Eiropas bagātāko valstu TOP 10, kas veidots, balstoties uz iekšzemes kopproduktu (IKP) uz vienu valsts iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes rādītājiem, rāda, ka bagātākās valstis ir Luksemburga, Norvēģija, Šveice. Savukārt pasaulē bagātākā ir Katara. Jūs pētāt labklājības tēmu. Ko esat secinājusi par Latviju? Kādi ir Latvijas labklājības rādītāji, salīdzinot ar Eiropas Savienību (ES)?
Lai gan dzīves kvalitātes ziņā šobrīd neesam tikuši līdz vidējam ES ienākumu līmenim uz vienu iedzīvotāju, tomēr pirms dažiem gadiem esam iekļuvuši valstu grupā, kuras dēvē par valstu grupu ar augstiem ienākumiem. Kritērijs, lai valsti varētu uzskatīt par valsti ar augstiem ienākumiem, šogad ir 12 476 ASV dolāri vidējie nominālie ienākumi uz vienu iedzīvotāju gadā.
Ja salīdzina valstis pēc attīstības un dzīves kvalitātes līmeņa, var vērtēt gan vidējos nominālos, gan reālos ienākumus uz vienu iedzīvotāju. Valstu grupas tiek veidotas pēc nominālajiem ienākumiem, t.i., aprēķina, cik mums ir nacionālais kopienākums (NKI) uz vienu iedzīvotāju eiro, pārrēķinot ASV dolāros.
Vēl viens dalījums, ko iesaka Pasaules Banka un ko arī plaši izmanto, ir attīstības un attīstītās valstis. Par attīstītajām uzskatāmas tikai tās valstis, kuras ir grupā ar augstiem ienākumiem. Līdz ar to tad, kad 2013. gadā iekļuvām šajā grupā, automātiski esam pieskaitīti attīstītām valstīm. Piemēram, Krievija, kura bija šo kritēriju izpildījusi pirms dažiem gadiem, šogad vairs nav attīstīto valstu grupā. Dažkārt šīs valstis sauc arī par bagātajām.
Tātad Latviju var saukt par bagātu valsti?
Jā, mēs esam valstu grupā ar augstiem ienākumiem. Esam attīstītā valsts.
Kopā, ja skatās uz pasaules iedzīvotāju skaitu, šīs valstu grupas iedzīvotāju īpatsvars ir tikai kādi padsmit procenti. Tas noteikti ir mazākums. Jo lielākā daļa – virs 40% – iedzīvotāju dzīvo nabadzīgajās valstīs, kuras ir valstu grupā ar zemiem ienākumiem. Un aptuveni tikpat daudz dzīvo valstīs ar vidējiem ienākumiem.
Vēl esam arī OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija – red.), organizācijā, kas apvieno bagātās valstis. No šī viedokļa esam sasnieguši daudz. Jāņem vērā, ka valstis, kas ir turīgo priekšgalā, arī attīstās. Tas, ka neesam sasnieguši ES vidējo rādītāju… Jāskatās uz mums līdzīgām valstīm. Igaunija un Lietuva ir mums priekšā, bet pavisam nedaudz.
Vēl ļoti svarīgs rādītājs ir reālie ienākumi uz vienu iedzīvotāju. Valstu reitings, kuras nosaucāt – Luksemburga, Norvēģija, Katara –, ir veidots pēc reālajiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju.
Nominālie un reālie ienākumi rāda stipri atšķirīgu ainu. Pēc pēdējiem Pasaules Bankas datiem Latvijā nominālie ienākumi 2015. gadā bija 14 990 ASV dolāri uz vienu iedzīvotāju, bet reālie ienākumi – 24 840 ASV dolāri.
Ko pieskaita pie nomināliem un ko pie reāliem ienākumiem?
Nominālie ienākumi ir visi ienākumi – alga, pabalsti, prēmijas, saņemta autoratlīdzība utt., ko saņem cilvēks, pārrēķinot ASV dolāros.
Savukārt reālajos ienākumos ņem vērā cenu līmeni valstī, un tie daudz reālāk atspoguļo patieso ienākumu atšķirību starp valstīm. Reālos ienākumus aprēķina tā sauktajos pirktspējas paritātes dolāros. Vienkāršoti tas būtu šādi – jums ir ienākumi, kurus pārrēķina ASV dolāros, un tiek salīdzināts, kā jūs ar saviem ienākumiem dzīvojat šeit – Latvijā, salīdzinot ar cilvēku ASV, kas saņem tādus pašus ienākumus.
Mēs Latvijā, kur vidēji nomināli saņemam 14 990 ASV dolārus gadā, dzīvojam tikpat labi, cik ASV dzīvojošs cilvēks, kas saņem 24 840 ASV dolāru un kas ir Latvijas reālie viena cilvēka ienākumi. Tas ir tāpēc, ka Latvijā, salīdzinot ar ASV un daudzām citām attīstītām valstīm, caurmērā ir zemākas cenas, un tas ir izšķirošais.
Nekorekti Latvijas nominālos ienākumus būtu salīdzināt ar ASV, kurās šis rādītājs ir ap 56 000 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju. Tad sanāktu, ka dzīvojam vairāk nekā trīs reizes sliktāk nekā amerikāņi, bet īstenībā tā nav. Mūsu reālie ienākumi ir gandrīz 25 000, un sanāk, ka dzīvojam nedaudz vairāk kā divas reizes sliktāk. Tas tomēr ir būtiski – divas vai trīs reizes sliktāk.
Tātad reālie ienākumi vidēji vienam iedzīvotājam Latvijā ir divas reizes lielāki nekā nominālais rādītājs?
Jā, un tas ir cenu dēļ. Piemēram, Indijā, nominālie ienākumi ir 1590, bet reālie – 6030 ASV dolāri. Indijā šī atšķirība ir ļoti liela, jo cenas, salīdzinot ar citām valstīm, ir ļoti zemas.
Attīstītajās valstīs šī atšķirība mēdz būt citāda, piemēram, Šveicē ir pat otrādi. Tā kā Šveicē ir ļoti augstas cenas, nominālais rādītājs ir 84 550 ASV dolāri uz cilvēku, bet reālie ienākumi – 63 990 ASV dolāri. Tas ir tāpēc, ka Šveicē, salīdzinot ar ASV, ir vēl augstākas cenas.
Kādi šie rādītāji ir Lietuvai un Igaunijai?
Lietuvai nominālais rādītājs ir 15 080, igauņiem – 18 320 ASV dolāri. Kas attiecas uz reāliem ienākumiem, Lietuvai tie ir 27 770, bet Igaunijai – 28 390 ASV dolāri vidēji uz vienu iedzīvotāju.
Iestājoties ES, tika saukti dažādi gadi, kuros Latvijai izdotos sasniegt ES vidējo labklājības līmeni – 40, 30, 25 gadi. Cik gados mums izdosies sasniegt ES vidējo līmeni vai arī mūs baro ar populisma frāzēm?
Runājot par ES vidējā līmeņa sasniegšanu konkrētajos gados, tās ir spekulācijas, jo nezinām, cik augstu līmeni varēsim sasniegt dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ. Tas, ka mūsu kaimiņi attīstās līdzīgi, un arī citas valstis, kuras bija līdzīgā situācijā deviņdesmito gadu sākumā, kā Latvija, nav panākušas visattīstītākās valstis, liecina par to, ka nav tā, ka mēs vienīgie nodarbojāmies ar populismu, solījām kaut ko neizpildāmu. Tas būtībā nevienai [jaunajai ES] valstij nebija izpildāms rādītājs.
Bet vai sasniegt ES vidējo līmeni pārskatāmā nākotnē vispār kādreiz ir iespējams?
Tas ir atkarīgs no tā, cik ātri Latvija attīstīsies. Jo attīstītās valstis izaug samērā lēni – no augsta līmeņa ātri augt ir grūti, tāpēc tempi ir 2 – 3% no IKP gadā. Ja Latvija uzrāda 5%, tad skaidrs, ka augam daudz straujāk, un, ja saglabājam straujākus izaugsmes tempus, kaut kādā paredzamā nākotnē mēs varētu tās panākt.
Bet tie ir desmitiem gadu.
Jā, tas tā varētu būt. Bet gribētos mazliet aizstāvēt arī optimistiskos ES vidējā līmeņa panākšanas solītājus. Pēc teorijas ir tā: ja valstis iesaistās brīvajā tirdzniecībā, un Latvija 2004. gadā, kad iestājās ES, pievienojās vienotajam brīvajam tirgum, tā viens no efektiem ir tāds, ka brīvās tirdzniecības rezultātā izlīdzinās ražošanas faktoru cenas, ieskaitot arī darba algas. Tā kā konverģence notiek arī no teorijas viedokļa, bet tā notiek lēni un ņemot vērā atsevišķu valstu individuālos jeb subjektīvos faktorus.
Ja runājam par attīstību un dzīves kvalitāti, ir vēl viens rādītājs, ko sauc par tautas attīstības indeksu. To pieņemts uzskatīt par labāku, precīzāku un atbilstošāku rādītāju, jo mūsu dzīves kvalitāte nesastāv tikai no materiālās labklājības. Ir pieņemts attīstības līmeni vērtēt tikai pēc vidējiem ienākumiem, bet būtībā tas nav pareizi – jēdziens ir jāskata plašāk.
Salīdzinoši jaunā ANO un Pasaules Bankas tautas attīstības koncepcija iesaka valstīm par savas attīstības mērķi izvirzīt iedzīvotāju dzīves kvalitātes paaugstināšanu, nevis ekonomikas izaugsmi, kā tas bieži vien bija agrāk. Ekonomikai vajadzētu būt tikai līdzeklim. Mērķim ir jābūt iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai. Dzīves kvalitāti bez materiālās labklājības veido arī cilvēku veselības stāvoklis, izglītības līmenis un daudzi citi aspekti, piemēram, tīra apkārtējā vide, demokrātiskās brīvības u.c. Ļoti daudzus šos aspektus nevar novērtēt skaitliski, un tie ir arī ļoti individuāli: vienam ir svarīgas demokrātiskās brīvības, citam – nav. Mūsu kaimiņvalstī Krievijā tuvu pie 90% iedzīvotāju atbalsta pašreizējo autoritāro režīmu un demokrātiskās brīvības rūp tikai mazai daļai sabiedrības.
Jācer, ka Latvijā lielākai daļai sabiedrības rūp tas, ka esam brīva valsts, ka mums ir demokrātija, preses un vārda brīvība, un ka visi šie aspekti veido mūsu dzīves kvalitāti.
Kurā vietā esam pēc reālajiem ienākumiem un kurā pēc tautas attīstības indeksa?
Latvija pēc reālajiem ienākumiem 2016. gadā bija 53. vietā. Starp citu, 1999. gadā bijām 85. vietā.
Arī pēc tautas attīstības indeksa valstis tiek sagrupētas: ļoti augsts, augsts, vidējs un zems rādītājs. Ir ļoti konkrēti rādītāji, pēc kādiem rēķina veselības un izglītības līmeni – piemēram, veselības līmeni sabiedrībā nosaka pēc jaundzimušo paredzamā dzīves ilguma. Savukārt izglītībā vērtē vidējo skološanos ilgumu cilvēka visas dzīves garumā, citiem vārdiem sakot, cik cilvēks ilgi mācās.
Pēc tautas attīstības indeksa šobrīd esam 44. vietā, un tas atkal ir ļoti augsts rādītājs.1998. gadā bijām 63. vietā. Pēc tautas attīstības indeksa bijām daudz augstāk nekā reālo ienākumu pozīcijā, kas nozīmē, ka ienākumi toreiz bija salīdzinoši zemi, bet, visticamāk, uz augšu pavilka izglītības līmenis.
Interesanti, ka pēc tautas attīstības indeksa pasaules bagātākā valsts Katara ir tikai 33. vietā.
Tātad mūža garumā varu gan mācīties, gan nemācīties.
Galvenais, lai katram būtu iespēja. Tautas attīstības koncepcijas pamatā ir ielikts sociālā taisnīguma princips, kas nozīmē, ka valsts uzdevums izglītības jomā ir nodrošināt visiem vienādas iespējas iegūt labu izglītību. Lai nebūtu bērnu, kas nāk no nelabvēlīgām vai ļoti trūcīgām ģimenēm, kuriem vienīgā izvēle ir pievērsties narkotikām vai, labākajā gadījumā, mazkvalificētam darbam. Tā nav viņu brīva izvēle, jo, iespējams, apstākļi bijuši tik nelabvēlīgi, ka šī bija vienīgā iespēja.
Dzīves kvalitātes kritēriji būtībā katram ir ļoti atšķirīgi. Vienam patīk, ka ir divi mobilie telefoni, bet citam nepatīk neviens. Taču tam ir jābūt brīvai cilvēku izvēlei. Ne tāpēc, ka nevienu telefonu nevar atļauties nopirkt.
Dzīves kvalitāte ir kā izvēles iespēju brīvība – tas ir plašākais formulējums.
Teicāt, ka kādā brīdī Krievija no attīstīto valstu grupas ir izkritusi. Cik šāds scenārijs varētu būt reāls Latvijai, kam būtu jānotiek?
Būtu jānotiek lielai krīzei. Atrašanās attīstīto valstu grupā ir patīkama, jā, tas ir sasniegums, bet jāņem vērā, ka valsts tiek vērtēta pēc vidējiem ienākumiem. Var būt valstis, kurās ir liela vidusšķira un lielākā daļa iedzīvotāju saņem šādus ienākumus. Un tādi paši vidējie ienākumi var būt valstī, kur ir liela ienākumu nevienlīdzība – viena daļa bagāto, otra – nabago, un vidusšķiras nav vai ir ļoti maza. Tā ir viena no Latvijas lielākajām šī brīža problēmām – vidusšķira ir maza un ļoti daudz ir nabadzīgo cilvēku, kuri diemžēl dzīvo ar ļoti zemu ienākumu līmeni.
Nereti medijos izskan: maksājiet 1000 eiro uz rokas mēnesī, nebrauksim strādāt uz ārzemēm.
Šī summa izskan ik pa laikam. Tas ir pienācīgs atalgojums, bet liela daļa cilvēku, it sevišķi reģionos, kā arī pensionāri saņem labi ja 300 eiro. Tas viss mūsu vidējo ienākumu līmeni velk uz leju un rada draudus nākotnē – kā attīstīsimies? Latvijai vajag izglītotākus bērnus, tāpēc es ļoti atbalstu reformas izglītībā skolās. Formāli skološanās gadi ir, bet izglītības saturs... Ir jāiemāca cilvēkiem saskatīt iespējas un pēc tam tās izvēlēties, lai daudz vairāk jauniešu uzsāktu uzņēmējdarbību. Tas būtībā nāk no ļoti maza vecuma – bērnos ir jāattīsta individualitāte, radošums, kompetences, prasmes. Ne tik daudz zināšanu kopums, kas viņiem ir jāiemācās.
Saredzat vidusslāņa vairošanu tieši caur uzņēmējdarbības attīstību?
Cilvēkiem ir jābūt aktīvākiem, biežāk jāizrāda iniciatīva. Piemēram, start-up. Ir zināms, ka visā pasaulē 90% jaunuzņēmumu izput, taču tas netiek uzskatīts par problēmu. Tā tik un tā ir pozitīva pieredze. Cilvēkiem nav jābaidās riskēt. Pirmoreiz neizdodas, izdosies citu reizi, tiek iegūta pieredze un kompetences.
Latvijas Biznesa eņģeļu kustības vadītājs Juris Birznieks intervijā LV portālam teica, ka Latvijas tirgus ir ļoti mazs, un, dibinot uzņēmumu, uzreiz ir jādomā plašāk – par iešanu lielajos tirgos.
Svarīgi ir, kādās nozarēs dibinām uzņēmumus. Mēs jau vairāk orientējamies uz tirdzniecību vai ēdināšanu... Tās ir vajadzīgas lietas, taču mūsdienās valstu konkurētspēju nosaka pavisam citas nozares. Prasījāt, kad panāksim attīstītākās valstis. Bet, redziet, tajās ir cita tautsaimniecības, eksporta struktūra. Tajās daudz lielāks īpatsvars ir ar inovācijām saistītajiem pakalpojumiem. Mums jau arī attīstās IT pakalpojumi, bet joprojām, lai gan pagājis jau cik gadu kopš neatkarības atgūšanas, Latvijas galvenā eksporta prece ir koksne. Ja gribam konkurēt ar attīstītajām valstīm, savu eksportu nedrīkstam balstīt uz izejvielām. Mums ir jāeksportē preces un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību.
Te izglītībai ir vissvarīgākā loma. Tiklīdz tā mainīsies, cilvēkiem būs kompetences, zināšanas un vissvarīgākais – prasmes – izveidot jaunus produktus un radīt jaunus pakalpojumus. Un tie var nebūt ar ilgu dzīves ciklu – izveido, nopelni un veido jaunu produktu.
Latvijā ir vairāk nekā 60 augstskolu un, manuprāt, svarīgi ir arī kādu laiku mācīties ārpus Latvijas – plašākam redzējumam, lai atgrieztos ar citu pieredzi.
Noteikti, bet augstskolā saņemam jauniešus ar jau izveidojušos mācīšanās pieredzi. Mēģinām viņus motivēt izmantot starptautisko studentu apmaiņas "Erasmus" programmu – pamācīties pusgadu vai gadu citu valstu augstskolās, iziet praksi ārvalstu uzņēmumos. Taču neiet viegli. Fakultātē ir liels ienākošo apmaiņas studentu skaits – 160 šajā semestrī, bet aizbrauca mazāk nekā 40.
Tikai?
Kāpēc nebrauc? Kad runājam ar konkrētiem cilvēkiem, ir daudz dažādu argumentu – vienam jau ir darbs, cits negrib iedzīvoties studiju parādos (tādu var nebūt, ja ārvalstu augstskolā izvēlas savai studiju programmai līdzīgus mācību priekšmetus). Sabiedrība kopumā un arī studenti ir kūtri. Viņi negrib riskēt.
Pērn ar lielu blīkšķi izgāzās referendums Šveicē, valstī, kurā pirmajā tika apsvērta iespēja ieviest garantēto minimālo ienākumu katram pilsonim. Atbilstoši projektam, ikvienam nestrādājošam pieaugušajam valsts garantētu 2255 eiro mēneša ienākumus, kamēr bērnu pabalsts būtu 563 eiro. Idejas atbalstītāji norāda, ka šajā gadsimtā lielu daļu darba, piemēram, rūpnīcās jau padara mašīnas, roboti, kam samaksa nav vajadzīga, un šāda automatizēta kārtība arvien pārņem arī citus tradicionālos darbus. Kā jūs vērtējat šāda garantētā minimālā ienākuma ieviešanu?
No sociālā taisnīguma viedokļa tas droši vien būtu pareizi, taču no otras puses – cilvēkiem ir jābūt motivācijai attīstīties. Pat Šveicē liela daļa sabiedrības uzskatīja, ka tas nav taisnīgi: vieni strādā, bet otri izmantos to, ko citi ir nopelnījuši? Tas ir ļoti uzmanīgi ieviešams pasākums. Vai – kamēr tiek saņemts pabalsts, cilvēks pilnveidosies un ar laiku iekļausies atpakaļ darba tirgū?
Runājot par iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu Latvijā, gribēju pieminēt vēl vienu būtisku Latvijas attīstību kavējošu faktoru – korupciju un valsts nozagšanu, kas pēc būtības ir amatpersonu dienesta stāvokļa izmantošana sava labuma gūšanai. Tas nozīmē, ka likumdošana, tiesu vara nedarbojas caurskatāmi un visas sabiedrības interesēs. Nav brīnums, ka starptautisks pētījums par uzticēšanās līmeni policijai, tiesu un politiskajai sistēmai Latvijā, salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, liecina, ka tas mūsu valstī ir viszemākais.
Cilvēki netic valstij, nemaksā nodokļus, brauc prom, nav pietiekami aktīvi un neiesaistās procesos. Tas ir apburtais loks. Valsts nozagšana ir ļoti, ļoti liela problēma, un lielas daļas valsts iedzīvotāju tolerance pret to – tas atkal ir izglītības jautājums.
Varbūt viņi gūst labumu no tā, ir valsts nozadzēju pulkā?
Nē, viņi visbiežāk nav tajā pulkā. Tā ir toleranta attieksme: labi, viņš zog, bet dalās, tāpēc mēs viņu ievēlēsim. Ja būtu valsts vēlēts prezidents, Lembergs droši vien par to kļūtu. Tā izpaužas lielas daļas sabiedrības kalpa sindroms.
Mums bija vienādas izejas pozīcijas ar Igauniju, bet kaimiņvalsts ir tikusi tālāk. Neviena valsts nav iztikusi pilnīgi bez valsts nozagšanas, bez korupcijas un ēnu ekonomikas, bet igauņiem tas viss ir salīdzinoši mazāk.
Uzņēmējs Uldis Pīlēns intervijā LV portālam skaidroja, ka tas ir tāpēc, ka pirmais prezidents Lenarts Meri ierēdniecībai uzlika augstu ētikas latiņu.
Pilnīgi piekrītu. Turklāt Igaunija deviņdesmitajos gados amatos nomainīja bijušos padomju laika vadītājus. Nāca jauni cilvēki. Labi, viņiem nebija pieredzes, bet viņiem nebija arī tik liela padomju mantojuma. Pagājuši jau cik gadi, bet Latvijā joprojām tie paši bijušie padomju laika funkcionāri ir augstos amatos. Un daudzi no viņiem piedalās valsts nozagšanā. Padomju laika dubultā morāle joprojām ir dzīva.
Bija cerība, ka izaugs jaunā paaudze ar demokrātiskām, rietumnieciskām vērtībām. Bet jau tagad redzams, ka daudzi no viņiem pieslienas vecajai kliķei, tur, kur izdevīgāk.
Tāpēc ir svarīgi, kā mēs, visa sabiedrība, attieksimies pret kaut vai šobrīd aktuālo jautājumu – tā sauktajām oligarhu sarunām un kopumā pret korupciju un valsts nozagšanu. Ja tās noklusinās un nekas nepavirzīsies... Sabiedrībai ir nepārprotami jānostājas pret jebkādu valsts nozagšanas mēģinājumu. Tad arī jaunieši redzēs un sapratīs, ka šādi spēles noteikumi nedarbojas, ka nevar vienlaicīgi piedalīties valsts nozagšanā un būt cienījams cilvēks augstā valsts amatā.
Varbūt liekas, ka valsts nozagšana ir atrauta no visa pārējā, sīkums, neskar lielāko sabiedrības daļu, bet tā ir ļoti saistīta ar visu cilvēku labklājību, ar dzīves kvalitāti.
