Nesen nācāt klajā ar pētījuma "Optimālā vispārējās izglītības iestāžu tīkla modeļa izveide Latvijā" starpziņojumu, kurā analizējāt skolu tīklu.
Tā kā paralēli būvējam interaktīvu skolu tīkla telpiskās plānošanas skolu sistēmu, darba grupā strādā ap 20 cilvēku – analītiķi, kartogrāfi, pētnieki, programmētāji u.c. Ļoti daudz intervējam izglītības jomas un tai pietuvinātos pārstāvjus, arī ārvalstīs. Starpziņojumā balstījāmies arī uz saviem iepriekšējiem pētījumiem, ko bijām veikuši pagastu griezumā teritoriālā līmenī.
Pētījuma pirmajā daļā skārām ļoti plašu tēmu loku: analizējām skolu reformas demogrāfisko, tautsaimniecības, kā arī starptautiskās konkurētspējas kontekstu. Pirmais faktors – skolēnu skaits kopš gadsimta sākuma ir samazinājies gandrīz dubultā. Pētījumā esam analizējuši 677 skolas, kurās kopā mācās vairāk nekā 200 000 skolēnu.
Viens no iemesliem, kāpēc mums ir vajadzīga kvalitatīva izglītība, ir otrs pētījumā analizētais faktors – Latvijā briest kvalificēta, izglītota darbaspēka deficīts. Trešais – analizējām Latvijas starptautisko konkurētspēju, kas ir liels izaicinājums. Lai gan esam maza valsts, parasti esam bijuši gudri un varējām konkurēt ar savu labi izglītoto darbaspēku starptautiskajā arēnā. Tagad šis aspekts ir apdraudēts. Ja nespēsim izmantot intelektu konkurencē, kā izdzīvosim? Ja visu iepērkam, ir jāspēj pasaulei pretī arī ko piedāvāt. Labi, mums ir meži, izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis, bet galvenais vienalga ir cilvēki. Ja "smadzenes" aizplūst prom – kas šeit paliks? Darbaspēks aizceļos tik ilgi, kamēr paši būsim neefektīvi, nespēsim nopelnīt tik daudz, lai varētu samaksāt cilvēkiem un viņiem nebūtu jābrauc prom.
Esat secinājuši, ka 2030. gadā katram darbspējas vecuma iedzīvotājam Latvijā būs jāuztur 1,5 reizes vairāk nestrādājošo nekā tagad. Tagad proporcija ir aptuveni 2:1.
Slogs uz strādājošajiem palielināsies – šāda tendence diemžēl ir. 90. gadu sākumā dzimstība samazinājās divas reizes. Tagad skolā sāk iet Atmodas laika, 80. gadu beigu, paaudzei dzimušie bērni. Līdz ar to skolēnu skaits patlaban ir stabilizējies, šī brīža zemāko punktu ir sasniedzis un kādu brīdi būs stabils vai pat nedaudz pieaugs, bet tad būs šī gadsimta 20. gadu beigas, kad dzimstība sāks krist un sasniegsim to brīdi, kad 90. gados dzimušajiem varētu sākt iet skolā bērni, bet viņu vairs nebūs daudz. Vēl jāņem vērā izbraukšana, kas turpinās, jo migrē prom jauni cilvēki darbaspējīgā un reproduktīvā vecumā. Pensionāri paliek šeit. Kādam jau būs jāpelna tās pensijas. Tas ir tas, ar ko mums ir jārēķinās. Vai nu diemžēl būs imigrācija, vai otrs ceļš, kas būtu gudrāks – maksimāli gudri un produktīvi saimniekot. Taču šobrīd mēs saimniekojam ļoti neproduktīvi.
To esat secinājis arī pēc skolu tīkla analīzes.
Eiropas Savienības statistikas biroja "Eurostat" aprēķini liecina, ka izglītībai Latvijā no valsts un pašvaldības budžeta tiek tērēti 16% naudas. Eiropā tie ir tikai 10%.
Esmu dzirdējusi viedokli, ka tik lielas summas aiziet tāpēc, ka ir skolas, kas atrodas pilīs, un to uzturēšana ir gana dārga. Skolu ir daudz, un tajās mācās maz bērnu.
