AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
17. maijā, 2018
Lasīšanai: 16 minūtes
4
68
4
68

Gross: Cilvēkus ar pasaules pieredzi Latvijā īsti negaida

LV portālam: KĀRLIS AGRIS GROSS, tehnisko zinātņu doktors

Kārlis Agris Gross: “Ko es sagaidu Latvijā? Nedrīkstam cīnīties par savu mazo vietiņu. Latvija ir tik ļoti maza, nedrīkst skaldīt mazās grupiņās. Jāsastrādājas kopā, un tikai tad būs lielāki panākumi. Un uz to es ļoti ceru.”

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Austrālijas latvietis tehnisko zinātņu doktors KĀRLIS AGRIS GROSS, pirms desmit gadiem pārceļoties uz Latviju, bija domājis, ka viņa atbraukšana būs tāds kā reintegrācijas process, kurā ārzemnieki saņem atbalstu, lai nodotu tālāk tās zināšanas, kas iegūtas pasaules universitātēs. Bet izrādījās, ka Latvijā nav zinātnes projektu, lai iesaistītu cilvēkus no ārvalstīm, nav finansējuma. Tā nav prioritāte, cilvēkus ar pasaules pieredzi Latvijā īsti negaida, secina zinātnieks, neatmetot domu, ka spēs sistēmu izkustināt un kaut kas mainīsies.

īsumā
  • Attīstītajās valstīs ir stabils finansējums zinātnei un var strādāt pat septiņas dienas nedēļā, ja tā izvēlas. Latvijā nav izstrādāts modelis, kā zinātniekus nodarbināt pilnu laiku.
  • Ir tik daudz projektu, nauda ir apgūta, bet ko mēs varam parādīt, kāds ir rezultāts?
  • Man visvairāk rūp, un tas mani šokē, ka latvieši ļoti maz koordinē projektus ar ārzemniekiem. Tas nozīmē, ka viņi neuzņemas vadību, ka latvieši vēl ir izpildītāji, nevis vadītāji.
  • Mums ir jāmet viss gaisā un jāskatās, kā tas viss nolaižas. Ideālā gadījumā viss jāoptimizē.

Esat dzimis un audzis Austrālijā, pirms desmit gadiem nolēmāt ar ģimeni pārcelties uz Latviju. Vai tiešām bija tik vienkārši, kā sakāt kādā TV raidījumā: “Paskatījāmies ar sievu viens uz otru un nolēmām: braucam!”?

Ārzemju latvieši jau dzīvoja ar domu, ka atgriezīsies Latvijā. Pēc kara latvieši sanāca kopā, izveidoja savu sabiedrību, turpināja ļoti aktīvi dažādas kultūras un citas tradīcijas. Mani vecāki bija ļoti integrējušies latviešu sabiedrībā. Līdz ar to es arī biju ievilkts iekšā. Es Austrālijā dzīvoju tādā kā mini Latvijā, jo 80% sava laika pavadīju latviešu sabiedrībā. Austrālijā latvieši aktīvāk sanāk kopā un piekopj latviešu tradīcijas nekā citās valstīs dzīvojošie tautieši, kas varbūt vairāk integrējās mītnes valstī.

Visa mūsu domāšana un audzināšana bija izkopt latvietību, lai tad, kad Latvija būs brīva, brauktu atpakaļ. Uz Latviju pirmoreiz atbraucu 1989. gadā, neatkarība vēl nebija atgūta, satiku meiteni, kas tagad ir mana sieva. Nostrādāju Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU) astoņus mēnešus un sapratu, ka neesmu gatavs strādāt Latvijai un Latvijā, jo man nav to zināšanu, pieredzes. Es toreiz vienā intervijā teicu, ka man jāiegūst vismaz 10 gadu pieredze, lai varētu atgriezties. Tā visas šīs lietas sakrita kopā. Saņēmu doktora grādu (PhD) ASV, tad strādāju Somijā, Francijā, Austrālijā (Sidnejā un Melburnā). Gaidīju pareizo laiku, kritisko brīdi, lai atgrieztos, jo vienmēr bija situācijas, kad atkal pavērās jaunas iespējas.

Jūs esat netipisks zinātnieks, jo daudzi pārsvarā brauc prom, sakot, ka te nav ne tādu finansiālo iespēju, ne kontaktu loka. Vai plašajā pasaulē tomēr zinātniekiem nav vieglāka dzīve, vairāk finanšu līdzekļu pētniecībai?

Pilnīgi piekrītu. Ir daudz vairāk iespēju un daudz vieglāk iekļauties lielākā zinātnieku sabiedrībā. Attīstītajās valstīs zinātnei ir stabils finansējums un var strādāt pat septiņas dienas nedēļā, ja tā izvēlas. Latvijā nav izstrādāts modelis, kā zinātniekus nodarbināt pilnu laiku.

Austrālijā strādāju kā akadēmiķis, lasīju lekcijas un papildus veicu zinātnisko darbu. RTU brīvo vietu bija ļoti maz, nevarēju lasīt lekcijas, t.i., sniegt visas tās zināšanas, kuras biju ieguvis ārzemēs. Vietējā sistēma ir smaga, ir jāsaprot, kā tā strādā un kā tai tikt cauri, lai gūtu panākumus. Latvijā mūri ir ļoti stipri, neelastīgi. Vēl joprojām nekustīgi. Sistēma nemainās. Pensionāri izglīto jaunos, un viņi nav pietiekami augstā līmenī, jo pasniedzējiem nav zinātnisko rādītāju, kas ir ļoti būtiski.

Kāpēc sistēma to pieļauj?

Ir senāti, kurus veido apmēram 120–150 zinātnieki, kas vēlē rektoru. Kā vadība var kaut ko mainīt? Sistēma pašos pamatos ir ārā metama. Man nebūtu nekas pret vadītāju ar virzību uz brīvību, kam būtu redzējums, saprašana, kas ir jādara.

Iepriekšējais izglītības ministrs Robert Ķīlis gribēja gāzt visu sistēmu, gribēja piespiest pārdomāt. Bet cilvēki uzreiz kļuva nemierīgi, jo juta, ka var zaudēt savu vietu. Bet zinātniekam vienmēr ir jābūt gatavam, ka viņš tiks izkustināts no vietas. Zinātnieka darbs ir visu laiku risināt ko jaunu. Bet cilvēkiem ir bailes: ja izjauktu sistēmu, būtu konkurss un kaut kas mainītos, viņi droši vien netiktu iepriekšējās vietās.

Kad pērn saņēmāt balvu “Laiks Ziedonim”, iepazīšanās filmiņā par jums bija teikts: redzējāt, ka te pēc zinātniskiem darbiem top tikai atskaites, ne publikācijas. To, ka jaunajiem pētniekiem ir nepieciešama palīdzība zinātnisko publikāciju veidošanā. Ar to tad arī sākāt?

Redzēju, ka pētnieki nerakstīja zinātniskos rakstus, bet gan atskaites. Bet tādā veidā zinātnieki neiet pasaulē! Mēģināju pieteikt fakultātē vienu priekšmetu, gribēju nosaukt to par zinātnisko rakstu mārketingu. Mani nobremzēja, sakot, ka ar mārketingu te nenodarbojas, tad jāiet uz Ekonomikas fakultāti. Bet komunikācija arī ir sava veida mārketings! Ideju nobremzēja fakultātes līmenī, bet vērsos pie zinātņu prorektora, kurš, lai šo ideju īstenotu, man palīgos nozīmēja vienu darbinieci – Dainu Ostrovsku. Ja nebūtu šī zinātņu prorektora, profesora Leonīda Ribicka, es nebūtu nokļuvis tur, kur patlaban esmu.

