Esat aizrāvies ar ideju par elektriskajiem velosipēdiem, bet pirms dažiem gadiem sākāt strādāt arī pie elektriskā kartinga izgatavošanas. Attiecīgi dibinājāt divus uzņēmumus – “Blue Shock Bike” un “Blue Shock Race”. Kā sekmējas šajās jomās?
Šobrīd ļoti koncentrējamies uz kartingiem. Elektrovelosipēdi tehniski pat ir nolikti malā, jo divas lietas vienlaikus kustināt tādos straujos tempos ir grūti. Un otrs – 2024. gada olimpiskajās spēlēs kartingi varētu kļūt par olimpisko spēļu disciplīnu. Līdz ar to mūsu rīcībā nosacīti ir četri gadi, lai spētu sevi pierādīt.
Turklāt Latvija ir pirmā valsts pasaulē, kurā norisinājušās elektrisko kartingu sacensības valsts čempionāta statusā (uzņēmums “Blue Shock Race” kopā ar sadarbības partneriem radīja elektriskās piedziņas kartingus, kuri atsevišķā klasē startēja čempionāta ietvaros, – red.). Otra valsts ir Vācija, t.i., divas valstis pasaulē vispār tagad ir uzsākušas rīkot valsts čempionātu elektrokartingā. Vāciju šajā jomā pārstāv kompānija “Porche”. Sākumā viņiem čempionāts izgāzās, tehnoloģisku iemeslu dēļ tas tika pārcelts par vairākiem mēnešiem. Bet mēs noslēdzām veiksmīgu sešu posmu Latvijas valsts čempionātu. Šobrīd visa pasaule krīt uz mums, un mēs mēģinām ar to tikt galā. Tāpēc arī ir izsludināts investīciju raunds.
Esat atvēruši publiskā finansējuma kampaņu Igaunijas pūļa finansējuma platformā “Fundwise.me”. Kā nonācāt pie šīs idejas, un kāds ir mērķis?
Prezentējām sevi pasaules lielākajā investīciju forumā Dubaijā, kurā piedalījās 3500 cilvēku no visas pasaules – ASV, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un citām valstīm. Tur mūs uzrunāja “Fundwise.me”.
Līdzekļus, izmantojot finansējuma platformu, piesaistām, jo patlaban elektrokartingus uz daudzām valstīm nevaram eksportēt – produkts nav pasargāts ar licencēm, patentiem, sertifikātiem. Turklāt kartingus nevaram saražot tādā apjomā, kāds ir pieprasījums.
Spriedām: pūļa finansējuma platforma – tas ir darbs, jāuzrunā cilvēki, jārosās. Bet tā ir arī iespēja vietējiem – latviešiem, igauņiem, lietuviešiem, jebkuram – par salīdzinoši nelielu summu iesaistīties mūsu elektrokartingu ražošanas projektā. Latvijā šādas pūļa finansējuma platformas, kas pilnvērtīgi darbotos, nav.
Lai darbotos “Fundwise.me”, bija jāsakārto dokumentācija, process ir līdzīgs kā biržas darījumos. No vienas puses, uz investīciju vākšanas brīdi ir daudz darba, bet, no otras, iesaistās sabiedrībā ļoti zināmi cilvēki gan no biznesa, gan autosporta jomas aprindām. Tas mums ir radījis tādu milzīgu vilkmi, kas ļauj pašiem attīstīties, un sniedz papildu ieguvumus.
Mūsu mērķis ir 300 000 eiro. Pūļa finansēšanas kampaņā ir jānoliek minimālā latiņa, lai tā tiktu uzskatīta par veiksmīgu. Mūsu gadījumā minimālā latiņa ir 100 000 eiro.
300 000 eiro ir summa, par kuru varētu sagatavot visas vajadzīgās licences, nostiprinot pārliecību, ka mums viss ir pasargāts un nav nekādu problēmu braukt uz starptautisko izstādi “Expo”, kura Dubaijā norisināsies no 2020. gada oktobra līdz 2021. gada aprīlim, un iegādāties pamatražošanas iekārtas, lai varam izpildīt jau iepriekš veiktos pasūtījumus.
Kādā laika posmā šo summu vēlaties savākt?
Esmu teicis, ka eju pēc lieliem mērķiem ļoti īsā laikā (līdz 27. decembrim kampaņā izdevies piesaistīt 75 700 eiro, kampaņa turpināsies vēl 14 dienas, liecina informācija “Fundwise.me” platformā).
Jāsaka gan, ka arī ar pašreizējiem līdzekļiem viss process jau pakāpeniski notiek – izgatavojam jaunās iekārtas (daudzas ir jāizgatavo pašiem, jo nav tieši tādu, kādas ir vajadzīgas kartingiem). Palēnām top visas prototipu sērijas, gatavojamies lielajai pasaules izstādei Vācijā, konkrētos reģionos reģistrējam sertifikātus, lai aizsargātu savus ražojumus. Pūļa finansējums ļaus neapstāties un iet ar pilnu jaudu.
Arī bijušais Latvijas čempions kartingā Aigars Zviedris “Blue Shock Race” ieguldījis 100 000 eiro.
Jā, viņš redzēja, kā šogad organizējām kartinga čempionātu, mūsu uzņēmuma straujo progresu – no pirmās dienas līdz pēdējai, to, kur esam tikuši. A. Zviedris bija viens no tiem, kuru uzrunāju, vai nevēlas iesaistīties pūļa finansēšanas kampaņā. Viņš pateica, ka grib iesaistīties nopietnāk, un investēja 100 000 eiro. Izmaiņas jau reģistrētas uzņēmuma īpašnieku sastāvā.
Jums ir bažas, ka elektrokartinga tehnoloģiju varētu nozagt?
Tās vairs nav tikai bažas, jau ir nācies saskarties ar šādiem mēģinājumiem. Ir bijuši centieni izveidot kopijas, atvērt kontrolprogrammas u. tml. To ir mēģinājušas darīt valstis, kurās īsti sevi nevaram pasargāt, tās nav Eiropas valstis.
Ar Ārlietu ministrijas un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras palīdzību ar to cīnāmies. Šajā gadījumā jau esam pasargātāki, jo dažas lietas jau esam reģistrējuši. Bet, zinot ASV un Kanādas tirgu, ja tur pieļausim kļūdu un kāds aizies garām, tad esam ballīti beiguši.
Ir svarīgi, ka tehnoloģija ir reģistrēta, lai neviens cits nevar pateikt: tu atnāci ar savu kartingu, bet es esmu to jau reģistrējis. Pirms kādā valstī ieejam ar savu kartingu, tur jābūt visam reģistrētam – zīmolam, dizaina paraugiem, patentam.
Kā pievērsāties biznesam?
Sākoties ekonomiskajai krīzei, redzēju, ka cilvēki brauc prom no valsts. Man likās, ka viņi nesaprot tās iespējas, kādas ir Latvijā. Likās, ka te tik daudz var izdarīt! Mēģināju saprast, ko valstī var izdarīt.
Mani uzrunāja fakts, ka Latvija gadā tērē 1,2 miljardus eiro par fosilo enerģiju, no kuras esam atkarīgi un ko nevaram kontrolēt. Secināju: ja valsts apmēram vienu septīto daļu no budžeta saglabātu šeit, nodrošinot enerģētisko neatkarību, tas būtu milzīgs ieguvums izglītībai, medicīnai, visam citam. Aizgāju no visiem darbiem un pusotru gadu veltīju tam, lai iemācītos visu par elektrotehnoloģijām. Sēdēju mājās bez naudas, bez nekā un mācījos. Manī bija liela ticība, ka tā ir pareizā lieta.
Kādā intervijā stāstījāt, ka uzņēmumā esat trīs, bet nevienam nav inženiera izglītības.
Neviens no mums nav mācījies par elektrolietām. Esam beiguši vidējo profesionālo skolu, viens ir studējis sociālās zinības augstskolā. Bet sapratām, ka tā ir baigā štelle, ka mums to visu patīk kustināt uz priekšu, un tā arī strādājam. Šobrīd jau komandā esam padsmit cilvēki.
Saprotu, ka “Blue Shock Race” ir vieglākā un jaudīgākā baterija kartinga tirgū.
Jā, šobrīd tā ir. Cik esam izpētījuši, mūsu baterija ir vieglākā, jaudas ziņā varam izspiest vislielākos rezultātus. Tas ir tas, kāpēc patlaban jūtamies diezgan droši. Tas ir arī tas, kāpēc šogad izdevās pārspēt “Porche”, – baterija šai auto kompānijai bija vislielākais klupšanas akmens.
Pārsvarā ir tā: ja pārāk ilgstoši izmanto baterijas jaudu, tā aizdegas. Lai tā nenotiktu, tā ir jātaisa ļoti liela, smaga. Bet mums baterija ir visvieglākā, vismazākā pēc izmēra – divas reizes mazāka nekā vāciešiem, bet gandrīz uz pusi jaudīgāka.
Kā tas nākas, ka amatieri var pārspēt “Porche”?
Tas, ko esam mēģinājuši izdarīt: esam testējuši ļoti daudz un dažādus risinājumus, kas sākotnēji bija paredzēti droniem un aviācijai. Esam atraduši risinājumus, kā to varam integrēt kartingos, un dabūjuši vislabāko sniegumu. Teikšu godīgi, pats brīnos, kāpēc “Porche” līdz tam nav nonācis. Šobrīd mums tāds handikaps ir iedots – esam to izdarījuši, pierādījuši sevi.
Pirms pusotra gada publicējāt atklāto vēstuli valsts amatpersonām par, jūsuprāt, netaisnīgi piemērotu sodu. Valsts darba inspekcija uzņēmumam “Blue Shock Race” bija uzlikusi sodu 4250 eiro apmērā par personu nelegālu nodarbināšanu. Kā šī situācija beidzās?
Liepājas Universitātes Zinātnes un inovāciju parka pārstāvji mums piedāvāja kļūt par jauno un inovatīvo uzņēmumu, kas nodrošina prakses vietas studentiem. Piekritām, juristiem nosūtījām dokumentus, tos apstiprināja Valsts ieņēmumu dienestā (VID), Izglītības un zinātnes ministrijā un Finanšu ministrijā. Pēc pusgada atnāca Valsts darba inspekcijas (VDI) pārstāvis un pateica, ka praktikanti ir kā nodarbinātie un par viņiem ir jāmaksā sociālais nodoklis. Bet mēs pat viņiem nemaksājām – to darīja universitāte! Tāpēc lūdzām valsts amatpersonas paskaidrot: ja esmu uz trīs valsts iestāžu dokumentu pamata parakstījis līgumus, par ko mani beigu beigās soda?
Tiesa sodu atcēla par 60–70%, bet pašu VDI lēmumu – ne. Pēc šī gadījuma aizgāju paprasīt VDI un VID, kā man šādās situācijās turpmāk rīkoties. Abas iestādes atbildēja, ka nezina, kā būs tālāk. Tāpēc izlēmu, ka vairāk ar praktikantiem nedarbošos.
Kā kopumā vērtējat valsts attieksmi pret uzņēmējiem?
Valsts ir aparāts, kur nekas nenotiek ātri. Turpretī uzņēmējam vienas dienas laikā ir jāiesniedz atskaite, viss jāsamaksā, jāpalecas un jāpietupstas. Kad no valsts vajag kaut kādas aktivitātes, tās ir 30, 60 dienas vai pusgads. Tās ir lietas, kas iegriež.
Tā kā birokrātiskās nebūšanas un dokumentus mēdzu gan publiskot, gan apstrīdēt tiesā, mums ļoti daudzi uzbrūk – uzņēmumu gada laikā ir pārbaudījušas sešas iestādes. Pārbaudes notiek ik pēc diviem mēnešiem, pie mums ir ieradušies arī kriminālnoziedzības apkarotāji, kuri pārbauda datorus, programmas, e-pastu un visu citu. Pārbaudes notiek visu laiku, nepārtraukti, bet uzņēmumā neko neatrod. Tāpēc mūsu komandai nav viegli. Varbūt es esmu tāds psihais, kurš to visu uztver kā datorspēli un izbauda šo procesu.
Tātad esat cīnītāji?
Jā, esam karotāju komanda. Cīnāmies par to, lai jauni cilvēki var šeit izdarīt savu lietu. Negribam nekādu bagātību, laimi, atvieglojumus. Gribam, lai cilvēks var sākt savu uzņēmējdarbību – lai viņu uzreiz nenošauj. Lai var aiziet uz valsts iestādi un palūgt padomu. Nevis pateikt: kas tu esi par uzņēmēju, ja to nezini, vai – samaksā sodu, tad es ar tevi runāšu. Tā nav partnerība. Tas ir tas, par ko cīnāmies.
Ģimenē esam pieci brāļi un māsa. Tas mums ir iemācīts – cīnīšanās. Man palīdz brāļi. Kad uzņēmumā ir avārijas situācijas, nāk palīgā, paņem bezalgas atvaļinājumu. Tā mēs līdz šim visas lietas esam paveikuši, citādi nemaz nevarētu.
Brāļi un komanda dažkārt atzīst, ka neredz manas vīzijas realizēšanas iespējas Latvijā. Bet viņi tic! Viņi redz, ka esmu gatavs iet un cīnīties, braukt uz Londonu, ASV, Dubaiju, pierādīt un iegūt finansējumu. Viņi saprot, ka Artis vai nu sasniegs, vai nomirs. Un tad viņi labāk izvēlas palīdzēt, lai es nenomirtu (smaida). Tāpēc visi iesaistās.
Taču tas viss man nenāk vienkārši tāpat. Tas prasa smagu darbu, arī negulētas naktis – ir bijis, ka nedēļā guļu tikai 8–10 stundas. Arī tagad nezinu, kurā brīdī kurā valstī atradīšos. Zvanu, ierodos, cīnos.
Šogad saņēmāt pasaulē prestižo balvu “TOYP” jeb “Ten Outstanding Young Persons” (“Desmit izcili jauni cilvēki” – latviski), kuras ideja ir iedvesmot jauniešus sasniegumiem savā izvēlētajā darbības jomā, būt labākiem līderiem un radīt pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā. Vai tā sniedz gandarījumu?
Ne pēc vienas balvas neesmu skrējis. Mani interesē nevis balva, bet gan rezultāts. Ko balva dod? Protams, ka cīņā iegūstam neērtus pretiniekus, kuri grib norādīt: lūk, puišeli, re, te ir tava vieta! Šāda balva kompensē cīņu. Tad varu parādīt: jā, esmu cīnījies, ir sabiedrības daļa, kas mani augstu novērtē. Gribu, lai tā vairāk kalpo kā atziņa sabiedrībai, ka cilvēks nav slikts, ja par kaut ko cīnās.
Kādu redzat uzņēmuma nākotni 5–10 gadu perspektīvā?
Uzņēmums var sasniegt ļoti labus rezultātus, jo jūtamies kā līderi. Esam neliels uzņēmums, bet ļoti efektīvs un spēcīgs. Nešaubos, ka tuvākajos gados tehnoloģiju jomā būsim pasaules “Top 3”. Dominēsim, un mūsu vārdu zinās. Gribam piedalīties čempionātos, lai pasaulē zina, kas ir Latvija, kas ir “Blue Shock Race”.
Tuvākajos gados akcents būs uz kartingiem, tas mums ļaus iegūt finansiālo brīvību un diezgan vērienīgi attīstīties. Pēc tam varam attīstīt savas stratēģijas ceturto un piekto posmu – strādāt pie alternatīvajām enerģijām un enerģētiskās neatkarības, lai māja laukos nav jāpievieno nevienam kabelim, lai viss ir uz vietas un varam izmantot enerģiju no apkārtējās vides. Koncepts ir skaidrs no A līdz Z. Lai cilvēkus par to pārliecinātu, mums tas jāpierāda ar elektrokartingiem.