Galvenā problēma slēpjas nepietiekamajā bērnu skaitā. Tik mazas skolas ar tik nelielu bērnu skaitu nekur citur Eiropā uzturēt neatļaujas.
Kāda Latvijā ir mazākā skola?
Sākumskola ar deviņiem bērniem – Priekuļu sākumskola Saunas pagastā, Preiļu novadā. Daudzās skolās ir arī 20–30 bērni, piemēram, Ozolu pamatskolā Valkas novadā vai Vidagas Sikšņu pamatskolā Apes novadā – katrā 22 audzēkņi.
Trakākais, ka Eiropas fondu naudu, kas paredzēta attīstībai, pamanās ieguldīt arī šādās skolās. Piemēram, Ozolu skolā dabaszinību kabineti tika remontēti uz nebēdu.
Pirms nepilna gada par skolu reformu LV portālam interviju sniedza izglītības ministrs Kārlis Šadurskis. Toreiz ministrs apstiprināja, ka skolu, kurās ir maz skolēnu, esot daudz un konkrēti saukt nemaz nevarot – būšot liels skandāls. Izrādās, ka šie fakti beidzot ir publiskoti.
Iedomājieties, ja pamatskolā nav paralēlklases, tad, piemēram, fizikas skolotājam ir tikai četras stundas nedēļā. Kā var ar četrām stundām sev nopelnīt algu? Tad nav jābrīnās, ka skolas nevar piesaistīt fizikas skolotāju vai viņš mēģina izbraukāt pa četrām skolām. Turklāt stundā ir viens vai divi bērni, kas varētu mācīties fiziku.
Man Valkas novadā stāstīja, ka uz kādu pamatskolu bija pārnācis pamatskolas skolēns, kas nemācēja špikot, jo viņš savā klasē bija vienīgais. Arī tādi kuriozi gadās.
Jūs saucat skolas Valkas novadā un Latgalē. Pierobežā ar Igauniju jau paliek arvien tukšāks un tukšāks, arī no Latgales krīzes laikā izbrauca visvairāk. Tur ir tik daudz bērnu, cik ir.
Arī tā ir taisnība, bet tas jau nav iemesls, lai katram skolēnam uzturētu savu skolu, jo to visu var atrisināt ar transporta pakalpojumiem. Tas nav nekas jauns, citās valstīs ir tieši tāpat, bet viņi neatļaujas uzturēt tādas skolas.
Saprotu, ka daudzas pašvaldības jau no paša sākuma pretojās skolu apvienošanai. Igaunijā vidusskolas pieder valstij. Vai tas palīdzētu atrisināt problēmas un sakārtot skolu tīklu?
Vidusskolu līmenī tas noteikti būtu risinājums, bet tur ir vairāki zemūdens akmeņi. Šobrīd, kamēr ir tik dīvains administratīvais iedalījums, kas neatbilst nekādiem plānošanas kritērijiem, katra pašvaldība stāvēs līdz pēdējam un savu skolu neslēgs, jo tas nav populāri. Pašvaldībām visur ir pašsaglabāšanās instinkts, uz sadarbību tās nav vērstas. Katra domā par sevi, un skola ir svēta lieta, jo, ja kāds gatavosies to slēgt, vēlēšanās par viņu nebalsos. Līdz ar to sadarbība ir tikai uz papīra, vairāk kā imitācija, nevis notiek realitātē.
Jāsāk ar to, ka ir jāveic administratīvā reforma. Nākamais solis, lai valsts varētu pārņemt vidusskolas, – ir jāmaina pašvaldību finansēšanas modelis. Ja pašvaldības saņem tik ievērojamu finansējumu kā pašlaik, tad ir jāpārvirza daļa naudas, kas vajadzīga vidusskolas uzturēšanai, valstij.
Igaunijā ļoti prātīgi izmanto arī Eiropas finansējumu. Jūs minējāt skolu uzturēšanas dārdzību vecajās pilīs. Nav jau tikai pilis, ir monstrozas padomju laika būves, ko lielie kolhozi kādreiz ziedu laikos ir sabūvējuši. Tagad cilvēku ir palicis četrreiz mazāk, un viņi nezina, ko ar energoneefektīvajām ēkām iesākt. Ko igauņi darīja? Viņi ne tikai ieguldīja naudu valsts ģimnāzijās, bet deva līdzekļus mazo skolu pārstrukturizācijai. Respektīvi, energoneefektīvākās ēkas pat tika jauktas nost un vietā tika uzbūvēts kaut kas laika garam atbilstošs, neliels, lēts, mūsdienīgs, kas nemaksā dārgi, un tur ir izvietotas tikai sākumskolas.
Viss, kas ir pēc sākumskolas, tiek virzīts uz mūsdienīgu būvi, moderni aprīkotu, bet būve jau nav galvenais, vissvarīgākais ir saturs, kuru skolā māca.
Ieminējāties par skolēnu transportēšanas problēmām. Zinu, ka Latvijā ir pašvaldības, kurās vecākiem maksā par bērnu aizvešanu uz skolu, ja attālums ir lielāks nekā trīs kilometri.
Dažas pašvaldības, piemēram, Līvāni, nesen ir pieņēmušas saistošos noteikumus, kuros noteikta maksa 12 eiro centri par kilometru, ja skolēns uz skolu tiek vests ar vecāku mašīnu. Ir noteikta kārtība, lai šī situācija netiktu izmantota ļaunprātīgi, ir saskaņots optimālais maršruts.
Ārzemēs notiek tieši tāpat – palasīju par vairāku valstu pieredzi. Viņi ļoti rūpējas, lai jauniešiem nebūtu mazkustīgs dzīvesveids – lai brauc ar riteni, iet kājām, slēpo. Slēpošana Latvijā gan kļuvusi par problēmu – nav sniega, bet velosipēds vai iešana kājām – tas būtu apsveicami. Pašvaldībai būtu vairāk jārūpējas, lai ceļš būtu drošs un labā kvalitātē, lai ir, pa kurieni iet. Mazāk būtu jādzenā autobusi, vēl vairāk tie, kas skolēnus savāc pa mājām, kā tas Latvijā bieži vien tiek praktizēts. No vienas puses – nabadzīga pašvaldība, bet, no otras, – sūdzas, ka bērniem pusotru stundu ir jābrauc ar autobusu, kamēr tiek līdz skolai. Ja paanalizējam, kāds ir maršruts, dažkārt redzam, ka vispirms aizbrauc pēc skolotāja, tad iebrauc vienā ceļgalā, tad – otrā. Bērns tiešām ilgi ir nokratījies pa sliktajiem, vāji uzturētajiem ceļiem un pēc tam nav spējīgs padomāt par mācībām.
Tas droši vien arī notiek agri no rīta.
Agri gan, tāpēc piedāvājam dažādus risinājumus, kā situāciju mainīt. Pirmkārt, ieviest filtru – trīs kilometri. Šajā situācijā bērna nogādāšana uz skolu tad būtu vecāku atbildība. Kāds iedomāsies – ak vai, trīs kilometri bērnam uz skolu jāiet! Taču mūsu analīze liecina, ka, saprātīgi plānojot maršrutu, arī pie šī filtra 80% skolēnu līdz sabiedriskajam transportam nebūtu jāiet vairāk par vienu kilometru.
Dažās vietās esam šo problēmu papētījuši. Ir vietas, kurās 100% skolēnu dzīvo divu kilometru robežās līdz sabiedriskajam transportam. Tātad skolēnu autobusus varētu atcelt, par to aizmirst. Tad būtu divkāršs labums – nebūtu pustukši sabiedriskie autobusi un nebūtu lieki jāuztur speciālie skolēnu autobusi.
Vēl viens iemesls, kāpēc ir jāveic skolu tīkla reforma, – publiskie pakalpojumi, tostarp izglītība, ir jāizvieto tur, kur ir darbvietas, kur vecāki strādā. Optimālais ir, ja vecāki brauc uz darbu un bērni dodas līdzi, bet vakarā kopā dodas mājās. Protams, sākumskola varētu būt tuvāk dzīvesvietai, tur tas nebūtu tik aktuāli, bet, ja tā ir vidusskola, tad pēc mācībām varētu būt dažādi pulciņi, sporta aktivitātes vai profesionālās ievirzes nodarbības, kurās skolēns ir nodarbināts līdz darbdienas beigām. Tas ir ideālais scenārijs. Internātus vajadzētu izmantot tikai izņēmuma gadījumā – bērniem, kuri dzīvo ļoti tālu.
Esam izpētījuši, ka 98% iedzīvotāju dzīvo 40 minūšu sasniedzamības rādiusā ap attīstības centriem.
Labs rādītājs.
Ļoti labs, bet tas ir, braucot ar privāto mašīnu. Tikai 0,2% dzīvo vairāk nekā stundas attālumā no attīstības centriem. Līdz ar to šausmu stāsti par lauku iznīcināšanu – tas viss ir stipri pārspīlēts.
Jau tagad plānošanas sistēmas kartē redzam, kur ir bērnu deklarētā dzīvesvieta un kur viņi apmeklē skolu. Liela daļa bērnu, lai gan tuvākā skola ir netālu, to neapmeklē, brauc uz labāku skolu. Vecāki, kam rūp bērna nākotne, gādā par to, lai viņš nokļūtu skolā ar labu izglītības kvalitāti. Ir jau, protams, vecāki, kuriem ir vienalga, tāda problēma pastāvēs vienmēr.
Vai tādu ģimeņu nepaliek arvien mazāk?
Sociāli nelabvēlīgās ģimenes, kurās vecāki ir bezatbildīgi, izgrūž bērnu ārā pa durvīm, lai tālāk par viņiem gādā pašvaldība, – diemžēl tādu piemēru ir katrā pašvaldībā. Šie ir rūpju bērni, par viņiem ir jādomā, jo ne vienmēr bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem pietiek jaudas vai sapratnes, kā viņus tālāk dzīvē palaist, lai tā nebūtu problēma sabiedrībai. Tā ir problēma un diemžēl aktuāla.
Pēc jūsu aprēķiniem var spriest, ka sabiedrība skolas izvēlas pati – ved bērnus uz lielajām pilsētas skolām, ģimnāzijām, vietējās skolas atstājot pustukšas.
Tas, ko pašreiz redzam, ir anahronisms, jo par katru cenu tiek uzturēta skola, lai tikai to saglabātu, slēpjoties aiz dažādiem lozungiem – ka tās ir vienīgās dzīvības uzturētājas pagastā utt. Netiek domāts, cik tas izmaksā valstij.
Ja būtu racionāla pieeja, nevis domātu šauri – no atsevišķu vietējo iedzīvotāju pozīcijām –, šis jautājums jau sen būtu bijis jārisina. Tas ir nokavēts.
Cik gadus nokavēts?
2003. gadā Jānis Eglītis Latvijas Lauksaimniecības universitātē savā promocijas darbā pamatoja skolu reformas neizbēgamību. Secinājumu daļā bija rakstīts, ka demogrāfiskā situācija parāda, ka skolu tīkls ir jāreformē, bet, tā kā nākamajā gadā bija pašvaldību vēlēšanas, tad ieteica to darīt tūlīt pēc tam. Pa šiem gadiem ir notikušas jau vismaz trīs vēlēšanas un nekas nav noticis, tikai tiek runāts. Tas ir dramatiski.
Parēķinājām, ka vidējā lauku skolā viena bērna skološana izmaksā 3000 eiro gadā, bet pilsētas sākumskolā – 1500 eiro.
Savukārt lauku bibliotēkas punkta uzturēšana maksā, sākot no 3500 eiro gadā, tas ir tik, cik skolot divus skolēnus pilsētā. Gaismas tīkla 850 bibliotēkas, kas tika pieslēgtas internetam, realizējot Nacionālās bibliotēkas projektu, un kurās ir apmācīti bibliotekāri, būtībā ir jauna veida tīkls. Tā ir pirmā saite ar pašvaldībām, ar valsts institūcijām tur, kur nekā cita vairs nav. Bibliotēkas ir tas tīkls, kas ir jāsargā pagastos līdz pēdējam. Likumsakarīgi, ka iedzīvotāju kļūs aizvien mazāk, jo saimniekojam arvien efektīvāk, bet neapstrādātā zeme samazinās. Šādai tendencei saglabājoties, ir jācenšas saglabāt bibliotēkas pat tur, kur ir palikuši tikai daži iedzīvotāji, – kā identitātes sargātājas, kā saliņas, ap kurām pulcējas gaiši cilvēki, kas uztur sabiedrisko dzīvi arī attālos nostūros.
Esam novērojuši, ka vietās, kur ir maz iedzīvotāju, skolu uztver kā sociālo iestādi, jo tās ir darbvietas. Protams, tā ir dzīvība – tikai jautājums, par kādu cenu?
Vislielāko rezonansi, īpaši no Rīgas pašvaldības puses, radīja secinājums, ka atsevišķās mikrorajonu skolās 12. klases skolēnu centralizēto eksāmenu indekss (matemātikas, svešvalodas un latviešu valodas eksāmenu vērtējumu summa, dalīta ar skolas mācību gada sākumā norādīto 12. klases skolēnu skaitu un dalīta ar 3) ir pat zemāks nekā laukos. Obligātie eksāmeni visām skolām ir vienādi. Kādi rezultāti ir citu mazākumtautību vidusskolās, piemēram, lietuviešu, ukraiņu?
Latvijā ir 11 minoritāšu skolas, kas pastāv, pateicoties starptautiskajiem līgumiem. Lietuviešiem mācību valoda ir latviešu, citās – krievu valoda, bet poļiem – pamatskolā poļu, bet vidusskolā – latviešu valoda. Skolēnu skaits visās šajās skolās neatbilst skaita kritērijiem, bet tās pastāvēs, jo ir noslēgti starptautiskie līgumi.
Taču ir mazākumtautību skolas, kurās vidusskolā ir bilingvālā izglītība. Starp tām ir labas skolas, piemēram, Daugavpils Krievu licejs, kur indekss bija 77%. Tas parāda, ka arī šajās skolās – ja grib, tad var. Diemžēl šādu skolu nav daudz. Viens no iemesliem – arī no krievvalodīgo ģimenēm vecāki, apzinoties, cik svarīga ir izglītība, aizvien vairāk sūta savas atvases uz ģimnāzijām ar latviešu mācību valodu. To man ir apliecinājuši vairāki ģimnāziju direktori. Šiem bērniem nav nekādu problēmu ar iekļaušanos kolektīvā. Problēma nav tautībā, problēma ir ģimenes attieksmē un skolā.
Rīgas domē atsevišķas personas cenšas pasniegt, ka mūsu pētījums ir mēģinājums izrēķināties ar krievvalodīgo skolām. Tās ir muļķības, jo nevienā brīdī neesam akcentējuši valodas jautājumus. Pēc vienādiem kritērijiem aprēķinājām vairākus, arī dabaszinātņu, indeksus. Viens no Rīgas domes oponentu argumentiem bija, kāpēc nepētījāt ķīmijas, fizikas eksāmenus, kurus krievvalodīgo skolās jaunieši izvēlas kārtot vairāk. Apzinājāmies to, ka pēc vienādas metodoloģijas nedrīkst pētīt eksāmenu rezultātus, kuri ir izvēles priekšmeti, tāpēc izveidojām speciālu dabaszinātņu indeksu, kurš parāda šo priekšmetu eksāmenu popularitāti katrā no skolām. Tendence, ka mazākumtautību skolās šis indekss ir augstāks nekā skolās ar latviešu mācību valodu, bija vērojama tikai ļoti fragmentāri, jo vislabākos rezultātus tik un tā uzrādīja ģimnāzijas.
Starp citu, 72 vidusskolās neviens 12. klases skolēns nekārtoja dabaszinātņu eksāmenus, bet 30 skolās vairāk nekā puse jauniešu nelika vai nespēja nolikt eksāmenus vispār – visbiežākais iemesls bija kavējumi, mācību pamešana un pārcelšanās uz dzīvi citviet, arī veselības problēmas.
Latvijas Pašvaldības savienības (LPS) mājaslapā arī ir pieejams pētījums par izglītības kvalitāti – valstī noteikto centralizēto eksāmenu rezultātu analīze par 2014.–2015. mācību gadu, pabeidzot vidusskolu.
LPS pētījuma rezultāti ir atšķirīgi tāpēc, ka tajos summārais eksāmenu vērtējums tiek dalīts ar kārtotāju skaitu. Mēs dalām ar 1. septembrī doto skolēnu skaitu, par kuriem ir saņemts valsts finansējums. Mūsu pieeja ir: valsts maksā, sagaidot rezultātu. Mums mēģina pārmest, ka tas nav pareizi, jo arī process esot rezultāts.
Diezin vai process arī ir rezultāts.
Viens no Rīgas domes argumentiem ir: ja šie jaunieši nemācītos, viņi būtu uz ielas. Varbūt vidusskolas vietā šos jauniešus uzreiz virzīt uz profesionālajām skolām, kur viņi vismaz apgūtu kādu profesiju? Vidusskola ir starpposms ceļā uz augstskolu, kur ar šādām sekmēm studēt tāpat nevarēs. Esam novērojuši, kādi ir vājo sekmju cēloņi vairumā šo skolu: tajās ir maz skolēnu, vadība ir ieinteresēta par katru cenu viņus piesaistīt, jo nauda seko skolēnam. Tāpēc prasības disciplīnai, sekmēm ir zemas. Ir, protams, izņēmumi, tostarp Rīgas 15. un 53. vidusskola, kuras realizē speciālās apmācības programmas skolēniem ar veselības traucējumiem.
Pētījuma 2. kārtā līdz rudenim tiks izstrādāts optimālais skolu tīkla modelis.
Tas taps sadarbībā ar pašvaldībām. Pamatojoties uz ārvalstu pieredzi, iepazīstināsim ar kvantitatīvajiem kritērijiem, pēc kuriem vērtēt skolas. Izmantosim dažādus indeksus, kurus var pielietot kā papildu kritērijus, ja jāizšķiras par vienas vai otras skolas saglabāšanu. Kādi būs varianti? Iespēja saglabāt nelielu vidusskolu, kurai 25 kilometru attālumā nav nekā līdzvērtīga, un skolēnu skaitam nav jābūt tik lielam, bet apkārtējām pašvaldībām ir jāspēj vienoties. Piemēram, Viesītes, Aknīstes un Neretas pašvaldības – katrā ir neliela vidusskola. Ja tās spēs vienoties, ka būs visiem kopīga vidusskola vienā no šīm vietām, tad labi. Bet līdzšinējās aptaujas liecina, ka pašvaldības nespēj vienoties, un tad atliek vien iespēja doties uz pilnvērtīgu vidusskolu ar paralēlklasēm attīstības centrā.
No ilgtspējas viedokļa prātīgāk skolēniem ir uzreiz braukt uz attīstības centru, jo izbraukāt var, vajag sakārtot ceļus, lai braukšanas laiks būtu pēc iespējas īsāks. Jo skolās būs vairāk skolēnu, jo lielākas alga skolotājiem, jo labāki speciālisti.
Skolu interaktīvā karte maija beigās vai jūnija sākumā būs publiski pieejama Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā. Līdz rudenim, kad jāpabeidz pētījums, to pakāpeniski papildināsim. Katrs varēs pētīt savu skolu – eksāmenu indeksus, skolotāju algu līmeni, demogrāfijas prognozes, sabiedrisko transportu u.c. Skolēnu izvietojumu deklarētajās dzīvesvietās pēc apmeklētās skolas gan varēs redzēt tikai ierobežots loks ekspertu un lēmuma pieņēmēju. Šī karšu sistēma būs universāls rīks, kur varēs redzēt to, kas nepieciešams pārdomātu lēmumu pieņemšanai, plānojot skolu tīklu.
