Zemkopības ministra amatā esat kopš 2014. gada janvāra. Kādi ir jūsu galvenie paveiktie darbi?
Ir bijušas gan veiksmes, gan grūti brīži, kas pārbaudīja mūsu spēju operatīvi reaģēt nestandarta situācijās un saliedēja nozari vēl ciešāk. Diemžēl 2014. gada vidū Latvijā tika konstatēts Āfrikas cūku mēris (ĀCM). Šī sērga mājas un meža cūkām tiek konstatēta joprojām, taču kopš 2014. gada esam īstenojuši virkni drošības pasākumu, lai ierobežotu ĀCM straujo izplatību, un ar valsts un Eiropas Savienības (ES) līdzekļiem esam snieguši atbalstu cūkkopības nozarei.
Otrs 2014. gada satricinājums bija Krievijas ieviestās ekonomiskās sankcijas, kas apturēja visu lauksaimniecības un pārtikas preču eksportu uz šo valsti, kas nebija mazs. Krievijas embargo izraisīja arī piena krīzi, kad dramatiski nokritās piena iepirkuma cenas, kas draudēja ar piensaimniecību bankrotiem. Taču, operatīvi rīkojoties, panākot ievērojamu atbalsta finansējumu piena ražotājiem gan no valsts budžeta, gan ES līdzekļiem, situāciju izdevās stabilizēt.
Man kā ministram ir liels prieks, ka lauksaimniecības, zivsaimniecības un pārtikas produktu ražotāji ir spējuši kāpināt eksportu un 2014. gadā radušos Krievijas tirgus zudumu lielākoties veiksmīgi aizvietot ar citiem noieta tirgiem gan ES, gan ārpus tās. Vēl vairāk – ES dalībvalstu starpā tieši Latvijai 2017. gadā salīdzinājumā ar 2016. gadu ir bijis lielākais eksporta kāpums – par 21%.
Lai ražotu lauksaimniecības preces, nepieciešama zeme. Esam izveidojuši Latvijas Zemes fondu, ar kura palīdzību pamazām atgriežam lauksaimniecības zemes īpašumus mūsu pašu rokās.
Šajā ES plānošanas periodā īpašu uzmanību pievēršam meliorācijai – 2014.–2020. gada periodā plūdu risku mazināšanai, lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes meliorācijai, valstij piederošo hidrotehnisko būvju atjaunošanai un pārbūvei, kā arī valsts nozīmes ūdensnoteku atjaunošanai no ES fondiem ir paredzēti 80 miljoni eiro.
Ko vēl vēlaties paspēt izdarīt līdz rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām?
Tuvāko dienu aktualitāte ir ļoti sausā maija un jūnija negatīvā ietekme uz gaidāmo šīs vasaras un rudens ražu. Vairākus risinājumus jau esam raduši, citi jāmeklē, un, protams, jāseko līdzi, kādi laikapstākļi būs turpmāk.
Pagājušās vasaras beigās un rudens pirmajā pusē Latviju jau skāra ilgstošas lietavas. Un tieši ražas novākšanas laikā! Daudzviet Latgalē, Sēlijā, Vidzemē un vēl citur raža diemžēl tā arī palika nenovākta, bet ziemāji – neiesēti, jo lauki bija izmirkuši un tajos nebija iespējams iebraukt ar tehniku – tā dubļos vienkārši noslīka. Operatīvi rīkojoties, izdevās gūt atbalstu valdībā un Eiropas Komisijā, tāpēc lauksaimnieki varēja saņemt kompensācijas.
Otrs svarīgs lauksaimnieku nākotnes jautājums ir kopējā lauksaimniecības politika turpmākajos gados, diskusija ar mūsu lauksaimniekiem, grūtās Briseles sarunas.
