Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Elita Eglīte: „Pašlaik jaunā paaudze grib dzīvot ļoti strauji, bet mērķi ir īstenojami pakāpeniski.”
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Nu mācību laiks sen beidzies, novadam ievēlēta jauna dome, kuras priekšgalā atkal ir Elita Eglīte, viena no ilggadējām Latvijas pašvaldību vadītājām, Atzinības krusta komandiere, un šoreiz saruna par to, kā mazam novadam klājas dažādu reformu griežos.
Pirms desmit gadiem teicāt, ka dzīve laukos neiet uz galu. Vai tagad domājat tāpat?
Varbūt tik liela optimiste vairs neesmu. Šobrīd ir teritorijas, kas mūsu novadā progresē labi, un ir tādas, kurās grūti saskatīt strauju attīstību. Nupat biju ļoti nomaļā vietā, kur mūsu teritorija robežojas ar Vecpiebalgas novada Kaives pagastu. Jā, ir tur pamestas mājas... Bet blakus redzamas ļoti sakoptas saimniecības, ēkas ar jauniem jumtiem. Tādēļ nav viena secinājuma – ir labi vai slikti. Skujenes pagasta bibliotekāre, ļoti jauks cilvēks un laba speciāliste, pārceļas uz Norvēģiju pie vīra. Tas, protams, uzskatāms par zaudējumu. Arī divi viņas bērni dzīvo un strādā Norvēģijā. Taču viens dēls saimnieko šajā pagastā, izvērš lauksaimniecību, pērk zemi, un viņas vietā bibliotēkā nāks strādāt vedekla! Lūk, divas dažādas bildes – tumšā un gaišā, faktiski viena no otras nešķiramas.
Kartē skatoties, novada teritorija ir gana liela. Cik Amatas novadā ir iedzīvotāju?
Kādreiz bija vairāk nekā seši tūkstoši, tagad par tūkstoti mazāk. Tālākajos pagastos, gan Skujenē, gan Zaubē, arī mūsu pašu Amatas pagastā, mirstība ļoti pārsniedz piedzimušo skaitu. Protams, ir arī emigrācija. Visvairāk uz Rīgu un Pierīgu, tikai pēc tam uz ārzemēm. Dzīve laukos nav viegla: pašam par visu jābūt atbildīgam, viss jāzina, jāspēj iekļauties tirgus apstākļos un nopelnīt naudu. Agrāk šajās teritorijās faktiski bija tikai lauksaimniecība, tagad nodarbināto skaits te krasi samazinājies. Tā ir ne tikai pie mums, bet visā pasaulē. Viena ģimene ar moderno tehniku apstrādā simtiem hektāru, viņiem nevajag desmitiem darbinieku kā savulaik kolhozos. Bet, neraugoties uz visu, es joprojām saskatu – arī šajā teritorijā ir iespējams veidot veiksmes stāstus. Šobrīd ir veiksmes stāsts par Drabešu pagasta Ieriķu ciemata attīstību. Neliels ciematiņš ar gandrīz 400 iedzīvotājiem, bet darbvietu ir vairāk nekā iedzīvotāju darbspējas vecumā. Tur darbojas valstī pazīstami uzņēmumi – SIA "Ekju", "Dores Fabrika" ar saviem uzņēmumiem, "Nilsson", reģistrēta viena datorfirma, un tas nebūt nav viss.
Tas tādēļ, ka tuvu pie šosejas, samērā netālu no Rīgas?
Jā, to nosaka objektīvie apstākļi. Mums ir jau 10 gadu pieredze, kā izveidojies un paplašinājies ekociemats "Amatciems". Tur tomēr dzīvo kādi 90 novadā reģistrēti cilvēki. Arī tas mums ir pienesums.
Amatciemā ir ekskluzīvas mājas, tur mitinās valstī labi pazīstamas personības.
Piemēram, Pēteris Vasks un citi, kas arī novadam dod savu kultūras impulsu.
Tur īpašumus iegādājušies arī diezgan daudz termiņuzturēšanās atļauju (TUA) pircēju, par ko bijušas tik karstas diskusijas. Ko par šo situāciju teiksiet jūs?
Cilvēki nopirka īpašumus un pārcēlās uz šejieni pie vieniem nosacījumiem, bet kopš tā brīža valdība jau vairākkārtīgi veikusi izmaiņas. Viņi par to ir neapmierināti un neizpratnē. Ciemā dzīvo cilvēki, kuri savu finansiālo neatkarību sasnieguši ar savu prātu, dotībām un, protams, darbu. Mākslinieki, mūziķi, atomfiziķi. Viņi ir lojāli Latvijas valstij, Eiropas Savienībai un šo vietu izvēlējušies tādēļ, ka viņiem tā patīk un ar TUA var pārvietoties visā Eiropas Savienībā. Mums nav bijis nekādu etnisko konfliktu! Šķiet, deviņi bērni no Amatciema Cēsīs iet latviešu skolā, bērnudārzā. Viņu vecāki ir ļoti apmierināti ar plašo interešu izglītību un augstu vērtē arī vispārējo izglītību, lai kā mēs paši par to "cepamies". Tikko Āraišu ezerpilī bija skaists "Auļu" koncerts, un tur bija daudz Amatciema iedzīvotāju. Viņi apmeklē arī visus pasākumus Cēsīs, bet, ja valsts izturas pret viņiem kā pret preci, nevis cilvēkiem, kuri vēlas iekļauties šajā sabiedrībā, tas nav īsti pareizi. Slavenā krievu aktrise Čulpanova katru dienu veda uz pagastmāju savu meitiņu spēlēt klavieres, kamēr nebija nopirktas pašiem savas. Tie tomēr ir cilvēki, kas mūsu novadā ienes citu elpu un skatījumu uz pasauli. Ja viņi aizies, ieguvēju nebūs. Patlaban viņi ir uz izvēles robežas un apšauba vārdos deklarēto, ka esam stabila, uz Eiropas vērtībām vērsta valsts, uz kuras nodokļu politiku var paļauties. Papildu nauda, ko pašlaik prasa maksāt, – pieci tūkstoši par katru ģimenes locekli ik gadu – ir liela summa. Parēķiniet, ja ir trīs bērni un plus pārējie tēriņi... Tas, ka viņi ir nopirkuši samērā dārgu īpašumu, nenozīmē, ka šādi izdevumi nav svarīgi. Par mašīnām ar Krievijas numuriem arī jāpērk īpašas braukšanas atļaujas pa dienām. Viņi to visu rēķina, apsver, ka ir citas valstis, kur īpašumus var iegādāties lētāk, dzīve nav tik dārga, un pārcelties uz turieni.
Kā vērtējat jaunās izmaiņas nodokļu politikā – minimālās algas paaugstināšanu, iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājumu?
Tas, protams, pašvaldības budžetā radīs saspringumu: mums ir daudz minimālās algas saņēmēju. Būs jāpaaugstina algas visām pirmskolas izglītības iestāžu auklītēm, audzinātāju palīdzēm. Ja minimālo algu grozu ceļam, tad atlīdzība jāpaaugstina arī tiem, kam alga patlaban tikai nedaudz pārsniedz šo līmeni, un būs jāpārskata, cik daudz šo darbinieku varēsim atļauties. Tomēr mums nav tik katastrofāla situācija, kā sacīja Valkas mērs par tūkstošiem cilvēku atlaišanu, bet kaut kas tomēr jāpārvērtē. Pašvaldības teritorija vēsturiski ir ļoti izkliedēta, un tālab nevaram iztikt ar vienu bibliotekāru, mums ir seši – katrā pagastā savs. Tieši tāpat ir ar kultūras namiem.
Iedzīvotāju ienākuma nodokļa izmaiņas ļoti jūtamu iespaidu neatstās, jo Ieriķu un pārējie piešosejas uzņēmumi maksā cilvēkiem labas algas. Turklāt dotācija no pašvaldību izlīdzināšanas fonda Amatas novada pašvaldībai veido tikai 13 procentus no kopējiem ieņēmumiem. Tiesa, ja aizbrauksiet uz Sērmūkšiem, kur uzņēmējdarbības nav un slēgta pamatskola, cilvēki teiks, ka viss ir slikti. Tāpat arī Skujenē, kas joprojām nav atguvusies pēc vienīgās lielās darbavietas – gatera – slēgšanas. Ikviena nozīmīga uzņēmuma aiziešana no kādas lauku teritorijas nes smagas sekas.
Ko pašvaldība var darīt uzņēmējdarbības veicināšanai? Nereti dzirdam, ka šajā ziņā vietvaras ir pārāk kūtras.
Pie spēkā esošā normatīvā regulējuma pašvaldības uzņēmējdarbības veicināšanā var darīt ļoti maz. Ja valsts pavērs kādu sadaļu, tad varbūt. Ja pašvaldība pati iesaistās uzņēmējdarbībā, tā tiešām nestrādā īsti pēc biznesa principiem, diezgan daudz ko var dotēt, dažādi administrēt, un skaidrs, ka īstam komersantam tas nav pieņemams. Klasisks stāsts ir mūsu skolu virtuves. Tās pašlaik apkalpo paši skolu (tātad pašvaldības) darbinieki, un pusdienu cenās nerēķinām viņu algas, maksu par ūdeni, elektrību, tikai produktu vērtību. Ja skola pirktu ēdināšanu kā ārpakalpojumu, tad būtu jāmaksā par visu...
Amatas pašvaldība kopš janvāra no valsts pārņēma savā valdījumā Āraišu ezerpili, kas jau ir diezgan liels absurds. Tagad redzam, cik daudz administratīvā spēka prasa šī kompleksa apkalpošana. Tas nav grūti ideju un ikdienas darbu līmenī, bet ir grūti sakārtot visas papīru lietas. Katru pasākumu jāadministrē atbilstoši visām normatīvu un Valsts kontroles prasībām, un katrs no tiem beidzas ar biezu mapi. Vairākiem cilvēkiem tas viss ir jāizlasa, jāparaksta uzņēmumu līgumi... Tāpēc domāt, ka pašvaldības vēl varētu ieiet kādos pasākumos uzņēmējdarbības veicināšanai tik birokrātiskos apstākļos, ir diezgan aplami. Kaut gan – Ezerpils muzejs tagad atdzīvojies, apmeklētāju skaits pieaudzis, ar vērienu darbojas Amatu māja. Tātad esam rīkojušies pareizi.
Varbūt vairāk stimulēt ar nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm?
Ko gan vēl stimulēt, ja, piemēram, Skujenē šis nodoklis jau ir zems. Vai kārtīgam uzņēmējam atlaide 100 eiro gadā būs tā, kas ietekmēs biznesa plānus?
Domāju, ka vietējiem ļaudīm pašiem vairāk vajadzētu domāt par iesaistīšanos komercdabībā. Piemēram, nesen beidzās iepirkumi par produktiem sabiedriskajai ēdināšanai. Vietējie iedzīvotāji nepieteicās: viņi savu individuālo uzņēmumu dibināšanā ir kūtri, baidās no iespējamā administratīvā sloga, nevēlas braukt uz Pārtikas un veterināro dienestu pēc izziņām, bīstas no pārbaudēm. Mūsdienās šie dienesti vairs nav tik agresīvi, nav neiespējami ar viņiem strādāt, taču tas prasa laiku, zināšanas, darbu.
Piekrītu, ka pašvaldībai iedzīvotāji jāiedrošina, jādod rīki, lai viņi varētu ko iesākt biznesā. Nākamziem plānojam apmācības uzņēmējdarbībā, reiz tādas bija un ar labiem rezultātiem. Ieguvām vairākus sekmīgus uzņēmējus, kuri strādā arī šobrīd.
Jau ilgstoši saņemam no VID informāciju un skatāmies, kādi novadā ir nodokļu maksātāji. Pašvaldība nodibinājusi balvu "Amatas lepnums", un mēs izvērtējam arī šajā kontekstā. Uz tādām lietām acis nevajag pievērt.
Cēsu pusē ir gana daudz veiksmīgi strādājošu uzņēmēju, kuri paši dzīvo vairāk nekā turīgi, bet strādniekiem maksā niecīgas algas, arī "aploksnēs", smagi elšot, ka naudas nav. Vai arī jūs esat novērojusi tādu tuvredzīgu alkatību?
Es arī sastopu uzņēmējus, kas brauc ar ļoti respektablām automašīnām un stāsta, cik šausmīgi grūti ir dzīvot, bet, no malas skatoties, šis grūtums ir grūti saprotams. Senāk uzņēmējiem, kas paši tikko izkārpījušies no trūcīgiem apstākļiem, patiešām bija vēlme ātri tikt pie turības. Mūsdienās, domāju, šī tendence iet mazumā. Tomēr ir jocīgi, ka daži domā – ja kādu gadu neesi ceļojis pa ārzemēm, bijis lepnā kūrortā, tad neesi normāls vidusslāņa pilsonis. Var taču kaut kur neaizbraukt, māju celt mazāku un lēnāk, bet maksāt darbiniekiem lielākas algas, jo bez vērtīgiem, lojāliem darbiniekiem nekāda biznesa nebūs. Bet es arī redzu piemērus Ieriķos, kur darbinieki tiek turēti vērtē. Tie ir uzņēmēji, kuri izgājuši vairākus biznesa attīstības lokus, sapratuši, kas ir krīze, kas ir labi speciālisti. Amatciema saimnieks Aivars Zvirbulis jeb Čiris, manuprāt, gadus 15 nav mainījis auto, viņam tas nav svarīgi.
Pašlaik jaunā paaudze arī grib ļoti strauji dzīvot, bet mērķi ir īstenojami pakāpeniski. Vispirms tu izglītojies, dzīvo pieticīgi, vairo prasmes, tad ir ģimene, bērni, kas ir ļoti svarīgi, un tikai pēc tam, kad profesionālā varēšana uzaudzēta, nāks īstais labklājības laiks.
Bet saka jau, ka dažviet laukos, kur nav darba, cilvēki dzīvojot teju badā.
Laukos nav iespējams būt badā, ja vien cilvēks nav slinks. Ja nav algota darba, tad naudiņa jāpelna citādi. Biju Kaives pagastā, tur viena ģimene ar visiem bērniem, salasījuši mežā ogas, gaidīja uzpircēju. Māte sacīja: "Mēs katru dienu lasām, un Latvijā katru gadu aug ogas un sēnes, ar to var nopelnīt."
Bet ir arī citas labas lietas! Mums ļoti daudzi bērni, vairāk nekā 100, šogad strādāja vasaras darbā. Šāda sistēma jau ir kādus četrus gadus. Bērni strādā Āraišu ezerpilī, apkalpojošos darbos pagastos, skolās, arī Amatciemā vasarās jau vairākus gadus pieņem darbiniekus teritorijas uzkopšanā. Zemnieki arī sāk ņemt bērnus pie sevis darbā. Viegli tie darbi nav, bet kādam ir arī akmeņi jāsalasa, nezāles jāizravē. Mēs bērnus tagad gribam par daudz žēlot, ir tik daudz ierobežojumu viņu nodarbināšanā, vajadzīgi tik daudzi paraksti…
Kā ir ar sociālo pabalstu saņēmēju skaitu?
Pabalstus prasa vieni un tie paši cilvēki. Tie, kuri nokļuvuši šā pakalpojuma saņēmēju lokā, vairs no tā neiziet. Šī sistēma nemotivē cilvēku mainīt savu dzīvesveidu.
Liela prolēma ir ar jauniešiem, kuri izstājušies vai izslēgti no profesionāli tehniskajām skolām. Viņi atgriežas atpakaļ pie vecākiem bez izglītības, profesijas. Tāda atgriešanās ir neveiksme, un, ja vēl arī nav tādu vecāku, kas stimulētu uzsākt ko citu derīgu, tad iegūstam jaunus sociālā dienesta klientus. Tajā pašā laikā mūsu novada uzņēmēji stāsta, ka viņiem trūkst darbinieku ar pietiekamām profesionālām zināšanām. Komersanti nav ar mieru nodarboties ar apmācību lielos apjomos, viņus spiež ražošanas rezultāts, un viņiem tas arī nav jādara. Bet tas liecina par nepilnībām profesionālās izglītības sistēmā. Milzīgā atbiruma cēloņi būtu jāpēta, arī mācību procesa atbilstība mūsdienu tehnoloģiskajām prasībām.
Liels sociālā budžeta slogs ir arī pirmspensijas vecuma cilvēki un pensionāri, kam ir ļoti mazas pensijas. Pat dīvaini ir dzirdēt, ka cilvēkam ir 60 eiro pensija. Īpaši grūti ir, ja viņi paliek lauku mājā vieni. Redzam, ka palielinās pabalstu apjoms komunālo pakalpojumu un malkas iegādes izdevumu segšanai. Tagad pašvaldība saskaras ar problēmām, kuru agrāk nebija, – ļaudis viensētās vairs nespēj norēķināties par elektrību, nav naudas, lai saremontētu skursteni, plīti un krāsni. Bet tas ir saistīts ar ugunsdrošību, un tādi remonti maksā simtos. Cilvēki nāk pie mums pēc palīdzības un uzskata, ka tā viņiem noteikti pienākas. Nelielās pašvaldībās iedzīvotāji visu uztver ļoti tieši, grib konkrētas atbildes, un viņus neinteresē, kas rakstīts likumos. Kam tad lai vēl prasa? Uzklausām, izpētām katru gadījumu un lūkojam, ko iesākt.
Jūs apmierina pašreizējais pašvaldību darbības modelis?
Apspriesti ir dažādi varianti, bet es uzskatu, ka Latvijas cilvēku priekšstati par dzīvi laukos prasa, lai viņi tieši pazītu savu pašvaldības vadītāju, zinātu viņa telefona numuru, varētu dalīties priekos un bēdās. Un kas tas par projektu par sadarbības teritorijām? Mēs jau vairāk nekā 10 gadus cieši sadarbojamies ar septiņām bijušā Cēsu rajona pašvaldībām, kur kopumā dzīvo vairāk nekā 40 tūkstoši iedzīvotāju. Mums ir sadarbības līgums atsevišķu funkciju veikšanai (kopīga būvvalde, izglītības pārvalde, juridisko pakalpojumu nodrošināšana, starptautisko sakaru speciālists). Tagad domājam šo sadarbību paplašināt darbā ar jaunatni – lai viņiem plašāks paziņu pulks un interesantāka dzīve. Solis šajā virzienā bija izglītojošā un atpūtas nometne "Četras atslēgas" Jauniebalgā, kurā piedalījās jaunieši arī no Amatas, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas un Vecpiebalgas novada. Ar Cēsu novada pašvaldību sadarbojamies kultūras lietās un civilajā aizsardzībā. Faktiski šādā veidā esam izveidojuši modeli, kas aizstāj bijušo Cēsu rajona padomi, un nekas cits nav vajadzīgs!
Diskusijās par nākamo pašvaldību reformu nereti kā argumentu min to, ka mazas pašvaldības nespēj apgūt Eiropas fondu naudu un īstenot nozīmīgus projektus.
Mums ir pietiekami daudz projektu ar Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu, tie ir gan ūdenssaimniecības sakārtošanas, gan sociālie projekti, bet augustā kā viena no pirmajām pašvaldībām Latvijā sākām divu pašvaldības ceļu pārbūvi. Spējam un varam gan!
Citviet skolas slēdz, bet Amatas novada pašvaldība izsludinājusi jaunas pamatskolas atvēršanu Drabešos un konkursu direktora amatam.
Drabešos būs skola, kas strādās pēc citiem principiem – ar pedagoģiskā humānisma idejām, plašu neformālās un mūžizglītības pakalpojumu klāstu. Izveidosim uz izcilību vērstu skolu brīnišķīgā vietā ezera krastā iepretim Āraišu ezerpilij. Tā ir padomju laikos celta internātskolas ēka, kuru remontējam, pielāgojot mūsdienu prasībām. Tur atradīsies arī bērnudārzs. Esam dabūjuši arī ļoti labu direktori no Rīgas. Un esam pārliecināti, ka mums viss izdosies. Citi vēl brauks no mums mācīties!
Bet pārējās skolas?
Ir slēgtas divas. Tomēr esam saglabājuši principu, ka katrā pagastā ir viena skola.
Vai esat iepazinusies ar Jāņa Turlaja interaktīvo karti par skolām un loģistiku?
Noklausījos arī vienu prezentāciju. Saprotu, ka viņš šajā jomā ir pamatīgi iedziļinājies un atradis daudzas lietas, par kurām ir vērts spriest. Bet domāju, ka nav pareizs uzsvars, ka laukos paliks tikai lauksaimniecība. Šeit ir un būs arī citas nodarbes un tomēr dzīvos vairāk cilvēku. Man šī karte šķiet mazliet par skarbu, arī termiņi saspiesti. Varbūt varam izdarīt piecos, nevis trijos gados, ja virziens ir zināms? Zem sitiena, jo ir ļoti neliela, ir Nītaures vidusskola. Bet divos pēdējos gados skolēnu skaits komplektējas normāli, pie tam – vai Nītaurē vajag 20 bērnu vienā klasē? Mācību kvalitāte, piemēram, Nītaurē ir ļoti laba. Personīgi neatbalstu arī sešgadīgo bērnu apmācību. Ministrs sacīja – ko jūs satraucaties, pirmā klase tas pats bērnudārzs vien būs! Tad kādēļ vajag visu mainīt un tērēt tik daudz papildu līdzekļu? Skolēni patiešām mācās ilgus gadus un vidusskolu beidz pārāk vēlu. Bet tad vajag pārskatīt mācību programmu un nemācīt vienu un to pašu pa trīs lāgiem!
Pirms vēlēšanām bija diskusija, ka vajag jaunus spēkus un būtu nosakāms limits, cik sasaukumu viens domes vadītājs pēc kārtas var strādāt. Ko domājat par to?
Kā liecina vēlēšanu rezultāti, ilggadējie pašvaldību vadītāji lielākoties ieguva visvairāk balsu un arī tika atkārtoti ievēlēti šajā amatā. Tas rāda, ka mūsu darba virzieni ir pareizi un iedzīvotāji tos atbalsta. Ilggadējos vadītājus ievēlēja, manuprāt, arī tāpēc, ka tas ienes zināmu stabilitāti jau tā nedrošajā pasaulē. Šobrīd Amatas novada domē ievēlēti deputāti no visiem pagastiem, ir daudz jaunu seju un ideju. Pašvaldībā arī ienāk jauni speciālisti ar citādu skatījumu uz lietām un pat norisēm ģimenēs.
Tagad pozīcijas un opozīcijas cīņas pārņēmušas arī pašvaldības, priekšsēdētāji nereti tiek izbalsoti no amata. Jūsu novadā viss mierīgi?
Pozīcijas un opozīcijas spēli pašvaldībās ir ienesusi lielā politika. Tas ir nožēlojami. Cilvēkiem jau tā nav skaidrs, kas ir tā Saeimas koalīcija. Bet kas tad ir tas deputāts, ko es ievēlēju, kāda viņam ir nozīme un teikšana? Ja deputāts ievēlēts, par viņu ir nobalsojuši, tad viņa pienākums ir nākt un godprātīgi strādāt. Mums ir ko darīt: skolu reforma, sociālais darbs, attīstības projekti. Ja kādam no deputātiem ir atšķirīgs viedoklis un viņš balso citādi, tas nenozīmē domstarpības, bet tiesības paust savas domas, kuras jāuzklausa un jāizvērtē. Kamēr Latvijā būs tik daudz partiju, kuras konkurēs savā starpā, valstij labvēlīgas, konsekventas virzības nebūs. Man diezgan grūti izprast arī to, ka Vides un reģionālās attīstības ministrija administratīvi grib ietekmēt pašvaldību domju lēmumus. Tad nevajag rīkot vēlēšanas, ja gribam administratīvi noteikt, cik daudz cilvēku kurā komisijā jādarbojas.
Dzīve pašlaik mainās. Pirms gadiem divdesmit, trīdesmit pašvaldības nerisināja jautājumus, kur likt kāda iedzīvotāja mājdzīvnieku, kuru viņš vairs nevēlas turēt, ko darīt ar bērnu, kas vakaros nenāk mājās, kavē skolu un negrib mācīties. Tagad tās ir pašvaldībai ikdienā risināmas problēmas. Bet – ko es kā pilsonis pats daru? Cilvēkiem patīk paņemt sunīti, kaķīti, bet, kad ir grūtības, tad lai ar to noņemas cits. Ja bērns neklausa, es negribu būt prasīgs un panākt, lai viņš pilda savus pienākumus. Jautājums – par cik procentiem bērnu audzina vecāki un par cik – skola? Ir vecāki, kuri uzskata, ka skola vismaz par 75 procentiem. Vai, piemēram, itāļi, kuriem spēcīgas ģimenes tradīcijas, vispār to saprastu? Viņu pašvaldību darbinieki, kad kopīgi spriedām par darāmo, brīnījās – kādi pašvaldībai var būt līgumi ar dzīvnieku patversmi?
Kā ar to tikt galā?
Manuprāt, Latvijā esam apsēsti ar cilvēku tiesību cildināšanu, bet pienākumi palikuši tālu iepakaļ. Noniecinām ģimenes vērtību, kas tomēr vēsturiski ir bijis valsts pamats. Par maz slavējam tos cilvēkus, kuri dzīvo godprātīgi. Dzīve liecina, ka vislabākie bērni ir tur, kur ģimenes tiek ar savām grūtībām galā, tur godā savas tradīcijas.
Pastāstiet par "Amatas novada lepnumu"!
Šajā konkursā ir nominācijas par labāko darba devēju, pagasta labo gariņu, saliedētāko daudzdzīvokļu māju, sakoptāko viensētu, aktīvāko pilsētnieku laukos un citas, un cilvēkiem tas ļoti patīk. Šobrīd sabiedrībā milzīga loma ir plašsaziņas līdzekļiem, sociālajiem tīkliem, īpaši gados jauniem cilvēkiem. Ja šī ietekme nav vērsta uz tikuma un krietnuma veicināšanu, tad ejam ačgārnā virzienā. Tā jau ir tā lauku pašvaldību priekšrocība, ka redzam, kā izaug jaunas paaudzes, kāda ir viņu veidošanās vēsture, pieredze. Tā arī ir mūsu lielā bagātība.
