgs liktenis piemeklēja “Knauf” ieceri par riģipša rūpnīcu citā Latvijas novadā. Tādus piemērus varētu minēt vēl – kaut vai par vēja ģeneratoriem Zemgales pusē.

It kā labi dzīvot vēlamies, modernus uzņēmumus un darbvietas vajag, bet – lūdzu, ne manā pašvaldībā. Varbūt ir iespējams domāt par izmaiņām nodokļu politikā, lai pašvaldības būtu ieinteresētas piesaistīt ieguldījumus un uzņēmējus? Arī te Saeimai paveras plašs darba lauks.

Visbeidzot, temats, kuru raksta ietvaros var tikai ieskicēt, – valsts finansēto projektu lietderība. Daži mani sarunbiedri šajā jautājumā bija diezgan skeptiski. “Šī nauda vienalga tiks nelietderīgi iztērēta,” “Facebook” secina Pauls.

Lai arī kāda tiks izveidota Latvijas politika attiecībā uz diasporu, ir ļoti svarīgi nepieļaut jau par tradīciju kļuvušu niķi – struktūra, projekts, kuram vienreiz ir piešķirta budžeta nauda, bieži turpina naudu saņemt tālāk, rakstīt atskaites un “apgūt budžetu” gadiem. Vienalga, vai šis projekts vēl ir nepieciešams vai varbūt jau vairs nav vajadzīgs. Paralēli tiek apstiprināti jauni projekti, un arī tie pēc laika var kļūt par automātiski pagarināmu budžeta izdevumu punktu. Protams, tas tā nenotiek vienmēr un visur. Tomēr katrs šāds vairs nevajadzīgs projekts nelietderīgi izlieto budžeta naudu.

Nepieciešams nodrošināt, lai tie līdzekļi, kuri tiek piešķirti noteiktam mērķim, tiktu efektīvi un lietderīgi izlietoti. Cerēsim, ka jaunā Saeima un valdība apzināsies savu atbildību un spēs spert pienācīgu soli trūkumu novēršanā.

***
Šajā publikācijā paustais autora viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI