AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Lidija Dārziņa
LV portāls
Inese Helmane
LV portāls
19. decembrī, 2017
Lasīšanai: 36 minūtes
3
6
3
6

Diskusija: Kā vienkāršot būvniecības procesu – ceļš, pa kuru jāiet

LV portālam: EDMUNDS VALANTIS, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks, INGUSS VIRCAVS, Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs, ARTIS DZIRKALIS, Latvijas Būvniecības padomes priekšsēdētājs un inženieru kompetences centra SIA “CMB” valdes priekšsēdētājs, GITA KOCIŅA, projektu vadītāja

Būvniecības process nav ne vienkāršs, ne ātrs, ne lēts, uzsver visi diskusijas dalībnieki un aicina padomāt, ka ēkas ir mantojums, ko uzbūvējot atstāsim nākamajām paaudzēm.

FOTO: Santa Sāmīte, Latvijas Vēstnesis

Būvniecības regulējums otrās grupas mājām, to celtniecība, nodošana ekspluatācijā, pārbūve – cik vienkāršs vai ērkšķains ir šis ceļš, lai ievērotu likumus? Ko normatīvos plānots vienkāršot, no kā atteikties, kas, pēc nozares pārstāvju domām, vēl būtu jāizdara? LV portāla diskusijā šos jautājumus apspriež Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Edmunds Valantis, Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs, Latvijas Būvniecības padomes priekšsēdētājs un inženieru kompetences centra SIA “CMB” valdes priekšsēdētājs Artis Dzirkalis un projektu vadītāja Gita Kociņa.
īsumā
  • A. Dzirkalis: "Kopš 1992. gada ēkas nodošana ekspluatācijā ir bijusi vienmēr. Tas ir nepareizi – uzskatīt, ka ēkas varēja nenodot ekspluatācijā. Tas, ka cilvēki to nedarīja un šādas situācijas tika pieļautas, ir cits jautājums."
  • E. Valantis: "Būtiskākais: jādod iespēja pasūtītājam – iedzīvotājam vai komersantam – iesniegt saskaņot būvprojektus elektroniskā formā. Ja šādu sistēmu nodrošina, ir iespējams būvprojektus paralēli saskaņot pie visiem inženierkomunikāciju turētājiem. Būvniecības informācijas sistēmas vide pilnībā tehniski būs pieejama no nākamā gada jūnija."
  • G. Kociņa: "Cilvēks pirms 10 gadiem celiņu gribēja tur, bet tagad celiņš ir citā vietā, nevar pieņemt [ekspluatācijā] un viss, cauri. Viņam ir jāpārskaņo viss ģenerālais plāns, topogrāfija no jauna jāgatavo, Rīgā tie ir trīs mēneši. Un tie ir arī 350 eiro, kas īstenībā ir izdoti ne par ko."
  • I. Vircavs: "Būve un būvniecība – tas nav kaut kas ļoti vienkāršs un nebeidzas tikai ar to, ka arhitekts uzzīmē būves vizuālo veidolu, arhitektonisko risinājumu. Iekšā ir ļoti sarežģīti inženierkomunikāciju risinājumi, būvkonstrukcijas un tamlīdzīgi."

I. Helmane: Konkrēts piemērs: lai nodotu ēku (dzīvojamā platība 212 m2) ekspluatācijā Rīgā, vajag 2,5 gadus, izmaksas ir nepilni 5000 eiro. Lielāko daļu veido arhitektūra (pāri par 2000 eiro), mērniecība (ap 1300 eiro), energrosertifikāts – 140 eiro, elektriķa atzinums – 400 eiro, skursteņslauķis – 50 eiro, veselības inspekcija – 100 eiro. Vai ēkas nodošana ekspluatācijā 2,5 gadu laikā ir ātri vai lēni? Vai 5000 eiro – tas ir dārgi vai vēl samērā maz?

I. Vircavs: Būvvalde izvērtē iesniegumu par ēkas nodošanu ekspluatācijā, kā to paredz likums – divu nedēļu laikā, ja visi nepieciešamie atzinumi un būves gatavības apliecināšanas dokumenti ir pievienoti un ir kārtībā. Ir acīmredzams, ka šajā gadījumā tas tā nav bijis, ja ir jāpatērē 2,5 gadi, tikai nododot māju ekspluatācijā. Tas nozīmē, ka bijušas problēmas. Iespējams, būvniecība bijusi ar atkāpēm un ir bijis nepieciešams saskaņot izmaiņu projektu.

I. Helmane: Jā, tā tas bija.

Jāskatās, kādas ir bijušas izmaiņas, kādi ir tehnisko noteikumu izdevēju atzinumi, tie ir jāvērtē. 2,5 gadi – tas ir daudz, bet neizskatās, ka būvvaldes dēļ. Kas attiecas uz 5000 eiro – grūti komentēt, tas nav būvvaldes noteiktais cenrādis, jo būvvalde pieņem ekspluatācijā bez maksas. Iespējams, lielas izmaksas veido projektētāju, mērnieku darbs, varbūt komunikācijas bijušas ieliktas neatbilstoši projektam un pēc tam atkal bijis jāpasūta mērījums, kas maksā naudu.

A. Dzirkalis: Problēma ir tajā, ka cilvēki, lai sasniegtu rezultātu, sākotnēji izvēlas nepareizo ceļu. Ja dara pareizi – sākumā izstrādā būvprojektu ar visām nepieciešamajām sadaļām, lai ēku kvalitatīvi uzbūvētu, nemaina viedokli un koncepciju, un sākotnējais projekts būvvaldē ir saskaņots –, tad nav nekādu problēmu.  Tās sākas jūsu aprakstītajā situācijā. Diemžēl tā ir ikdiena attiecībā uz pirmās un otrās grupas ēkām. Tā nav ne Ekonomikas ministrijas, ne būvvaldes atbildība, tā ir pašu cilvēku atbildība. Ja likums nosaka, kā ir jārīkojas, nu tad, lūdzu, ievērojiet! Tad nebūs papildu izdevumu būves nodošanai ekspluatācijā.

I. Vircavs: Bieži vien problēmu padziļina arī tas, ka grib māju citādāku, nekā saskaņots projektā. Tā tiek uzbūvēta, un rodas problēmas saskaņot komunikāciju pieslēgumus vai saņemt piekrišanu no kaimiņa, ja ēka ir uzbūvēta tuvāk par noteiktajiem metriem. Tad bēdu ieleja ir diezgan liela, un dažreiz pat nepalīdz divi gadi: ar kaimiņu nevar vienoties, tāpēc arī ēku nevar saskaņot ar būvvaldi.

L. Dārziņa: Tomēr ir diezgan daudz tādu būvju, kuras sākts celt padomju gados un kuras ekspluatācijā nav nodotas. Kaut kas pa šiem gadiem ir pārveidots, pilnveidots, mājas kļūst modernākas. Kas notiek šādā gadījumā?

A. Dzirkalis: Latvijas normatīvajos aktos, jau 1992. gadā pieņemot Būvniecības likumu, bija paredzēta objekta nodošana ekspluatācijā, šis process nekur un nekad nav pazudis. Zinu, ka 80. gados bija tāds kā pārejas posms – varēja nodošanu ekspluatācijā mēģināt apiet, balstoties uz vecajiem Augstākās Padomes lēmumiem. Bet kopš 1992. gada nodošana ekspluatācijā ir bijusi vienmēr. Tas ir nepareizi – uzskatīt, ka ēkas varēja nenodot ekspluatācijā. Tas, ka cilvēki to nedarīja un šādas situācijas tika pieļautas, ir cits jautājums.

Pateicoties jaunajam būvniecības regulējumam, ir parādījusies iespēja, ka arī vecās ēkas var nodod ekspluatācijā. Pirms 2014. gada, kas būvniecības procesus regulēja vecais Būvniecības likums, šādas iespējas nebija. Šobrīd situācija ir daudz labāka. Protams, varam runāt, ka procedūru vajadzētu vienkāršot. Būtībā tā nav pretrunīga, jo paredz: ja sertificēts speciālists atzīst, ka ēka atbilst noturības pazīmēm, un norāda, kas neatbilst šī brīža normatīviem un ko vajadzētu pārprojektēt, tad ieslēdzas minētais 2,5 gadu periods. Tomēr gala rezultātā cilvēki var ēkas nodot ekspluatācijā un tajās dzīvot.

I. Vircavs: Bieži vien cilvēki nevēlas ēkas nodot ekspluatācijā, jo tādā veidā grib apiet vai nu nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu, vai arī ļoti labi apzinās, ka ir uzbūvējuši kaut ko citu, nekā drīkstēja. Gadās situācijas, ka ir piebūvēti visādi brīnumi, bet pasūtītajam liekas, ka ir liela birokrātija.

Piekrītu Dzirkaļa kungam, ka sākumā viss ir jāizvērtē, nevis vispirms dara un pēc tam mēģina saskaņot. Var sanākt, ka nebūs tik viegli saskaņot to, kas ir sabūvēts.

I. Helmane: Šogad vasaras vidū mainīja Ministru kabineta noteikumus "Atsevišķu inženierbūvju būvnoteikumi", kuri noteica, ka būvniecības ierosinātājs pats var izstrādāt nepieciešamo būvniecības ieceres dokumentāciju atsevišķu labiekārtojuma elementu un žogu būvdarbiem. Ekonomikas ministrija (EM) ir solījusi, ka būvniecības procesa vienkāršošana turpināsies. Kas tiks darīts?

E. Valantis: EM ar nozari kopumā ir atzinusi, ka ir ļoti kritiski, lai būvniecības nozare attīstītos, lai būtu konkurētspējīga, produktīva un lai ēkas, kuras būvējam, būtu drošas. Lai šo mērķi sasniegtu, esam stratēģijā definējuši vajadzību – mazināt birokrātisko slogu. Objektīvs rādītājs ir "Doing Business" vērtējums, kas parāda, cik ilgu laiku aizņem būvprojekta procedūras saskaņošana un būvobjektu nodošana ekspluatācijā. Procesi ir jāveido tā, lai no 147 dienām process aizņemtu 74 dienas, t.i., vēlamies šo laiku samazināt uz pusi.

Lai to sasniegtu, daudz kas būtu jāmaina. Būtiskākais: jādod iespēja pasūtītājam – iedzīvotājam vai komersantam – iesniegt saskaņot būvprojektus elektroniskā formā. Ja šāda sistēma ir izveidota un nodrošināta, būvprojektus ir iespējams paralēli saskaņot pie visiem inženierkomunikāciju turētājiem. Šobrīd tas nav iespējams un projekta vadītājs skraida no viena komunikāciju turētāja pie otra.

Būvniecības informācijas sistēmas (BIS) vide pilnībā tehniski būs pieejama no 2018. gada jūnija.

L. Dārziņa: Cik daudzi iesaistītie šobrīd nepiedalās BIS?

E. Valantis: BIS lietotāju loks ir diezgan plašs. Bez būvvaldēm, kas ir vienas no būtiskākajām izmantotājām, to lieto arī būvspeciālisti – ir pietiekami liels progress. Pēdējais izaicinājums ir vienoties ar Rīgas pilsētas būvvaldi par BIS izmantošanu, jo no brīža, kad to izmantos Rīga, visas pašvaldības, visas būvvaldes būs pievienojušās BIS.

I. Helmane: Kāpēc Rīgas pilsētas būvvalde nepievienojas BIS? Esmu dzirdējusi, ka papildus tad vajadzētu 11 darbiniekus.

I. Vircavs: Ideja par BIS ir apsveicama, atbalstām un esam gatavi to lietot pēc tam, kad būs novērstas kritiskās problēmas, kas mūsu gadījumā rada nesamērīgu administratīvo slogu. Pēc mūsu aprēķiniem, būvvaldei papildus ir nepieciešami 11 darbinieki. Pašreizējā sistēma paredz, ka virkni katras būvniecības ieceres datu BIS ievada nevis pasūtītājs vai projektētājs, kā mēs piedāvājam, bet gan pašvaldības. Patlaban vēl nav panākts arī BIS efekts: pašreizējā sistēma neparedz vienlaicīgu saskaņošanu starp inženierkomunikāciju turētājiem. Pastāv arī virkne tehnisku problēmu. Būvniecībā ļoti būtiska ir izmaiņu skaņošana – pašreizējā sistēma to neparedz, turklāt neļauj pievienot papildu dokumentus pie tiem, kas jau ir iesniegti gadījumos, kad kaut kas ir aizmirsies, bijis procesā un nav paspēts iesniegt. Šādos gadījumos būvprojektu sanāk birokrātiski noraidīt.

Tas nav tas, kādai BIS ir jābūt. Līdzko šīs un citas problēmas, par ko diskutējam ar BIS turētāju – Būvniecības valsts kontroles biroju, būs novērstas, esam gatavi šo sistēmu lietot.

I. Helmane: Vai visas problēmas BIS paspēs novērst līdz nākamā gada jūnijam?

E. Valantis: Nenoliedzot, ka BIS varētu būt efektīvāka, mūsu viedoklis ir pretējs Rīgas pilsētas būvvaldei. Ir lietas, ko novērsīsim līdz jaunajam gadam un līdz martam. Bet redzam, ka ar šo sistēmu var strādāt. Visā Latvijā BIS strādā, neredzu, ka novadā kāda būvniecība būtu apstājusies vai būtiski kavētos.

Paši esam pārbaudījuši, cik ātra ir datu ievade. Pēc mūsu aprēķiniem, tas ir īsāks laiks, nekā apgalvo Rīgas pilsētas būvvalde, jo ļoti daudzi dati ielasās automātiski – ievadot vienus, pārējie aizpildās automātiski. 

Tiesa, līdz šim BIS ir izveidota tā, ka lielu daļu būvprojekta datu ievada būvvalde. Tas, par ko [ar Rīgas pilsētas būvvaldi] ir kopēja sapratne: lai process notiktu ātrāk, būvniecības ieceres pasūtītājs vai būvprojekta izstrādātājs aizpildīs šīs sadaļas pats.

Ir arī jāsaprot, ka, strādājot BIS, būvprojekta saskaņošanas process notiek daudz caurspīdīgāk – ir redzams, kas kur atrodas, cik ilgi, ir vai nav kavēšanās.

I. Helmane: Kā vēl būvniecības procesā plānojat mazināt administratīvo slogu?

E. Valantis: "Vispārīgajos būvnoteikumos" vēlamies iestrādāt normu par klusēšanas–piekrišanas principa ieviešanu, kas attiektos uz inženierkomunikāciju turētājiem, t.i., tajā brīdī, kad būvprojekts ir izsūtīts saskaņošanai, ja noteiktā laikā nav saņemtas iebildes, projekts tiek uzskatīts par saskaņotu. Līdzīgs princips ir ieviests Lietuvā.

Vēlamies pārskatīt arī būvprojekta ekspertīzes apjomus un to, kuros gadījumos tā ir nepieciešama. Šobrīd ekspertīze ir obligāta trešās grupas būvēm. Būvniecības procesos, kad tiek veiktas izmaiņas, tas ir smagnējs process.

Tā kā ir svarīga būvprojekta kvalitāte, atsevišķām otrās grupas ēku būvprojekta sadaļām vajadzētu nodrošināt četru acu principu.

Lai nauda netiktu tērēta atkārtoti, vēlamies pagarināt termiņus gan būvprojekta izstrādei, gan būvdarbu uzsākšanai. Ir bijuši diezgan daudzi gadījumi ar Eiropas Savienības fondu iesaisti, kuros centīgākie, zinot, kādas aktivitātes būs, izstrādā būvprojektus, bet tās paredzētajā laikā nenotiek. Beidzas būvprojektu termiņi, un viss process jāsāk no jauna, jātērē diezgan daudz naudas, lai būvprojektu saskaņotu atkārtoti.

Gribētu arī pārskatīt būvju un ēku iedalījumu grupās. Gribam palielināt mazo ēku kvadrātmetrus no 25 līdz 60, kas iekļautos 1. grupas ēkās. Vēlamies arī precīzāk noteikt, kas ir ēkas, kas iekļaujas 3. grupā. Patlaban tas ir kritērijs: publiskā ēka, kurā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem. Mūsuprāt, daudz objektīvāk ir noteikt precīzus kvadrātmetrus.

Plānojam veikt arī izmaiņas būvuzraudzībā – ja pasūtītājam ir atbilstošs būvuzraugs, nespiest šo pakalpojumu obligāti iepirkt kā ārpakalpojumu.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem, kas atrisinās daudzus jautājumus, ir nepieciešamie grozījumi Būvniecības likumā, kas saistīti ar būvniecībā iesaistīto pušu atbildību. Par katru dokumentu ir jābūt vienam konkrētam atbildīgajam, nevis – kā šobrīd, kad visi atbild par visu.

L. Dārziņa: Tas ir – kā?

E. Valantis: Ja tiek izstrādāts būvprojekts un tajā ir kļūda, finansiāli pret pasūtītāju ir atbildīga tā juridiskā persona, kas projektu ir izstrādājusi. Savukārt, ja ēka ir uzbūvēta neatbilstoši būvprojektam un kļūdu ir pieļāvis būvnieks, tad pasūtītājam finansiālu kompensāciju sniedz būvnieks.

Būvniecības likumā piedāvāsim izmaiņas, ka būvnieki ēkās izmanto atbilstošas kvalitātes būvmateriālus un tos iestrādā atbilstoši tehnoloģijām.

Vēlamies ļoti precīzi pateikt, kāda ir būvvaldes atbildība, lai noņemtu riskus no būvvalžu darbiniekiem, ka viņi ir atbildīgi par to, ka būvprojektā nav ievēroti būvnormatīvi. Būvvaldes darbinieki nevar visu pārbaudīt. Viņiem ir jāpārliecinās, vai būvē konkrētā vietā, vai nav pārkāpti apbūves noteikumi, vai tiek ievērotas kaimiņu intereses, vai viss ir saskaņots ar blakus esošajiem inženierkomunikāciju turētājiem, t.i., pamatlietas. Par to ir jāpārliecinās arī būvprojekta ekspertīzes ietvaros.

L. Dārziņa: Saprotams, ka strukturēsiet atbildību un būvvaldēm būs cits atbildības līmenis. Bet šomēnes valsts sekretāru sanāksmē izsludināti grozījumi "Vispārīgos būvnoteikumos" (par tiem šodien, 19. decembrī, spriež Ministru kabinetā – red.), kuros bija paredzēts no 2018. gada ieviest jaunu normu: Valsts vides dienestam (VVD) būtu uz būvprojekta ģenerālā plāna jāliek savs zīmogs. Šīs normas ieviešana pagarināta par gadu. Vai tā ir dokumentu vienkāršošana?

E. Valantis: Šis dokuments vēl ir saskaņošanas procesā. Tie ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotie grozījumi, EM vēl ir jāsniedz atzinums.

L. Dārziņa: Bet 74. punktam jau būtu jāstājas spēkā, arī par vides pieejamības un insolācijas prasībām.

E. Valantis: Pašreizējais regulējums paredz: būvprojekta saskaņošanas laikā, kad izsniegti tehniskie noteikumi, tiek pārbaudīts, vai šīs prasības tiek izpildītas. Tas, ko šobrīd piedāvā: būvprojektu nesaskaņo saskaņošanas laikā, bet, kad notiek būves nodošana ekspluatācijā, VVD vienlaicīgi pārliecinās, vai viss ir izpildīts.

Tā nav labā prakse, ko īsti gribētos. Šīs lietas daudz akūtāk izpaužas ugunsdrošības prasību izpildē. Patlaban ir būvnormatīvi, kas nosaka, kas ir jāievēro attiecībā uz ugunsdrošības nodrošināšanu. Šobrīd Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) būvprojekta izstrādes laikā nepārliecinās, ka viss ir kārtībā, bet tikai tad, kad notiek objekta nodošana ekspluatācijā. Ja tad atrod kļūdas, zaudējumi pasūtītajam ir daudz lielāki, nekā tas būtu, ja tās novērstu jau projekta ietvaros.

Viens risinājums būtu, ja VUGD iesaistītos jau būvprojekta nosacījumu izpildē saskaņošanas laikā, tā mazinot risku, ka kaut kas ir uzbūvēts neatbilstoši būvnormatīvu prasībām. Otrs virziens, pie kura šobrīd strādājam: visiem būvspeciālistiem, pirms saņemt sertifikātu attiecīgajā jomā, būs jānoliek eksāmens saistībā ar ugunsdrošības prasībām.

I. Helmane: Kā pārējie diskusijas dalībnieki vērtē EM priekšlikumus būvprocesa vienkāršošanai? Vai tas ir ceļš, pa kuru jāiet, vai kaut kā vēl trūkst?

I. Vircavs: Nevajadzētu virzīties uz vienkāršošanu vienkāršošanas pēc. Ir lietas, kuras ir noteikti nepieciešams izvērtēt, un labāk to darīt projektēšanas stadijā, nekā tad, kad miljons ieguldīts un māja jau uzbūvēta. Pēc tam ēku pārcelt citur vai pārtaisīt iekārtas, kas atbilst vides prasībām, ir nesamērīgi dārgāk. Tās ir lietas, kas ir svarīgas: mājai ir jāatbilst vides prasībām, tā nedrīkst piesārņot apkārtni, jābūt ugunsdrošai, konstruktīvi noturīgai utt.

Uz ko mēs varētu virzīties, lai novērstu, un ko nesaklausīju EM pārstāvja teiktajā, ja runājam par savrupmājām, – pašreizējais regulējums ir diezgan skrupulozs, detalizēts un birokratizēts attiecībā uz dažādiem sīkumiem, kas bieži vien kavē nodot ēku ekspluatācijā.

I. Helmane: Piemēram?

I. Vircavs: Cilvēks ir izdomājis, ka grantētais ceļiņš no šķūnīša līdz mājas ārdurvīm iet mazliet citādi, nekā tas sākotnēji ir iezīmēts projektā. Vai arī izdomājis, ka šķūni būvēs vēlāk. Šādos gadījumos atsevišķās situācijās projekts ir jāpārskaņo.

Vai arī elektrības pievada kabelis privātajā teritorijā. Ir bijis priekšā krūms, un kabelis ir tam aprakts apkārt. Pašreizējā procedūra ar izpildmērījumiem, ģeodēzisko uzmērīšanu u. c. ir ļoti smagnēja. Ja vēl topogrāfiskajam plānam, uz kura pamata ir taisīts būvprojekts, ir beidzies derīguma termiņš, tas ir jāpasūta no jauna, kas var ilgt trīs mēnešus.

Šis ir stāsts par sīkumiem. Tos noteikti varētu vienkāršot, īpaši privātmājā, kur pats īpašnieks par visu atbild un zina, kas ir viņa dārzā. Tās ir lietas, pret kurām pašreizējais regulējums ir diezgan nepielūdzams.

Vai arī otra lieta: nopērk lielveikalā saliekamu nojumīti. Pašreizējais regulējums to liek saskaņot ar būvvaldi kā 1. grupas būvi. Ko tur daudz saskaņot? Ja tā ir privātmāja, no ielas puses nojumīte bieži vien nav redzama. Pats pircējs to uzslien. Labākajā gadījumā var uz būvvaldi atnest plāniņu, kur parāda, kurā vietā nojumi novieto, un viss. Nevajag neko daudz saskaņot, un tās ir lietas, no kurām varētu atteikties.

Līdzīgi ir Tallinā, kur privātmājām ir krietni vienkāršots regulējums, visu atbildību uzliekot privātmājas īpašniekam.

G. Kociņa.Par privātmājām pilnīgi piekrītu. Par nojumītēm un visādiem maziem labiekārtojuma elementiem, kad māja ir uzbūvēta, viss uzbūvēts tā, kā vajag pēc projekta, un jau tiek gatavota nodošanai. Ir visi mērījumi, viss ir skaisti, bet – labiekārtojums neatbilst. Cilvēks pirms 10 gadiem celiņu gribēja tur, bet tagad viņam celiņš ir citā vietā, nevar pieņemt [ekspluatācijā] un viss! Viņam ir jāpārskaņo viss ģenerālplāns, topogrāfija no jauna jāgatavo, Rīgā tie ir trīs mēneši. Un tie ir arī 350 eiro, kas īstenībā ir izdoti ne par ko. Bet tajā teritorijā nekas nav mainījies. Māja ir uzbūvēta.

I. Helmane. LV portālā bija skaidrojums par žogiem, saskaņojumu vairs nevajag, bet ir, kad vajag?

G. Kociņa. Žoga ierīkošanai starp divu privātpersonu teritorijām vairs nevajag sertificētu arhitektu, kas viņiem izstrādātu žoga projektu, arī pārējās saskaņošanas procedūras vairs nav vajadzīgas. Taču, ja žogs ir uz ielu, tad vajag. Es pilnīgi piekrītu, kas tas ir obligāti. Tāpēc, ka cilvēkiem gaumes ir dažādas, vienam skaists šķitīs betona žogs, otram patiks ar zeltainiem knibuļiem, trešajam vēl kāds cits. Katram ir savs. Bet starp privātpersonām – lai viņi liek, kādu grib.

I. Helmane. Vai tas, ko piedāvā Ekonomikas ministrija birokrātisko procedūru mazināšanai, ir pietiekami?

G. Kociņa. Par VVD noteikumiem, ko Ekonomikas ministrija teica, – attiecībā uz trešās grupas ēkām – es piekristu, tās varētu arī saskaņot. Taču, ja otrās grupas ēkas ies saskaņot uz VVD, kas jau tā izdod savus noteikumus, un jāgaida mēnesis, pusotrs. Un, ja mums vēl projekts būs jāsaskaņo, cilvēku maz, laika viņiem nav, būs vēl viens mēnesis klāt. Mēs nevaram vienlaikus iesniegt pa vienam eksemplāram visās instancēs. Uz visiem ģenerālplāniem jābūt saskaņojumam.

A. Dzirkalis. Es piekrītu Valanta kungam, ka vajag pārskatīt būvju sadalījumu grupās, jo pašreiz otrajā grupā var iekļūt arī objekti, kur VVD saskaņojums ir būtisks.  Tāpēc tas ir labi. Tā kā ikdienā nodarbojos ar ekspertīzēm, arī šis jautājums man ir ļoti sāpīgs, patīkami, ka ekspertīžu lietu varētu sakārtot. Jo ir absurdas situācijas, kad ekspertīzes ir jāveic tikai tāpēc, ka tā ir trešā grupa. Piemēram, uzliekam nojumīti pie durvīm, tā ir nesošā konstrukcija, vajadzīga būvprojekta ekspertīze visām sadaļām, šajā piemērā varbūt izņemot energoefektivitāti, un tas ir gan laiks, gan izmaksas.

I. Helmane. Bet otrās grupas ēkām?

A. Dzirkalis. Kā jau teicu, otrajā grupā dalījums tiks precizēts. Par privātmājām – jā, galvenais ir skaidri pateikt, ka atbildīgs ir īpašnieks. Un, ja kaut kas notiek, viņš nemēģinās atrast vainīgo, ka projektētājs nav pamanījis, ka viņš tur kaut ko ir pamainījis. Tas ir diezgan būtiski – tostarp, ēku pārdodot, kad sākas tiesvedības par slēptajiem defektiem utt. Tam jābūt skaidri pateiktam – tas ir tavs īpašums un tā ir tava, īpašnieka, atbildība. Un tajā vairs neiesaistām industrijas pārstāvjus – ne arhitektus, ne būvinženierus. Pats uztaisīji, pats atbildi.

Tas ir ļoti labi, ka mēs vispār sākam runāt par atbildību. Par to esam runājuši jau 25 gadus.

I. Helmane. Ko ministrija var atbildēt?

E. Valantis. Ja nav publiskā teritorija, jau pašreiz daļa procedūru ir vienkāršota, pietiek ar to, ka būvvaldi informē par notikušu faktu. Tas nenozīmē, ka procesus nevar uzlabot. Var. Mūsu pusē ir izaicinājums piedāvāt labākus risinājumus, tajā skaitā trešās grupas ēkās vai būvēs, kad ir nelielas pārbūves. Piemēram, biroja ēka, durvis bija vienkāršas, to vietā tagad ieliks "riteni", un sākas smagnējs pilnais process gan no dokumentu sagatavošanas, gan no uzraudzības viedokļa. Tās ir lietas, kuras noteikti ir jāpārskata.

Procesus nepieciešams atvieglot arī mazām pirmās vai otrās grupas būvēm, it sevišķi pie pārbūves. Kas attiecas uz jaunu būvniecību, mūsu vēlme, par ko gribētos vienoties kopā ar nozari, – precīzāk pateikt, cik detālām un kādām lietām ir jābūt būvprojektā. Jo šobrīd ir daļas, ko būvprojektā atrisina, un vienlaikus paliek kādas ēkai būtiskas daļas, kas netiek atrisinātas. Galarezultātā, jo sevišķi, kad īpašums ir uzbūvēts un iet uz pārdošanu, īsti nav skaidrs, ko pārdod, ko nopērk.

Projektēšanas nozare pārmet, ka būvnormatīvi ilgstoši nav modernizēti. Nākamajam gadam mums ir papildu finansējums, sadarbībā ar nozari pārskatīsim virkni būvnormatīvu, kas saistīti ar apkuri, ventilāciju, energoefektivitātes prasībām, būvklimatoloģiju. Tie ir būvnormatīvi, kas nosaka energoefektivitāti, kur valsts iegulda lielus līdzekļus, arī no Eiropas fondiem.

Nākamgad ministrija strādās trijos virzienos. Viens – procesu vienkāršošana  jeb administratīvā sloga mazināšana. Otrs – lai mazinātu ēnu ekonomiku būvniecībā, arī veicinātu godīgu konkurenci un būvkomersantu attīstību Latvijā. Un trešais – būvnormatīvu modernizēšana – būvniecības kvalitātes nodrošināšanai.

I. Helmane. Vai procesa termiņi ir samērīgi un cenas ir samērīgas? Kad aukstuma skapi salaidu kopā ar vannas istabu, saskaņošana aizņēma pusgadu un maksāja 460 eiro, man tas likās dārgi.

A. Dzirkalis. Cenas nosaka tirgus situācija. Beidzot mēs sākam runāt par to, ka šo pakalpojumu apmaksa kļūst adekvātāka.

Vakar bija diskusija ar vienu būvvaldes cilvēku, kurš teica – prieks, ka inženieri beidzot savas izmaksas sāk pielīdzināt advokātu izmaksām. Visi zina – advokāti maksā dārgi. Ar ko atšķiras? Atbildība ir sertificētam speciālistam, kurš ir investējis sevī. Neviens viņam to nav apmaksājis, un viņam ir jānopelna šai savai investīcijai, savai profesionālajai izaugsmei. Un, ja viņš ir progresīvs, interesējas par jauno, normāli izglītojošie semināri vai apmācību programmas maksā vairākus tūkstošus. Kur tad viņš naudu dabūs, ja nestrādās, neprasīs samaksu?

Kas attiecas uz izmaksām tirgū, ir dažādi līmeņi – lētāki, dārgāki, klients var izvēlēties atbilstoši savai rocībai, arī atkarībā no tā, cik pats grib pieslēgties procesiem. Ja klients pats grib iet uz būvvaldi saskaņot dokumentus, viņš to var darīt, neuzticēt arhitektam, lai par to nemaksātu, būs lētāk.

Par laiku. Mums ir procedūras. Būtu labi apzināt jau sākumā visu, ko vajadzēs izdarīt. Un varbūt daudzas lietas var darīt paralēli, un termiņš nebūs tik garš.

I. Helmane. Jā, bet tas prasa laiku.

A. Dzirkalis. Jā, tāpēc labāk nolīgt speciālistu, kas to dara. Es labāk izdomāju, kā es ar savu profesiju varu vairāk nopelnīt, nevis savu darba laiku tērēju, risinot savas problēmas.

L. Dārziņa. Ko jūs kā augsta līmeņa speciālists ieteiktu? Cilvēkam ir uzbūvētas, ekspluatācijā nenodotas ēkas, viņš grib visu sakārtot, varbūt testamentu jau raksta. Kā lai viņš izvēlas speciālistu? Vienu, vairākus?

G. Kociņa. Speciālistus var atrast Būvniecības informācijas sistēmā, tur ir sertificēti arhitekti, būvinženieri.

I. Helmane. Nav tik vienkārši, prasi vienam – aizņemts, otram – aizbraucis uz laukiem, pie septītā mēģinājuma iedvesma pazūd.

A. Dzirkalis. Tā varētu būt. Pie mums diemžēl nav izveidojusies tradīcija, ka ir kāda arhitektu savienība, kas menedžē visus arhitektus, jūs varat piezvanīt un uzzināt.

I. Helmane. Arhitektu savienībai zvanīju, teica, ka viņi ar to nenodarbojas.

A. Dzirkalis. Bet viņi varbūt varētu turēt tādu reģistru. Piemēram, es piezvanu uz Arhitektu savienību, man ir šķūnītis. Viņi uzreiz atver reģistru un piedāvā konkrētu speciālistu.

Būvinženieru savienībā tā mēģinām. Varētu sadalīt arī šos sertificētos speciālistus kādās apakškategorijās. Tie, kas grib strādāt ar šķūnīšiem, lai dara to. Viņi, piemēram, nevar projektēt otro grupu vai trešo grupu.

E. Valantis. Šobrīd cenas būvniecības pakalpojumiem objektīvi aug. Iepriekšējos gados būvniecības apjomi ievērojami samazinājās, būvniecības nozare strādāja dempinga cenu līmenī. Nekas pozitīvs tas nav. Manuprāt, vēl joprojām būvspeciālistu stundas likmei vai atalgojumam būtu jābūt krietni augstākam. Daudzos gadījumos tā ir neadekvāti zema cena, par kādu pasūtītājam gribas iegādāties būvuzraudzības pakalpojumus vai būvprojektu nopirkt.

Tie, kas piedāvā nekvalitatīvu produktu par nepamatoti zemu cenu, grauj nozares reputāciju. Minitriju, protams, interesē sabiedrības intereses, lai tas nav nesamērīgi dārgi, bet vienlaikus svarīgi, ka pakalpojumiem, ko pērk no projektēšanas biroja vai no būvuzrauga, cenas ir adekvātas.

I. Helmane. Bet termiņi?

E. Valantis. Saistībā ar termiņiem jānošķir ir divas lietas. Viens ir process un procedūras, būvprojekta saskaņošana un objekta nodošana. Šo laiku mēs vēlamies būtiski mazināt. Diemžēl pēdējā "Doing business" ietvaros pakalpojumu saņēmēja uztverē šie termiņi ir pieauguši no 147 līdz 192 dienām. Tā ir negatīva tendence, ka cilvēku uztverē šis process ir kļuvis garāks, lai gan mazām būvēm process ir vienkāršots un no regulējuma viedokļa garāks nav.

Otrs, ja runājam par termiņiem, kas nepieciešami arhitektam, lai izstrādātu būvprojektu, – cik laika tam ir vajadzīgs, tik ir. Tā ir pasūtītāja un arhitekta vai pasūtītāja un būvnieka vienošanās. Šeit gan ir viena cita nepatīkama tendence, ko mēs redzam, sevišķi fondu projektiem, – daudzos gadījumos fondu aktivitātēs prasa iesniegt jau gatavu būvprojektu. Vienlaikus šim konkursam pieteikšanās laiks ir tik īss, ka pasūtītājs spiež projektētāju ātri kaut ko sagatavot. Tas tiek sagatavots, iesniegts, sazieģelēts, un tad, kad notiek būvniecības process, visi saprot, ka atbilstoši tam nevar uzbūvēt.

I. Helmane. Bet tas būtu vairāk par trešo grupu.

E. Valantis. Tas ir par visām. Laiks, kas tiek paredzēts projekta sagatavošanai, prasot vienlaikus vai pat paredzot plusa punktus par gatavu būvprojektu, rada nekvalitatīvus dokumentus.

I. Vircavs. Ir diezgan tipiski, ka pasūtītājs bieži vien neapzinās, cik tas ir sarežģīti, ko viņš grib, jo būve un būvniecība – tas nav kaut kas ļoti vienkāršs un nebeidzas tikai ar to, ka arhitekts uzzīmē būves vizuālo veidolu, arhitektonisko risinājumu. Iekšā ir ļoti sarežģīti inženierkomunikāciju risinājumi, būvkonstrukcijas un tamlīdzīgi. Tas viss prasa laiku – aprēķināt, konstrukcijas projektēt un izstrādāt tā, lai tā māja, kas smuki izskatās bildē, turētos arī dabā, lai nesagāztos pie pirmā vēja pūtiena. Tad jārēķinās, ka ir nepieciešams laiks, lai kāds uzzīmētu, izrēķinātu, izanalizētu visu, piedāvātu kvalitatīvu projektu. To bieži vien neapzinās. Un, ja tā, tad rodas nākamā neizpratne – bet kāpēc man tik dārgi par to jāmaksā?

Ja cilvēks grib uzbūvēt trīsstāvu māju, pēc maniem uzskatiem, tā jau ir līdzīga villai, liecina par diezgan smalku dzīvesveidu. Bet gribēt, lai viss ir uzreiz, acumirklī un lēti – es nezinu, vai tā ir samērīga vēlme. Man liekas, cilvēks ir pārvērtējis to, ko viņš grib, nav novērtējis, cik sarežģītu lietu viņš grib.

Es nerunāju par vienkāršiem šķūnīšiem un vienkāršām konstrukcijām.

I. Helmane. Tātad, ja ir vajadzīga kvalitāte, tad termiņi un cenas ir atbilstošas?

I. Vircavs. Kā tirgus piedāvā, tā ir. Man kā būvvaldes pārstāvim ir grūti komentēt, vai 5000 eiro ir pietiekoši vai nav. Kā jau Dzirkaļa kungs teica – tam cilvēkam, kurš zīmē, projektē, kurš rēķina visas komunikācijas, rēķina visas konstrukcijas, slodzes, nepieciešamos materiālus, laiks ir vajadzīgs.

A. Dzirkalis. Izmaksas ir viena lieta. Es runāju par ieguldījumu pašā speciālistā. Ir virkne izdevumu pozīciju, lai varētu kvalitatīvi strādāt. Šobrīd mēs visi projektējam digitālajā vidē, licencētas programmas maksā tūkstošus. Labi, var jau kāds mājās šķūnīti projektēt ar kādu kreiso programmu, bet, ja mēs to darām kvalitatīvi, vienkāršākā programma maksā 4000 eiro vai arī nomā uz gadu – 800 eiro. Katram speciālistam jābūt apdrošinātam, tā arī ir izdevumu pozīcija. Tās jau neviens nesaskata.

Paskatāmies, cik būvprojektā ir iesaistīto atbilstoši sadaļām – arhitektūra, būvkonstrukcija, elektroapgāde, ūdensvads, kanalizācija, apkure, ventilācija, darbu organizēšana, energoefektivitāte, ugunsdrošība. Tās visas ir nozīmīgas un nav radušās no gaisa. Mums ir būtiskas prasības būvēm, kas ir definētas Būvniecības likumā, un tas arī nav nekāds ārprāts. Tā ir visā pasaulē, mēs definējam pamatlietas, kuras būvēm ir jāizpilda, un tas ir vērsts uz sabiedrību, lietotājiem, cilvēkiem.

Un katrai sadaļai ir sertificēts speciālists. Mēs nodarbojamies ar būvkonstrukcijām. Un mani vienkārši tracina nostāja – kas tad jums, kad ir tipveida risinājumi!

G. Kociņa. "Copy paste" – un tik lieciet.

A. Dzirkalis. Jā, un tad arī ir tas, ka tu neko ar to "copy paste" nevari uzbūvēt. Jo katra ēka ir ļoti sarežģīts funkcionāls elements. Tur viss savā starpā jāskatās. Ko mēs savukārt redzam, kā var procesu paātrināt un palētināt, – tā ir būvniecības digitalizācija, uz ko iet industrija, kas varētu būt kontekstā ar digitālo būvprojektu saskaņošanu. Bet tur vēl daudz darāmā.

I. Vircavs. Tas ir dārgs prieks.

A. Dzirkalis. Tas ir dārgs sākumā. Bet te nav runa par pirmo grupu un ne par privātajām mājām. Tas neatmaksājas. Atmaksājas trešās grupas un publiskajām ēkām, daudz lielākiem būvniecības apjomiem.

I. Vircavs. Bieži vien cilvēks atnāk un raud, viņš nevar nodot māju ekspluatācijā, nav naudas. Paskatāmies, ko viņš uzbūvējis – privātmāju ar baseinu. Visu cieņu, bet tas nav taupīgs risinājums, sevišķi pie mūsu klimatiskajiem apstākļiem.

G. Kociņa. Ja sarēķina, cik daudz gadā maksā šāda baseina uzturēšana...

I. Vircavs. Bet cilvēks izplata viedokli, ka ir liela birokrātija un viss process ļoti dārgs.

L. Dārziņa. Kāpēc ir vajadzīgs energosertifikāts? Vai privātmājām arī vajag?

A. Dzirkalis. Visām ēkām vajag.

L. Dārziņa. Tomēr – kāpēc man, privātmājas īpašniekam, tas vajadzīgs?

I. Vircavs. Lai būtu lētāki izdevumi par siltumu.

L. Dārziņa. Bet tā ir mana problēma. Ja es sildu ar elektrību, jo vairāk patērēju, jo lielākas atlaides.

A. Dzirkalis. Tā nav jūsu problēma. Energoefektivitāti nav izdomājusi ne Ekonomikas ministrija, ne Rīgas būvvalde. Energoefektivitāte ir visas pasaules problēma. Varam kliegt – mēs to nedarīsim, jo mums to liek Eiropas Savienība! Savukārt ES to liek citas starptautiskās institūcijas. Tas ir globāls jautājums.

I. Vircavs. Viena lieta, ka katram pašam pēc tam ir lētāk dzīvot, un otra lieta – ko cilvēki neaizdomājas – apkure ir energoresursu patērēšana un rada piesārņojumu videi. Mēs zinām, kādas globāli ir problēmas ar ozona slāni un ar zemes sasilšanu.

L. Dārziņa. Labi, cilvēks samaksā par energosertifikātu, ko tad viņš konstatē vai iegūst? Statistiku?

A. Dzirkalis. Viņš konstatē, kāda ir viņa ēka. Viņš var izdarīt secinājumus. Energosertifikāts sastāv no divām daļām – viena ir tieši sertifikāts, kurš ir divas lapas. Sākumā tas ir pagaidu, jo nav datu par ēkas ekspluatāciju, tāpēc energoefektivitāte tiek rēķināta pēc ēkas dokumentācijas. Pēc tam, kad ēka ir divus gadus ekspluatēta, pēc šiem datiem tas kļūst par pastāvīgo sertifikātu. Bet tā ir viena daļa – sertifikāts. Otra daļa ir – energoefektivitātes aprēķini, kur atkal ir kāds inženieris, kas to rēķina un liek kopā izmaksās. Ir rekomendējošā sadaļa, kā cilvēks var samazināt izmaksas.

Normāls saimnieks skatās uz ēku ilgākā laika posmā, nevis – es tagad nodevu un dzīvošu. Un, ja viņš var redzēt, ka investējot – nomainot logus – var iegūt ietaupījumu, ka ieguldījums atmaksāsies pēc pieciem vai četriem gadiem, tad viņš var to ņemt vērā. Varbūt vienu logu nomainīs sākumā. Tas ir stāsts par saimniekošanu, par to, ka cilvēks saprot, kas ir viņa īpašumā. Jo ir problēma ar daudzstāvu mājām, cilvēki neiziet ārā no sava dzīvokļa rāmja. Viņi gaida, kad kāds viņiem kāpņu telpu iztīrīs, kāds jumtu salabos.

Īpašums uzliek pienākumus, jo par īpašumu ir jārūpējas. Un energoefektivitāte ir viens no tiem.

I. Vircavs. Mēdz būt, ka māju būvē ne sev. Izdomā lētāko risinājumu. Tas, ka istabās būs 15 grādi ziemā, tas viņu neinteresē, jo viņš to pārdod vasarā.

L. Dārziņa. Atkal kāds būs vainīgs, ka namiņš auksts?

G. Kociņa. Arhitekts un  visi pārējie, kas būs piedalījušies projekta izstrādē. Un, protams, būvvalde, jo tā tādu saskaņojusi. Un atkal būs neapmierinātība.

A. Dzirkalis. Eiropas valstīs šīs prasības ir pašsaprotamas visiem. Ja cilvēki pārdod ēku, pirmais, kas ir informācijā par ēku, ir energosertifikāts. Viņi sāk ar interesi par to, vai tā ir A kategorijas ēka, Plus enerģijas ēka, pasīvā vai vēl kāda. Viņiem ir svarīgi, cik enerģijas ēka patērēs. Tāpat kā pērkot ledusskapi, jebkuru iekārtu. 

L. Dārziņa. Var teikt, ka ēka ir nacionālā bagātība.

I. Vircavs. Nacionālā bagātība ir mantojums, ko uzbūvējot mēs atstāsim nākamajām paaudzēm. Lai pēc tam mazbērni, viņu bērni var lepoties, ka dzīvo šādā vidē. Diemžēl daudzviet Latvijā esam to palaiduši garām, mums tas neliekas svarīgi. Dzīvojam šodienai. Man svarīgi, kas man šodien ir. Kas būs pēc tam – tas mani neinteresē. Bet, ja atceramies, kā dzīvoja mūsu sentēvi, tad viņiem bija cita attieksme. Un mēs esam lepni un baudām tos augļus tagad. Tā ir tāda svarīga lieta, kas man liekas mūsu ikdienas steigā nedaudz paskrējusi garām, kad mēs par visu runājam – pēc iespējas ātrāk, lētāk un tamlīdzīgi.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
NOVĒRTĒ PĀRMAIŅAS