Ko jums pašai nozīmē Kuldīga?
Tās pirmkārt ir manas mājas. Šeit esmu dzimusi, augusi, te ilgu laiku dzīvojuši mani vecāki, te izauguši mani bērni. Un dēls, pabeidzis studijas, atgriezies Kuldīgā…
Kas, jūsuprāt, ir galvenais, lai Kuldīgu un tai piederīgos novadus izveidotu par vietu, kur patīkami dzīvot?
Svarīgākais ir cilvēki jeb komanda, kas šā mērķa labad strādā. Ne tikai vadības komanda, bet arī tas, kā šī komanda prot motivēt un piesaistīt cilvēkus darbam novada labā. Kopējā sajūta jau neveidojas tikai no tā, ko izdara pašvaldība. Taču, runājot par pašvaldību, varu minēt vienu piemēru – Kuldīgas pilsētas svētkus, kas ir labākā nedēļas nogale Latvijā. Vācieši no mūsu sadraudzības pilsētas ieraudzīja svētku gājienu un bija neizpratnē – kā piedabūjat cilvēkus, lai viņi piedalās? Nu kā – vienkārši izsludinām pieteikšanos, un viņi nāk! Tas, pirmkārt, pierāda, ka cilvēki, kas veido šo pasākumu, to dara ar ļoti lielu atdevi un, otrkārt, viņi prot radoši motivēt kuldīdzniekus, kuri savukārt – savus paziņas un draugus, un tā šī atraktivitāte izpaužas gājiena laikā. Jā, galvenais stāsts ir par cilvēkiem, kuri grib un spēj darīt.
Pēc politiskās piederības domes deputātu sastāvs ir diezgan viendabīgs – vairums ievēlēts no partijas “Kuldīgas novadam”. Tad lēmumu pieņemšanā iespējama gana liela vienprātība?
Domē starp 17 deputātiem partiju “Kuldīgas novadam” šobrīd pārstāv desmit. Priekšrocība ir tā, ka mūsu partijai ir pārsvars, tādējādi ir vieglāk īstenot savu politiku. Protams, ir deputāti, kam ir cits viedoklis, to apspriežam, bet vienmēr ir iespēja lēmumus pieņemt demokrātiskā kārtā. Tāpēc mēs varam vairāk pievērsties tiešajam darbam – jautājumiem, kas saistīti ar pilsētas un novada attīstību, saimniecības sakārtošanu, nekoncentrējoties uz personām, savstarpējiem strīdiem. Priekšrocība arī tā, ka tiek pārmantota pašvaldības attīstības politikas pēctecība, un varu izteikt pateicību novada iedzīvotājiem, kuri nu jau vairākkārtīgi par mums ir balsojuši. Domes priekšsēdētāja vietniekam Viktoram Gotfridsonam ir ne tikai ļoti ilga pieredze pašvaldību darbā, bet arī inženiera ekonomista kvalifikācija, kas bieži ir ļoti noderīga. Starp deputātiem ir uzņēmēji, kas izveidojuši uzņēmumus ar milzu apgrozījumu, piemēram, Baiba Mikāla, Ģirts Vēvers, savukārt Raimonds Lapuķis, kafejnīcas “Pagrabiņš” īpašnieks, pārstāv mazos uzņēmējus. Mums ir arī skolu direktori, zemnieki, un šī daudzveidība dod lielu pienesumu.
Kādu ceļu ejat, attīstot Kuldīgas novada nākotni? Kuros svaru kausos ir tūrisms, kuros – ražošana?
