Ar ko nodarbojas jūsu uzņēmums “Ventures International Group”?
Esam bāzēti Singapūrā un nodarbojamies ar investīciju piesaisti, respektīvi, investīciju tīkls mums ir ne tikai Singapūrā, bet arī citās Āzijas valstīs. Klientiem palīdzam attīstīt savu biznesu, ja ir vajadzīgas investīcijas un papildu kapitāls. Konsultējam arī firmas, kas grib ienākt Āzijas tirgū, – palīdzam sākt biznesu, atrast pareizos partnerus un klientus. To darām no Singapūras, jo tie ir Āzijas, it sevišķi Dienvidaustrumāzijas, vārti. Singapūra ir reģionāls biznesa centrs, no kura viegli iekļūt Āzijas tirgū.
Vai jūsu uzņēmumam ir bijusi kāda pieredze ar Latvijas uzņēmumiem investīciju piesaistē ieiešanai Āzijas tirgū?
Pēdējos gados ir bijuši dažādi pieprasījumi, bet pārsvarā Latvijas kompānijas, kas griezušās pie mums, nav bijušas pilnībā gatavas sākt domāt par eksportu un darbošanos citās valstīs. Tas prasa lielu ieguldījumu – naudu, laiku, neatlaidību utt. Tas nenotiek tik ātri, kā cilvēki gribētu. Ir jāveic nopietna tirgus izpēte, ir jāatrod uzticami partneri, kas kopīgi investēs tirgū. Mūsu pieredze ir: ja mēģina darīt pa tiešo, bez labiem vietējiem partneriem, var izdoties, bet parasti tas ir grūtāk un ar lielāku risku.
Daudzas nozares eksporta cerības saista ar Ķīnu. Piemēram, Latvijas piensaimnieki gribēja tikt Ķīnā, taču veiksmes stāsta nav. Arī tranzīta jomā visu laiku tiek runāts par jauno Zīda ceļu un kravām no Ķīnas uz Rietumeiropu caur Latviju, bet sadarbība tā īsti neveidojas.
Kā redzējām no šodienas prezentācijām (Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā, kas jūnija beigās notika Valmierā, – red.), ir uzņēmumi, kas to ļoti veiksmīgi dara, piemēram, akciju sabiedrība “Latvijas Finieris”. Šo kompāniju gan nav daudz, bet ceru, ka būs arvien vairāk. Mani iepriecināja 100 inovatīvie uzņēmumi no tā saucamās eksporta kustības “The red Jacket”. Starp tām ir kompānijas, kurām ir laba nākotne.
Bet kādā jomā? Par Singapūru lasīju: trešais lielākais valūtas maiņas centrs, trešais lielākais finanšu centrs, otrais lielākais kazino, azartspēļu tirgus, trešais lielākais naftas pārstrādes un tirdzniecības centrs utt.
Nekoncentrēsimies varbūt tikai uz Singapūru, kas ir maza valsts ar tikai 5,6 miljoniem iedzīvotāju un attiecīgi mazu tirgu. Tā ir labs sākumpunkts, jo ir reģiona centrs. No turienes var daudz vieglāk sākt sadarbību ar partneriem, vienalga, vai tie ir Malaizijā, Indonēzijā, Taizemē vai Vjetnamā, pat Ķīnā vai Indijā. Bet jāskatās, kas viņiem ir vajadzīgs, kas ir īpašs, ko var piedāvāt. Piemēram, tagad ir modē un visiem patīk dažādi bioloģiskie un ekoloģiskie produkti. Problēma ir tā, ka daudzās šajās valstīs ir visādi “bio” un “eko” produkti, taču bieži vien – nevarētu teikt, ka tie ir viltoti, bet – tie nav sertificēti. Latvija varētu veidot tēlu, ka tiešām ir zaļa zeme, kas koncentrējas uz bioloģisko lauksaimniecību. Ja ir bioloģiskā vai ekoloģiskā produkta sertifikācija no Latvijas, tad tas ir Eiropas Savienības standarts, un tā arī tiešām ir, uz to var paļauties.
Ko vēl iesakāt saviem klientiem, kas grib ienākt Āzijas tirgū?
Visi, kas vēlas eksportēt uz Āziju, metas uz Ķīnu un Indiju, kas ir vislielākie, bet arī visgrūtākie tirgi, kuros iekļauties. Bet, atgriežoties pie partnerības, Singapūrā ir kārtīga likumdošana, tā ir stabila valsts, tur ir pārskatāmība, var vairāk paļauties uz cilvēkiem, ko viņi teiks un darīs, var vieglāk sadarboties ar partneriem. To ne vienmēr var attiecināt uz biznesa partneriem Ķīnā un Indijā. Bet Singapūra ir izveidojusi labas attiecības ne tikai valsts, bet arī biznesa līmenī ar daudziem uzņēmējiem Ķīnā un Indijā. Tādējādi – ja ir atrasts īstais partneris Singapūrā, ar kuru var uzrakstīt kārtīgu sadarbības līgumu, tad viņš iepazīstina ar savu izredzēto partneri Ķīnā vai Indijā. Viņš, piemēram, var būt Singapūras ķīnietis un zināt, ka Ķīnā ir grūti atrast sadarbības partneri, bet viņš tam visam jau ir izgājis cauri un viņam jau ir kontakti ar tiem, kuriem var uzticēties. Tie gan ir divi soļi, kas nozīmē, ka neej uz Ķīnu pa tiešo, bet caur uzticamu partneri, kas var iepazīstināt ar citiem uzticamiem partneriem. Bet tas ir daudz drošāk.
SIA “Balt Wood Enterprise” īpašnieks un vadītājs Tomass Freimanis foruma paneļdiskusijā minēja, ka Āzijas partneri gaida daudz lielākus piegādes apjomus, 10–20 reizes apjomīgākus. Vai Latvijas mazums nav šķērslis, kas traucē šādiem lieliem tirgiem?
Jā, tas traucē, bet arī to var atrisināt. Piemēram, jūs sadarbojaties ar Ķīnas partneri, kurš pieprasa daudz lielākus apjomus. Kā pie tiem tikt? Var uztaisīt kopinvestīciju, kopuzņēmumu, kur Ķīnas partneris saka: “Labi, mēs garantēsim, ka nākamajiem desmit gadiem mums vajadzēs noteiktu jūsu produkcijas apjomu. Jūs to nevarat izdarīt, saražot, bet, ja mēs investējam konkrētu summu, to varēsiet, un tad mums būs ekskluzīva produkcija.”
Kādā veidā vēl redzat iespēju Latvijas uzņēmumiem ieiet Āzijas tirgū?
Pirmais jautājums ir: kur ir Latvija? Ziemeļeiropā? Bet vai tur nav milzīgs ģeopolitiskais risks? Ja sāksim ar jums sadarboties, kas tad notiks?
Tātad atrašanās pie Krievijas robežas ir nopietns traucēklis?
Jā, tā ir nopietna lieta daudziem potenciāliem biznesa partneriem, tāpēc būtu jākoncentrējas uz stāstu, kas nemaz nav stāsts, bet gan īstenība – ka esam Eiropā, esam Eiropas Savienības (ES) sastāvdaļa un ka mēs domājam un darbojamies eiropeiski, ka Latvijā ir ieviesti Eiropas standarti utt.
Kā Latvija izskatās uz globālās konkurētspējas fona? Vai varam konkurēt ar cenu, piegāžu ātrumiem, kvalitāti utt.?
Varētu konkurēt, bet pircējiem un partneriem, ar kuriem gribam sadarboties, ir jāpierāda – ja viņiem nāk tās pašas preces no citām valstīm, mēs varam lētāk, ātrāk un labāk. Ir jābūt kādai priekšrocībai, lai tie no sava pašreizējā piegādātāja pārslēgtos uz mums. Viens piemērs – šodien (intervija notika 28. jūnijā – red.) iepazinos ar “Dobeles dzirnavnieku”, kas sācis ražot kvalitatīvus makaronus, spageti, kas ir atzinīgi novērtēti dažādos konkursos. Ja salīdzina pastu, kas nāk no Itālijas, Dobeles produkcija ir tikpat laba, nevar atšķirt, bet tā ir daudz lētāka.
Vai saredzat Latvijai perspektīvu globālajā uzņēmējdarbības vidē?
Latvijā līdz šim nav radīta pietiekama izpratne, kādas ir iespējas un kādas ir varbūtības. Tāpēc cilvēki vēl skatās vai nu atpakaļ, vai iekšēji, nevis uz ārpusi. Ir liela, brīva pasaule, kur ir tik daudz iespēju. Redzam, ka tagad būs tirdzniecības kari starp ASV un Ķīnu utt. Tas Latvijai dod tikai iespēju, jo, piemēram, Āzijā nav daudzu ierobežojumu – lielu nodokļu, nav jāmaksā liela muita par produkciju, kas nāk iekšā, ir visādas iespējas. Bet valdībai būtu tas jāatbalsta, jādod dzinējs, lai Latvijas uzņēmumi tiešām gatavojas un sāk skatīties uz iespējām. Un ne tikai Eiropā, jo ES jau ir 27 valstis, kas savā starpā konkurē. Ir jāiet kaut kur tālāk.
Ne Singapūrā, ne Latvijā nav lielu derīgo izrakteņu krātuvju. Singapūrā daudz tiek izmantots cilvēka prāts un prasmes, tas ir veiksmes, Āzijas tīģera stāsts.
Latvijā ir daudz vairāk dabisko resursu nekā Singapūrā, kura neatkarīga ir tikai 53 gadus. Viņi ļoti ātri saprata, kas jādara, ja nav resursu, tikai gudri cilvēki. Viņi uztaisīja ambiciozus un tālredzīgus attīstības plānus, uzbūvēja savu izglītības sistēmu, atbalstīja, un vēl tagad to dara, dažādas biznesa lietas – zemus nodokļus, iekšējās un ārzemju investīcijas. Viņi panāca, ka Singapūra ir pirmajā vai otrajā vietā pasaulē “Ease of Doing Business” indeksā: ja kāda ārzemju kompānija ienāk valstī, cik viegli ir sākt biznesu, kādi ir nodokļi, priekšrocības, likumdošana, stabilitāte, kā darbojas birokrātija.
Stabilitāte Singapūrā ir liela.
Salīdzinot ar kaimiņvalstīm, noteikti. Singapūra ir stabila un prognozējama.
Tas, kā nav Latvijā.
Zināmā mērā tas ir tas, kas būtu vēl jāattīsta Latvijā. Par Latviju varētu debatēt, ir vai nav prognozējama. Bet Singapūras kaimiņvalstīs – Malaizijā, Taizemē, Indonēzijā – situācija ir visai neprognozējama, daudz kas var ātri mainīties.
Ko Latvija var darīt, lai kādreiz sasniegtu Singapūras līmeni?
Singapūra skatās uz priekšu. Viņiem ir vīzija un stratēģija. No malas skatoties, liekas, ka Latvijai tādas nav. Varbūt es maldos, bet man šķiet, ka mums nav tāda īsti skaidra ilgtermiņa plāna, nav īstas stratēģijas. Aptuveni zinām, kas notiks šogad un nākamgad, bet pēc tam? Ne tikai, kur mēs būsim, bet kur mēs gribam būt pēc pieciem, 20 vai pat 50 gadiem. Tas ir tāpat kā sākt ceļojumu: ja esi Valmierā, tev ir jāzina, vai ceļosi uz Rīgu, Viļņu vai Tallinu. Tu zini, kur esi tagad, bet kur gribi tikt? Tev konkrēti jāzina, kāds ir plāns, ko gribi sasniegt. Kādu redzam ekonomiku pēc pieciem, desmit gadiem, kādās nozarēs?
Piemēram, Latvijā attīstās tūrisms. Kā to vēl labāk atbalstīsim, kā stratēģiski investēsim tūrisma infrastruktūrā? Ārzemnieki, kas ir bijuši Latvijā, saka, ka viņiem te patīk, viņi grib braukt un tērēt šeit savu naudiņu.
Ja jums prasītu vīziju par Latviju, kāda tā būtu?
Nevēlos uzstāties kā eksperts, kas var pateikt, kur Latvijai būtu jābūt pēc 15, 20 gadiem. Bet, kas Latvijai būtu vajadzīgs: valsts līmenī nevar domāt tikai par to, kas notiks šogad vai nākamajos četros gados, kamēr būsim ministri. Vajadzētu iesaistīt ne tikai valdības, bet arī biznesa cilvēkus, ekonomistus, pieredzējušus latviešu diasporas cilvēkus, lai viņi sanāktu kopā un būtu nopietns think tank (ideju laboratorija – angļu val.). Kopīgi formulētu mūsu valsts vīziju, stratēģiju, virzienu. Tā, manuprāt, trūkst.
Zinātnieks Kārlis Agris Gross intervijā LV portālam atzina, ka cilvēkus ar pasaules pieredzi Latvijā īsti negaida.
Viņam zināmā mērā ir taisnība. Kāpēc? Pirmajos gados pēc neatkarības atgūšanas te sabrauca daudz ārzemju latviešu no ASV, Kanādas, Eiropas, Austrālijas utt. Kļūda, ko viņi varbūt izdarīja: mēs jums palīdzēsim, pamācīsim, kā lietas notiek pasaulē. Protams, pret to bija pretestība. Neviens negrib, ka kāds cits viņam kaut ko māca un iestāsta, kaut tas bija domāts tikai labi. Mana pieeja ir: neesmu šeit tāpēc, lai kādam palīdzētu vai pamācītu. Bet, ja varu kaut kādā veidā atbalstīt, pievienot vērtību, dalīties ar pasaules perspektīvu, sadarboties partnerībā ar vietējiem Latvijas uzņēmumiem un biznesa cilvēkiem, tad valsts ekonomiskajai attīstībai un visiem būs labi.
No Eiropas diasporas nāk iniciatīva sadarboties ar vietējiem uzņēmējiem, palīdzēt.
Kā jau minēju, es mēģinu izvairīties no vārda “palīdzēt”. Drīzāk atbalstīt, sadarboties, pievienot kādu vērtību, ja tā ir vēlama.
Kā vērtējat Latvijas reformas – izglītībā, veselībā, nodokļu jomā?
Tās iet pareizā virzienā, bet liekas, ka notiek par lēnu. Pasaulē nav tā, kā bija pirms 20 gadiem: tam, kas notika sešos mēnešos, tagad ir jābūt vienā vai divos mēnešos. Attīstībai jānotiek ātrāk.
Kāds, jūsuprāt, ir Latvijas valsts atbalsts uzņēmējiem, vai vajadzētu lielāku?
Tas nav sevišķi liels. Es saprotu valsts budžeta problēmas, bet valstīm, kas ir tiešam gribējušas attīstīt savu globālo uzņēmējdarbību, ir programmas, caur kurām atbalsta uzņēmējus.
Valsts atbalsts nav sistemātisks. Daudz runājam, kā Latvijas uzņēmumi var iziet pasaulē. Bet ir otrs aspekts: kā Latvija var iesaistīt lielas kompānijas, lai tās Eiropas vai Ziemeļeiropas bāzi veidotu Latvijā, nevis Polijā vai Vācijā.
Kā?
Ar valsts iniciatīvu.
Kas ir jāpiedāvā?
Singapūrai tas ir izdevies ļoti sekmīgi. Viņiem ir daļēji valstiska organizācija – Singapūras Ekonomiskās attīstības padome (Singapore Economic Development Board), kura ar potenciālajiem investoriem apspriežas šādi: esat liels uzņēmums, šeit gribat kaut ko darīt, ražot, kas jums ir vajadzīgs – teritorija, zemāki nodokļi pirmos desmit gadus, likumdošanas izmaiņas, atļaujas, investīcijas? Sarunāsim!
Latvijā nav kā Singapūrā veselas ministrijas, kas nodarbojas ar nacionālo attīstību (Ministry of National Development), kurai ir vīzija, stratēģija un kura sadarbojas ar visām ministrijām, lai izveidotu attīstības plānus, nodokļu sistēmu, likumdošanu.
Īsti neattīsta nacionālo biznesu.
Tieši tā.
Investīciju piesaiste Latvijā ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) ziņā.
LIAA ir sava nozīme, bet tā laikam nav viņu loma. Valdībai Ekonomikas ministrijas personā būtu jābūt iespējām runāt ar lielām starptautiskajām kompānijām, kas grib attīstīt savu biznesu Eiropā vai Ziemeļeiropā. Kāpēc šiem uzņēmumiem būtu jāiet uz Īriju vai citur, kāpēc viņi nevar nākt uz Latviju? Mums jābūt labākam nodokļu piedāvājumam, piemēram, pirmos 10–20 gadus pievilcīga nodokļu likme, atbalsts, labvēlīgs biznesa klimats u. c.
Valstiski trūkst piedāvājuma paketes investoriem…
Tieši tā, to neesam vēl izdomājuši. Bet Īrija to darīja ļoti sekmīgi, kad pirms 20 gadiem valstī sākās ekonomiskais bums. “Google”, “Microsoft” savus head offices (galvenie biroji – angļu val.) atvēra Īrijā, nevis Anglijā, Francijā vai Vācijā. Tagad no “Brexit” arī varētu mēģināt gūt kādu labumu.
Lietas labā kaut kas ir jādara proaktīvi, nevis jāsēž un jāsaka, ka mums ir grūti laiki. Uzņēmējiem jābūt uzņēmīgākiem, arī valstij jābūt uzņēmīgai!
Valstiski par maz darām.
Jā, mums nav no jauna jāizgudro ritenis. Varam paņemt to riteni, kas ir darbojies kaut kur citur, apskatīties, kā to varam pielāgot mūsu situācijai. Tas ir viss, kas ir jādara. Visa informācija šodien ir viegli pieejama internetā, var arī aizbraukt vizītē.
Biju ASV, kur man teica: Baltijas valstis ir tik nelielas, kāpēc neizveidojat vienu kopīgu valsti?
Teorētiski tas būtu pareizi, bet tomēr katra no Baltijas valstīm sevi uztver atsevišķi. Tuvu sadarboties… Nezinu. Praksē būtu paralīze, visi savā starpā tikai debatētu vai pat strīdētos – leiši gribētu tā, latvieši un igauņi – atkal citādi, un nekas nenotiktu.
Nesen TV intervijā teicāt, ka uz Latviju braucat diezgan bieži – pat sešas reizes gadā.
Tas tā bija vienu gadu, caurmērā – divas vai trīs reizes. Braucu gan biznesa darījumu dēļ, gan arī tāpēc, ka mani interesē Latvija un tās attīstība. Varētu šeit daļēji dzīvot, mums ir ģimenes lauku īpašums, ko arī būtu interesanti attīstīt.
Kā jums izdevies saglabāt latvietību Austrālijā? Zinu, ka šajā valstī ir spēcīga diaspora.
Līdz piecu gadu vecumam mājās runāju tikai latviski. Kad sāku iet skolā, nepratu angliski. Sestdienās gāju uz latviešu skolu, mācījos Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, latviešu valodas gramatiku utt. Tas man tajā laikā neko īpaši nepatika, jo gribējās sportot ar saviem austrāliešu draugiem, bet tagad to ļoti novērtēju. Latviešu sestdienas skola un piedalīšanās latviešu sabiedriskajā dzīvē Austrālijā man iedeva labu bāzi par Latviju. Mans tēvs Jānis Ritenis ilgus gadus bija iesaistīts ārzemju latviešu diplomātiskajā cīņā par Latvijas valsts suverenitāti, bija arī valsts ministrs (No 1993. gada jūlija līdz 1994. gada septembrim J. Ritenis bija Latvijas labklājības ministrs – red.). Līdz ar to man arī pašam ir interese un vēlme atbalstīt attīstību, kas notiek Latvijā.
