VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
23. oktobrī, 2018
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ģimene
5
233
5
233

Jaunajai paaudzei ir vienaldzīga sociālā hierarhija

LV portālam: ZANDA RUBENE, Latvijas Universitātes profesore

FOTO: Kristaps Kalns

Iespējams, daudziem, dzirdot par X, Y, Z un Alfa paaudzi, rodas asociācijas ar zinātniskās fantastikas žanru. Savā ziņā šo svešādo apzīmējumu radītais priekšstats nav tālu no realitātes. Paaudžu pētnieki mēdz savu darbu salīdzināt ar antropologu ekspedīcijām pie iezemiešiem – tik tāls un svešs var šķist jauniešu domāšanas veids. “Informācijas sabiedrības rašanās cilvēka sociālos paradumus ir izmainījusi līdz nepazīšanai,” secina Latvijas Universitātes profesore ZANDA RUBENE. Intervijā LV portālam Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece stāsta, kāpēc lielie uzņēmumi iegulda līdzekļus paaudžu pētījumos, par īssavienojumu darba tirgū un vecāku lomu digitālo tehnoloģiju laikmetā.

īsumā
  • Lielākā daļa X paaudzes ir pārstrādājusies, noskrējusies, sabeigusi veselību, izdegusi. Vai tas ir tas, ko uzskatām par pareizāko pieeju darbam? Milleniālis nav pārstrādājies, viņš neļaujas. Taču, ja milleniālim ir interesanti un viņš saskatīs jēgu tajā, ko dara, viņš strādās ar lielāko prieku un atdevi.
  • Paaudžu pētījumi liecina, ka komunikācija ar jauniešiem ir iespējama, ievērojot līdzvērtības principu. “Millenium” paaudzes pārstāvjiem ir vienaldzīga sociālā hierarhija. Viņi necienīs cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir priekšnieks, profesors, prezidents. Viņiem ir svarīgi, ko šis cilvēks spēj un prot.
  • Ziemeļvalstīs vecāki aktīvi iesaistās un bērni darbojas ar tehnoloģijām tikai pieaugušo klātbūtnē, lai nodrošinātu, ka tās tiek izmantotas ar attīstošu jēgu. Uz šī fona savdabīga situācija izveidojusies Latvijā, ko pētnieki ir novērtējuši kā “bālo vecāku starpniecību”.  Vecāki ļauj bērnam izmantot viedierīces, bet paši šajā procesā neiesaistās.

Paaudžu atšķirības ir mūžsena tēma, kas līdz šim vairāk iedvesmojusi rakstniekus radīt brīnišķīgas laikmeta liecības. Piemēram, Ernesta Hemingveja “zudusī paaudze” vai Duglasa Koplenda stāsti “X paaudze”. Tomēr mūsdienās šai tēmai pastiprinātu uzmanību pievērš arī pētnieki, kuri paaudžu atšķirībās meklē cēloņus mūsdienu problēmām, piemēram, darba tirgū. Kāpēc paaudžu pētniecība tādā līmenī ir aktualizējusies tieši šobrīd – 21. gadsimtā? 

Paaudžu teoriju radīja vēsturnieki Viljams Strauss un Neils Hovs, kad 1991. gadā publicēja grāmatu “Paaudzes” (“Generations”), kurā analizē ASV paaudžu īpatnības jau kopš 16. gadsimta. Pēc šo autoru domām, sabiedrības sociālās kultūras tendences vēsturiski ir attīstījušās noteiktu ciklu ietvaros, kuri iesākas un noslēdzas ar krīzi, kas iezīmē pārmaiņas. Viens cikls parasti aptver četras paaudzes.

Līdz ar to stāsts nav tikai par 20. gadsimta beigu–21. gadsimta paaudzi. Ir iespējams izsekot līdzīgiem pavērsieniem arī iepriekšējos gadsimtos. Tomēr pēdējās desmitgadēs paaudžu pētniecība kļūst arvien aktuālāka, jo, nenoliedzami, dzīvojam pārmaiņu sabiedrībā. To veicina ne tikai globalizācijas un Rietumu sabiedrībai raksturīgās liberalizācijas un demokratizācijas tendences, bet arī zinātnes sasniegumi, kas piesātina cilvēku ikdienu.

