Konsekventi iestājaties par sociālās apdrošināšanas vismaz minimumu, lai cilvēkiem būtu sociālās garantijas. Taču Latvija jau kopš sākta gala, deviņdesmitajiem gadiem, centās ārvalstu investoriem parādīt, ka esam lēta darbaspēka valsts.
Es ne tikai esmu iestājies par sociālās apdrošināšanas minimumu, bet arī 2015. gadā kā finanšu ministrs iniciēju ar likumu noteikt minimālās sociālās iemaksas. Tiesa, Saeima 2016. gada beigās to gan atcēla. Visās auditorijās esmu teicis, ka Latvijas lielākā kļūda 90. gados bija tā, ka visur reklamējāmies – mūs var uzskatīt par lēta darbaspēka valsti. Tā ir lielākā kļūda, kas dārgi maksā tagad. Augsti vērtēju ekonomikas ministra Arvila Ašeradena centienus mainīt biznesa vidi, iesaistīt arvien jaunus uzņēmumus ar investīciju paketēm, ar augsti atalgotiem speciālistiem. Ļoti laba nodokļu ziņā un dažviet arī reģionālās infrastruktūras ziņā ir start-up programma, ko novērtē arī kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija. Darām ļoti daudz, lai šo situāciju mainītu – lai pārorientētos un dotu iespēju veidot darbvietas ar augstu pievienoto vērtību un augstu atalgojumu. Bet 90. gadi – lēts darbaspēks, izglītības sistēma bez matemātikas un fizikas – ir iecirtuši lielu robu.
Redzam, ka tagad Rīgas Tehniskajā universitātē, citās augstskolās šajās izglītības programmās ir pat brīvas budžeta vietas, nav, kas mācās. Tas ir traucējošs solis investoru piesaistē, jo uzņēmējiem ir nepieciešams kvalificēts darbs.
Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes lektore Līga Leitāne intervijā LV portālam norādīja, ka nedzīvojam tādā labklājībā, kā norāda oficiālie statistikas dati. Viņasprāt, vidējā alga Latvijā ir vismaz par trešdaļu mazāka, ja ņem vērā nevis vidējo aritmētisko darba samaksu, bet mediānas rādītājus. Vai vidējās algas rādītājs, kas jau ir ap 900 eiro bruto mēnesī, tomēr nav nedaudz uzpušķots?
Ir dažādi salīdzinājumi. Bet gribētu norobežoties no spriedumiem, ka mums ir mazāk nekā citiem, tāpēc ka mediāna ir par trešdaļu zemāka. Jā, mediāna atmet lielās un mazās algas, ir samazinājums. Bet tad norunājam mērīt visiem vienādi – nevar Latvijā vērtēt mediānu, bet citās valstīs – Igaunijā, Polijā, Lietuvā – vidējo aritmētisko algu.
Turklāt vidējās algas rādītājs ir ļoti nosacīts lielums lielo "aplokšņu" algu dēļ.
Rīgas Ekonomikas augstskolas profesora Arņa Saukas pētījumi liecina, ka algas daļa, kuru uzņēmēji reāli maksā, bet slēpj no valsts, ir apmēram 20%.
Jā, mērot algas lielumu, šī summa arī būtu jāpieskaita klāt. Ja salīdzinām ar valstīm, kur ēnu ekonomika ir 5%, vidējās algas ciparam būtu jākorelē. Turklāt pirktspējas rādītāji liecina, ka līdzekļi, kas tiek tērēti, ir lielāki nekā algas. Tas nozīmē, ka ēnu ekonomikas daļa ir būtiska. Ja būsim tik precīzi un skaitīsim, ka vidējā aritmētiskā alga nav pareiza, tad jāatrod iespēja pieskaitīt ēnu ekonomikas daļu. Tad būtu redzama reālā vidējā alga.
Ēnu ekonomika ļoti ietekmē pensionārus. Ja daļa cilvēku, kuriem būtu jāuztur pensiju sistēma, neuzrāda visus ienākumus, tas pazemina pensiju līmeni. Lielākie cietēji no ēnu ekonomikas un "aplokšņu" algām ir mūsu vecāki un vecvecāki, kas saņem pensiju.
Kā Jūs pats vērtētu iedzīvotāju labklājības līmeni?
Kāda summa ir nepieciešama labklājībai? Labklājībai nav konkrēta cipara, ir pamatvajadzības. Lai, nomaksājot visus rēķinus, ar ģimeni varētu atpūsties, iegādāties transportu, uzturēt mājokli – maksāt hipotēku vai īrēt, lai varētu būt pārliecināti par bērnu izglītības līmeni – daudzās labās augstskolās Latvijā mācības apmaksā valsts – un izveidotu uzkrājumu, lai vienu reizi gadā aizbrauktu kaut kur atpūsties. Tā ir tā labklājība. Vienam cilvēkam, kas var sev to nodrošināt, tie būs ienākumi 500 eiro mēnesī, bet citam pietrūks ar 700 eiro.
To var redzēt pēc cilvēkiem, kas brauc prom, – atšķirība starp to, kas te, Latvijā, tiek pelnīts un emigrācijā, nav liela. Uzkrājums aizbraucējiem veidojas no tā, ka viņi darba mītnes zemē neko daudz nepatērē – dzīvo šaurībā, strādā garas darba stundas utt. Bet viņi nodrošina ģimeni – sūta naudu uz Latviju. Tā ir tā labklājība, jo ciparu jau neviens nevar nosaukt.
Nesen Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis intervijā LV portālam norādīja, ka, iepazīstoties ar statistikas skaitļiem, nācies secināt, ka Latvijā gan ienākumu ziņā, gan proporcionāli ir strauji samazinājies vidusslānis. Vai to konstatējusi arī Labklājības ministrija? Ja jā, kādi ir iemesli?
Jā, to esam konstatējuši. Vislielākais trieciens vidusšķirai bija krīzes laikā, kad neapdomīgā fiskālā un "gāzi grīdā" politika noveda pie būtiska labklājības sliekšņa samazinājuma. Ja skatāmies patēriņa struktūru un pircēju uzvedību 2006. un 2007. gadā, dati liecina, ka daudzus cilvēkus varēja pieskaitīt vidusslānim. Krīze, kas sākās pasaulē, un pēc tam Latvijas nekustamā īpašuma burbulis deva smagu triecienu tieši vidusšķirai.
Nodokļu reformas izstrādes procesā pirmajā piedāvātajā variantā viss reformu smagums tika vērsts pret cilvēkiem ar vidējiem ienākumiem. Mēs panācām, ka tomēr ir progresivitāte – lielo algu saņēmēji maksās lielāku iedzīvotāju ienākuma nodokli. Lielo algu saņēmēji nozīmīgu daļu ieskaitīs arī sociālajā budžetā, kur viņi pretim nesaņems pakalpojumu.
Vai ministrijai ir dati, cik liels vidusslānis bija pirms krīzes un kāds tas ir tagad? Ekonomists Uldis Osis intervijā LV portālam saka, ka mūsu vidusšķira veido tikai apmēram 20% no visu pieaugušo iedzīvotāju kopskaita.
Nav jau definīcijas, kas ir vidusslānis.
Ņemot vērā vidējo aritmētisko bruto algu un noteiktu koeficientu, pēc likuma tiek rēķinātas algas ministriem, Saeimas un pašvaldību deputātiem un citām amatpersonām. Parēķināju – ja vidējā bruto alga pērn bija 859 eiro, ministram, piemēram, atalgojums mēnesī no pašreizējiem 3829 eiro 2018. gadā palielināsies līdz 4040 eiro, tātad par 221 eiro mēnesī. Bet ko lai dara tie, kuri nav piesaistīti Atlīdzības likumam, – ārsti, skolotāji, policisti? Tieši šajā aspektā cilvēki saskata netaisnību.
Šis jautājums visu laiku ir bijis strīdus avots – jebkura sistēma, ko pielieto, ir netaisnīga. 90. gadu beigās izdomāja, ka vistaisnīgākā sistēma deputātiem, ministriem, kas ir atbildīgi par valsts attīstību, būtu sasaistīt viņu atalgojumu ar vidējo algu valstī. Bija priekšlikums sasaistīt ar minimālo algu, kas būtu principā nepareizi, jo tad, kad palielinātu minimālo atalgojumu, kā tagad, kad nākamgad minimālo atalgojumu palielinām par 50 eiro, algas augtu neproporcionāli, un tas būtu ļoti liels slogs uzņēmējdarbībai.
Nevar būt tā, ka cilvēkiem, kuri pieņem lēmumus par miljoniem, atalgojums ir vien nodaļas vadītāja līmenī. Bet, kopumā vērtējot, Latvijā atalgojums valsts pārvaldē – gan augstākā, gan vidējā līmenī – ir viszemākais Baltijas valstīs.
Pēdējos trijos četros gados lielākā naudas daļa tiek piešķirta atalgojumam. Algu pieaugumam Saeimā deputātiem tie varētu būt [papildu] 200 000–300 000 eiro gadā. Bet, lai realizētu tikai pensiju programmu, tie ir 200 miljoni gadā. Iekšlietu sistēmai pērn un aizpērn ir iedoti papildu 70 miljoni, izglītības sistēmai pērn papildu piešķīrums bija 35 miljoni. Rūpējamies, lai pieaugums būtu visām nozarēm. Pieaugums ir, bet ir jāseko, lai tas neapsteigtu kāpumu privātajā biznesā.
Centrālās statistikas pārvaldes dati gan liecina, ka sabiedriskajā sektorā, kā arī ministrijās, centrālajās valsts iestādēs un to padotības iestādēs vidējā bruto mēnešalga šogad ir nedaudz lielāka nekā privātos uzņēmumos: martā sabiedriskais sektors saņēma 927, ministrijās – 1067, bet privātie maksāja 917 eiro.
Tas ir ļoti satraucošs signāls. Ir jāanalizē, kas par lietu, varbūt tas ir neliels krīzes priekšvēstnesis. 2007. gadā viena no krīzes pazīmēm bija tā, ka no privātā biznesa cilvēki sāka pāriet strādāt uz valsts pārvaldi. Tas nav labi, ja privātajā sektorā ir zemāks atalgojums nekā valsts pārvaldē.
Droši vien privātā biznesa algas īsti neparāda patieso ainu – ir jāierēķina "aplokšņu" algu īpatsvars.
Jā, bet visas pasaules pieredze rāda, ka valsts darbā atalgojums ir par 10–15% zemāks, jo ir stabilitāte, sociālās garantijas. Jau tagad redzam, ka privātajam biznesam ir problēmas ar darbaspēku, nevar komplektēt ražotnes, kas rada virsvērtību, iekšzemes kopproduktu, "ražo" nodokļu naudu.
Minimālā alga un neapliekamais minimums šogad ir 380 eiro un 60 eiro. Kādiem šiem rādītājiem, jūsuprāt, vajadzētu būt, lai varētu izdzīvot? Sasaistē ar kādiem rādītājiem tie pašlaik tiek noteikti?
Lēmumi par šiem jautājumiem daudzējādā ziņā ir politiski. Tie tiek panākti, vienojoties Nacionālajā trīspusējā sadarbības padomē, kurā valdības sadarbības partneri ir Darba devēju konfederācija un Arodbiedrību savienība. Katru gadu, vienojoties šādā sastāvā, meklējam kompromisus.
Tātad tiem nav nekādas piesaistes reālajai dzīvei?
Reālā dzīve ir makroekonomiskie rādītāji un algu bāze, kāda nu tā ir. Galvenais uzdevums ir, lai minimālās algas pieaugums neapsteidz produktivitāti, darba ražīgumu. Tas ir tas, ko mēs vērtējam, tas ir tas, kur uzņēmēji uzreiz ceļ trauksmi, ja pieaugums ir lielāks nekā darba ražīgums.
Nav jau neviena tāda gada, kad, palielinot minimālo algu, uzņēmēji neceltu trauksmi!
Ja lasītu pēdējo septiņu gadu paredzējumus pirms budžeta pieņemšanas, tad sanāktu tā, ka Latvijā vairs nebūtu neviena uzņēmēja un visi jau būtu aizbraukuši. Nē, tā nav, tāpēc cenšamies intereses sabalansēt, un politika ir atrast šos kompromisus. No otras puses – uzņēmēji pārstāv nevalstisko sektoru, kas var cīnīties par savām interesēm 100%, bet politiķu uzdevums ir šo dažādu 100% cīnītāju interešu sabalansēšana un lēmumu pieņemšana, lai apmierinātu visas sabiedrības daļas.
Par rezultātu turklāt ir arī jāatbild.
Ir bijuši dažādi gadi. Atgādināšu, ka no 2015. gada minimālā alga tika palielināta par 40 eiro un nekas [ļauns] nenotika, bezdarbs nepalielinājās, darbvietu skaits nesamazinājās. Igaunijā minimālā alga ir 470 eiro un bezdarbs – zem 5%. Latvijā ir 380 eiro un bezdarbs – ap 8%. Korelācijas nav nekādas. Katras organizācijas uzdevums ir sabiezināt krāsas un parādīt situāciju bēdīgāku, lai izcīnītu vairāk, bet politiķu pienākums ir atrast līdzsvaru un pieņemt lēmumus, kas ir pieņemami visai sabiedrībai.
Savukārt, kas attiecas uz neapliekamo minimumu, nodokļu reforma paredz diferencēto neapliekamo minimumu, kas trijos gados pakāpeniski augs.
Jau no 2016. gada esam ieviesuši progresīvo neapliekamo minimumu. Uzskatu, ka tam, kas pelna 1500 eiro un vairāk, neapliekamais minimums nemaz nav vajadzīgs. Bet cilvēkam, kas pelna 400 eiro, pašreizējais 60 eiro neapliekamais minimums ir ļoti maz. Nodokļu reforma nodrošinās to, ka ģimenei, kurā ir divi bērni un vecāki saņem minimālo algu, atvieglojumi būs tik lieli, ka tā nodokļos nemaksās neko. Tas ir tas, uz ko gribam iet. Skaidrs, ka piemērs ar divām minimālajām algām ir ļoti slikts, ir jāpelna vairāk nekā divas minimālās algas.
Vēl sliktāks piemērs būtu vientuļā māte ar diviem bērniem.
Tad pat nebūtu summas, no kuras izmantot nodokļu atvieglojumus.
Latvijā iekšzemes kopprodukts (IKP) uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes pērn, tāpat kā iepriekš, bijis zemākais Baltijas valstīs – 65%. Jūnija beigās "Eurostat" dati liecināja, ka Lietuvā šis rādītājs bija 75%, bet Igaunijā – 74% no ES vidējā līmeņa. Tātad labklājībā zaudējam kaimiņvalstīm un sasniegt ES vidējo līmeni būs samērā ilgi un grūti. Vai paliekam kā nabadzīga Eiropas nomale?
Esmu pilnībā pārliecināts, ka, piemēram, Spānija nekad nepanāks Luksemburgu. Nekad! Un Luksemburga nepanāks Šveici. Tas ir populisms, kad sakām, ka mums ir jāpanāk tādu valstu līmenis kā Vācija, Luksemburga vai Šveice. Tas nav iespējams. Šo valstu līmeni nepanāks pat atsevišķas vecās ES dalībvalstis.
Mums jāsamierinās?
Iepriekšējā Eiropas Savienības fondu plānošanas perioda sākumā mūsu iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes bija 40% no ES vidējā līmeņa. Bet šo periodu beidzām ar 65% no IKP. Tātad septiņos gados dabūjām gandrīz trešo daļu no visa tā, kas mums bija pēdējos 100 gados.
Taču Lietuva un Igaunija dabūja par 10% vairāk.
Ja šis ir pirktspējas paritātes rādītājs, tad jautājums ir par ēnu ekonomiku. Vai ir ieskaitīti tie 20%, kas tiek izmaksāti "aplokšņu" algu veidā? Igaunijā, Lietuvā ir zemāks ēnu ekonomikas rādītājs, kas nozīmē, ka pirktspējas paritātes cipars ir precīzāks. Latvijas izejas dati nav precīzi.
Tātad reālā pirktspēja ir augstāka?
Domāju, ka tā ir.
