VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
speciāli LV portālam
18. jūlijā, 2016
Lasīšanai: 23 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Drošība
1
16
1
16

Ints Ķuzis: par policiju tagad un nākotnē

LV portālam: INTS ĶUZIS, Valsts policijas priekšnieks
Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Ģenerālis Ints Ķuzis: “Es uzticos saviem darbiniekiem un viņi man. Ja teikšu: iesim un darīsim, viņi arī ies un darīs!”

FOTO: Zane Bitere/ LETA

Ģenerālim Intam Ķuzim amata termiņš beidzas 2. augustā. Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums cita starpā noteic, ka Valsts policijas (VP) vadītāju amatā uz pieciem gadiem ieceļ ministrs pēc tam, kad attiecīgo kandidatūru apstiprinājis Ministru kabinets. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis uzrunājis viņu nākamajam darba cēlienam, policijas priekšnieks piekritis iesākto turpināt, un tādējādi ir vienīgais kandidāts uz šo amatu. LV portālā saruna ar INTU ĶUZI par iepriekšējos piecos gados paveikto un turpmākajiem uzdevumiem.

īsumā
  • Valsts policijā 2009. gadā īstenoja reģionālo reformu, optimizējot tās struktūru un 27 rajonu pārvalžu vietā izveidojot piecas reģionālās pārvaldes.
  • Pēc ekonomiskās krīzes un dažādu citu faktoru dēļ šīs desmitgades sākumā masveidā atstāja daudz pieredzējušu speciālistu.
  • Pirmais tālaika uzdevums – apturēt kadru aizplūšanu, otrais – stiprināt struktūrvienību savstarpējo komunikāciju, atgūt sabiedrības uzticēšanos.
  • Ir izstrādāta un valdībā apstiprināta Valsts policijas attīstības koncepcija, kurā noteikti konkrēti uzdevumi, lai līdz 2021. gadam Latvijā izveidotu modernu un mobilu policiju.

Šajā amatā esat kopš 2011. gada. Atceroties tā laika ekonomisko situāciju valstī, ir skaidrs, ka policijas vadību pārņēmāt sarežģītā laikā. Kādus galvenos mērķus tad izvirzījāt un kā vedies ar to izpildi?

Tas gads vispār bija ļoti sarežģīts ne tikai ekonomiskās krīzes kontekstā. Atcerieties - janvārī notika traģiskais uzbrukums spēļu zālei Jēkabpilī, kurā piedalījās arī policisti. Tie bija lieli pārdzīvojumi, un es arī tiku atstādināts no Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieka pienākumiem. Kad vasarā man piedāvāja kļūt par Valsts policijas priekšnieku, pirmā doma bija – noteikti nē! Pēc tam visu pārdomāju, apspriedos ar kolēģiem un sapratu, ka tomēr jāpiekrīt, jo – kurš tad ies? Tas pilnīgi noteikti nebija laikposms, kad viss ritēja gludi un mani sagaidīja kārtējais paaugstinājums karjerā.

Jūs labi pārzināt policijas sistēmu: no kriminālpolicijas inspektora bijāt uzdienējis līdz Tukuma un Rīgas policijas priekšniekam, vadījis Rīgas reģiona pārvaldes kriminālpoliciju. Vai sapratāt, ko uzņematies?

Jā, sistēmu pazīstu ļoti labi un arī neesmu no tiem, kuri būvē gaisa pilis. Stājoties šajā amatā, man bija skaidras divas uzreiz darāmas lietas. Pirmā – noturēt grūstošo sistēmu. Cilvēki masveidā atstāja policiju – prom gāja nevis pa desmit, bet simtiem. Turklāt tie nebija šajā dienestā gadījuma pēc iemaldījušies ļaudis, bet policisti ar izdienu, augstvērtīgām teorētiskām un praktiskām zināšanām.

Jo ekonomiskās krīzes dēļ krasi samazināja algas?

