Kuri pašreiz ir Labklājības ministrijas aktuālākie darbi?
Esam tikuši galā ar uzdevumu un smagu darbu – nodokļu reformu, un tagad notiek intensīvs darbs budžeta izstrādes procesā.
Nodokļu reforma kopumā, kā esmu jau minējis, vismazāk attiecas uz pensionāriem, tā vairāk vērsta uz darba tirgus attīstību, investīciju piesaisti. Mūsu galvenā rūpe bija par cilvēkiem ar maziem ieņēmumiem. Un tika panākts daudz. Nodokļu reformas paketē ir apstiprināta lielāka minimālā alga – 430 eiro no nākamā gada. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis samazināts no 23 uz 20 procentiem, būtiski pieaugs neapliekamais minimums gan strādājošajiem, gan par apgādībā esošajiem – pašreizējo 175 eiro vietā nākamgad tas būs 200 eiro, trijos gados pieaugot līdz 250 eiro.
Diemžēl radās blakus efekts – tiem vecākiem, kuriem ir divi vai vairāk bērnu, ja ir minimālā alga, nepietiek ienākuma, lai saņemtu visu nodokļa atlaidi. Turklāt par pusprocentu tiks palielināts sociālais maksājums darba ņēmējam veselības apdrošināšanai. Tāpēc budžetam gatavojam kompensējošu mehānismu. Tas varētu būt lielāks ģimenes valsts pabalsts par trešo bērnu – 50 eiro apmērā. Pašreiz šāda summa ir par ceturto un nākamajiem bērniem.
Pensionāriem arī ir palielināts neapliekamais minimums, no nodokļa samazinājuma būs ieguvums.
Jā, pensionāru neapliekamais minimums, kas ilgus gadus bija 235 eiro, nākamgad būs 250 eiro, vēl divos sekojošajos gados pieaugs līdz 300 eiro. Taču pašreiz tas skar mazāk nekā pusi pensionāru, jo daudziem pensija ir zem neapliekamā minimuma līmeņa. Tāpat ir ar nodokli, kas ir samazināts, – ja pensija ir 210 eiro, ne nodoklis ir, ne neapliekamais minimums. Protams, tā daļa pensionāru, kuriem pensija ir virs 235 eiro, šīs izmaiņas pozitīvi sajutīs – gan nodoklis būs mazāks, gan neapliekamais minimums būs lielāks. Bet – ne visi.
Šā gada 1. oktobra indeksācijā vidējais pensijas palielinājums būs vismaz divreiz lielāks nekā pērn, kad vidējais pielikums bija virs 4 eiro mēnesī, šā rudens indeksācijā tie vidēji būs vairāk nekā 10 eiro.
Ir pieņemti lēmumi par lielāku atbalstu cilvēkiem ar garu darba mūžu. Sadarbībā ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju esam veikuši revolucionāru soli, un pirmo reizi pensiju sistēmas vēsturē pensiju indeksācijai tiks piemēroti koeficienti, kas nodrošina pensijas pieaugumu ne tikai saistībā ar veiktajām sociālajām iemaksām, bet arī ņemot vērā darba stāžu.
No nākamā gada 1. jūlija, kad stāsies spēkā Pensiju likuma grozījumi, būs lielāka piemaksa par darba stāžu tiem pensionāriem, kuriem vecuma pensija piešķirta līdz 1995. gada 31. decembrim. Šie cilvēki ir nodzīvojuši bagātu mūžu, bet pensijas apmērs nav atkarīgas no veiktajām sociālajām iemaksām. Šobrīd par vienu darba stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, piemaksas apmērs ir 1 eiro, no nākamā gada 1. jūlija tas palielināsies līdz1,50 eiro. Tas attieksies arī uz cilvēkiem, kuriem piešķirta invaliditātes pensija un vecuma pensijai nepieciešamais vecums sasniegts līdz 1995. gada beigām.
Tātad, ja darba stāžs ir 40 gadi, un ļoti daudziem tajos gados pensijā aizgājušo ir liels darba stāžs – lauksaimniecībā strādājušajiem, pedagogiem, veselības nozarē strādājušajiem, pensija palielināsies par 20 eiro, attiecīgi, ja stāžs bija 30 gadu, – par 15 eiro mēnesī. Ir cilvēki, kuriem ir arī 50 gadu stāžs, viņiem pensija palielināsies par 25 eiro mēnesī.
Savukārt pensijas indeksācijā nākamgad pirmoreiz tiks ietverts darba stāžs. Šī indeksācija skars vairāk nekā 92% pensionāru. Ja stāžs būs no 30 līdz 39 gadiem, indeksācija būs 60% no algu pieauguma, pensionāriem ar 40 gadu un lielāku darba stāžu – 70% no algu pieauguma. Pašreiz tie ir 50%.
Protams, tagad aktualitāte ir budžets. Kā vienmēr, ministrijai ļoti svarīgi ir bērnu alternatīvās aprūpes jautājumi. Uzskatām, ka bērniem nav jādzīvo bērnunamos un aprūpes institūcijās, bērniem jāaug ģimeniskā vidē. Tāpēc gan audžuģimeņu programmai, gan aizbildņu programmai pieprasām papildu līdzekļus.
Tāpat mūsu prioritātes ir jautājumi, kas saistīti ar sociālo rehabilitāciju, tehniskajiem palīglīdzekļiem.
Šogad ir otrais gads, kad cilvēki saņem pārrēķinātās pensijas, kas piešķirtas 2010. gadā un 2011. gadā, tā mazinot krīzes gadu negatīvā indeksa ietekmi. Nākamgad pārskatīšanai būs pakļauti četri gadi. Vai pensiju budžets to izturēs?
Ņemot vērā manu finansista pieredzi, visi lēmumi tiek pieņemti, analizējot budžeta ilgtspēju, lai lēmumi nebūtu kā vienreizējs pasākums, lai nākotnē nenāktos piešķirto atcelt vai mazināt. Tad, kad Saeima pērn atcēla minimālās sociālās iemaksas, kas ar likumu bija noteiktas vēl gadu iepriekš pieņemtā likumā, es cēlu trauksmi, ka veidojas riski budžeta ilgtspējai, jo makroekonomiskā situācija rādīja, ka 2019. gadā sociālais budžets būs ar samazinājuma tendenci.
Tagad nodokļu reformas un citi pasākumi budžetu stabilizē. Piemēram, daļa no solidaritātes nodokļa nonāks sociālajā budžetā, kas veidos naudu gan izmaksām pašreizējiem pensionāriem, gan būs papildu nauda lielākai indeksācijai.
Nodokļu reformā ir noteiktas sociālās iemaksas pensijai no autoratlīdzības un saimnieciskās darbības veicējiem, tas ir tiklab budžeta ilgtspējas, kā arī šo cilvēku pensijas uzkrājumu jautājums. Pašreizējā situācijā ir jārod līdzsvars, jo mēs gribētu veidot 100 miljonu eiro papildu rezervi ik gadu, bet nevaram to izdarīt, uzkrājums nākamajos gados paredzēts mazāks. Bet tas saistīts tikai ar to, ka ir jāatbalsta pašreizējie pensionāri un tie ļoti daudzie, kuriem pensijas kapitāls nav liels, tāpēc ir jāmeklē metodes, kā pensijas palielināt.
Tiesa, pārrēķinātajām pensijām, negatīvā indeksa vietā piemērojot indeksu viens, ir nepieciešami papildu līdzekļi un ar katru gadu lielāki. Sociālajā budžetā šāda nauda ir. Vissmagākais pensijas vecumu sasniegušajiem bija 2011. un 2012. gads. 2011. gadā piešķirtās pensijas pārrēķinātas šogad. 2016. gadā tika pārskatītas pensijas, kas piešķirtas 2010. gadā, kurā krīzes negatīvā indeksa ietekme vēl nebija tik liela. Uzsākām šīs pensijas pārrēķināt, lai iedarbinātu sistēmu. Tika atrastas nedaudzas, astoņas, kļūdas, un tās atrada pati Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra. Tātad ļoti precīzi viss ir pārrēķināts. Un arī šogad pārrēķins jau ir veikts. Ja 2016. gadā pārskatītās pensijas palielinājās vidēji par 12 eiro, tad šogad pārskatītās pensijas palielinājās jau vidēji par 49 eiro. Savukārt 2018. gadā pārskatīs pensijas, kas piešķirtas 2012., 2013., 2014. un 2015. gadā.
Cik naudas katru gadu izmaksā pensijās?
Valsts pensiju speciālā budžeta izdevumi pērn bija gandrīz 1,7 miljardi eiro.
Piemaksas par darba stāžu, kas ir 175 miljoni eiro gadā, tiek maksātas no pamatbudžeta. Tās neattiecas uz sociālo budžetu.
Vai saskatāt problēmu no padomju laikiem mantotajā izdienas pensiju sistēmā? Tā ir diskriminējoša pret darba ņēmējiem, kuriem patiešām ir ļoti smags un pat bīstams darbs. Tālbraucējam šoferim diez vai ir mazāk stresa un fiziskas pārslodzes, bet viņam būs jārullē līdz 65 gadiem, kamēr policijā dienošie, KNAB darbinieki pensionēsies spēka gados. Tas ir normāli?
Es gribētu kliedēt cilvēku bažas – Labklājības ministrijai ar izdienas pensijām nav nekāda sakara. Un LM nevienu centu savā pakļautībā vai resorā strādājošajiem cilvēkiem nav maksājusi un nemaksā. Izdienas pensijas, es nezinu, kāpēc nosaukumā ir šis vārds – pensijas, ir atliktais naudas maksājums, ko nozaru ministrijas veic, lai piesaistītu un noturētu darbiniekus.
Izdienas pensiju jeb atliktā maksājuma politika, kas būtu precīzāk, katrai ministrijai ir savrupa. Valstij nav kopēja skatījuma. Nozares šīm pensijām naudu ieskaita VSAA budžetā, un mēs esam tikai kā pasts, kas piegādā pensiju, vai banka, kas to pārskaita uz konkrētā cilvēka kontu, tāpat arī VSAA nosūta šos maksājumus.
Ir nianse. Izdienas pensijām ir lielāks atvietojuma līmenis nekā vecuma pensijām. Izdienas pensiju aprēķina no pēdējo gadu algas, tā nav atkarīga no visā darba mūžā uzkrātā pensijas kapitāla. Un, kad izdienas pensijas saņēmējs sasniedz vecuma pensijas gadu, viņam jāpiešķir vecuma pensija, taču – tā nedrīkst tikt piešķirta mazākā apmērā nekā izdienas pensija. Līdz ar to – slogs tomēr pārceļas uz pensiju budžetu.
Savulaik izdienas pensijām analogas normas bija paredzēts iekļaut vienotās atlīdzības likumā, bet tās izņēma ārā. Taču tas pēc būtības nav pensiju jautājums. Kad mēģinājām kaut ko mainīt, ieinteresētie sadalījās šādi: daļa ministriju atbildēja, ka nekas nav jāmaina, un tās bija ministrijas, kur ir izdienas pensijas, savukārt otra daļa atbildēja, ka jāmaina ir viss, taču nevis likvidējot, bet ka tās arī grib dažām savām speciālistu kategorijām izdienas pensijas. Tā ir realitāte.
Pirms gadiem bija LM koncepcija ar normālu ieceri veikt korekcijas un ieviest vismaz kopējai pensiju sistēmai atbilstoši taisnīgāku arī izdienas pensionēšanos. Kaut kā jūs visu laiku iesaistāties šajā (ne)pensiju lietā...
Jā, tāpēc, ka tur ir vārds "pensija", bet tam nav nekāda sakara ar pensijām, tikai nosaukums.
Labi, bet kā jūs kā ministrs domājat – mīļā miera labad jāsaglabā viss, kā ir, – vieniem labi, citiem tomēr kremt netaisnība, ka, piemēram, iekšlietu sistēmas grāmatveži nopelna ātru, labu pensiju?
Tā ir bijis, bet tagad tādu situāciju vairs nav. Tās visas ir izravētas, grāmatveži, saimnieciskie darbinieki, sabiedrisko attiecību speciālisti... viņiem nav tiesību uz izdienas pensiju, ir tikai tiem, kas pilda dienesta pienākumus ar uzplečiem.
Mans uzskats, ka ir jābūt adekvātam atalgojumam un tad nebūtu nepieciešamas izdienas pensijas. Mums ir pārliecinošs piemērs ar pēdējo pieņemto likumu – par neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanā iesaistīto darbinieku izdienas pensijām – ļoti daudzi ātrās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki uzreiz aizgāja no darba. Jaunietim pateikt – nāc strādāt un tev kādreiz būs izdienas pensija? Jaunieši jau par to nedomā. Valstī radās bīstama situācija, kad pilnā apmērā nebija nodrošināts personāls ātrajai medicīniskajai palīdzībai.
Tātad, lai cilvēku piesaistītu darbam, ir nepieciešams adekvāts atalgojums. Bet izdienas pensijas pastāv tikai tāpēc, ka ir trūcīgs, nepietiekams atalgojums.
Otra lieta, ir nepieciešams veidot sistēmu, kā darbiniekus pārkvalificēt. Tam Labklājības ministrijai šajā plānošanas periodā ir piešķirti finanšu līdzekļi. Sapņi, ka visu mūžu nostrādāšu vienā specialitātē, vairs nevar piepildīties. Palūkojam pašreiz populārākās specialitātes, pirms 10–15 gadiem tādu nebija vispār. Viss ļoti mainās. Arī darba mūžs ir garāks. Ne tikai tāpēc, ka pensionēšanās vecums pieaug, bet cilvēks arī jūtas spējīgs strādāt. Taču visu laiku nostrādāt vienā nišā, nemainot darbavietu, būs ļoti grūti. Līdz ar to valsts atbalsts būs vajadzīgs, lai palīdzētu cilvēkiem pārkvalificēties, atrast jaunas iespējas.
Kāpēc Latvijas sabiedrība nelabprāt maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas, slēpj naudu "aploksnēs" un netic Latvijas pensiju sistēmai, kas novērtēta kā viena no labākajām pasaulē?
Latvijas pensiju sistēma ir jauna – 20 gadi. Ļoti daudzi cilvēki neticēja tai pirms 20 gadiem, un daudzi netic arī tagad. Bet tā pastāv, ir pārcietusi trīs nozīmīgas finanšu krīzes, savulaik finansējusi valsts budžeta deficītu, ir stabila. Un arī tagad ir pusmiljardu eiro liels uzkrājums. Jaunpiešķirtās pensijas vidēji ir augstākas par pašreizējām vidējām pensijām. Tas liecina, ka pensionējas arvien jauni cilvēki, kuri ir maksājuši sociālās iemaksas, kuriem ir pensijas kapitāla uzkrājums. 2016. gadā jaunpiešķirto pensiju vidējais apmērs bija 319,95 eiro (vecuma pensijas saņēmēja vidējā pensija – 296,17 eiro).
Kāpēc neuzticas – tā laikam ir mūsu īpatnība, ka ne tikai sociālās iemaksas, bet arī daudzus citus nodokļus cilvēki negrib maksāt. Varbūt tāpēc, ka nav skaidrots, kur šie nodokļi aiziet. Atgādināšu, ka no katriem nomaksātiem 100 eiro 30 eiro iet māmiņām pabalstiem saistībā ar bērna dzimšanu un vecmāmiņām pensijām. Tātad uzreiz, kolīdz budžetā saņemta, sociālo iemaksu nauda aiziet sociālajiem maksājumiem. Valsts pārvaldei tiek novirzīti mazāk par 2 eiro no 100 nomaksātajiem. Šos skaitļus nosaucu, jo nereti nodokļu nemaksāšanu saista ar neticību valsts pārvaldei. Nemaksājot nodokļus, vispirms iesitam gan sev, gan saviem tuviniekiem. Pensionāri, skolotāji, veselība, drošība – tās ir pamatnozares, kur aiziet nodokļu nauda.
Atgādināšu diskusijās piesaukto situāciju: pensionāre sūdzas par mazo pensiju, lepojas, ka dēls strādā par mežcirtēju un nemaksā nodokļus, pieprasa, lai slimnīca būtu pāri ielai, bērnam skola tepat, ciemā. Tas nav iespējams.
Un vēl – jāmāca cilvēkiem finanšu pratība. Ir konstatēts: jo zemāks atalgojums, jo lielāks "aplokšņu" algas īpatsvars. Uzņēmuma direktors, nodaļas vadītājs, departamenta vadītājs – šie speciālisti ir spējīgi par sevi pastāvēt. Viņi saprot, ka sociālajās iemaksās samaksāto caur apdrošināšanu mūža garumā pilnībā saņems atpakaļ. Īstermiņā – tas ir slimības pabalsts, bērnu pabalsts, bezdarba pabalsts, ilgtermiņā – pensija.
Darba devējs, berzējot rokas un sakot: sarunājam, ka es nemaksāšu nodokli, tad tev visa nauda būs uz rokas, nepasaka, ka saslimstot tu neko nesaņemsi, gūstot traumu, neko nesaņemsi, gaidot bērniņu un pēc tam kopjot bērniņu, arī neko nesaņemsi, tāpēc ka par tevi nav maksāts, bet citi par to nemaksā. Un arī pensijā nekas nebūs. To darba devējs nepasaka.
Tāpēc esmu ierosinājis finanšu pratības programmu bezdarbniekiem. Cilvēkam, pārkāpjot Nodarbinātības valsts aģentūras slieksni, būs jānoklausās divu vai četru stundu priekšlasījums, kas ir nodokļi, kāda ir sociālā sistēma valstī, kā veidojas cilvēka sociālā aizsardzība – bezdarbnieka pabalstam, slimībai, invaliditātei, kas arī ļoti svarīgi. Neviens no mums dzīvē nav pasargāts no riskiem, kuriem ir paredzēta sociālā apdrošināšana.
Šo programmu sāksim septembrī. Mums ir jāgatavo darbinieki tirgum, lai viņi ir spējīgi cīnīties par savām tiesībām. Mani pat pārsteidza, ka par šo programmu ļoti atsaucīgi izsakās uzņēmēji, jo viņi paši teic, ka 20–30% darbinieku ir ar izpildrakstiem. Tātad ir bijuši ātrie kredīti, parādu piedziņas. Un tās ir arī sekas tam, ka tev nav finanšu pratības. Tu aizej uz vienu darbu, nepatīk, aizej projām, paņem mazo kredītu, nopērc viedtālruni, nestrādā, bet tad sāk piedzīt kredītu, jāsāk strādāt. Arī grāmatvežiem izpildrakstu nodrošināšana ir papildu darbs. Pasargājot cilvēkus no neapdomīgiem finanšu soļiem, varam arī mazināt administratīvo slogu uzņēmējiem.
Jūs ne reizi vien esat uzsvēris sociālā darba nozīmīgumu, sociālos darbiniekus raksturojis kā uzticības personas visneaizsargātākajiem Latvijas iedzīvotājiem. Sociālos darbiniekus algo pašvaldības, daļēji par pakalpojumiem maksā valsts. Sociālajā aprūpē strādājošie ir viszemāk atalgotie valstī. Kad valsts un pašvaldības novērtēs sociālos darbiniekus ar atbilstošu atalgojumu?
Apciemojot pašvaldības, nākas konstatēt, ka sociālajiem darbiniekiem ar augstāko izglītību, pašizglītošanās prasībām ir zemāks atalgojums nekā atsevišķiem tehniskajiem darbiniekiem. Tas arī liecina par pašvaldību attieksmi.
Katrreiz, tiekoties ar pašvaldību vadītājiem, aicinu līdzekļus, kas tiek ieekonomēti no pabalstu naudas, kuru izmaksa katru gadu samazinās, izlietot sociālo dienestu atalgojumam. Tendence rāda, ka pabalstu izmaksa ātrāk samazinās pašvaldībās, kurās vairāk iegulda sociālajos darbiniekos. Tas ir ceļš, pa kuru būtu jāiet.
Esam arī konstatējuši, ka profesiju klasifikatorā sociālie darbinieki ir novērtēti nepamatoti zemu. Ministrija ir sagatavojusi izmaiņas likumā, lai šo netaisnību novērstu. Nezinu, vai sociālajiem darbiniekiem tobrīd nebija lobiju, vai tika palaists garām... Bet šo kļūmi gribam labot un esam izdarījuši visu, kas ir atkarīgs no ministrijas.
Sociālajiem dienestiem jau tā ir daudz funkciju un pienākumi ik pa laikam vēl tiek likti klāt.
Sociālajam darbiniekam nereti palīdzība ir jāsniedz tādiem cilvēkiem, kuri pabalstos saņem vairāk, nekā ir viņa paša alga. Nu, dūša apskrienas. Sociālajā dienestā cilvēki vairāk turas uz entuziasma pamata, bet cik tad ilgi to var izturēt? Līdz ar to ir jāmeklē rezerves [atalgojumam]. Ir labie piemēri, pašvaldības, kuras iegulda gan pakalpojumu attīstībā, gan sociālā darbinieka atalgojumā. Tad strauji samazinās pabalstu saņēmēju skaits, jo viņi aiziet darba tirgū, spēj paši par sevi parūpēties un pašvaldībai "ražo" iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tātad – vietējā vara ne tikai nemaksā pabalstu, bet tai vēl arī aug ieņēmumi nodokļa veidā. Pašvaldībās vajadzētu būt izpratnei par to, ka ir jāmotivē cilvēki iekļauties darba tirgū, un sociālais darbinieks ir pirmais, kas ir šis motivators.
Mēs sociālos darbiniekus novērtējam, ministrija ir mainījusi sadarbības pamatus, organizējam vasaras nometnes, jo sociālajiem darbiniekiem ir svarīgi apmainīties ar pieredzi. Aizņemtībā reizēm varbūt neredzi risinājumu, kuru kaimiņš jau ir atradis. Nometnes ir labi apmeklētas, ir labi lektori. Esam par to, lai sociālajiem darbiniekiem būtu pieejami mentora pakalpojumi. Samazinājām pašvaldību līdzmaksājumu, lai sociālais darbinieks varētu izmantot mentora pakalpojumus, jo tas ir ļoti svarīgi. Tie, kas izmantojuši šo iespēju, darbā atgriežas ar jaunu darba sparu, ir motivētāki.
Pašvaldībās arvien vairāk saprot, ka sociālais darbs – tās ir ne vien izmaksas, bet arī investīcijas.
Intervijas II daļa – rīt.
