Sabiedrībā vēl joprojām ir viedoklis, ka ļoti daudzi mazākumtautību pārstāvji nemāk latviešu valodu, bet jūsu pētījums pierāda, ka latviešu valodas zinātāju skaits no 23 procentiem 1989. gadā ir pieaudzis līdz 90 procentiem.
Varbūt tāds viedoklis ir tāpēc, ka prast valodu nenozīmē arī to lietot. Tas parādījās arī šajā pētījumā. Mums, latviešiem, ļoti bieži gribas domāt, ka tā ir viņu problēma, ka viņi ir slinki un negrib runāt, bet diemžēl mēs paši bieži vien radām situācijas, kurās nepalīdzam cilvēkam runāt latviski. Ja cilvēks ar tevi sāk runāt latviski, kāpēc pārej uz citu valodu?
Aģentūrā sastopamies ar cilvēkiem, kuri valodu mācās, un viena no problēmām, kuru viņi izceļ, ir tā, ka ar viņiem uz ielas negrib runāt latviski. Protams, sākums ir formālā izglītība, kad no grāmatām apgūstam gramatiku, bet, ja nelieto valodu un nav iespējas to darīt, viss aizmirstas. Kad paši mācāmies kādu valodu, mēs vienmēr gribam aizbraukt, padzīvot tajā vidē, iegūt draugus, jo tieši runājot vislabāk ir iespējams valodu apgūt un paplašināt savas valodas prasmes. Formālā mācīšanās ne vienmēr nodrošina sajūtu, ka dzīvo valodā, jo klasē nevar pilnvērtīgi izspēlēt dažādas situācijas. Diemžēl lielākā problēma ir nevis tā, ka valodu neprot, bet ka nav iespējas to lietot.
Vēl viena populāra pieeja ir arī saprasties, sarunājoties katram savā valodā.
Ja skatāmies no valodnieku un sociolingvistikas viedokļa, tas nav labākais veids, kā apgūt un lietot valodu. Tomēr valsts nevar prasīt no cilvēkiem, lai tie savā personīgajā saziņā lieto kādu konkrētu valodu. Tā ir cilvēku personīgā izvēle, viņu vienošanās, kas parasti nav vārdiska, bet emocionāla. Tomēr atbilstošās situācijās valsts līmenī – uz ielas, veikalā, valsts administrācijā, skolā – mums ir jānodrošina, lai valsts valoda tiktu lietota pilnvērtīgi.
Man šķiet, ka, runājot par valodas situāciju un valodas jautājumiem kopumā, mums ir priekšstats, ka kāda cita valoda ir slikta. Tā tas nav. Jebkuras valodas prasmes ir labākais kas var būt. Jo vairāk valodas zini, jo plašāks ir tavs skatījums, un arī mēs ejam uz to, ka cilvēkiem ir jābūt daudzvalodīgiem, un rādītāji Latvijas gadījumā ir ļoti labi. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka zināt vairākas valodas mūsdienu sabiedrībā ir nepieciešams.
Vai Latvijas situācijā mēs nenonākam pretrunās - zinām krievu valodu, mums ir patīkami to lietot, bet tajā pašā laikā kavējam sarunu biedra iespēju apgūt latviešu valodu?
Tieši tā. Šis arguments, ko minējāt – es gribu runāt krieviski, jo vēlos uzlabot savas zināšanas… Tas ir ļoti labi, bet iejūtieties sava sarunu biedra ādā! Viņš grib labāk runāt latviski. Tā ir izšķiršanās par to, kad šo valodu lietojat.
Mēs esam moderni cilvēki, dzīvojam 21. gadsimtā, un latviešu valodai un tās runātājiem ir jābūt interesantiem, atvērtiem, aicinošiem – runājiet manā valodā, es jums varu palīdzēt! Protams, tas ir grūti. Tāpat kā ar bērniem – ja bērns uzraksta īsziņu nepareizi, tev ir jāatbild pareizi, lai viņš redz, kā tas ir, nevis jākliedz uz skolotājiem, ka viņi neiemāca bērnus pareizi rakstīt latviešu valodā.
Vēl viens populārs aizspriedums ir ideja, ka latviešu valoda ir maza un iznīks, ja visi šeit dzīvojošie to neizmantos. Tomēr dati parāda, ka nav nekāda pamata to uzskatīt par apdraudētu valodu.
Šis mīts lielā mērā saistīts ar mūsu vēsturisko pieredzi, jo esam pieredzējuši laikus, kad mums bija pamatotas bažas par to, ka latviešu valodai nav lielas izredzes. Tomēr šeit vietā būtu atsaukties uz manas kolēģes igaunietes Kertu Kibermanes teikto: "Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, mūsu valodai nekad nav bijis tik labi kā šobrīd." Latviešu valoda ir tehnoloģijās – datoros, mobilajos telefonos. Tā ir viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām, mums ir tulki, kuri nodrošina latviešu valodas skanējumu visā Eiropā. Visvairāk jaunvārdu ienāk tieši no Eiropas Savienības tulkiem un tulkotājiem. Viņiem jābūt ļoti radošiem, ar ļoti labu valodas izjūtu. Protams, ne vienmēr tā sanāk, un sabiedrība vairāk pamana to, kas neizdodas.
Runājot par jaunradi, cilvēki vienmēr mēdz piesaukt latviešu literatūras klasiķu – Raiņa un citu - šķietami ideālo valodu, bet viņi savā laikā taču arī bija valodas jaunradītāji.
Rainis bija dzejnieks, sabiedrība nerunāja tā, kā viņš rakstīja. Vai mēs gribam teikt, ka mūsdienu dzejnieki zina latviešu valodu sliktāk? Nē, tā tas nav. Mūsdienās vienkārši ir pieaudzis informācijas apjoms, un katram ir iespēja piedalīties informācijas sniegšanā. Tomēr jebkurā dzīvā valodā ir jābūt visiem līmeņiem. Es ļoti priecājos, ka mēs spējam izteikties slengā, kā arī ļoti skaistā, literārā valodā. Vienīgais ir jāzina robežas, kur un kad kādā valodā runāt. Jā, iespējams, tas, ka mūsu tā saucamie augstākās sabiedrības slāņi televīzijā vai citur runā, izmantojot slengu, raida signālu sabiedrībai, ka tas ir normāli.
Tomēr laba valodas izjūta taču nepiemīt katram.
Ir jālasa. Tā arī spējam attīstīt valodas izjūtu. Tomēr, ja paskatāmies uz valodnieku rakstiem pirms simts, astoņdesmit vai sešdesmit gadiem, visi raksta, ka zūd mūsu tīrā, ideālā latviešu valoda. Pasakiet man, kurš ir tas brīdis, kad tā bija ideāla, tīra, skaista, latviska? Kur ir atskaites punkts? Visi lielie valodnieki un dzejnieki 20. gados, pēc tam 40. gados ir teikuši – cik slikta kvalitāte tagad ir latviešu valodai! Salīdzinot ar ko? Mūsu pētījumā ir apkopoti tie ar valodu saistītie notikumi, kas satrauc sabiedrību, un mana kolēģe Dita Liepa ir mēģinājusi parādīt tos stereotipus, kam pievēršam lielāku uzmanību, aizmirstot lielos mērķus. Manuprāt, mēs pārāk bieži paliekam pie kādas konkrētas lietas, bet neskatāmies uz kopainu. Piemēram, visu laiku runājam par viena burta lietojumu vārdu "ka" un "kad" gadījumā. Tas, protams, ir svarīgi un rakstu valodā to nevajadzētu jaukt, bet emocionālā runā cilvēki izsakās citādāk.
Kā vērtējamas ietekmes no citām valodām?
Valodā vispār nav nekā slikta vai laba. Tā attīstās. Latviešu valodā ir viss nepieciešamais, lai cilvēks spētu runāt par jebko. Ir jautājums tikai par paša cilvēka spējām izteikties, vai viņam pietiek vārdu krājuma. Par šo tēmu ir ļoti daudz interesantu sociolingvistikas pētījumu. Lielbritānijā pētīti dažādu profesiju pārstāvji, un visspilgtākais piemērs bija par to, ka cilvēkam ikdienas dzīvē pietiek ar 300 vārdiem. Protams, mūsu vārdu krājumā ir daudz vārdu, bet runa ir par tiem, kurus aktīvi lietojam.
Jūsu pētījums atklāja, ka latviešu valodas lietojums vēl joprojām ir problemātisks darba vidē. Vai iemesls ir tas, ka to nereglamentē likums?
Ja skatāmies no sociolingvistikas viedokļa, tad brīdis, kad atguvām neatkarību, bija ļoti būtisks posms, jo no krievu valodas mums strauji bija jāpāriet uz latviešu, kas ir Latvijas valsts pastāvēšanas pamats. Tomēr uzreiz gaidīt rezultātus nevar. To mēs redzam arī tagad, pēc 25 gadiem. Viss notiek palēnām, secīgi. Protams, valsts administrācijā un skolās to ir vieglāk noteikt ar likumiem – nevari strādāt, ja tev nav atbilstošu valodas prasmju. Daudz sarežģītāk ir ar ikdienas dzīvi, jo to neviens nevar reglamentēt, un šeit saduras izpratne par to, kas ir un nav privāts. Piemēram, pārdevējs savā amatā nav privāta persona, pakalpojumu pieejamība jānodrošina valsts valodā. Dažreiz cilvēkiem līdz galam nav izpratnes par savu lomu.
Līdzīgi kā gadījumā ar Nila Ušakova divu valodu izmantojumu vietnē "Facebook"?
Tā ir Rīgas dome - valsts iestāde, pašvaldība – tā vairs nav viņa privātā lieta, un viņam būtu jāsazinās latviešu valodā. Protams, Rīgā dzīvo ļoti daudz mazākumtautību pārstāvju, un varbūt ir ļoti jauki, ka cilvēks izrāda pretimnākšanu visiem. Tomēr, runājot par dažādajām mazākumtautībām Latvijā, vienmēr rodas jautājums, kāpēc ar ukraiņiem nerunājam ukraiņu valodā, ar baltkrieviem baltkrievu, lietuviešiem lietuviešu valodā un tā tālāk. Tieši tāpēc ir nepieciešama viena kopīgā valoda, lai mēs visi, daudzu dažādu tautību iedzīvotāji, varētu sazināties.
Dažreiz ir sajūta, ka cilvēkiem būtu mazāk iebildumu, ja kā otra valoda tiktu izmantota angļu.
Ir savi iemesli kāpēc. Man patīk salīdzinājums, ka angļu valoda arī pie mums pamazām kļūst par pamatprasmi. Tas vairs nav nekas īpašs, bet labvēlīgo attieksmi nosaka tas, ka mums nav reālas angļu valodas lietotāju vides. Mēs to izprotam kā svešvalodu.
Ar krievu valodu attiecības ir citādas, jo citreiz šķiet - tā nav svešvaloda, mēs dzīvojam bilingvālā vidē?
Jā, to parāda arī dati. Pagaidām krievu valodas prasme kopumā starp visiem Latvijas iedzīvotājiem ir par diviem trim procentiem lielāka nekā latviešu valodas. Tas nozīmē, ka mums reāli pastāv bilingvisms. Tomēr mūsu valsts valoda ir latviešu, un pret to neviens neiebilst. Šajā pētījumā ļoti pozitīvi parādījās tas, ka visi Latvijas iedzīvotāji neatkarīgi no tautības, ticības vai citas piederības domā, ka latviešu valoda ir svarīga tāpēc, ka viņi te dzīvo un tā ir viņu valsts valoda, nevis tāpēc, ka to prasa likums.
Valodas politikas īstenošanā būtiski ir trīs aspekti – juridiskais, ko nosaka ar likumu, pedagoģiskais, kad mācām valodu un lietojam, un zinātniskais, kad nepieciešama pētniecība. Visiem aspektiem ir jādarbojas kopā, jo, ja ievērosim tikai juridisko, bet cilvēkiem neveidosies pozitīva attieksme pret valodu, tad valoda ir tikai instruments.
Mēs šajā pētījumā sakām, ka esam nonākuši līdz ļoti labam rezultātam, ka varbūt pietiks koncentrēties uz tiem, kuri neprot vai negrib prast latviešu valodu. Cilvēku nevajag pārliecināt, viņam pašam jānonāk līdz apziņai, ka man šīs zināšanas ir nepieciešamas. Jākoncentrējas uz to, lai pilnveidotu latviešu valodas prasmi tiem, kuri to jau zina. To parāda arī pētījums. Kad uzdevām jautājumu, vai jums patīk runāt latviešu valodā, izrādījās, ka visvairāk patīk tiem, kuriem ir labas valodas prasmes un kuri grib tās papildināt. Tikai runājot latviešu valodā, mēs varam pamudināt citus to apgūt, nevis pieprasot, pavēlot vai tamlīdzīgi. Jaunajās Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2015.–2020. gadam ir izvirzīti galvenie rīcības virzieni, un visnozīmīgākais un vissarežģītākais posms ir tieši sabiedrības iesaistīšana latviešu valodas prasmes uzlabošanā.
Kādām ar valsts valodu saistītām jomām vēl jāpievērš uzmanība?
Vienmēr būs jāstrādā ar bilingvālo izglītību, ar skolotājiem, jādomā par valodas prasmes pilnveidi izglītības sistēmā. Arī šajā jomā iezīmējas ļoti labas tendences - bijām spiesti pārstrādāt latviešu valodas grāmatas, jo valodas prasme bērniem paliek aizvien labāka. Latviešu skolās aktuāla ir spēja strādāt kolektīvā, kurā bērni nāk no dažādām tautībām, kultūrām, ticībām. Savā darbā bieži saskaramies ar to, ka mazākumtautību skolu skolotāji ļoti labi zina, kā strādāt ar dažādiem bērniem, kādas metodes izmantot, ko jautāt, bet diemžēl tas tā ne vienmēr ir latviešu skolās. Bieži tā ir noslēgšanās pret grūtībām: "Kā? Mums taču ir mazākumtautību skolas! Lai iet tur, lai nenāk uz šejieni!" Tā mēs nevairojam to, ka kāds gribēs mācīties latviešu valodu, šeit dzīvot.
Tajā pašā laikā statistika rāda, ka ļoti daudzi vecāki bērnus tomēr izvēlas sūtīt latviešu, nevis mazākumtautību skolās.
Kas ir vēl labāk, ņemot vērā politiskās diskusijas par to, ka bērnudārzos visiem vajadzētu runāt latviešu valodā, visi aptaujas respondenti – mazākumtautību pārstāvji, latvieši – atbildēja, ka bērnam valodu jāsāk mācīties pēc iespējas ātrāk.
Latviešu valodas lietojuma ziņā vēl joprojām problemātiskākā ir Latgale?
To visu nosaka etnodemogrāfiskie faktori. Ir ļoti grūti nodrošināt latviešu valodas vidi, ja vairāk nekā puse iedzīvotāju ir mazākumtautības pārstāvji. Protams, ka viņiem ir vieglāk sazināties savā dzimtajā valodā.
Ko iesākt lietas labā?
Jārunā par plašsaziņas līdzekļiem. Diemžēl Latgalē vēl joprojām nevar uztvert mūsu televīzijas. Tas ir pirmais, būtiskākais faktors, lai mēs varētu nodrošināt latviešu valodas vidi. Ja arī kādam liekas, ka skolas strādā slikti un nemāca valodu, tā tas nav. Mums ir ļoti labi skolotāji. Mums jārada vēlme apgūt valodu ar pozitīviem notikumiem, stāstiem, labiem piemēriem plašsaziņas līdzekļos, jo tos cilvēki mūsdienās izmanto visvairāk.
Tomēr publiskajā telpā noris arī diskusijas par to, ka mums vajadzētu vairāk televīzijas satura krievu valodā.
Nē, jo cilvēki spēj saprast latviešu valodu, un, pētot tieši televīzijas un plašsaziņas līdzekļu izmantošanas paradumus, arī mazākumtautību pārstāvji skatās raidījumus latviešu valodā. Ļoti pozitīvs piemērs ir šovu raidījumi, kur piedalās dažādu tautību cilvēki un visi runā latviski.
Kāds ir mazākumtautību pārstāvju valodas zināšanu līmenis?
Pētījumā parādās pašvērtējums, jo neviena aptauja nekad nenoskaidros valodas prasmes līmeni, ja tā netiek veikta pēc kaut kādiem kvalitātes kritērijiem. Tomēr, ja cilvēks nezina latviešu valodu, viņš tā arī atbild. Mums varbūt gribas domāt labāk, bet arī citi starptautiski pētījumi, ko izmantojām, pierāda – ja cilvēkam ir labāka valodas prasme, viņš vērtē sevi kritiskāk.
Reālo kvalitāti vislabāk var redzēt valsts valodas prasmes kvalitātes pārbaudē, kuru pārsvarā kārto cilvēki darbspējīgā vecumā, jo viņiem tā ir nepieciešama darbam. Aģentūrā pirms trīs gadiem tika veikts pētījums par valsts valodas prasmes kvalitātes pārbaudes rezultātiem, un no 2009. līdz 2012. gadam ir ļoti labi redzama tendence, ka valodas prasmes līmeņi palielinās. Pēdējos gados gan vairs nav tik straujš pieaugums, jo kursus sāk apmeklēt arī cilvēki, kuriem nepieciešama uzturēšanās atļauja. Viņi labprāt nāk un mācās, bet vides trūkums, tas, ka viņi nav dzirdējuši latviešu valodu tik ilgā laika posmā, pazemina rādītājus.
Dati par jauniešiem parāda, ka latviešu valoda ir vajadzīga dzīvē. Latvijā, salīdzinot ar Igauniju, ir ļoti labi, ka mēs dzīvojam vienā vidē, draudzējamies un precamies neatkarīgi no tautības.
Vai šie sociolingvistikas dati sagrauj arī aizspriedumus par to, ka krievu tautības pārstāvji dzīvo savā noslēgtā vidē?
Mēs katrs kaut kādā mērā dzīvojam savā vidē, bet reālā dzīve ir tāda, ka mums ir jādzīvo kopā. Varbūt mēs uz šo jautājumu skatāmies mazliet idealizēti, bet man šķiet, ka varam sasniegt savus mērķus un ideālus, ja to vēlamies, nevis sēžam un runājam, ka viss ir slikti.