Pašvaldībai vissvarīgākais ir vietējais iedzīvotājs. Nevis tūrists. Tas ir pats pamats, uz kā balstāmies savā darbā. Protams, tūrisms ir viena no mūsu prioritātēm. Pēdējos gados Kuldīgā atvērti ļoti daudzi apartamenti, kafejnīcas, restorāni. Katrs šāds uzņēmums rada vismaz desmit, pat vairāk darbvietu. Bet vispirms jau pašvaldība izdarīja savu mājasdarbu – sakārtoja ielas un vidi, ko apmeklē tūristi. Piemēram, baznīcu un veco tiltu, Ventas krastus, Mārtiņsalu, kas ir pilsētas sirds. Rātslaukumā esam atjaunojuši akmens bruģi. Tagad grūti iedomāties, ka iepriekš kopš padomju laikiem Rātslaukumu un Baznīcas ielu klāja asfalts. Lai segums tomēr būtu klusāks satiksmē, kā kompromisa variants ir ieklāts šķeltais, nevis apaļais bruģis. Vēl ļoti piedomājam par pasākumiem tūrisma sezonas pieklusuma laikā. Jāuzsver arī, ka tieši pēdējos gados Kuldīgā ražošanā ieguldītas ļoti lielas investīcijas, tādu atjaunotās neatkarības laikā vēl nav bijis.
Kas ir investētāji?
Vietējie uzņēmēji. SIA “Stiga RM”, kas nodarbojas ar mežistrādi, izgatavo arī laminēto saplāksni, sākot no baļķu mizošanas līdz gatavai produkcijai, ražošanā ieguldījusi vairāk nekā 15 miljonus eiro. Savukārt mēs kā pašvaldība šajā teritorijā, izmantojot Eiropas Savienības struktūrfondu naudu, esam izbūvējuši ielas un komunikācijas.
Raksturīgi, ka pašlaik pašvaldības īstenojamo projektu vidū ir vairāki, kas saistīti ar piekļuvi ražošanas objektiem.
Jā, tā ir Meistaru-Dārzniecības iela, kur jau minētā “Stiga RM” būvē rūpnīcu, un jāatzīmē, ka šajā rajonā ielas pretējā pusē attīstās Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes bāzes vieta, ko pārvietos no Liepājas. Esam atvēlējuši tai zemes platību, un uz šo bāzi pārcelsies virsnieku ģimenes ar bērniem. Tam vajadzīgs dzīvojamais fonds, vietas bērnudārzos. Turpinot par ražošanu – “Latvijas Finieris” pie apvedceļa šobrīd būvē kokapstrādes laukumu. SIA “Palleteries”, kurai ir palešu ražotne Kuldīgā, kur jau tagad strādā ap 60 cilvēku, kokapstrādes attīstībā ieguldīs vairākus miljonus eiro. Uzņēmums visu produkciju eksportē, vēršas plašumā un šim nolūkam iegādājas zemi. Arī SIA “Vēvers”, kas ražo koka pakešu logu sagataves, apgrozījums ir vairāki miljoni eiro gadā. Novada ražošanas uzņēmumu spektrā kokapstrādei vispār ir liels īpatsvars, bet mums ir arī jaudīgas zemnieku saimniecības.
Kuldīgā ļoti interesanta šķiet māju fasāžu atjaunošanas programma.
Konkurss “Valsts nozīmes kultūras pieminekļa “Kuldīgas pilsētas vēsturiskais centrs” teritorijā esošo ēku, kā arī Kuldīgas novadā esošo Latvijas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ietverto ēku restaurācija un konservācija” pastāv jau vairāk nekā trīs gadus, pašvaldība līdzfinansē 50 procentus no nepieciešamajiem ieguldījumiem, gan nepārsniedzot 30 tūkstošus eiro, un nav svarīgi, kas ir ēkas īpašnieks. Kopš 2014. gada 65 projektos ieguldīti kopumā 288 tūkstoši eiro. Investīcijas nav tikai fasādēm, bet arī konstrukcijām, jumtiem, pamatu stiprināšanai, tātad darbiem, kas vajadzīgi ēkas atjaunošanai. Tas nav tikai pilsētā. Šādi katru gadu esam palīdzējuši atjaunot Padures muižu, Ēdoles, Lipaiķu, Klosteres baznīcu. Šis līdzfinansējums īpašniekam dod stimulu ķerties pie ēkas saglābšanas un atjaunošanas, un ilgākā laika periodā rezultāts ir ļoti jūtams.
Kuldīgā viss notiek ar konceptuālu mērķi. Piemēram, mums ir izstrādāts koncepts visām pilsētas ielām – ar kādu bruģi atjaunot vai arī asfaltēt, tad pilsēta iegūst vienotu veidolu. Par to esam saņēmuši arī arhitektūras gada balvu. Īpašs koncepts ir par kafejnīcu āra terasēm, par ziediem un apstādījumiem. Tādai senai pilsētai piestāv vēsturiski, tradicionāli augi, piemēram, flokši, īrisi, par kuriem Kuldīgā rakstījis Imants Ziedonis. Bija diskusijas par puķu kastēm pie logiem. Cilvēki tās grib uzstādīt, bet stiprinājumi nereti bojā fasādi, un mūsu arhitekti nāca ar priekšlikumu pie māju ieejas durvīm novietot puķupodus. Cenšamies katru gadu kādai vecpilsētas ielai tos uzlikt. Ja iedzīvotāji vēlas, viņi var puķes iestādīt un aprūpēt paši, ja ne – par to gādā pašvaldība. Ziedi ir tādi, lai piestāvētu Kuldīgai. Viss jau nesanāk, darba ir ļoti daudz, arī finansējuma nepietiek, bet to, ko darām, īstenojam noteiktā nākotnes virzienā.
Tomēr ikreiz, apmeklējot Kuldīgu, nevar nepamanīt, ka blakus sakoptām ēkām ir nami ar aplupušiem, gadiem nekrāsotiem logu rāmjiem, un tad jādomā – kāpēc dzīvokļu iemītnieki nevar nopirkt krāsas bundžiņu un paši to izdarīt?
Pamazām tas notiek. Kuldīgā ir restaurācijas centrs, kas darbojas jau kādus astoņus gadus. Šis centrs katru gadu rīko logu akciju, kas pilsētai diezgan daudz devis: iedzīvotāji tiek aicināti restaurēt savu mājokļu logus, bet mēs viņiem dodam materiālus un krāsas. Ir izveidojusies, var teikt, vietējā kopiena, kur jau vecmāmiņas ar mazbērniem nāk, kaimiņš atved kaimiņu, un mūsu speciālisti palīdz. Ar ārdurvīm ir sarežģītāk – tur mūsu restaurācijas centrs strādā ar projektiem, un šādi pilsētā ir atjaunots vairāk nekā 20 ārdurvju. Bet darba vēl ļoti daudz.
Pirms gadiem trim Kuldīgā bija gandrīz 12 tūkstoši iedzīvotāju. Kāda ir pēdējo gadu tendence?
Iedzīvotāju skaits samazinās – kā jau visā valstī. Pozitīvā ziņa ir tā, ka beidzamajos gados jaundzimušo skaits ir stabilizējies, turklāt pērnais gads bija nedaudz labāks par iepriekšējo, un varētu cerēt, ka dzimstības rādītāji būs kaut ar nelielu pozitīvu tendenci.
Ja uzņēmumi paplašinās, vajadzētu domāt, ka cilvēkiem nevajag vairs doties projām, kādam vajadzētu arī atgriezties.
Kāds atbrauc atpakaļ. Ir vairāki piemēri, ka Kuldīgā atgriežas ģimenes. Daži strādā attālināti (kas kļūst diezgan izplatīti), citi strādā arī šeit. Ir kuldīdznieki, kuri kā speciālisti atgriezušies pašvaldības darbā. Starp citu, redzam tendenci, ka uz Kuldīgu sākuši pārcelties arī rīdzinieki. Viņi iegādājas vecpilsētā īpašumus, turīgi cilvēki iegādājas pat mājas, kuras vēlas atjaunot. Piemēram, Mārtiņš Dambergs sen jau dzīvo Kuldīgā, šķiet, pat vairāk nekā Rīgā. Arī Edgars Raitums, radošs cilvēks, kas izgatavo videi draudzīgas krāsas no dabīgiem materiāliem, kas izmantojamas gan restaurācijas projektos, gan modernās arhitektūras objektos. Šeit, savā dzimtas sakņu vietā, ir atgriezusies dizainere Aiga Vaitkus un palīdz to veidot skaistāku. Īpašumu Kuldīgā iegādājies pavārs Raimonds Zommers, un arī uzņēmējs Māris Saukāns mīt netālu no pilsētas, tepat Ventas krastā. Tā varētu vēl nosaukt ļoti daudzus cilvēkus.
Lauku apvidus darbspējīgie cilvēki pamet straujāk nekā pilsētas. Acīmredzot tā notiek arī pie jums. Bet, ielūkojoties pašvaldības mājaslapā, ziņās par pagastiem paveras dzīvespriecīga aina: visur deju kolektīvi, tautas teātri, ansambļi, amatnieku aktivitātes…
Kopš 2009. gada reformas jau pagājuši gandrīz desmit gadi, un mēs novadu pilnīgi noteikti uztveram kā vienotu organismu. Domājot par saimniecības lietām, uz visu skatāmies kopumā un cenšamies darīt tā, lai iedzīvotājiem būtu līdzvērtīgi apstākļi neatkarīgi no dzīvesvietas. Protams, to nevar izdarīt visā pilnībā, jo infrastruktūra nav identiska, savukārt pozitīvi ir tas, ka dažu pakalpojumu izmaksas lauku apvidos ir nedaudz zemākas nekā pilsētā.
Piemēram, autobusu pārvadājumi jums visiem skolēniem un tehnikuma audzēkņiem ir bez maksas.
Jā, šos braucienus pašvaldības teritorijas robežās apmaksājam, tāpat arī brīvpusdienas visiem novada bērniem visās skolās no pirmās līdz 12. klasei. Senioriem ir braukšanas maksas atvieglojumi līdz 60 eiro gadā neatkarīgi no vietas, kur viņi dzīvo.
Rūpējamies, lai katrā pagastā būtu aktīva kultūras dzīve, pirms pašvaldības budžeta apstiprināšanas lūdzam visu pasākumu sarakstus, lai varētu tos atbalstīt. Mēs uzturam visas bibliotēkas, katrā pagastā ir vismaz viena, dažos pat divas. Mazākās apdzīvotās vietās tie ir bibliotēkas punkti. Bibliotēkai ir jābūt, jo tā lielā mērā pilda arī sociālās funkcijas kā pakalpojumu sniedzēja. It sevišķi, ja nav skolas, bibliotēka ir dzīvības centrs. Nesen radās interesanta ideja par kopīgiem filmu skatīšanās vakariem. Jā, iedzīvotāji uz bibliotēku nāk ne tikai pēc grāmatām, izlasīt laikrakstus un žurnālus, apmaksāt internetā rēķinus, bet vēlas kopīgus pasākumus, izstādes.
Kā novadu ir skārusi izglītības reforma?
Kopējā politika ir tāda, ka pagastos, kamēr vien ir bērni, pēc iespējas skolas vajag saglabāt. Pērn aizvērām skolas filiāli Basu pagastā. Šogad pieņēmām lēmumu Rendā saglabāt tikai pirmsskolas iestādi: pamatskolā no pirmās līdz sestajai klasei bija tikai 10 bērnu...
It kā liela apdzīvota vieta, un tik maz skolēnu?
Īstenībā bērnu nav tik maz, bet daļa jau mācās Kuldīgā. Mums bija apspriede ar Rendas bērnu vecākiem. Daži grib skolu pagastā, bet citi uzskata – ja klasē ir maz bērnu vai tā ir apvienotā klase, tad cieš izglītības kvalitāte: bērnam nav tikai jāiemācās lasīt un rakstīt, bet arī socializēties, un, galu galā, vajadzīga konkurence, dzinulis censties. Pilsētai ir vēl tāda priekšrocība kā ļoti plašas ārpusskolas nodarbību iespējas – jauniešu un tehniskās jaunrades centri, sporta, mūzikas un mākslas skola, baseins. Nokļūt uz Kuldīgu nav grūti: autobusi kursē, skolēniem braukšana ir bez maksas. Bet, no otras puses, ja bērni dzīvo tālāk no pagasta centra, tad viņiem jātiek vispirms līdz Rendai un pēc tam vēl uz pilsētu. Atsevišķām ģimenēm tas nepavisam nav vienkārši.
Atklāts ir jautājums par vēl dažām pamatskolām. Īpatnība vēl tāda, ka mūsu novadā vidusskolu lauku apvidos nav bijis, tikai pilsētā, kur skolu tīklu optimizējam. Trīs skolas apvienojām vienā, izveidojām Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolu. Šobrīd Kuldīgā ir četras vidusskolas, nākotnē, visticamāk, paliks divas. Notikumiem pa priekšu ļoti neskrienam un domājam, ka apvienošana notiks dabiskā ceļā tuvākajos pāris gados.
Vidusskolu vietā paliks pamatskolas. Kuldīgā nav ļoti lielu skolu ēku. Ja sarēķinām šābrīža skolu telpu kvadrātmetrus uz vienu bērnu, tad neiznāk ļoti liela platība. Slēdzot kādu vidusskolu, lielāku telpu iegūs pamatskolas bērni, ko patiešām arī vajadzētu.
Vai tiešām pagastā izdziest dzīvība, ja pamatskola likvidēta?
Kad sāku strādāt, es arī tā domāju. Tagad uzskatu, ka tas nemaz nav tik ļoti savstarpēji saistīts. Piemēram, Snēpeles pagastā pamatskolas nav jau aptuveni gadus sešus, tikai pirmsskolas iestāde, bet pagastā arvien norisinās ļoti aktīva sabiedriskā dzīve: tur ir brīnišķīgs deju kolektīvs, amatieru teātris, kura izrādes pulcē pilnas zāles, tur ir audējas, tautas daiļamata meistares. Vietējiem iedzīvotājiem ir savi pasākumi, tradīcijas.
Pagasts atrodas 14 kilometru attālumā no Kuldīgas, ar pilsētu to savieno asfaltēts ceļš, daudzi strādā pilsētā, bet dzīvo Snēpelē. Ir arī, protams, zemnieku saimniecības. Jāteic, ka apdzīvotās vietas sociālās dzīvības uzturēšanā nozīmīga ir pārvaldes vadītāja loma. Piemēram, Snēpelē mēs pat sarīkojām vietējo balsojumu, kurš no kandidātiem ir vislabākais. Bija plaša iedzīvotāju sapulce, kur kandidāti prezentēja savu redzējumu, ļāvām iedzīvotājiem pašiem izvēlēties, un mums ir patiešām aktīvs pagasta pārvaldes vadītājs.
Pagasti Kuldīgas novadā ir diezgan tuvu pilsētai, samērā simetriski izvietoti, uz novada centru nav jābrauc, teiksim, 60 vai 80 kilometrus, kā dažviet mēdz būt?
Tālākie pagasti, piemēram, Laidi, Kabile, arī Gudenieki, ir aptuveni 25 kilometru attālumā. Turklāt Gudenieki nu jau ir vienīgais pagasts, uz kuru no novada centra nav asfaltēta ceļa. Tas ir valsts ceļš, ļoti sliktā stāvoklī, un gan pašvaldība, gan iedzīvotāji par to protestē. Mēs nepārtraukti braucam, runājam, rakstām vēstules, no savas puses vairāk neko izdarīt nespējam. “Latvijas Valsts ceļu” vadītājs Jānis Lange ir apsolījis beidzot kaut ko darīt lietas labā, gaidīsim, kas notiks.
Kāda ir situācija ar pašvaldības ceļiem?
Noteikti pietrūkst finansējuma. Ceļu slikto stāvokli sevišķi izjūtam agros pavasaros, kad ceļi uzrūgst. Eksperimentālā kārtā mēģināsim pilsētas grantētajās ielās dzīvojamos rajonos veikt divkāršo virsmas apstrādi, lai novērstu putēšanu, tad skatīsimies, kā tas kalpos, un tad turpināsim uz pagastu ceļiem.
Jūs esat arī Kurzemes plānošanas reģiona padomes priekšsēdētāja.
Jā, un mums reizi mēnesī notiek sanāksmes par dažādām tēmām. Uz tām aicinām ministrus vai ministriju pārstāvjus. Dodamies arī pieredzes apmaiņā – Kurzemes plānošanas reģiona delegācija nesen Baltkrievijā iepazina pašvaldību pieredzi Vitebskā un Oršā. Vitebskā ir ļoti aktīvs Latvijas konsuls Uģis Skuja, kas rudenī tur vēlas rīkot Kurzemes dienas. Droši vien piedalīsimies, jo par tām ir interese gan mūsu, gan Baltkrievijas uzņēmējiem. Bet vietējā mērogā mums ir ļoti laba sadarbība ar kaimiņiem no bijušā Kuldīgas rajona. Piemēram, ar Skrundu jau daudzus gadus mums ir kopīga sporta skola, savukārt kopā ar Alsungas novada pašvaldību atbalstām biedrības “Etniskais kultūras centrs “Suiti”” aktivitātes: mums ir suiti Basos, Krētainē, Gudeniekos. No ļoti seniem laikiem, kad vēl nebija novadu, ir izveidojusies sešu pašvaldību – Talsi, Saldus, Kandava, Dobele, Tukums, Kuldīga – sadraudzība. Reizi gadā rindas kārtībā katrā no tām notiek pašvaldību speciālistu pieredzes apmaiņas dienas, kas ir vērtīgas arī ar to, ka varam redzēt izmaiņas, kas katrā pašvaldībā notikušas sešu gadu laikā.
Kuldīgas novada stiprā puse ir bagātais kultūrvēsturiskais un dabas mantojums. Vēl jāuzsver komponente, ko ļoti aktīvi pievienojam beidzamos gados, – māksla. Tās vērienīgākā izpausme – Mākslas radošā kvartāla jeb klastera izveide sadarbībā ar Mākslas akadēmiju.
Runājot par Kuldīgu, svarīga ir vecpilsēta, un mēs cenšamies rekonstruēt seno, nevis būvēt ko jaunu. Novada dome varēja izvietoties padomju laikā būvētajā bijušajā rajona izpildkomitejas ēkā, bet izvēlējāmies atjaunot seno, speciāli pašvaldībai būvēto ēku. Bibliotēka savukārt iekārtota bijušajā sinagogā, Mākslas nams – bijušajā lūgšanu namā, sporta skola jau kopš padomju laika atrodas senajā Vācu biedrības namā, taču tagad ēka ir rekonstruēta un tai piebūvēts baseins, ko atklājām rudenī. Pašvaldība atguvusi vecās slimnīcas ēkas netālu no Pilsētas laukuma, un vienā no tām mājvieta būs radošajam mākslas klasterim. Otrā ēkā būs Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma tehnikuma kompetences centrs. Tātad atkal tiks atjaunotas vēsturiskās ēkas. Mūsu ieskatā (un to pierāda arī pasaules pieredze) situācijā, kad iedzīvotāju skaits samazinās vai stāv uz vietas, ir svarīgi nevis plesties plašumā, bet koncentrēt infrastruktūru un visas būves, jo veidojas cilvēkam tīkamāka un draudzīgāka vide.
Kas apgrūtina pašvaldības darbu?
Pirmkārt jau birokrātija. Ir ārkārtīgi daudz likumu un Ministru kabineta noteikumu, kas turklāt tik bieži mainās, ka nespējam izsekot līdzi. Pašvaldību savienība pašlaik pat strādā pie īpašas normatīvu “ceļa kartes”, kas palīdzētu tajā visā orientēties. Ja runājam par valdību, varētu vēlēties lielāku uzticību pašvaldībām. Jāatzīst, ka ne viss pašvaldībās tiek darīts pareizi, bet nevajadzētu būt tā, ka atsevišķas pašvaldības kļūdas vispārināti tiek attiecinātas uz visām pārējām, apgrūtinot to darbību. Un, protams, pašvaldību budžets, kura īpatsvara palielinājumu valsts kopējā budžetā kopā ar Latvijas Pašvaldību savienību cenšamies panākt, jo tas ir ļoti svarīgi: pašvaldības ir vistuvāk iedzīvotājiem, zina viņu vajadzības un, strādājot pareizā virzienā viņu labā, stiprina arī cilvēku uzticēšanos valstij.