Pašreizējais Eiropas Komisijas (EK) priekšlikums arī turpmāk neparedz vienlīdzīgus tiešos maksājumus visiem Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu lauksaimniekiem. Saskaņā ar ZM provizoriskiem aprēķiniem tiešie maksājumi Latvijas lauksaimniekiem palielinātos nedaudz, 2020. gadā sasniedzot 68% no ES vidējā tiešo maksājumu līmeņa un tikai 2026. gadā sasniedzot 77% no attiecīgā līmeņa. Kādas ir jūsu prognozes, uz ko Latvijas lauksaimniekiem cerēt?
Pēc pašreizējā EK piedāvājuma tiešo maksājumu kopējais samazinājums ES dalībvalstu lauksaimniekiem būs 3,9%. Saskaņā ar EK priekšlikumu tiešo maksājumu apjoms nesamazināsies tikai dažām dalībvalstīm, tajā skaitā Latvijai. Pašreizējās sarunās Latvijai EK paredz ļoti minimālu tiešo maksājumu pieaugumu līdz 202 eiro par hektāru 2026. gadā. Jāatgādina, ka 2013. gada februārī ES Padome lēma, ka neviena no ES dalībvalstīm 2020. gadā nesaņems mazāk par 196 eiro par hektāru.
Ja uz to raugāmies formāli, tas ir labi – atšķirībā no citām dalībvalstīm Latvijai tiešo maksājumu apjoms nav samazināts, bet palielināts. Taču šī “palielināšana” ir, maigi sakot, ļoti formāla pieeja sen gaidītajai un nepieciešamajai tiešo maksājumu konverģencei jeb izlīdzināšanai. Saskaņā ar pašreizējo EK piedāvājumu tiešie maksājumi Latvijas lauksaimniekiem pieaugs par vienu eiro gadā – ir acīmredzami, ka EK nav ņēmusi vērā objektīvo nepieciešamību izlīdzināt tiešos maksājumus dalībvalstu starpā, lai ES lauksaimnieki beidzot varētu strādāt vienlīdzīgos konkurences apstākļos. Ko mums atliek secināt? Tikai to, ka EK līdz šim vārdos solītā ES Kopējās lauksaimniecības politikas vienkāršošana pēc 2020. gada tā arī ir palikusi solījumu līmenī, taču jau ar samazinātu finansējumu. Turklāt, samazinoties finansējumam, lauksaimniekiem nesamērīgi palielināsies dažādas vides un klimata prasības.
Ir pagājis gandrīz pusgads, kopš ir ieviests pazemināts pievienotās vērtības nodoklis (PVN) augļiem un dārzeņiem. Vai cenas ir mazinājušās, tirdzniecība ar vietējo produkciju augusi? Ko esat secinājuši?
Šobrīd nav labākais laiks, lai izdarītu secinājumus, jo augļu, ogu un dārzeņu ražas novākšanas sezona īsti vēl nav sākusies. Tomēr jau tagad varam novērot, ka absolūtais vairums mazumtirgotāju ir pazeminājis dārzeņu, augļu un ogu cenas uz samazinātā PVN rēķina un arī pieprasījums pēc vietējās produkcijas ir audzis.
Latvijas Lauksaimniecības universitātes pētnieki, veicot cenu monitoringu Baltijas valstīs, ir secinājuši, ka, piemēram, maijā, salīdzinot ar pagājušā gada decembri, bietēm cena ir samazinājusies pat par 16%. Savukārt Lietuvā bietēm cena ir palikusi nemainīga, bet Igaunijā pat ir palielinājusies par 12,5%.
Mums ir arī lētāki kartupeļi (Latvijā tie maksā 0,42 eiro/kg, Lietuvā 0,59 eiro/kg, Igaunijā 0,65 eiro/kg), sarkanie sīpoli, bumbieri un krūmmellenes nekā Lietuvā un Igaunijā. Daļa no šī samazinājuma ir arī uz pazeminātā PVN rēķina.
Domāju, pēc kāda laika pie šī jautājuma atgriezīsimies, lai runātu par PVN samazināšanu citām pirmās nepieciešamības pārtikas precēm.
Atkritumu depozīta sistēmas ieviešana pašlaik atkal kavējas, jo pret to iebilda Zemkopības ministrija. Kādi ir jūsu galvenie argumenti pret šo sistēmu?
Zemkopības ministrija nav vienīgā, kas iebilst pret pašreiz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) lielā steigā virzītajiem grozījumiem normatīvajos aktos, kas paredz papildus pašreizējai atkritumu dalītās savākšanas sistēmai ieviest arī obligātu depozīta sistēmu atkārtoti un vienreiz lietojamam dzērienu iepakojumam. Aprīļa beigās sasaucu Pārtikas nozares padomes sēdi, lai uzklausītu valsts iestāžu, lielāko pārtikas ražotāju un lauksaimnieku apvienojošo organizāciju, pārtikas tirgotāju, atkritumu apsaimniekotāju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Latvijas Darba devēju konfederācijas un citu pieaicināto ekspertu viedokli par ieceri ieviest dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu Latvijā. Diskutējot par tās nepieciešamību un ieviešanas lietderīgumu, vairums nonāca pie vienota viedokļa, ka piedāvātais depozīta sistēmas modelis ir sasteigts un nepietiekami izvērtēts, nav novērtēta ietekme uz maziem un vidējiem uzņēmumiem, uzņēmējdarbības vidi un inflāciju, kā arī nav sniegts ekonomiskais pamatojums šādas otras, paralēlas, sistēmas ieviešanai.
Kādi ir galvenie pretargumenti?
Piedāvātā sistēma ir nesamērīgi dārga, un ieguvumi no tās ieviešanas nav samērojami ar pārtikas ražotāju, tirgotāju un patērētāju izdevumiem. Ņemot vērā, ka sabiedrībai tiek sniegta vienpusēja informācija, kas neizklāsta sistēmas ieviešanas aspektus, pastāv liela neskaidrība par to, kā praktiski šī sistēma darbosies, kādā veidā notiks depozīta maksas atgriešanas process mazajos lauku veikalos, kam būs jāsedz visas izmaksas saistībā ar depozīta sistēmas izveidi un uzturēšanu u. c. Iespējams, tieši patērētāji būs tie, kas samaksās par visu – gan par pašreizējās dalītās atkritumu savākšanas sistēmas sadārdzinājumu, gan par plānoto paralēlo depozīta sistēmu. Atbildes uz visiem neskaidrajiem jautājumiem noteikti nav iespējams rast tuvāko nedēļu vai pat mēnešu laikā.
Lai gūtu pilnīgu pārliecību par depozīta sistēmas nepieciešamību un ieviešanas lietderīgumu, lielākas skaidrības ieviešanai ir nepieciešams turpināt aizsāktās diskusijas, lai rastu vienotu un skaidru visu iesaistīto pušu kopskatu par plānotās sistēmas darbības principiem, kā arī gūtu pārliecību, vai ieguldītās investīcijas atmaksāsies un vai depozīta sistēma varēs sniegt cerēto atdevi ne vien ekonomiski, bet arī vides tīrības ziņā. Iespējams, pašreizējās dalītās atkritumu savākšanas sistēmas pilnveidošana var sniegt efektīvāku rezultātu nekā paralēlas – jaunas un ļoti dārgas – sistēmas ieviešana.
No 1. janvāra pašvaldības, kuru īpašumā ir neapbūvēta lauksaimniecības zeme, to var nodot nomā ar izpirkuma tiesībām uz laiku līdz 12 gadiem fiziskām personām, kurām īpašumā nav zemes. Bet, sākot ar nomas līguma ceturto gadu, nomniekam ir tiesības nomāto lauksaimniecības zemi izpirkt. Latvijas Pašvaldību savienība šo likumdošanas iniciatīvu vērtē kā nelielu instrumentu, lai palīdzētu laukos atgriezties jauniem cilvēkiem, arī no ārzemēm, lai lauki nepaliktu tukši. Kā jūs to vērtējat?
Teikšu pavisam īsi – Latvijas Pašvaldību savienības likumdošanas iniciatīva ir vērtējama pozitīvi, jo tā dos papildu iespējas un veicinās arī jaunu cilvēku atgriešanos no ārzemēm un palikšanu laukos, radot iespējas ar salīdzinoši nelieliem finanšu resursiem sākt pašiem savu saimniecisko darbību.
Austrijā dažās federālajās zemēs ir nolēmums, ka vairāk nekā 15% no zemes kopplatības nevar būt lielsaimnieku rokās, jo tad zūd apdzīvotība. Mums dažos vecajos pagastos ir vairs tikai viens, divi lauksaimnieki. Vai lielsaimnieku atbalstīšanas politika arī ir veicinājusi lauku iztukšošanos?
Tādas lielsaimniecību atbalstīšanas politikas nemaz nav. Tieši otrādi, mums ir atbalsta pasākumi mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem. Protams, lielsaimniecību koncentrācija attiecīgā novadā mazina iespējas veidoties nelielām lauku saimniecībām un ietekmē novada apdzīvotību.
Latvijā likumdevējs ir noteicis ierobežojumu attiecībā uz īpašumā iegūstamās lauksaimniecības zemes maksimālo platību vienai fiziskai vai juridiskai personai, un tas ir līdz 2000 hektāriem lauksaimniecības zemes, kā arī noteicis, ka saistītās personas drīkst iegūt īpašumā līdz 4000 hektāriem lauksaimniecības zemes.
Un tagad pastāstīšu jums dažus interesantus faktus. Atbilstoši Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes 2016. gada lauku saimniecību apsekojuma datiem Latvijā bija 69 933 aktīvas lauku saimniecības, no kurām to saimniecību, kas izmanto līdz 100 hektāriem lauksaimniecības zemes, bija 95%. Savukārt to saimniecību īpatsvars, kas izmantoja no 100 līdz 500 hektāriem zemes, bija tikai četri procenti. Visbeidzot, lauku saimniecību, kas ražošanā izmanto vairāk nekā 500 hektārus lauksaimniecības zemes, ir tikai aptuveni viens procents. No tā varat izdarīt secinājumus.
Diskusijas raisījis sezonālais darbaspēks lauksaimniecībā. Jau šobrīd lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivkopības nozarēs var nodarbināt viesstrādniekus kā sezonas darbiniekus 65 dienas gadā un nav jāmaksā vidējā bruto alga valstī (pērn – 926 eiro), bet gan nozarē, kas ir ap 700 eiro (ne mazāk par strādājošo mēneša vidējo bruto darba samaksu ārzemnieka paredzamajā nodarbinātības nozarē). To nosaka MK noteikumi Nr. 225 “Noteikumi par ārzemniekam nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru un finanšu līdzekļu esības konstatēšanu”. Vai ar to nav pietiekami?
Tiesa, augļu, ogu un dārzeņu audzētāji, nodarbinot sezonas darbiniekus, var izmantot īpašo sezonas laukstrādnieku ienākuma nodokļa režīmu, kuru piemērojot darba devējam ir mazāks nodokļu slogs un samazināts administratīvais slogs. Šādā gadījumā kopējā darbaspēka nodokļa likme ir vien 15%. Salīdzinājumam, vispārējā režīmā darba devējam par darbiniekiem jānomaksā gan valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 35,09% apmērā, gan arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis vismaz 20% apmērā.
Lauksaimniecības un pārtikas nozares šobrīd saskaras ar ievērojamu darbaspēka trūkumu, kas radies ilgstoša nodarbināto skaita samazināšanās rezultātā. Darba roku nepietiekamību apstiprina nozares uzņēmēji, kas diemžēl saskaras ar reālu darbaspēka trūkumu zemākas un vidējas kvalifikācijas profesijās. Šī problēma ir aktuāla gan Latvijas reģionos, gan Rīgā. Notiek “cīņa” par darbiniekiem, kas vēl vairāk saasinās sezonas laikā. Nozaru organizācijas norāda – ja tuvākajā laikā netiks rasti vismaz īstermiņa risinājumi vidējas un zemākas kvalifikācijas profesiju darbinieku piesaistei, var tikt kavēta nozaru attīstība, samazināsies eksporta apjomi, netiks īstenoti investīciju projekti utt., kamdēļ Latvijas ekonomika ik gadu zaudēs ievērojamus līdzekļus.
Kā, jūsuprāt, būtu jārisina šis jautājums?
Viens no risinājumiem ir viesstrādnieku piesaiste, taču arī šis process šobrīd ir gana sarežģīts. Nodarbināt ārzemniekus (tostarp sezonas darbos) šobrīd ir dārgi. Turklāt pašreizējā viesstrādnieku nodarbināšanas kārtība neparedz atvieglojumus finanšu līdzekļu nodrošināšanā ārvalstu sezonas darbiniekiem pārtikas nozarē. Arī spēkā esošie atvieglojumi sezonas darbiniekiem lauksaimniecības nozarē nav pietiekami.
Pēc spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumu nosacījumiem, ārvalstu nodarbinātajam sezonas darbiniekam lauksaimniecības nozarē ir jāmaksā alga, kas ir vismaz nozarē vidējās bruto darba samaksas līmenī, savukārt pārtikas nozarē nodarbinātajam – vismaz vidējās bruto darba samaksas līmenī valstī. Šāds atalgojuma līmenis vidējas un zemākas kvalifikācijas profesijās lauksaimniecības un pārtikas nozarē ir lielāks nekā šāda darbinieka pievienotā vērtība. Piemēram, Igaunija šo problēmu ir atrisinājusi. Kaimiņvalstī var nodarbināt sezonas darbiniekus lauksaimniecības un pārtikas nozarēs ar darba samaksu, kas nav mazāka par minimālo valstī noteikto mēnešalgu.
Augsta līmeņa darba grupai līdz šā gada 1. augustam uzdots sagatavot elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) un subsidētās elektroenerģijas sistēmas ietekmes uz tautsaimniecību izvērtējumu, priekšlikumus OIK kā maksājuma mehānisma atcelšanai un priekšlikumus pašreizējo atbalsta saņēmēju darbībai pēc OIK maksājumu atcelšanas. Visskaļākās iebildes par OIK sistēmu Ekonomikas ministrija (EM) saņēma no zemniekiem, taču 55 ir biomasas un 57 biogāzes stacijas, kas no kopējās 2017. gadā izmaksātās summas – 193,6 miljoniem eiro – saņēmušas 109,4 miljonus eiro. Vai zemnieku pozīcija tomēr nav mazliet divkosīga? Kādu jūs redzat OIK risinājuma variantu?
Pašlaik rit intensīvs darbs augsta līmeņa OIK sistēmas atcelšanas darba grupā. Zemkopības ministrija, gatavojot subsidētās elektroenerģijas sistēmas ietekmes uz tautsaimniecību, kā arī uz lauksaimniecības nozari izvērtējumu, norādīja, ka tomēr nepieciešams saglabāt atbalstu pašreizējā apmērā biogāzes stacijām, kas kvalificējas kvalitātes kritērijiem (atlikumu izmantošanas īpatsvars), un ieviest diversificētu obligātā iepirkuma tarifu atbilstoši atlikumu izmantošanas proporcijai, papildus tam obligāti nosakot lauksaimniecības atlikumu – galvenokārt kūtsmēslu – izmantošanas slieksni biogāzes reaktoros. Te ir jāatceras kāds svarīgs aspekts – lauku saimniecībās elektroenerģija jāražo, utilizējot kūtsmēslus.
Nepieciešams pārskatīt normatīvo regulējumu elektroenerģijas jomā un noteikt visām lauksaimniecības biogāzes stacijām vienādus nosacījumus, t.i., vienlīdzīgi tarifi, termiņi un lietderīgā siltuma definīcija. Bet galvenais uzdevums Zemkopības ministrijas redzējumā ir kopīgi izstrādāt ilgtspējīgus nosacījumus turpmākai atjaunojamo energoresursu izmantošanas attīstībai, lai 2030. gadā sasniegtu noteiktos klimata mērķus.