No vienas puses, tie dzīvi atvieglo. No otras, tā sauktās informācijas sabiedrības rašanās un interneta ienākšana ikdienas dzīvē ir izmainījusi cilvēka sociālos paradumus līdz nepazīšanai, kas rada arī daudz problēmu, piemēram, darba tirgū. 

Vai varat minēt kādu piemēru, kā tehnoloģijas izmaina paaudžu uzvedību?

Piemēram, televizors. Līdz ar televīzijas parādīšanos vairums cilvēku pārstāja savstarpēji sarunāties pie vakariņu galda, bet nolika krēslus puslokā ap tālrādi un skatījās, kā sarunājas citi. Līdz ar interneta ienākšanu ikdienā sociālie paradumi izmainījās vēl vairāk – tagad mēs krēslu ienesam savā istabā un aiztaisām aiz sevis durvis.

Cilvēki dzīvo citādi nekā iepriekšējās paaudzes, viņiem it atšķirīgas vajadzības un vērtības. Pētījumi liecina, ka ir pat izmainījusies bērnu sociālā ekoloģija – ja mazam bērnam vienmēr bijusi vajadzība būt tuvāk emocionālas piesaistes personām, piemēram, vecākiem, tad šobrīd bērns ļoti bieži izvēlas atrasties tālāk no cilvēkiem un būt tuvāk tehnoloģijām.

Vēsturē kā būtisku pagrieziena punktu, kas mainīja cilvēku domāšanas veidu, var izcelt pāreju no mutvārdu uz rakstveida kultūru. Vai savā ziņā neesam liecinieki līdzvērtīgi unikālam pagrieziena punktam – pārejai uz digitālo kultūru?

Vēl nevajadzētu aizmirst poligrāfijas attīstību. Līdz ar to, jā, mums šobrīd ir apzināta iespēja vienlaikus pieredzēt, ko nozīmē dzīve vecajā un jaunajā civilizācijā.

Tā kā pēdējā gadsimta laikā dzīvildze ir palielinājusies vismaz divas reizes, šobrīd vienlaikus ir dzīvas sešas paaudzes. Turklāt jau tagad redzams, ka aug jaunā – tā dēvētā Alfa – paaudze. Tās pārstāvju sociālie paradumi būs vēl citādāki nekā Z paaudzes bērniem, kuri šobrīd vēl tikai iet sākumskolā un pamatskolā. Runa ir par 2013./2014. gadā dzimušajiem jeb tā sauktajiem digitālajiem zīdaiņiem. Tie ir bērni, kuri no mazotnes saskaras ar tehnoloģijām, kuru lietošanai nav nepieciešama lasītprasme. Šobrīd zīdaiņi sāk izmantot skārienjutīgās tehnoloģijas jau 0 gadu vecumā.

Par “millenium” jeb Y paaudzi sauc tos, kas dzimuši laikā no 1982. līdz 2000. gadam.  Kāpēc kā robežšķirtne milleniāļu paaudzei ir noteikts tieši 1982. gads?

Kamēr vēl nebija skārienjutīgo ekrānu, lai varētu lietot tehnoloģijas, cilvēkam vēl bija nepieciešama lasītprasme. Līdz ar to viens no pamatojumiem ir tāds, ka cilvēks, kas dzimis ap 1982. gadu, iemācījās lasīt un rakstīt ap 1988.–1989. gadu un tādējādi kļuva par vienu no pirmajiem bērniem, kas no mazotnes sāka izmantot tehnoloģijas ikdienā. Tūkstošgades mijā pirmie no šiem bērniem sasniedza pilngadību un sāka ienākt darba tirgū.

Vai Latvijā var piemērot šo iedalījumu, ņemot vērā, ka tā atradās Padomju Savienības sastāvā un modernās tehnoloģijas sadzīvē ienāca vēlāk?

Jā, Latvijā par milleniāļiem, visticamāk, var runāt nedaudz vēlāk. Taču pie mums nav veikti lieli, nopietni paaudžu pētījumi. Arī Rietumos tos lielākoties pasūta lielie darba devēji, industrijas, tādas kā “Samsung”, “Microsoft”. Piemēram, degvielas ražošanas uzņēmums “Shell” Vācijā katru gadu pasūta tā saukto “Jugend Studie” pētījumu, lai izprastu jauniešu, kas ienāk darba tirgū, vajadzības.