Policija iekrita vislielākajā bedrē, cieta vairāk nekā citi valsts dienesti, jo mūsu atalgojuma sistēma bija atšķirīga un komplicēta. Mums noņēma 20 procentus no algas un visas piemaksas; tas, protams, bija smags sitiens. Bet bija otrs apstāklis, svarīgāks par naudu – policijā strādājošie absolūti bija zaudējuši ticību šai sistēmai. iekšējā komunikācija, sadarbība starp struktūrvienībām, citam pret citu bija pilnībā sagrauta.

Tātad – pirmais bija apturēt cilvēku aiziešanu, un es sapratu, ka varu to izdarīt. Manā pietiekami garajā dienesta ceļā vienmēr ir bijis tā – es uzticos darbiniekiem un viņi man. Ja teikšu: iesim un darīsim, viņi arī ies un darīs! Otrais uzdevums bija atveseļot psiholoģisko klimatu, tostarp – sabiedrības uzticēšanos policijai, kas arī bija zudusi. Īstenībā policijas mājai bija jāliek jauni pamati, uz kuriem būvēt visu ēku. Tā arī sāku. Raugoties no šodienas skatupunkta, varu teikt, ka tas ir izdevies.

Papildu finansējumu jums neviens uzreiz nepiešķīra... Vai pietika ar autoritāti vien?

Redziet, policija cilvēkiem nav tikai darbavieta, šeit strādā īpaši cilvēki. Viss pirmām kārtām ir būvēts uz subordināciju. Tas nozīmē, ka ir komandieris un padotajiem ir viņam jātic. Ja ticības nav, tad viss pagalam. Turklāt policista darbs – tā zināmā mērā ir misija, aicinājums. Krīzes laikā, protams, ieklīda arī dažādi darba meklētāji, bet lielākoties viņi šeit neaizkavējās; policijas fundaments ir cilvēki, kuri patiešām kalpo.

Kā liecina sabiedriskās domas ikgadējās aptaujas, sabiedrības uzticēšanās VP arvien paaugstinās: vairāk nekā puse iedzīvotāju uzskata to par drošu aizstāvi. Uzticēšanās līmeņa ziņā esat apsteiguši visas svarīgās valsts institūcijas, atpaliekot vien no Satversmes tiesas.

Tas ir liels morāls atbalsts, jo reizēm jau šķiet, ka mums valstī viss ir slikti...

Valsts policijā 2009. gadā tika īstenota reģionālā reforma, jūs to saņēmāt mantojumā. Kas vēl būtu jāuzlabo?

Iepriekš VP bija 27 rajonu pārvaldes, kuru vietā izveidoja piecas reģionālās. Ko esam izdarījuši pa šiem gadiem? Ir centralizēta visa finansiālā un saimnieciskā darbība, kā arī personāla vadība, šo tā dēvēto atbalsta funkciju reģionos vairs nav. Bet situācija valstī mainās; piemēram, Latvija faktiski veidojas par vienas pilsētas valsti, lauku apvidos cilvēku kļūst arvien mazāk. Migrācija valsts teritorijas robežās ir ļoti intensīva, un saprast, kur cilvēks reāli dzīvo, nereti ir teju neiespējami. Tas tieši attiecas uz iecirkņu inspektoriem: nav vairs tie laiki, kad viņi faktiski pazina visus iedzīvotājus, zināja, kuram bērns piedzimis, ar ko kurš nodarbojas...

...kad bija piedzēries...

Jā, jā! Tā vairs nav. Skaidrs, ka policijai ir jābūt mobilai, un tagad tai ir daudz dažādu iespēju iegūt informāciju, un cilvēkam vairs nav jāklauvē pie inspektora durvīm, lai kaut ko pastāstītu. Ir feisbuks, "Draugiem.lv", tviteris, e-pasts un citi saziņas veidi. Manuprāt, skaists stāsts ir policijas saziņa ar iedzīvotājiem tviterī. Šādi izsludinām bezvēsts pazudušas personas, iedzīvotājus aicinām palīgā cilvēku meklēšanas operācijās, sniedzam aktuālu, ļaužu drošībai noderīgu informāciju, piemēram, par rīcību, apmeklējot tādus plašus masu pasākumus kā mūzikas festivālus. Jaunums ir mobilā aplikācija "Mana drošība", ar kuras palīdzību satiksmes dalībnieki var ātri un ērti informēt VP, ja viņi kļuvuši par ceļu satiksmes negadījumu aculieciniekiem.

Saziņas iespēju spektru arvien paplašinām, un arī atgriezeniskā saite ir ļoti aktīva, mums ir daudz sekotāju. Ar šo gribu teikt, ka policijas sadarbība ar sabiedrību maina veidu. Tas attiecas arī uz reģioniem.

Jau pirms pāris gadiem tika izstrādāts ļoti apjomīgs plānošanas dokuments "Valsts policijas attīstības koncepcija". Atšķirībā no daždien citiem lasītiem - ļoti konkrēts dokuments. Tā ir policijas sistēmas tālāka būve uz jūsu stiprinātajiem pamatiem?

Jā, mums jau ir ļoti konkrēts redzējums par policijas nākotni laikposmā no 2011. līdz 2021. gadam. Patiešām, sākot no pamatiem – attīstības virzienu noteikšanas, resursu līdzsvarošanas, funkciju sadalījuma, personāla sagatavotības un motivācijas arvien uz augšu  līdz reaģēšanas efektivitātes pilnveidei, izmeklēšanas kvalitātes paaugstināšanai, kriminālistikas nozares attīstīšanai. 

Koncepcijas projekts pāris gadu bija iestrēdzis apspriešanā valdībā, to apstiprināja tikai aprīļa sākumā. Šajā dokumentā atklāta virkne problēmu, un pirmajā rindā ir nesamērīgi birokratizētā kriminālprocesu vienkāršošana un policijas atsvabināšana no tai neraksturīgiem pienākumiem. Saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumā noteiktajiem termiņiem jau ir jāgatavo normatīvo aktu grozījumi, lai sagatavotos sākt šos procesus. Kā sokas?

Šī koncepcija ir svarīgākais no stratēģiskajiem dokumentiem, kas tika izstrādāts un pieņemts manā policijas priekšnieka laikā. Tas ir pirmais stratēģiskais dokuments, kurā esam centušies ietvert mūsu policijas sistēmas "ēku": kādi esam, kādiem mums jābūt un kāds finansējums ir nepieciešams atbilstoši noteiktajiem uzdevumiem. Protams, neesam dabūjuši visu, ko prasījām, bet tas ir cits jautājums. Politiski šis dokuments ir akceptēts, un tas ir pats būtiskākais. Kaut gan atkal jāpiebilst – mūsdienās viss norisinās tik dinamiski, ka koncepcijā ir lietas, kas jau ir novecojušas un prasa citu pieeju.

Aizpagājušajā gadā kriminālpolicijas darbinieki, strādājot pie kriminālprocesa birokrātiskā sloga novēršanas problēmas, uzgāja piemērotu piedāvājumu kādā no ES atbalsta programmām, iesniedza pieteikumu un ieguva finansējumu pētniecības projektam. Pieaicinot visus sadarbības partnerus – prokuratūru, Tieslietu ministriju, ārvalstu ekspertus –, veicām kriminālprocesa analīzi nolūkā to optimizēt. Pašlaik mūsu kriminālprocess patiešām nav elastīgs, it sevišķi attiecībā uz mazāk smagiem noziegumiem. Pērn novembrī tapa svarīgs dokuments – vadlīnijas, ko parakstīju es un ģenerālprokurors (tātad tas ir saistošs policijai un prokuratūrai). Vadlīnijās noteikts, kā jau tagad vēl pirms izmaiņām Kriminālprocesa likumā, varam vienkāršot izmeklēšanas darbības.

Policijā ir milzīgs daudzums krimināllietu. Mēs vidēji gadā uzsākam 45-50 tūkstošus kriminālprocesu, izmeklētāji ir apkrauti ar lietām. Aptuveni puse paliek nepabeigtas, iegulst "tumšās" lietas, veidojas uzkrājums. Ir jābūt tā, ka vienkāršai krimināllietai piecu dienu laikā ir jānonāk tiesā. Minētā izpētes projekta ietvaros bija ļoti interesants salīdzinājums. Vācijā krimināllieta tiesā sastāv no piecām lappusēm, mums – vismaz no obligātajām piecdesmit. Ja veikalā noķer konjaka pudeles zagli, viss ir skaidrs, prom uz tiesu. Tāpat ar dzērājšoferiem. Bet mums ir jāveic precīzi noteiktas procedūras, visas jāapraksta...

Ja vienam izmeklētājam ir 200–400 lietu, viņš gadā nemaz nevar veltīt vienu dienu vienai lietai! Nedaudz vairāk par pusi no visiem reģistrētajiem noziegumiem ir kriminālpārkāpumi un mazāk smagi noziegumi, un šos kriminālprocesus patiešām varētu palaist ātri un vienkārši!

Par apcietināto un notiesāto personu konvojēšanas un tiesu kārtībnieku funkciju nodošanu Tieslietu ministrijas pārvaldības jomā: šīs izmaiņas diemžēl nenotiek "karstā režīmā", jo to īstenošanu divos posmos paredzēts sākt tikai 2019. gadā un turpināt trīs gadu garumā.

Nupat iekšlietu ministrs saistībā ar jūsu nākamo darba termiņu kā steidzami īstenojamu uzdevumu noteicis īpašas struktūrvienības izveidošanu Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes (ONAP) sastāvā, kas pastiprināti nodarbotos ar "finansiāli ietilpīgu noziegumu izmeklēšanu". Ģenerālprokurors bieži metis akmeņus VP laukā par to, ka izmeklētāji ir profesionāli vāji, netiek galā ar krimināllietām, savukārt tiesu eksperti – ka viņi nemāk savākt lietiskos pierādījumus. Nozīmīgas krimināllietas ir pārtrauktas tieši pierādījumu trūkuma dēļ. Ko par to domājat?

Teikšu tā: kopumā mēs šo funkciju – cīņu ar noziedzību - izpildām. Jautājums ir par augsta līmeņa sarežģītām, apjomīgām lietām, kur policijai trūkst profesionālu izmeklētāju, tātad – kapacitātes. Ar ikdienas zādzībām, kā arī slepkavībām, laupīšanām mēs tiekam galā, un par tām mums prokuratūra nekad nav pārmetusi.

Šīs komplicētās lietas plāno un gatavo, shēmas veido augstas raudzes juristi, un, nenoliegšu, mēs bieži vien netiekam līdzi. Pirmkārt, ļoti svarīga ir šādu lietu izmeklētāju izglītība, un tāpēc viens no policijas attīstības koncepcijas stūrakmeņiem ir izglītots, motivēts, profesionāls personālsastāvs. Diemžēl mēs to policijas sagrāves bedri kopš 2010. gada vēl neesam aizbēruši. Līdz tam VP allaž bija izcēlusies ar augsta līmeņa izmeklēšanas kvalitāti.

Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldē (ENAP) gan esot nomainīti kadri, arī piemaksas iespēju robežās tiekot maksātas. Vai tas ir mazinājis kadru mainību un paaugstinājis izmeklētāju darbspēju?

Uzlabojumi ir, bet arī ENAP ir smaga situācija ar lietu pārslodzi un patiešām aktuāla ir kriminālprocesa vienkāršošana. Ne tikai vadlīnijās minētā, bet arī ar Kriminālprocesa grozījumiem, kurus Saeima varētu pieņemt līdz šā gada beigām. Par šīm lietām daudz esam sprieduši ar iekšlietu ministru, un viņš ir devis uzdevumu ONAP izveidot speciālu struktūrvienību tiešo šo sarežģīto ekonomisko noziegumu izmeklēšanai.

Te svarīga ir ne tikai kvalifikācija, bet arī atalgojums. Tas nav normāli, ka cilvēks strādā ar daudzmiljonu lietām, bet algā saņem 500 eiro. Ja šajā vienībā vēlamies piesaistīt patiešām augsti kvalificētus speciālistus ne tikai no policijas sistēmas, bet arī ataicināt atpakaļ tos, kuri aizgājuši uz citām struktūrām, ir vajadzīga samērojama atlīdzība.

Nākamais steidzamais ministra dotais uzdevums ir Kārtības policijas atslogošana no kriminālprocesiem. Kā tas izpaudīsies?

No 1. augusta uzsākam pilotprojektu: katrā reģionā uz šādu darba modeli pāriet divi iecirkņi, bet no 1. janvāra jau faktiski visā Valsts policijā visi kriminālprocesi pāries Kriminālpolicijas kompetencē. Kriminālpolicija izmeklēšanas jomā būs vadošā gan taktikas, gan metodikas ziņā.

Kādas izmaiņas paredzētas, lai paaugstinātu kriminālizmeklētāju profesionālo kvalifikāciju?

Pērn mums beidzot izdevās izstrādāt trīs izglītības standartus: jaunākais, vidējais un vecākais policijas virsnieks. Pēc Policijas akadēmijas likvidēšanas pirmās divas kategorijas mums bija, trešās vairs nē. Pašlaik strādājam pie standartu specifikācijas, un tuvākajā laikā plānots izsludināt konkursu, kura uzvarētājs, visticamāk, kāda no Latvijas augstskolām, izveidos speciālu nodaļu vai filiāli policijas vecāko virsnieku sagatavošanai. Ticu, ka tā būs Policijas akadēmijas atdzimšana.

Sāksim ar mazumiņu. Līdz šim allaž pielāgojāmies citu augstskolu programmām, nevis augstskolas tās izveidoja atbilstoši policijas vajadzībām; mēs faktiski ieguvām juristus ar augstāko izglītību, bet bez izmeklētājiem nepieciešamās kvalifikācijas. Tagad būs jāveido jauna studiju programma īpaši izmeklēšanas iestāžu speciālistu sagatavošanai. Viņi ir vajadzīgi ne tikai policijai.

Tomēr saistībā ar neveiksmīgām krimināllietām uz izmeklētājiem mēdz krist aizdomu ēna par negodprātīgu rīcību, un ne tikai ēna. Lūk, jauna ziņa – ģenerālprokuratūra sākusi kriminālvajāšanu pret diviem bijušajiem prokuroriem un diviem policistiem. Viens no viņiem pērn, kad lieta tika sākta, bija Kriminālistikas pārvaldes priekšnieks. Regulāri izgaismojas arī "sīkākas zivtiņas" – kukuļu ņemšanā pieķerti ceļu policisti. Cik izplatīta, jūsuprāt, ir šī kaite, un kā to nīdējat?

Pirmkārt, esmu absolūti pārliecināts (un arī zinu), ka vairākums policijas darbinieku savu darbu ik dienu dara atbildīgi un godprātīgi. Bet šādi gadījumi ir, un pats sliktākais, ka tajos iesaistītas arī atbildīgas amatpersonas. Neviens no viņiem gan vairs nav augstā amatā, daži pārcelti darbā citā sfērā, vēl citi no policijas aizgājuši. Godīguma aspektam pievēršam ārkārtīgi lielu uzmanību, bet ir cilvēki, kuri subjektīvu, viņiem vien zināmu apsvērumu dēļ izlemj iet citu ceļu. Protams, es labprāt pie katra policista noliktu vēl vienu policistu, bet tas taču nav reāli... Tāpēc stiprinām policistu darbības iekšējo kontroli.

Pērn novembrī tika reorganizēts Iekšējās drošības birojs, izveidojot jaunu struktūru Iekšlietu ministrijā, kuras kompetencē ir policistu lietu izmeklēšana, bet policijai palika disciplinārlietu izskatīšana, dienesta pārbaužu veikšana. Pārbaudām arī policijas amatpersonu deklarācijas, noskaidrojam visu par aizdomīgiem uzkrājumiem, dāvinājumiem, īpašumiem, ik gadu dažas tādas aizdomīgas lietas ir. Ne vienmēr aizdomas apstiprinās, bet ja tā, šos gadījumus nododam izmeklēšanai Iekšējās drošības birojam.

Interesanti  ir ar ceļu policistiem: no vienas puses, viņi tiek apsūdzēti kukuļņemšanā, no otras – arvien plašāk izskan ziņas par pieķertiem šoferiem – kukuļotājiem. Dot naudu ceļu policistam kļūst bīstami? Šoferu vidū saka – Zemgales reģionā pat domāt nevar par policista kukuļošanu, jo noteikti iedzīvosies nepatikšanās, bet par dažu citu reģionu pauž – tur ar naudiņām varot operēt drošāk...

Zemgalē pret kukuļdošanu patiešām ir īpaši barga attieksme. Pirmie pret kukuļdošanu aktīvi sāka vērsties Rīgas reģiona ceļu policisti. Patlaban tas notiek jau visos reģionos. Protams, ir svarīga pārvaldes priekšnieka stingrība un prasīgums. Šajā procesā ir divas puses – viens, kurš kukuli dod, un otrs, kurš ņem. Vai citādi – viens, kurš to pieprasa, otrs – kurš dod. Taču jāņem vērā, ka soda ne tikai kukuļņēmēju, bet arī devēju: par šo rīcību neizbēgami tūdaļ tiek ierosināta krimināllieta.

Ceļu policiju tomēr uz ceļiem redz reti. Tomēr notiek tik daudz traģisku avāriju ar cietušajiem, bojāgājušajiem, daudzi brauc reibumā, ierasta lieta ir ātruma pārsniegšana, krustojumu šķērsošana pie sarkanās gaismas. Te nu gan jārunā par policijas redzamību, lai vadītājiem zustu nesodāmības sajūta.

Atkal – kā mēs uz šo lietu skatāmies. Salīdzinot ar situāciju pirms gadiem desmit, tagad uz ceļiem dzīvību zaudē desmitreiz mazāk cilvēku. Ilgtermiņā vērtējot, mūsu autovadītāji ar katru gadu tomēr kļūst disciplinētāki. Jā, ir agresīvi braucēji, ir visi jūsu minētie pārkāpumi, kas, protams, nav attaisnojami, bet bēdīgajā statistikā lielākā daļa ir mazaizsargāto ceļa satiksmes dalībnieku – gājēji un riteņbraucēji. Kā iestājas tumšais laiks, tā mums ir problēmas. Šeit ļoti svarīgi ir pašu satiksmes dalībnieku drošības līdzekļi un piemērotas infrastruktūras izveide.

Savukārt transportlīdzekļu vadītāju disciplinēšanā ir vajadzīgi tehniskie līdzekļi, pirmām kārtām pārvietojamie radari.

To iegāde nu jau ļoti kavējas!

Pozitīvs signāls ir tas, ka Iepirkumu uzraudzības birojs beidzot devis zaļo gaismu šo ierīču iepirkumam. Tur bija ļoti sīva iekšēja konkurence starp komersantiem, tādēļ viss kavējās. Domāju, ka līdz gada beigām pirmie pārvietojamie radari mums būs. Arī Ceļu satiksmes drošības direkcija ir pavirzījusies uz priekšu ar stacionāro radaru iegādi un uzstādīšanu.

Nākamo pāris gadu laikā VP varētu iegādāties 40 netrafarēto policijas auto, Ministru kabinets to ir akceptēji. Šī slepenā policijas kontrole ir efektīvākais mehānisms satiksmes noteikumu pārkāpumu novēršanai. Neviens vairs neuztraucas par stacionārajiem radariem – kā ierauga brīdinājuma zīmi, tā spiež uz bremzēm. Mums atliek novietot pārvietojamo fotoradaru gabaliņu tālāk un tad redzam brīnumus! Brīžam šķiet, ka radarus vajag policijai, nevis braucējiem. Bet tie taču ir domāti, lai mainītu vadītāju domāšanu, lai viņi saprastu, ka agresīva braukšana un nepamatota steigšanās apdraud viņus pašus un citus.

Ko gaidāt no sabiedrības? Kā mums būtu policijai jāpalīdz? Koncepcijā ir īpaša sadaļa, kas veltīta sabiedrības līdzdalībai, un arī aptaujas dati, ka visi atzīst – tā ir vajadzīga, taču tikai 27 procenti ir gatavi paši kaut kā iesaistīties.

Bet šis pieticīgais skaitlis ir tad, ja viss ir mierīgi. Tiklīdz sabiedrību kaut kas uztrauc, parādās gluži cita aktivitāte. Piemēram, iedzīvotāji sāka patstāvīgi patrulēt, lai notvertu tā dēvēto Imantas pedofilu. Pazudušu personu meklēšanas akcijās ierodas simtiem brīvprātīgo! Kāda nupat bija atsaucība bērniņa meklēšanā Abragciemā! Policija visu nakti sēdēja feisbukā un sazinājās ar brīvprātīgajiem, palīdzēja koordinēt viņu darbības.

Sabiedrība ir gatava līdzdarboties, bet mums ir jāpasaka – kā to darīt. Tas arī ir viens no Prevencijas pārvaldes galvenajiem uzdevumiem, un pašlaik kā prioritāte izvirzīta tā dēvētā kaimiņu drošības programma jeb projekts "Droša apkaime". Četros iecirkņos norisinās pilotprojekti, un rezultāti ir ļoti labi. Piemēram, Bieriņos iedzīvotāju atsaucība bija pārsteidzoša! Iedzīvotāji sāk pieskatīt savas dzīvesvietas apkārtni, seko, vai viņu mājas kāpņutelpā viss kārtībā vai kaimiņu durvis nav uzlauztas... Jā, mūsdienu iecirkņa inspektors ir feisbuks. Tur cilvēki ziņo, apspriež problēmas, prasa atbildes un – uzreiz! Iesnieguma likums nosaka – atbilde jāsniedz mēneša laikā. Bet cilvēkiem to nevajag, viņiem vajag tūlīt, un mēs arī šīs atbildes sniedzam. Ir ļoti svarīgi saprast procesus, kas notiek sabiedrībā, un tikt tam visam līdzi.

Bet, protams, ir jāņem vērā arī tā otra vide, kur internetu neizmanto un kurā tomēr grib redzēt policistu klātienē. Pasaulē dominē divi policijas darbības veidi: redzamība un pieejamība. Pirmā ir tad, kad policisti ir teju uz katra stūra, otrā – viņi it kā nav manāmi, bet, tiklīdz cilvēks ziņo par kādu negadījumu vai vienkārši kaut kas noticis, policija ir klāt. Latvijā ir savā ziņā unikāla situācija, ka iedzīvotāji pieprasa policijas redzamību.

Kādam veidam, jūsuprāt, jābūt Latvijā?

Protams, policijas uzdevums ir kalpot cilvēkiem, un viņu vēlmes ir jārespektē. Taču jāņem vērā arī policijas iespējas. Ar mūsu rīcībā patlaban esošajiem resursiem ir jālaipo starp redzamību un pieejamību. Taču Eiropā pamatā ir virzība uz pieejamību. Piemēram, pat kaimiņos Igaunijā iedzīvotāji pauduši – viņiem nepatīk redzēt policistus, jo tad šķiet, ka ir kāds apdraudējums. Pie mums ir pretēji... Turklāt (iespējams, tās pašas iekšējās migrācijas dēļ) mēs nemaz nevaram atrast policistus, kas dzīvotu un strādātu kādā lauku apvidū. Nav! Iecirkņu inspektori, kuri apkalpo noteiktus novadus un pagastus, lielākoties dzīvo pilsētās. Protams, attālumi ir lieli, bet mēs patiešām nevaram dabūt lauku policistus.

Bet, par spīti tam, mums ir jābūt visur  – vai nu virtuāli, vai klātienē. Viena no manām prioritātēm patiešām ir šis Kārtības policijas prevencijas darbs. Pirmām kārtām tā ir iedzīvotāju izglītošana – piemēram, kas jādara, lai sevi pasargātu, lai nekļūtu par upuri, kā arī pastiprināti ir jāstrādā ar jauniešiem – lai viņi nenostātos uz likumpārkāpumu ceļa.

Labs saturs
16
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU