AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Elīna Gulbe
LV portāls
13. martā, 2018
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūrpolitika
9
9

Medijpratība, kas veicina digitālo ekonomiku

LV portālam: SIRKU KOTILAINENA, Tamperes universitātes profesore, medijizglītības eksperte

“Praktiski šie roboti mācās no tā, ko jūs darāt, un pēc tam sāk diktēt to, kā jums rīkoties. Tas ir stāsts par algoritmu apguvi, un tāpēc esmu sākusi runāt par kodēšanu kā pilsonisko prasmi,” runājot par mobilajām aplikācijām un to ietekmi uz lietotāju kā jaunu medijpratības izaicinājumu, saka Sirku Kotilainena.

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Tamperes universitātes profesore, medijizglītības eksperte Sirku Kotilainena uz medijpratību skatās ne tikai kā uz jomu, kas saistīta ar 21. gadsimtā nepieciešamajām pilsoniskajām prasmēm, bet arī iespēju rosināt kreatīvo domāšanu, kas attīstīta digitālo ekonomiku un ir būtiska valstu izaugsmē.
īsumā
  • Somijas izglītības programmā medijpratība ir obligāta mācību stunda reizi nedēļā, kas iekļauta visos izglītības līmeņos, sākot ar bērnudārzu.
  • Ar medijpratību saistītos jautājumus var integrēt arī citos mācību priekšmetos – psiholoģijas, ģeogrāfijas, filozofijas, matemātikas, somu valodas apguvē.
  • Tomēr Somijā medijpratības kursi skolotāja profesijas apguvē nav obligāti, līdz ar to veidojas zināšanu plaisa.
  • Pētnieki daudz vairāk interesējas par bērnu, jauniešu un pat skolotāju medijpratību, lai gan līdzīgas problēmas skar arī vecāko paaudzi.

Latvijā par medijpratību un tās nozīmi aktīvi runājam vien pēdējos gadus un visbiežāk drošības kontekstā. Savukārt Somijā šī tēma bijusi aktuāla jau no aizvadītā gadsimta vidus, un pašlaik tās apguve iekļāvusies teju visos izglītības sistēmas līmeņos. Tomēr Sirku Kotilainena vērš uzmanību uz to, ka jomas pētnieki daudz vairāk interesējas par bērnu, jauniešu un pat skolotāju medijpratību, lai gan līdzīgas problēmas skar arī vecāko paaudzi.

Ar ko Somijā aizsākās diskusijas par medijpratību?

Akadēmiskajā vidē medijpratības izpēte sākusies 60. gados, sākotnēji pievēršoties kino pratībai, vēlāk šim jautājumam pievērsās nevalstiskās organizācijas, kuras saistītas ar bērnu labklājību. Kopš tā laika medijpratība vienmēr kaut kādā veidā iekļauta mācību programmās, iesākumā – universitātēs, skolotāju izglītības programmās. No sākuma kā vispārīgs kurss vizuālās mākslas skolotājiem. Tā vairāk bija medijpratība estētiskā izpratnē. 70. gados Tamperes universitātē šī tēma jau tika skatīta caur sociālās kritikas perspektīvu, īpaši pievēršoties avīzēm. 80. gados gan temats piedzīvoja zināmu norietu, jo parādījās video, kurus varēja uzņemt jebkurš, un akadēmiskā vide par lietotāju ģenerētu saturu domāja kategorijās – "ļausim cilvēkiem darīt to, ko viņi grib". Tad pienāca 90. gadi ar pirmajiem datoriem, interneta vietnēm, un vajadzība pēc medijpratības atgriezās. 1994. gadā tā pirmo reizi kļuva par starpdisciplināru kursu vispārējā izglītībā. Tolaik to sauca par komunikācijas izglītību, un 2001. gadā es biju pirmā, kas par to sāka runāt kā par medijpratību.

Kā šo aspektu izdevās iekļaut izglītības saturā?

Bija nepieciešams radīt aktīvu kustību. Universitātēs par šo tēmu jau bija tapuši doktora darbi, vairākas vidusskolas bija specializējušās medijpratībā, un tad nolēmām dibināt nevalstisko organizāciju – Somijas mediju izglītības biedrību (The Finnish Society on Media Education). Caur šo NVO, kurā pašlaik ir vairāki simti biedru – pētnieki, skolotāji, mediju organizācijas un valsts pārvaldes pārstāvji –, mums izdevās pārliecināt valdību, ka šis ir nopietns jautājums. Kopš tā laika mūsu akadēmiskās vides pārstāvji piedalās valdības darba grupās un strādā pie jaunām izglītības programmām.

Manuprāt, pašlaik esošā, 2016. gadā tapusī, izglītības programma ir labākā līdz šim, jo mums izdevās iekļaut tajā obligātu mācību stundu reizi nedēļā, kas tiktu veltīta medijpratībai un kura iekļauta visos izglītības līmeņos, sākot ar bērnudārzu. No 1. līdz 9. klasei papildus noteiktajai stundai nedēļā medijpratību var integrēt arī citos mācību priekšmetos, un vēl stunda vai divas nedēļā atvēlētas kodēšanas apgūšanai, kas iekļauta matemātikas un fizikas apmācībā. Vienīgā problēma, kuru saskatu pašlaik, ir tā, ka kodēšana un medijpratība ir atsevišķas mācību stundas. Es atbalstu starpdisciplināru pieeju, jo pašlaik arī savā pētniecībā sastopos ar nepieciešamību runāt par algoritmiem, mākslīgo intelektu un kodēšanu, un es gribētu, lai par to runā ne tikai apgūstot matemātiku.

Ja runājam par vidusskolu – Somijā visās skolās ir nacionāli noteikta mācību programma, bet tās pašas var izlemt, uz ko koncentrēties, un izrādās, ka vairākās vidusskolās medijpratības tēma iekļauta teju katrā mācību stundā. Piemēram, Tamperē es ciešāk sadarbojos ar trīs vidusskolām, un to iekšējās programmās medijpratība, kodēšana, IT iekļaujas arī psiholoģijā, ģeogrāfijā, filozofijā, matemātikā, somu valodā un vizuālajā mākslā. Līdz ar to šīs tēmas katru dienu parādās mācību saturā.

Lieliski, ka medijpratību mācību saturā iespējams integrēt šādā formātā, jo ar to saistītie jautājumi tikpat organiski iekļaujas mūsu ikdienā.

Tomēr ir arī nepilnības, jo vidusskolas līmenī mums ir ne tikai vispārējās, bet arī profesionālās skolas, kurās šī tēma vispār neparādās.

Latvijā varētu attīstīties līdzīga situācija, jo profesionālās skolas tomēr ir orientētas uz konkrētu prasmju apguvi. Tomēr pie mums medijpratība pagaidām vispār nav skolu programmā.

Turklāt neraugoties uz to, ka mums šīs prasmes ir iekļautas skolu programmā, pašlaik nav pētījumu par to, kā tās tiek īstenotas. Es šādu pētījumu veicu 2001. gadā savam doktora darbam, bet pēc tam nekas līdzīgs nav darīts. Tāpēc, lai gan es varu teikt, ka Somijā medijpratība ir iekļauta skolu programmās, mēs nezinām, kā tas darbojas. Tas, ko esam pētījuši, – kā skolotāji ir apguvuši šo jomu. Rezultāts bija diezgan skumjš, jo tikai puse no aptaujātajiem bija saskārusies ar apzīmējumu "medijpratība" savu studiju laikā. Arī Tamperes universitātē, kur es darbojos kā profesore, mums ir skolotāju izglītības programmas, bet mani medijpratības kursi šiem studentiem nav obligāti, un ne visi tos apgūst. Līdz ar to, lai gan nacionālajā mācību programmā ir iekļauta šī tēma, puse no skolotājiem, kuri pašlaik strādā izglītības sistēmā, nezina, kas tas ir. Veidojas plaisa, kura būs redzama arī starp tiem, kuri izglītojušies vidusskolās un profesionālajās skolās.

Latvijā līdzīgi tiek spriests par gados vecāko skolotāju spēju mācīt medijpratību, jo arī viņi nav apguvuši atbilstošas digitālās prasmes.

Šī gadsimta sākumā mums bija līdzīgs izaicinājums, un valdība nolēma nodrošināt skolotājiem, kuri strādā attiecīgajā jomā, kursus. Izrādījās, ka vecums nav problēma, jo entuziasma trūka arī tikpat daudziem jaunāka gadagājuma pasniedzējiem. Arī starp tagadējiem studentiem universitātē ir tādi, kuri uzskata, ka tas nav svarīgi.

Ņemot vērā jūsu pieredzi medijpratības jomā, vai varat sniegt kodolīgu atbildi, kāpēc tas ir svarīgi?

Pirmkārt – ir tik daudz pētījumu par bērniem un viņu mediju lietojumu, un tie pierāda, ka bērni tik daudz laika pavada tiešsaistē, ka ir nepieciešams viņus izglītot. Tomēr runa nav tikai par bērniem un jauniešiem, bet arī par pieaugušajiem. Mums, kuri ir aktīvi darba tirgus dalībnieki, ir bijusi nepieciešamība uzlabot savas prasmes, bet tiem, kuri ir pensijā… Tātad gados jaunākajiem un vecākajiem sabiedrības pārstāvjiem šo prasmju trūkst. Nezinu, kā ir Latvijā, bet Somijā viss ir digitalizēts, pieejams caur mobilajām ierīcēm, un vecākās paaudzes no tā cieš.

Jā, prasmju trūkuma dēļ šie cilvēki praktiski tiek izslēgti no sabiedrības. Kādas zināšanas mums kā sabiedrībai būtu jāapgūst medijpratības jomā?

Šajās tehnoloģizētajās sabiedrībās mums vajadzētu sākt ar digitālo prasmju pamatiem – kā lietot programmas, augšupielādēt, lejupielādēt informāciju, bet tas ir pats sākums. Interneta drošība ir viena no svarīgākajām pamatlietām. Tomēr integrējot šīs IT zināšanas, mums vajadzētu apgūt arī kritiskās domāšanas prasmes, runāt par viltus ziņām, vardarbību internetā, propagandu. Šīm lietām – tehnoloģiskajām prasmēm un spējām izvērtēt informāciju – vajadzētu iet roku rokā.

Jauns izaicinājums ir mākslīgā intelekta izmantojums mobilajās aplikācijās. Tās ievāc informāciju, un pēc tam lietotājam dod norādes – vai esi pietiekami tievs, resns, kad vēlams iet ārā un tā tālāk. Praktiski šie roboti mācās no tā, ko jūs darāt, un pēc tam sāk diktēt to, kā jums rīkoties. Tas ir stāsts par algoritmu apguvi, un tāpēc esmu sākusi runāt par kodēšanu kā pilsonisko prasmi.

Šajā ziņā es ticu pieredzē balstītai apmācībai, jo kad pats saskaries ar šiem jautājumiem, vari ieņemt kritisku pozīciju. Tomēr tas ne vienmēr nozīmē noliegt tehnoloģijas, drīzāk rosina kreatīvo domāšanu, kas dod iespēju attīstīt idejas. Te mēs nonākam līdz ekonomikai, valsts izaugsmei, jo tā pašlaik ir tieši digitālajā nozarē, un man liekas, ka tieši šī iemesla dēļ Somijas izglītības sistēmā tiek atbalstīta medijpratība. Stāsts nav tik daudz par pilsoniskajām prasmēm, bet digitālo ekonomiku.

Vai skolēni Somijā medijpratību apgūst tieši caur praktiskiem uzdevumiem?

Tas atkarīgs no vecuma. Mazākajiem bērniem vairāk tiek piedāvāti praktiski uzdevumi, vecākajās klasēs vairāk parādās analīze un teorētiska pieeja. Tomēr visās Ziemeļvalstīs – arī Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā – mēs vienmēr vairāk nekā citur Eiropā esam izmantojuši pieredzē balstītu mācīšanos. Šī pieeja jau ir tradīcija, ko es cenšos iekļaut arī universitātes līmeņa izglītībā, pat maģistrantūrā. Es gribu, lai studenti paši pieredz šos fenomenus un tad teoretizē. Tomēr medijpratībā daudz tiek izmantota arī klasiskā mācīšanas pieeja. Piemēram, ja runājam par angļu valodas apguvi, programma nosaka, ka kultūra apgūstama caur medijiem. Skolotāji izmanto tiešsaistē pieejamos avotus, skolēni veido intervijas ar e-pasta starpniecību. Līdz ar to medijpratība ir integrēta dažādās mācību stundās un medijs vienlaikus ir gan rīks, gan apgūstamais objekts.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
NOVĒRTĒ PĀRMAIŅAS