Paaudžu pētījumi tiek plaši izmantoti sociālajās zinātnēs, piemēram, biznesa vadībā, personālvadībā, mārketingā, izglītības zinātnē. Tie palīdz atbildēt arī uz mums sasāpējušiem jautājumiem – kāpēc bērni skolā ir tādi, kādi viņi ir, kāpēc pasliktinās sekmes, kāpēc skolotāji nespēj ar viņiem saprasties? 

Uzreiz gan jāsaka, ka šie pētījumi norāda tikai uz tendencēm. Tie nav absolutizējami. Ikviena tipoloģija ir vienkāršošana.

Nav šaubu, ka tehnoloģiju attīstībai ir milzīga ietekme uz cilvēku ikdienu. Taču jūs minējāt arī krīzes kā robežšķirtni, kas ietekmē veselas paaudzes. Tas nozīmē, ka pārmaiņas ir daudz plašākas, dziļākas.

Četru paaudžu cikls, kas aptver hipiju, dumpinieku jeb tā saukto “baby boomer” paaudzi, X paaudzi, “millenium” jeb Y paaudzi un Z paaudzi, sākās ar krīzi, ko saucam par Otro pasaules karu. Nosacīti tas beidzās ar krīzi, ko izraisīja 2001. gada 11. septembra terorakti. Tie ir notikumi, kas izmaina cilvēku pasaules tvērumu un līdz ar to sociālos paradumus.

Piemēram, es augu ar domu, kaut tikai nebūtu kara. Tagad ir skaidrs, ka uzbrukumam nav vajadzīgs konvencionālais karš, pietiek aiziet uz koncertu vai Ziemassvētku tirdziņu, kur var kaut kas notikt. Tālos mērķus ir nomainījuši tuvie mērķi. Mēs vairāk rūpējamies par bērniem, līdz ar to jaunā paaudze ir pāraprūpēta, sociāli mazāk rīcībspējīga. Informācijas sabiedrības attīstība šo tendenci pastiprina, jo vecākiem ir daudz vairāk informācijas, kas rada iespaidu, ka pasaule ir daudz bīstamāka vieta.

Kāda ir darba devēja interese pasūtīt šādus dārgus empīriskus pētījumus?

Teorētiski, lai veicinātu komunikāciju starp darba devēju un darba ņēmēju. Darba devējs vēlas zināt, kas ir vajadzīgs darba ņēmējam, un tad saskaņo savas prasības. Pretējā gadījumā, ja darba devējs izsaka savu prasību – “Tev tas ir vienkārši jādara!”, neņemot vērā darbinieka intereses un iespējas, notiek īssavienojums. Darbinieks, visticamāk, prasību nepildīs, kaut kādā veidā protestēs, darba efektivitāte mazināsies. Lielie uzņēmumi to saprot un iegulda līdzekļus pētījumos, lai saprastu, ko un kā jaunā paaudze domā.

Starp citu, arī Latvijā “Samsung” un līdzīgi uzņēmumi veic pētījumu “Skolēna digitālais IQ”. Viņus savukārt interesē, kā nākotnē šeit labāk pārdot savas tehnoloģijas. Jauniešu vajadzības un paradumus ir vērts zināt – ne tikai tādēļ, lai plānotu, kādas nākotnē būvēt mājas, ražot preces, bet lai saprastu, kādas veidot skolas un darbavietas.

Atgriežoties pie darba tirgus, es teiktu, ka šobrīd Latvijā diezgan spilgti redzam šādu īssavienojumu darba devēju un darba ņēmēju attiecībās.

Tieši tā! Tāpēc šādi pētījumi arī tika uzsākti, jo ir skaidrs, ka jaunāko paaudžu pārstāvjiem ir atšķirīgas vajadzības un vērtības. Pētnieki mēdz teikt, ka dodas pie bērniem un jauniešiem, lai vienkārši mēģinātu viņus saprast. Šis darbs pat reizēm tiek salīdzināts ar antropologu ekspedīcijām uz Papua-Jaungvineju pētīt iezemiešu ciltis. Sabiedrība tik strauji mainās, ka vidējā paaudze vairs nesaprot, kā runāt, mācīt jaunāko paaudzi. Ja lielam uzņēmumam izdodas saprast, kāpēc jaunieši, kas ir atnākuši strādāt, uz noteiktām prasībām, izteikumiem vai darba organizāciju reaģē dīvaini, tas var būt liels ieguvums, lai meklētu problēmas risinājumu.

Piemēram, “millenium” paaudzei ir daudz augstāka pašapziņa nekā X paaudzei, kas dzimusi no 1960. līdz 1981. gadam. Vairums X paaudzes pārstāvju ir cilvēki, kas labprāt izpatīk darba devējam. Šis darbinieks kaut ko izdarīs tikai tāpēc, ka priekšnieks ir atnācis un konkrēti viņam palūdzis, tā likdams justies novērtētam. X paaudzes darbinieks ļoti baidās kļūdīties. “Millenium” paaudzei ar pašapziņu viss ir kārtībā, un tās pārstāvim nav nepieciešams izpatikt vadībai. Viņš prasīs – kas man par to būs? Vai man būs interesanti? “Millenium” paaudze nebaidās kļūdīties. Tā ir nosaukta par prasīgo, pašapzinīgo, uz sevi vērsto paaudzi. Savā ziņā sociālie tīkli veicina tādu kā narcismu. Piemēram, pat politiskos uzskatus milleniālis paudīs caur ķermeni – zero waste, vegānisms, veģetārisms u. tml. Ja nesaprotam šo cilvēku vērtības un vajadzības, īsti nemākam viņus uzrunāt, motivēt, uzspiest uz pareizajām pogām.

Vai varat minēt piemērus, ko milleniālis sagaida no darba devēja?

Neskaitāmi pētījumi liecina, ka tas, ko “millenium” paaudze no darba devēja sagaida, ir ne tikai motivējošs atalgojums, bet attiecīgas telpas un izkārtojums. Piemēram, milleniāļi dod priekšroku komandas darbam. Ko tas nozīmē? Nepieciešams atvērtā tipa birojs. Turpretī X paaudzes pārstāvis ir individuālists, kurš vēlas savu kabinetu, aizvērt durvis un tās aizslēgt, lai kolēģi nenāk un netraucē.

Tāpat jauniešiem ir svarīgs elastīgs darba laiks. Milleniālis nevēlas strādāt no deviņiem līdz pieciem, bet novērtēs, ja viņam būs piekļuve birojam 24 stundas diennaktī, lai varētu strādāt, piemēram, naktī. Jaunajai paaudzei ir svarīgas tādas ērtības kā pufi, lieli ekrāni, iespēja dabūt vegānu un veģetāru pārtiku.

Darba devēji tiek aicināti darbavietās plašāk izmantot dažādas tehnoloģiju iespējas, tai skaitā sociālos tīklus – “Snapchat”, “Instagram” u. c. Tas “millenium” paaudzes interesi uzturēties darba vidē palielina. Dīvainā kārtā viņiem it kā vajag lielu algu, bet naudas krāšana nav prioritāte. Dzīvot šeit un tagad – tāds varētu būt šīs paaudzes moto. Viņiem svarīgāk ir aizbraukt uz festivālu, nevis pirkt milzīgus dzīvokļus vai mājas, platekrāna televizorus, sekcijas. Ļoti bieži šie jaunie cilvēki joprojām dzīvo ar vecākiem, jo nevēlas tādus apgrūtinājumus kā hipotekārais kredīts.

Uz brīdi tomēr iedomāšos, ka esmu skeptisks darba devējs, un vaicāšu – ko šī paaudze var piedāvāt tādu, lai man būtu tai jāpiemērojas? Ikdienā ļoti bieži dzirdu sakām, ka jaunie neprot, nevēlas strādāt. No malas raugoties, daudziem jauniešiem tiešām ir grūtības atrast savu vietu darba tirgū.

Jautājums ir: kuram nav problēmu? Visām paaudzēm tādas ir. X paaudze baidās no pārmaiņām. Tie ir darītāji, kas neprot deleģēt uzdevumus, pateikt nē. Paskatieties apkārt – lielākā daļa ir pārstrādājušies, noskrējušies, sabeiguši veselību, izdeguši. Vai tas ir tas, ko uzskatām par pareizāko pieeju darbam? Milleniālis nav pārstrādājies, viņš neļaujas. Taču, ja milleniālim ir interesanti un viņš saskatīs jēgu tajā, ko dara, viņš strādās ar lielāko prieku un atdevi. Komandas darbā, veicot radošus uzdevumus, šai paaudzei veicas daudz labāk. Milzīga priekšrocība ir tehnoloģiju lietošana. Jaunieši nebaidās no pārmaiņām un jauniem uzdevumiem.

X paaudzes pārstāvi darba tirgū varētu salīdzināt ar cilvēku, kurš mēģina iemācīties noturēties uz viļņa ar vindsērfinga dēli. Tikmēr milleniālim viss jaunais intuitīvi sanāk. Ja darbadevējs to saprot un prot izmantot, tas ir ieguvums visam uzņēmumam.

Darba devēji Latvijā arī neslēpj bažas, ka cilvēki pamet darbu, tiklīdz kaut kas nepatīk.

Jautājums – kas ir labāk? X paaudzes pārstāvji mēdz gadiem strādāt darbu, kas nepatīk, taču viņu uztverē atlaišana ir teju traģēdija. Vai tālredzīgam darba devējam ir izdevīgi, ka viņa komandā ir cilvēki, kuriem tur riebjas būt? Droši vien, ka ne. Tikmēr milleniāļi ir pragmatiski optimisti. No vienas puses, viņus interesē, cik par darbu samaksās, no otras, milleniāļi nebaidās tikt atlaisti, pamest darbu, jo zina, ka pasaulē ir vēl daudz interesantu iespēju. 

Paaudžu pētījumi liecina, ka komunikācija ar jauniešiem ir iespējama, ievērojot līdzvērtības principu. “Millenium” paaudzes pārstāvjiem ir vienaldzīga sociālā hierarhija. Viņi necienīs cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir priekšnieks, profesors, prezidents. Viņiem ir svarīgi, ko šis cilvēks spēj un prot. Jaunākās paaudzes vidū ir citi kritēriji autoritātei. Milleniālim ir svarīgs rezultāts. Viņam atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm pietiek drosmes, uzņēmības un nekaunības to pieprasīt. Neizbēgami, arī darba devējam līdz ar to jāmainās un jāattīstās, tāpat arī izglītības sistēmai.

Protams, patiesība ir kaut kur pa vidu. Atcerieties, ka jebkura tipoloģija ir vienkāršošana un visi vienas vai otras paaudzes cilvēki nav vienādi.

No vienas puses, jaunā paaudze uzdrošinās pieprasīt jēgpilnu saturu ne tikai izglītībā, bet arī darbavietā, bet, no otras, “Samsung Skola nākotnei” veiktais pētījums “Skolēna digitālais IQ”, kurā jūs piedalījāties, liecina, ka jaunieši savas digitālās prasmes izmanto izklaidei, nevis jēgpilniem mērķiem.

Skolēniem patiešām tehnoloģiju lietošana ir “iekapsulējusies” brīvā laika un izklaižu jomā. Risinot šo problēmu, ir jāpatur prātā, ka interneta izmantošana jaunajai paaudzei ir prioritāte attiecībā pret bezsaistes darbošanos. Vienlaikus skolā šādas iespējas netiek plašāk nodrošinātas.

Daudzi vecāki cenšas bremzēt šo, iespējams, nenovēršamo procesu, cenšoties bērnam ierobežot tehnoloģiju lietošanu. Ko vecāki šajā situācijā vispār var darīt, ietekmēt?

Ir skaidrs – ja aizliegsim bērniem lietot tehnoloģijas, viņi saskarsies ar grūtībām tikt galā ar saviem uzdevumiem skolā, augstskolā. Līdz ar to svarīgs instruments sociālās rīcībspējas attīstībā ir medijpratības veicināšana. 

Problēma ir tā, ka tiešām neviens pēdējo 10–15 gadu laikā nevarēja vecākiem dot padomus, jo cilvēcei tādas pieredzes vienkārši iepriekš nav bijis. Septembra beigās Latvijā prezentējām kvalitatīvu Eiropas Komisijas pētījumu “Mazi bērni (0–8) un digitālās tehnoloģijas”, kas sniedz ieskatu, kā bērni, kuri vēl neprot lasīt, dažādās ES dalībvalstīs izmanto tehnoloģijas.

Piemēram, Dienvideiropā dominē aizliedzošā, aizsargājošā pieeja – vecāki mēģina tehnoloģiskas ierīces bērniem dot pēc iespējas mazāk. Turpretī Skandināvijā pret tehnoloģijām ir ļoti pozitīva attieksme un valda uzskats: jo ātrāk bērns iemācīsies darboties ar tehnoloģijām, jo labāk. Zīmīgi, ka Ziemeļvalstīs vecāki aktīvi iesaistās un bērni darbojas ar tehnoloģijām tikai pieaugušo klātbūtnē, lai nodrošinātu, ka tās tiek izmantotas ar mērķtiecīgu, attīstošu jēgu ne tikai skolā, bet arī mājās. Uz šī fona savdabīga situācija izveidojusies Latvijā, Lietuvā un Bulgārijā, ko pētnieki ir novērtējuši kā “bālo vecāku starpniecību”. Tas nozīmē, ka vecāki ļauj bērnam izmantot viedierīces, bet paši šajā procesā neiesaistās.

Savā ziņā bērnu audzināšana izslīd no vecāku rokām par labu attiecībām ar tehnoloģijām.

Taču tam tā nav jābūt. Piemēram, vecākiem ir saprotams, ko nozīmē būt kopā ar bērnu un sarunāties, lasot pasakas vai aplūkojot bilžu grāmatas. Tam pašam būtu jānotiek arī, izmantojot tehnoloģijas. Starp citu, Latvijas normatīvais regulējums aizliedz bērnam līdz 7 gadu vecumam būt vienam gan publiskajā, gan privātajā telpā.  Vecāki itin bieži piemirst, ka arī internets ir publiskā telpa.

Bērnus nedrīkst atstāt vienus pašus informācijas tehnoloģiju priekšā. Protams, par to nevienu nevar sodīt, taču pirmsskolas vecuma bērnu vecākiem būtu jāpārzina, ko bērns tiešsaistē dara, jāorientējas spēlēs un aplikācijās. Tas ir arī veids, kā izveidot labāku kontaktu ar bērnu, kurš novērtēs, ka par viņu interesējas. Jau šajā vecumā var mērķtiecīgi strādāt pie medijpratības attīstīšanas, sākot ar to, ka nevajadzētu izmantot tehnoloģiju kā aukli, lai uz brītiņu bērnu “izslēgtu”, jo tādā gadījumā tehnoloģijas netiek izmantotas ar audzinošu, attīstošu mērķi. Protams, ir arī kāds noderīgs blakusefekts, piemēram, agrīna angļu valodas apguve.

Bērnu psihiatri norāda, ka bieži redz mazos pacientus, kuri labāk runā angliski nekā latviski, jo angļu valodu internetā dzird vairāk, nekā sarunājas ar saviem vecākiem dzimtajā valodā.

Man pašai ļoti interesants šķiet ieteikums vecākiem attīstīt jaunu paradumu ne tikai uzdot jautājumu: “Kā tev gāja skolā? Ko darījāt ar draugiem?”, bet uzdot arī jautājumu – “Ko tu šodien darīji internetā?” – un apspriest virtuālajā vidē redzēto, izlasīto, piedzīvoto.

Mūsdienu bērni un jaunieši ir ļoti talantīgi un gudri, viņi zina daudz faktu, bet saskaras ar grūtībām ieraudzīt kopsakarības, pielietot šīs zināšanas dzīvē. Kad cilvēki sarunājas, apmainās viedokļiem un domām, veidojas izpratne par dažādu notikumu mijiedarbību, paplašinās redzesloks. Tehnoloģiju ienākšana sadzīvē tomēr nav atcēlusi nepieciešamību un pienākumu vecākiem aktīvi iesaistīties bērnu audzināšanā.

Labs saturs
233
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU