Savās publikācijās esat norādījusi, ka, aprēķinot vidējo aritmētisko mēnešalgu valstī, tiek iegūts augsts vidējās algas rādītājs. Patiesāka aina par iedzīvotāju darba samaksu būtu iegūstama, aprēķinot mediānas rādītājus. Paskaidrojiet, lūdzu, šīs atšķirības!
Vidējā aritmētiskā mēnešalga parāda vidējo rādītāju, ņemot vērā gan ļoti mazas, gan ekstremāli lielas algas. Ja ir situācija, kad viens saņem miljonu, bet otrs – minimālo algu, un mums būtu viens uzņēmums un mēs rēķinātu, kāda firmā ir vidējā alga, tad tā sanāktu tūkstošu tūkstoši, lai gan tajā pat laikā būs tikai viens vai divi cilvēki, kas kompānijā saņem konkrēti sarēķinātu vidējo algu.
Reizēm ironiski sakām: tas būtu tāpat, kā noteikt vidējo temperatūru slimnīcā starp pacientiem. Piemēram, viens jau ir miris, otram ir 40 grādi, bet vairākiem temperatūra ir normas robežās. Tajā pašā laikā mēs teiktu, ka vidējā temperatūra ir 37 grādi un ka viss ir kārtībā. Taču patiesībā tā nav. Tāpēc tas, ko iegūstam, savā ziņā ir ilūzija.
Savukārt, ja skatāmies mediānas rādītājus, tad tie atmet nost ekstremāli augstākos un ekstremāli zemākos ienākumus un parāda rādītāju, kas ir pa vidu.
Vienā no jūsu publikācijām minējāt, ka mediānas alga sanāk par apmēram trešdaļu zemāka nekā vidējā aritmētiskā mēnešalga.
Jā, tā ir. Piemēram, 2016. gadā vidējā bruto mēnešalga bija 859 eiro, savukārt mediāna vien 658 eiro. Tas ir 1,3 reizes mazāk, un tieši pēdējais skaitlis objektīvāk parāda, cik tad īsti nopelnām.
Maija beigās Centrālā statistikas pārvalde (CSP) nāca klajā ar jaunākajiem darba samaksas rādītājiem – šī gada 1. ceturksnī vidējā mēneša darba samaksa valstī bruto ir bijusi 886 eiro, kas ir par 59 eiro jeb 7,2% vairāk nekā 2016. gada 1. ceturksnī. Kāda, pēc jūsu aprēķiniem, ir patiesā vidējā alga Latvijā šī gada 1. ceturksnī?
Šos datus vēl neesmu vērtējusi. Pērno gadu vērtēju kontekstā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu (Atlīdzības likums), kas nosaka, ka atsevišķu institūciju amata algas aprēķina, par pamatu ņemot valstī strādājošo aizpagājušā gada mēneša vidējo darba samaksu, to reizinot ar noteiktu koeficientu.
Kāpēc pievēršu uzmanību datu atšķirībām? Ja mēs visur algu aprēķinos izmantotu vienotu pieeju, tad jau būtu ļoti jauki. Bet tā nav, piemēram, atsevišķos parametros skatāmies inflāciju, citur – vidējo algu. Nevar būt tā, ka vieniem rēķinām pēc vieniem, bet citiem – pēc citiem parametriem.
Kuram šādi vidējo aritmētisko mēnešalgu aprēķini ir par labu?
Vidējās aritmētiskās mēnešalgas aprēķini par labu noteikti ir ierēdniecībai, ieguvumi ir amatpersonām, kuru algas noteikšana balstās uz Atlīdzības likumu. Ja vidējās aritmētiskās mēnešalgas cipars ir augstāks, tad arī darba samaksa ierēdnim ir labāka.
Publiskajā un privātajā sektorā nodarbināto algu izmaiņās parādās interesanta tendence. Šobrīd publiskajā sektorā algu pieaugums ir straujāks nekā privātajā sfērā. Pēc loģikas valsts sektorā algām būtu jābūt vai nu vienādām, vai zemākām nekā privātajā. Nevar būt tā, ka publiskais sektors, kas tiek uzturēts no privātā sektora radītās vērtības, audzē izmaksas un tērē vairāk un straujāk, nekā nopelna tie, kas rada šīs vērtības.
Tas, kas sabiedrībā ir visbīstamākais: redzot šos datus, cilvēkiem rodas nesaprašana. Pag, pag – man alga ir tik, kaimiņam – tik, manam ģimenes loceklim vai draugam – tik, bet kur ir šī superalga? Jaunietis domā, ka arī vajag algu tādā līmenī, bet darba devējs šo līmeni nemaksā. Un tad ir vilšanās – kur ir šī alga? Un šādi atkal vedinām migrācijas virzienā – cilvēki brauc prom. Izbraukšana jau nav apstājusies, viss turpinās. Jaunieši pabeidz skolu un pieņem lēmumu par aizbraukšanu. Ko tas nozīmē ekonomikai? Tiem, kas paliek, izmaksu slogs tikai pieaug.
Kuriem šādi vidējās mēnešalgas aprēķini ir par sliktu?
Kas šādā situācijā zaudē? Tie ir mazatalgotie cilvēki, pabalstu saņēmēji, jo viņu saņemtais jau nav piesaistīts vidējās aritmētiskās algas aprēķinam. Sanāk, ka kaut kur pārdalām vairāk, kaut kur – mazāk, ir izdevīgāka un neizdevīgāka darbavieta. Piemēram, skolotāju vai mediķu atalgojums nav piesaistīts vidējai darba samaksai valstī. Viņi arī ir zaudētāji, tie, kas ir nolikti atsevišķā "plauktiņā" un saņem pēc principa – ja paliks pāri. Tas izskan skarbi, bet ir jautājums – vai esi vai neesi savā ziņā valsts sektorā pārāks par kādu citu?
Šajā gadījumā ir jautājums, vai valsti skatām kā kopumu vai kā atsevišķu segmentu izdevīgumu un ieinteresētību konkrētajā jomā. Jautājums ir: vai mēs valstī varam iet uz priekšu, ja neskatām valsti kā kopumu? Nedomāju, ka visi tā, segmentēti meklējot savu izdevīgumu, rīkojas apzināti. Pieņemu, ka viena daļa, kas nav mācījusies ekonomiku, statistiku, nesaprot lietu kārtību un brīžam pat negrib noticēt, jo esam taču pieraduši, ka visur skandina – vidējā aritmētiskā alga.
Tāpēc jau ekonomika ir zinātne, un ir daudzas citas zinātnes, kur veidojas padziļināta lietu izpratne, nevaram operēt tikai ar vispārpieņemtiem principiem. Kāpēc ir vajadzīga zinātne, ja izmantojam tikai primitīvās lietas, nevis tās aplūkojam dziļāk?
Saeimas Pieprasījumu komisijā jūnijā CSP darbinieces deputātiem skaidroja, ka vidējo aritmētisko darba samaksu aprēķina visā Eiropas Savienībā, ka tiek rēķināts pēc vienotas metodoloģijas un cita nemaz nav vēlama.
Statistikai un "Eurostat" var jau tā rēķināt, bet tas neizslēdz, ka tomēr procesus analizējam dziļāk un nopietnāk, lai saprastu parametrus. Ja jau negribam neko citu rēķināt un turēties tikai pie tā, tādā gadījumā varbūt attiecinām un piesaistām arī visu pārējo valsts pārvaldē strādājošo darba samaksu pie vieniem kritērijiem? Tad tas uzreiz maina lietu kārtību. Tas ir tāpat kā iedot vienam atlaidi, bet otram tā nepienākas. Ko mēs iegūstam? Tiem, kuriem atlaide nepienākas, situācija pasliktinās attiecībā pret tiem, kam tā pienākas.
Cik saprotu, mediānas algas ir pieejamas CSP datubāzē.
Ir gan, arī pēc pieprasījuma var saņemt šādu informāciju.
Bez jautājuma par datiem, kurus izmantojam un ar kuriem daudzreiz operējam, ir vēl daudzas citas problēmas. Tajā brīdī, kad skatāmies vidējo algu, operējam ar CSP datiem, bet tad veidojas problēma, ka būtībā īsti nezinām, cik liela daļa saņem konkrētu atalgojumu, jo CSP dati veidojas uz konkrētas aptaujas kopas rezultātiem.
Pēc CSP datiem, šogad pirmajā ceturksnī neto (pēc nodokļu nomaksas) algu līdz 450 eiro mēnesī saņēma 41,9% darba ņēmēju, 31,6% saņēma no 450,01 līdz 700 eiro, 18,2% – no 700,01 līdz 1400 eiro, bet tikai 3,8% saņēma algu virs 1400,01 eiro.
Visticamākā un visprecīzākā informācija par to, cik saņem konkrēti cilvēki, ir vien Valsts ieņēmumu dienesta un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras rīcībā, jo katrs uzņēmums katru mēnesi šīm institūcijām sniedz informāciju par saviem nodarbinātajiem, cik liela ir šo cilvēku bruto alga, kādas sociālās iemaksas veiktas un cik stundas ir nostrādājis konkrētais darbinieks.
Tā kā Latvijā, pretēji tam, kā tas ir citviet Eiropā, ļoti liels īpatsvars iedzīvotāju strādā nevis vienā, bet vairākās darbavietās, mums ir vajadzīgi akumulētie dati, t.i., savilkt kopā mēneša ienākumus konkrētam cilvēkam par visām darbavietām. Taču CSP dati par atalgojuma līmeni balstās tikai uz pamata darbavietu, tikai to, kur iesniegta algas nodokļu grāmatiņa.
Metodoloģija pat paredz – ja strādā uz pusslodzi, tiek pārrēķināts, it kā strādā uz pilnu slodzi. Neapstrīdu metodoloģiju – tā statistikā tāda ir pieņemta. Bet, ja gribam zināt, cik kopumā nopelna konkrēts cilvēks, kādas par katru ir samaksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, tad ir vajadzīgi akumulētie dati. Lai nav tāds tracis kā pērnpavasar – par 30% strādājošo sociālās apdrošināšanas iemaksas bija veiktas no summas, kas ir mazāka par minimālo algu. Cik ienākumu kopā cilvēki gūst vienā, otrā, trešā darbavietā? Ja atbildētu uz šo jautājumu, iegūtu datus, cik ir tādu cilvēku un cik stundu viņi patiesībā kopā nostrādā.
Lasīju, ka Japānā cilvēki mēnesī ir nostrādājuši tik daudz stundu, ka viņi pat mirst no pārstrādāšanās. Vai esam kādā brīdī padomājuši, kas notiek ar Latvijas iedzīvotājiem, jo mirstības rādītāji nav tie labākie?
Tad ir jautājums – cik dziļi datus analizējam? Varbūt Latvijas iedzīvotājs arī ir pārstrādājies? Lai iegūtu patiesus datus, gatavojos šajā jomā veikt pētījumus.
Informācija ir, tikai ir jautājums: kuru informāciju apkopojam, kā to darām, kur to lietojam un ar kādu mērķi? Ja gribam, visu ko varam izdarīt un saprast. Jautājums – vai ir vēlme ko mainīt, lai ietu uz priekšu un straujākiem soļiem?
Kāpēc mediānas darba algas rādītājs būtu daudz piemērotāks atskaites punkts, ja gribam zināt patieso iedzīvotāju labklājības līmeni?
Ja gribam redzēt vidējo cilvēku, cik viņš patiesībā saņem un cik daudz laika strādā, tad cilvēki ar superlielām algām ļoti strauji vidējo rādītāju parauj uz augšu. Piemēram, "airBaltic" vadītāja miljona eiro alga gadā. Cik adekvāti ir ņemt vērā viena cilvēka atalgojumu, rēķinot vidējo aritmētisko mēnešalgu, ja viņš šo vidējo rādītāju var mainīt jebkurā brīdī? Tad paceļam dažiem cilvēkiem superlielu algu līdz miljonam un ātri saņemsim vēlamo ciparu.
Finanšu ministrija publiski ir paudusi, ka līdz 2020. gadam vidējā mēneša darba samaksa bruto sasniegs 1000 eiro.
Var jau izvirzīt mērķi 1000 vai 2000 eiro, bet ir jautājums – cik šie dati ir ticami? Mēs taču lēmumus pieņemam, balstoties uz datiem. Vai dati parāda lielākā vairākuma tendenci?
Pēc jūsu teiktā sanāk, ka daudzi dati būtu jāpārstrādā, jāpielieto cita metodoloģija.
Tieši tā. Cik būtu vajadzīgs līdzekļu, lai cilvēks varētu atbilstoši visiem parametriem – gan fiziski, gan garīgi – dzīvot? Cilvēka dzīvošana nav tikai fiziskā eksistence, tā ir arī garīgā izaugsme. Kādai būtu jābūt darba algai? Vajadzētu izstrādāt nopietnu metodoloģiju, pēc noteiktiem parametriem, kur varētu pateikt, kāds ir minimums, lai varētu izdzīvot. Piemēram, pabalstu summa nav ar to sasaistīta. Vai, piemēram, neapliekamais minimums. Kāpēc ir šāda summa? To pat nevar pamatot! Kaut kad kaut kur bija viena summa, tad to aritmētiski samazināja, bet neapliekamajam minimumam nav sasaistes ar ekonomisko pamatojumu.
Ja lietotu parametrus, kas ir pamatoti, tad tajā brīdī, kad vēlamies ko mainīt, visu objektīvi varētu pierādīt ar skaitļiem. Arī ierēdniecībai būtu ļoti svētīgi būt sasaistītai ar to, kas notiek uzņēmējdarbības vidē. Varbūt tad viņi būtu vairāk ieinteresēti, lai uzņēmumi attīstās. Ja neesi atkarīgs, apkārt var būt nezin kas, bet nav motivācijas kaut ko darīt, mazliet iespringt, lai kaut kas mainītos.
Kāda ir jūsu motivācija publiski runāt par šādiem sensitīviem jautājumiem?
Šie parametri – vidējā aritmētiskā alga un mediānas rādītāji – jau nav jaunums. Vēlējos to aktualizēt, lai mazliet mainītu ekonomisko vidi – tā kļūtu labāka, sakārtotāka un loģiskāka.
Man nav vienalga, kas notiek. Nevaru noskatītos uz to, ka manipulējam ar datiem. Piemēram, tikko medijos izskanēja, ka tērējam alkoholu vairāk nekā 2000. gadu sākumā. Vai tiešām Latvijā dzer vairāk? Kāpēc esam aizmirsuši to, ka igauņi un somi brauc ar autobusiem pie mums pirkt stipros dzērienus (akcīzes nodokļa atšķirības dēļ pierobežā ar Igauniju zeļ alkohola veikalu bizness – red.)? Jā, ir lielāks patēriņš, bet vai tas lielais dzērājs ir mūsu cilvēks? Nē, nav!
Būtībā aiz katra cipara ir reālu cilvēku dzīves. Dažreiz, skaitli palielinot vai samazinot, vai interpretējot, neņemot vērā konkrētus faktorus, patiesībā radām ilūziju. Vienam cilvēkam tas nav nekas vai pat finansiāls ieguvums, bet citam tas ir milzīgs rūgtums, sāpe, kas var ietekmēt tālāko dzīvi. Piemēram, medmāsas vai ārstu palīgi. Kāda viņiem ir sajūta, kad nevar nopelnīt pat vidējo algu? Viņi ir ieguvuši izglītību, ik pēc pieciem gadiem jāpārliek sertifikāti, jāiegulda laiks un zināšanas. Tajā brīdī ir kaut kāda reakcija, tikai – kāda? Vai tas ir protests ielās, kas būtu Eiropas kontekstā, vai klusais protests, sakravājot somu un aizbraucot no valsts?
Kā ekonomistei man ir pienākums nevis vienkārši noskatīties, bet par to runāt. Varbūt varam mainīt sapratni un dziļāk un nopietnāk šos ekonomiskos parametrus lietot ikdienā, nevis tikai akadēmiskajā vidē?
Vai jūs kāds ir uzklausījis – Finanšu ministrija vai CSP?
Nē, interesi izjutu no studentiem, no atsevišķiem uzņēmējiem, kuri teica, ka nevar saprast, kāpēc īsti nesanāk darbiniekiem maksāt vidējo aritmētisko mēnešalgu.
Augstu vērtēju CSP darbiniekus, viņi šo situāciju labi saprot, bet varbūt tas ir uzstādījums administratīvā līmenī? Ir vispārpieņemtas lietas, bieži vien iestrādājamies vienā ritmā un neesam gatavi ko mainīt. Varbūt šī publikācija ir ātrāka par notikumiem, kā pirmā bezdelīga?
Par šo jautājumu noteikti ir jādiskutē politiskā līmenī, ir jāpaskaidro atšķirības. Tā droši vien ir politiska izšķiršanās, ko vajadzētu darīt, rūpes par to, ko un kā sakārtojam.
Ja gribam dzīvot labi un vēl labāk, ja gribam savā saimniecībā kārtību, mums nevajag sevi mānīt – ir jāpaskatās acīs patiesībai.