Zinātniekam reti ir pilna laika darbs, izņemot, ja viņš iesaistās projektos. Bet nesen viens cilvēks secināja: ir tik daudz projektu, nauda ir apgūta, bet ko mēs varam parādīt, kāds ir rezultāts? Un tad man atkal ir tā… (nopūšas), nolaižas rokas. Jo cilvēki labi zina, kā apgūt naudu, bet nezina, kā dabūt rezultātus. Cilvēki jau zina, kā var kaut ko panākt, lai pēc atskaites izskatītos labi…

Man visvairāk rūp, un tas mani šokē, ka latvieši ļoti maz koordinē projektus ar ārzemniekiem. Tas nozīmē, ka viņi neuzņemas vadību, ka latvieši vēl ir izpildītāji, nevis vadītāji. Viņi apgūst naudu, bet nevada jaunas idejas izpausmi, realizāciju.

Es prasu sev: kāpēc tas tā notiek? Jo vide nav stabila, nav naudas, un tad cilvēki meklē, kā nopelnīt.

Dzīvo no projekta uz projektu.

Jā, nav naudas, nav stabilitātes. No tā arī veidojas cilvēku loģika, bailes. Ja ir kārtīgs finansējums, ir nepārtrauktība projektos un izaugsme. Ja naudas nav, nevar sagaidīt, ka kaut kas būs. Vajag pilna laika algas, labu un pieejamu aparatūru, tad lietas aizies.

Izglītot pētniekus – tas prasa ilgu laiku. Mums patlaban sāk parādīties jaunie menedžeri, neredzu tik daudz jauno zinātnieku. Tas uztrauc. Ja būtu nauda, būtu pamatakmens, stūrakmeņi, kad var daudz normālākā tempā un laikā visu iekārtot – aparatūru, laboratorijas. Ir ļoti daudz laboratoriju, institūtu – vai visu to vajag? Mums ir jāmet viss gaisā un jāskatās, kā tas viss nolaižas. Ideālā gadījumā viss jāoptimizē.

Jautājums ir valdībai – vai tā vēlas attīstību Latvijā? Eiropā, Briselē ir pateikts, ka jābūt atdevei – 6% no iekšzemes kopprodukta zinātnei. Ja valdība negrib to dzirdēt un saprast, tad tā nedrīkst neko sagaidīt. Un tad ir jāsaprot, ka lēnām tiek iznīcināta valsts, jo jaunais nāk no pētījumiem, kuros var attīstīt jaunas idejas un uzņēmumus.

Somijā ir lielisks atbalsts ne tikai zinātnei, bet arī uzņēmumu attīstībai. Tur pašiem zinātniekiem jāsamet 20 000 eiro, tad var saņemt 80 000 eiro no valsts, lai izveidotu jaunu uzņēmumu. Lieliski. Daudzi uzņēmumi likvidējas, bet tā ir pieredze un zināšanas.

Jums ir doktora grāds materiālzinātnēs, esat strādājis ASV, Eiropā. Tagad esat RTU Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Neorganiskās ķīmijas institūta vadošais pētnieks, Biomateriālu zinātniskās pētniecības laboratorijas vadītājs. Vai neuznāk domas braukt strādāt kur citur?

Es savulaik domāju, ka mana atbraukšana būs tāds kā reintegrācijas process, kurā ārzemnieki saņem pilna laika atbalstu, lai var dot tālāk to, kas iegūts ārzemēs. Tā, kā tas patlaban notiek Francijā, Austrālijā, Spānijā. Bet mums nav šādu zinātnes projektu, lai iesaistītu cilvēkus no ārvalstīm, nav finansējuma, lai iesaistītu uz pilna laika darbu. Latvijā tā nav prioritāte. Cilvēkus ar pasaules pieredzi Latvijā īsti negaida. Izņemot, ja viņš ir nācis no zināmas grupas, daļu laika pavadījis ārzemēs un atgriezies atpakaļ tajā pašā vidē. Viss atduras pret kontaktiem. Ja man to nebūtu bijis, nebūtu pavērtas durvis uz RTU.

Jums ir liela pieredze – daudz publicējat un ar vērā ņemamu Hirša indeksu – 29 (Hirša indekss – arī h-indekss jeb Hirša faktors – ir bibliometrijas instruments, kas parāda kāda autora produktivitāti un kvalitāti, balstoties uz autoru darbu citēšanu).

Es atbraucu ar augstu zinātnisko rādītāju, citi neticēja – nevar būt tik daudz publikāciju. Bet es Austrālijā darbu sāku septiņos no rīta un beidzu sešos vakarā. Un zinātne jau galvā nekad nebeidzas. To varēja panākt, intensīvi strādājot.

Latvijā ir daudz grūtāk. Zinātniekam ir svarīga aparatūra, bet tās saimnieki nelaiž tik viegli klāt. Citviet pasaulē var nākt strādāt vakarā, ja ir vajadzība, bet te to nevar, esot pārāk vēlu. Nedod brīvību piekļūt aparatūrai un to izmantot. Līdz ar to manu zinātnisko darbu efektivitāte ir 20%. Es varu darīt daudz vairāk.

Es pavadu daudz laika, meklējot citas pieejas, lai nonāktu galapunktā, kas būtu ātrāk, lētāk, efektīvāk. Es eju jaunus ceļus, izmantoju jaunas metodes un paveru sev ceļu. Tas izklausās diezgan grūti. Zinātnieks ir vienmēr zem spiediena, katru dienu, tā nav ērta situācija. Ja nav jaunu ideju, zinātnieks mirst. Visu laiku ir problēmu risināšana. Zinātnieks pēc būtības ir nemierīgs, meklē, ko uzlabot.

Pie kā šobrīd strādājat, ko pētāt?

Viens pētījuma virziens ir implanti ortopēdijā, lai palīdzētu saaugt kaulu lūzumiem, atjaunotu locītavas. Zinātniskais virziens ir attīstīts ķīmijas jomā, bet ne pēc struktūras. Tas ir kā arhitektūra: katrā ēkā ir savs kodols un istabiņas, kā notiek komunikācija, kā to visu salikt kopā. Ja varam strukturizēt materiālus, varam īstenot lielāku funkcionalitāti un panākt labākas īpašības.

Otrs pētījumu virziens ir saistībā ar ledu un materiālu virzību pa ledus virsmu. Tas visvairāk skar mūsu sportistus – skeletonistus, bobslejistus, ātrslidotājus, slēpotājus. Šajā jomā ir ļoti maz zināms. Jāsaprot, kā attīstīt virsmas, lai efektīvāk slīdētu pa ledu.

Pretējais ir tas, ka ir jāzina materiālu virsmas, lai varētu nodrošināt drošību, ejot pa ledu. Tas ir pilnīgi jauns virziens Latvijai, gribam izvirzīt to kā valsts pētījuma programmu, izveidot sporta laboratoriju, kur šīs lietas izskatītu daudz detalizētāk un dotu atgriezenisko saiti sabiedrībai. Šis virziens Latvijai ir svarīgs, ja arī turpmāk būt ziemas, bet tās pēdējos gados ir visai siltas (smaida).

Esat aizrāvies ar kristāliem, ražojat interesanto, garšīgo saldējumu dželato, kuru aprīļa vidū prezentējāt saistībā ar IV Pasaules latviešu zinātnieku kongresu. Prezentācijā teicāt, ka jāskatās, kā piedāvājumā trūkst un kādu jaunu produktu var izstrādāt.

Man no mazotnes ļoti garšo saldējums. Ar to aizrāvos jau Austrālijā, man bija sava saldējuma mašīna – lēta, maksā kādus 80 eiro. Man patīk, ka pats varu eksperimentēt, strādāt mierīgi ar aparatūru. Akadēmiska brīvība. Tas ir tas, kā rodas jaunas idejas. Nakts klusumā, kur nav nekādu trokšņu, paveras jauni virzieni.

Bet dželato ir itāļu saldējums, un ir jāpaskaidro, ar ko tas atšķiras no komerciālā saldējuma. Komerciālajiem saldējumiem ir ļoti daudz gaisa klāt. Itālijā izgāju speciālas apmācības, lai saprastu, kā radīt itāļu saldējumu. Pirms jebkura jauna soļa jāievāc informācija, jābūt labai izglītībai.

Vai var teikt, ka tas ir jūsu paralēlais zinātniskais hobijs?

Jā, jau 21 gadu. Itāļu saldējums sastāv no maziem, sīkiem ledus kristāliem. Tā ir kā liela zupa, piemēram, zirņu zupa – gaļas gabals, zirņi, šķidrā masa. Zirņi ir tie mazie kristāli, bet vienīgā atšķirība – saldējumā tie ir daudz mazāki. Ja saldējumu atstāj saldētavā ilgu laiku, garša paliek graudaina – tie ir lielie kristāli. Tāpēc ir jākontrolē kristālu lielums, ne tikai izstrādes procesā, bet arī uzglabāšanā. Un tas ir atkarīgs ne tikai no receptes, bet arī no izstrādes veida. Ir jābūt labai aparatūrai, lai radītu pareizo tekstūru. Jāizveido labākā garša. “Bliss gelato” gandrīz vienmēr izmantoju nepasterizētus augļus un ogas. Svaigā augļa garša līdz ar to ir labi jūtama itāļu saldējumā.

Mans mērķis ir nokļūt starp vadošajiem itāļu saldējuma jomā un šogad ar saldējumu iziet Baltijā. Nākamgad, aiznākamgad gribu konkurēt ar vadošajiem Eiropā. Esmu zinātnieks un varu ieurbties tādās lietās, kuras pavāriem nemāca, un līdz ar to ir lielāka iespēja veikt uzlabojumus.

Tikko ir sāktas sarunas par sadarbību ar pārtikas uzņēmumu “Smiltenes piens” par dželato saldējuma komercializāciju, veidojam recepti.

Svinam Latvijas simtgadi. Kādu redzat valsti un sabiedrību nākamajā gadu simtā?

(mirkli klusē) Klusums, vai ne? Viss ir atkarīgs no atbalsta, arī no valsts. Ļoti vēlos, lai lietas uzlabotos. Mums daudz kas ir jāsakārto. Un jautājums ir – vai cilvēki ir gatavi to saprast? Redzu, ka jaunie jau tiek iecelti vadības līmenī, bet viņiem nav prakses un zināšanu. Sistēmā trūkst naudas, lai algotu cilvēkus ar lielākām zināšanām. Izaugsme būs lēnāka.

Es gribu sakratīt sistēmu. Mani kā zinātnieku sakrata visu laiku un bremzē, bremzē, bremzē. Es visu laiku esmu dinamiskā stāvoklī, vienmēr risinu kādas problēmas. Bet iekārta vēl ir lielā stagnācijā, stabila.

Ārzemēs skatās, kā var mainīt, attīstīt pētījuma virzienus un definēt attīstību. Piemēram, Melburnas Universitāte, kas ir viena no 30 labākajām universitātēm pasaulē, pat vēlējās reformēt, pārmainīt visu darbības virzienu un pētniecības virzienus definēt, balstoties uz ekspertīzi. Universitāte iekļauj zinātniekus ar augstiem rādītājiem un ar to nodrošina ātrāku attīstību.

Ko es sagaidu Latvijā? Nedrīkstam cīnīties par savu mazo vietiņu. Latvija ir tik ļoti maza, nedrīkst skaldīt mazās grupiņās. Jāsastrādājas kopā, un tikai tad būs lielāki panākumi. Un uz to es ļoti ceru. Laiks rādīs. Universitāšu skaits ir definēts. Jautājums ir: kā jaunā vadība sadarbosies, saprotot, kas ir pluss katrā vietā un kā var izveidot lielāku plusu, saliekot visu kopā?

Labs saturs
68
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU