Pats par sevi interesants ir fakts, ka tas notiek tieši šobrīd, jo šī prakse bija zināma jau no KNAB dibināšanas brīža, un tomēr biedrībai "Latvijas Pilsoniskā alianse" (eLPA) radies jautājums, vai, veicot piedāvātos grozījumus Saeimas Kārtības rullī, nosakot, ka turpmāk deputātiem būs jāpublicē, ar kādām personām tie tikušies un diskutējuši, pieņemot lēmumu, kam piešķirt savu "deputāta kvotu", tiks izskausta patiesā problēma, kas saistās ar valsts budžeta finanšu pārdali - necaurskatāmi, bez brīvas konkurences un skaidras stratēģijas.
eLPA tās pastāvēšanas laikā nepārtraukti - sarunās ar politiķiem, ierēdņiem un medijiem - paudusi nostāju pret Latvijā pastāvošām praksēm saistībā ar valsts budžeta līdzekļu pārdali, kas ir klajā pretrunā ar brīvas konkurences un labas pārvaldības principiem.
Pastāv trīs problēmu zonas, kuras saskata eLPA:
- "deputātu kvotas";
- valsts kapitālsabiedrību ziedojumi;
- ekskluzīvu priekšnoteikumu iekļaušana atsevišķām privātpersonām (organizācijām) valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanai.
Tās ir, pēc eLPAs domām, trīs nodokļu maksātāju – valsts budžeta naudas - pārdales prakses, no kurām nepieciešams atteikties, jo šajos gadījumos finanšu sadale ir necaurskatāma, pretendenti finanšu saņemšanai tiek noteikti aizklātā konkursā, bez iepriekš noteiktiem skaidriem kritērijiem.
Valsts budžeta finansējuma pārdale caur tā saucamajām "deputātu kvotām" uzskatāma ne tikai par necaurskatāmu, bet arī pat, ja tās atbalsta brīnišķīgas iniciatīvas, tās bez atklāta konkursa un skaidriem kritērijiem nav atbalstāmas, jo valsts budžeta nauda tiek izlietota pēc atsevišķu personu ieskatiem, nevis saskaņā ar valsts prioritātēm un labas pārvaldības principiem. Deputāti un valsts amatpersonas, kas iestājas par labu "deputātu kvotām", min tādu argumentu kā "deputātu iespēja atbalstīt iniciatīvas, kuras citādi nav iespējams finansēt, izmantojot ministriju budžetus". Vai, minot šādu apgalvojumu, netiek noniecināts ierēdņu milzu ieguldītais darbs, izstrādājot valsts attīstības plānošanas dokumentus, kurus apstiprina arī Saeimas deputāti, un vēlāk, balstoties uz tajos noteiktajiem mērķiem, sastādītā valsts budžeta pakete? Būtībā tas nozīmē, ka gan šie plānošanas dokumenti, gan arī ministriju sagatavotie piedāvājumi ir vai nu lieks budžeta plānošanas posms, vai arī plānojot tiek ieviestas kļūdas, ja valsts budžets nespēj segt šīs iniciatīvas.
Atšķirībā no "deputātu kvotu" sadales ierēdniecības līmenī, kad tiek izlemts, kam piešķirt naudu un cik lielā apmērā, viss tiek vērtēts no valsts prioritāšu un stratēģiskās virzības prizmas. Turpretī, ja pavērojam, kam pēdējos gados tikušas piešķirtas "deputātu kvotas", var secināt, ka tās nav aktivitātes, kas būtu saskaņā ar valsts galveno attīstības plānošanas dokumentu, kā Nacionālais attīstības plāns, jo viennozīmīgi Latvijas prioritāte nav atjaunoti baznīcu jumti vai sports. Ļaujot deputātiem bez stratēģijas un vīzijas pārdalīt teju 3 miljonus eiro nodokļu maksātāju naudas, ir izlikšanās, ka esam bagāta lielvalsts. Salīdzinājumam – pēc vairāk nekā 10 gadu sarunām un dažādiem procesiem gan ministriju, gan Saeimas līmenī Latvijā 2015. gadā tika izveidots nacionālais NVO fonds, kuram deputāti no valsts budžeta piešķīra 400 tūkstošus eiro. Taču atšķirībā no "deputātu kvotu" saņēmējiem ikvienam finansējuma pretendentam NVO fondā ir un būs jāiztur ievērojama konkurence projektu konkursā, jāveic aktivitātes, kas ir saskaņotas ar valsts prioritātēm, un pēc projekta pabeigšanas organizācijām strikti jāatskaitās par katru izlietoto centu.
eLPA NVO fonda izstrādes procesā aicināja valdību NVO fonda koncepcijā iekļaut kā vienu no fonda finanšu avotiem "deputātu kvotas", lai panāktu, ka deputātiem būtu iespēja atbalstīt pilsoniskās sabiedrības iniciatīvas caurskatāmi, jēgpilni, fokusēti. Lai gan koncepcijā tika ierakstīts, ka nākotnē šāds finanšu avots ir iespējams, lai tas īstenotos, nepieciešama deputātu iniciatīva un atbalsts, nevis argumenti, kas apgalvo, ka zinošu ekspertu komisija ir nezinošāka par vienu deputātu.
Tāpat Latvijā ir izplatīta prakse, izmantojot Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas (40. pants), valsts iestādēm jeb publiskām personām deleģēt konkrētu valsts uzdevumu izpildi privātpersonām. Lai gan valsts pārvaldes uzdevuma nodošana citai personai nav nosodāma, īpaši, ja tas sniedz efektīvāku rezultātu, taču arvien plašāk izplatīta kļūst prakse, ka valsts pārvaldes iestādes iekļauj likumos ekskluzīvus priekšnosacījumus sniegt konkrētus pakalpojumus atsevišķām organizācijām, tādējādi neļaujot dažādām organizācijām konkursa kārtībā pretendēt uz noteiktu pakalpojumu sniegšanu. Tas rada nevienlīdzīgu situāciju gan pakalpojumu sniedzēju, gan pakalpojumu saņēmēju grupām. Tā nav laba prakse likumā ierakstīt konkrētas personas pat, ja konkrētajā jomā ir maz potenciālo pakalpojumu sniedzēju. Ņemot vērā, ka Latvijā ir aptuveni 22 tūkstoši nevalstisko organizāciju, pastāv iespēja nodrošināt atklātu konkursu faktiski jebkurā jomā. Šo problemātiku saskatījis arī Saeimas Juridiskais birojs, tomēr atkal un atkal rodas situācijas, kurās deputāti sadraudzībā ar kādu organizāciju nodrošina ekskluzīvas tiesības vienai vai otrai organizācijai..
Pirmkārt, naudas pārdale ir necaurskatāma, pretendenti finanšu saņemšanai tiek noteikti aizklātā konkursā, bez iepriekš noteiktiem skaidriem kritērijiem. Pēdējos gados, lai it kā padarītu šo sistēmu leģitīmu, ministrijas noslēdz ar konkrētām organizācijām nodomu protokolus vai sadarbības memorandus, tādējādi nenodrošinot brīvu konkurenci uz ziedojumu saņemšanu, jo citiem pretendentiem nav bijis iespējams pieteikties atklātā konkursā, lai tiktu izskatīta viņu iespēja saņemt ziedojumu un finanšu līdzekļu apsaimniekošanas tiesības..
Otrkārt, iekļaujot likumā ekskluzīvas jomas, kas neaptver visu pilsonisko sabiedrību, un tādējādi neļaujot valsts kapitālsabiedrībām atbalstīt tās jomas, kas konkrētā brīdī ir sabiedrībai stratēģiski svarīgas dažādu iemeslu dēļ, piemēram, valsts drošības joma, jāsecina, ka Latvijas valdība izliekas par pārtikuši valsti, kas gadu pēc gada var turpināt atbalstīt kultūru un sportu, un par mazsvarīgākām saskata tādas jomas kā sabiedrības integrācija, diskriminācijas un radikalizācijas novēršana un vēl daudzas citas, kas nodrošina demokrātisku vērtību pastāvēšanu valstī.
Attiecībā uz valsts kapitālsabiedrību ziedojumiem eLPA vairākkārt ir aicinājusi valsts pārvaldes iestādes, it īpaši Finanšu ministriju, grozīt likumu "Par valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu", papildinot to jomu loku, kurām var ziedot valsts kapitālsabiedrības, piemēram, visām tām jomām, kas minētas Sabiedriskā labuma organizāciju likumā. Skatoties no valsts attīstības un drošības aspekta, ir būtiski, lai likums ļautu ziedot pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšanai, lai uz ziedojumu varētu pretendēt organizācijas, kas darbojas interešu aizstāvības, sabiedrības integrācijas un pētniecības jomās. Latvijā ir pieejami dažādi projektu konkursi jomu organizācijām, taču demokrātijas stiprināšana netiek atbalstīta, tādēļ radusies situācija, ka organizācijām, kas tiek dēvētas par svarīgiem sadarbības partneriem valsts pārvaldei, izstrādājot un ieviešot valsts politiku, netiek nodrošināts finansējums to darbībai.
Rezumējot valsts praksi, sadalot būtiska apjoma naudas resursus, jāšaubās, vai KNAB ierosinātie grozījumi, kas būtībā daļēji aizstās neveiksmīgi slaveno, bet nepieciešamo Lobēšanas atklātības likumu, novērsīs šīs iepriekš minētās problēmas, kas saistās ar necaurskatāmu un pat vieglprātīgu valsts resursu pārdali.
Un tomēr neatbildēts paliek jautājums, kas ir mainījies tieši 2016. gada laikā, kas licis KNAB un atsevišķām Saeimas frakcijām mainīt viedokli attiecībā uz "deputātu kvotām"? Līdz šim eLPA uz aicinājumiem iestāties pret šādu valsts naudas pārdales praksi saņēma noraidījumus, aizbildinoties, ka viss ir tiesiski. No Finanšu ministrijas esam saņēmusi atbildi - ka tādas "deputātu kvotas" nemaz neeksistē, protams, apzināmies, ka tā ir bijusi tikai vārdu spēle.
Gandarījumu rada tas, ka eLPAs viedoklim piekrīt Konkurences padome, kas šajā pavasarī izteica atbalstu un gandarījumu par eLPA centieniem novērst augstāk minētās nepilnības.
