Divritenis kā svētki, transporta līdzeklis un – riska avots

Taču svētku nekad nav par daudz, jo vairāk tādēļ, ka riteņbraukšanai kā pārvietošanās veidam faktiski ir tikai plusi: tas ir videi draudzīgs, veselīgs, turklāt pilsētas apstākļos mērķi var sasniegt precīzi iecerētajā laikā un turklāt bez maksas.

LV portāls jautā: Kā vērtējat riteņbraukšanas kustību galvaspilsētā, un kādas tendences ir vērojamas?

Pēdējā laikā saistībā ar riteņbraucēju kustību pilsētā vērojamas vairākas tendences.

1. Arvien vairāk velosipēdistu pārcēlušies no ietvēm uz brauktuvēm. Tas nāk par labu satiksmes drošībai, jo autovadītāji sāk pierast pie riteņbraucēju klātbūtnes un arvien vairāk ar to rēķinās. Tas samazina avāriju risku krustojumos, jo riteņbraucēji šoferiem ir daudz labāk redzami nekā tad, ja pēkšņi parādās kaut kur no ietves; savukārt gājēji uz ietvēm var justies drošāk nekā senāk.
2. Šogad velosezona nemaz nebija beigusies, pieklusums iestājās varbūt kādu mēnesi, kad bija pavairāk sniega, bet kopumā laikapstākļi riteņbraukšanai bija ļoti labvēlīgi. Tātad var teikt, ka ievērojami palielinās ar riteni ziemā braucošo cilvēku skaits.
3. Palielinās ar to cilvēku skaits, kuri ar divriteni – vai nu īpašā sēdeklītī, vai piekabītē – pārvadā mazuļus, visticamāk, uz bērnudārzu un atpakaļ. Arī tas notika faktiski visu ziemu ar ļoti īsu pārtraukumu.
4. Šopavasar no rītiem ļoti bieži redzams, ka ar divriteņiem uz skolu kopīgi dodas visa ģimene – mazais skolēns ar mazāku riteni, un viņu pavada tēvs un māte. Acīmredzot šo ceļu viņi tāpat mēro arī atpakaļ. Tas ir labi arī no tāda viedokļa, ka šādi bērns labāk apgūst satiksmes noteikumus un pierod pie iekļaušanās ceļu satiksmē.
5. Palielinās velosipēdu novietņu skaits. Tas ir iepriecinoši. Bet diemžēl ļoti daudz ir gadījumu, ka uzstāda lētākās ietaises, kas absolūti nav piemērotas riteņu novietošanai un pieslēgšanai, turklāt skaidri redzams, ka šo biroju īpašniekiem trūkst naudas. Uzklausot pretenzijas un redzot, ka divriteņi pieslēgti pie apkārtējiem stabiem vai kokiem, īpašnieki spiesti tērēties vēlreiz, lai ierīkotu derīgas stāvvietas.
6. Priecē arī tas, ka pēdējos gados pieaudzis dažādu, ar riteņbraukšanu saistītu aktivitāšu skaits. Līdztekus sporta pasākumiem ir dažādas orientēšanās sacensības ar iespēju piedalīties ģimenēm, velobraucieni tiek rīkoti gan pašvaldību, gan valsts svētkos. Aktivizējies arī atpūtas piedāvājumu klāsts, kas varētu arī veicināt riteņbraukšanu ikdienā.

Infrastruktūras sakārtošana faktiski ir pieprasījuma jautājums. Jo lielāks spiediens un pieprasījums, jo lielāka rosība vērojama no pašvaldību puses. Ar laiku veidojas pieredze un izpratne, kā to darīt, ir pieņemti arī jaunie velo infrastruktūras izveides standarti, kas palīdz arhitektiem, projektētājiem un būvniekiem veidot drošībai atbilstošas velo joslas un celiņus.

Izveidot mūsdienu prasībām atbilstošu infrastruktūru pašvaldības mudināja arī grozījumi Ceļu satiksmes noteikumos, ieviešot prasību riteņbraucējiem, ja vien iespējams, pārvietoties pa brauktuvi. Taču ir jānošķir normatīvais regulējums un ceļu satiksmes kultūras ievērošana. Jo vairāk būs riteņbraucēju, jo vairāk autovadītāji pieradīs viņus ņemt vērā un respektēt kā pilnvērtīgus ceļu satiksmes dalībniekus.

Aizvadītā ziema patiešām bija raksturīga ar to, ka velosezonai nebija pārtraukuma. Tādēļ veloceļi tika tīrīti tāpat kā ielu brauktuves. Kad pavasarī ietves bija apledojušas, cilvēki gāja pa velojoslām, jo tās bija notīrītas un daudz drošākas. Mēs patiešām dodamies Amsterdamas un Stokholmas paraugu virzienā, kur velobraucēju ir ļoti daudz un viņi ir lielā cieņā.

Jaunums velo infrastruktūrā ir Krišjāņa Barona ielā izveidotā rekomendējošā velojosla, kas faktiski uzskatāma par pirmo soli kompromisa attiecību veidošanā starp autovadītājiem un riteņbraucējiem. Tas ir kā ģenerālmēģinājums, aicinot uz savstarpēju toleranci. Tāpat kā pirms gadiem desmit šoferi iemācījās ievērot tā dēvēto rāvējslēdzēja principu, tāpat, domāju, pienāks laiks, kad arī šīs divas satiksmes dalībnieku grupas draudzīgi sadzīvos vienā telpā. Rīgas ielas mēs padarīt platākas nevaram, tādēļ jāmācās to darīt.

Brauktuves izbūvi Barona ielā paredzēts pabeigt līdz maija beigām, bet ietvju rekonstrukciju – līdz septembrim. Barona ielā jau ir noteikts braukšanas ātruma ierobežojums – 30 kilometru stundā un faktiski visā garumā (izņemot dažus posmus) ieviests arī transportlīdzekļu apstāšanās un stāvēšanas aizliegums. Ne visi vadītāji to ņem vērā, bet situācija arvien uzlabojas. Turklāt par pārkāpumiem var ziņot policijai, tā operatīvi ierodas uz šādiem izsaukumiem. Taču jāpalūkojas arī no otras puses – ir gana daudz agresīvu riteņbraucēju, kuri nerēķinās ne ar kādiem drošības noteikumiem, luksoforu signāliem, un tas neveicina labu un drošu sadzīvošanu.

Riteņbraucējus Rīgā gaida vairāki patīkami jaunumi: projektēšanas stadijā ir veloceļš no Ziepniekkalna līdz centram (ietverot jauno universitātes ēku), no Imantas līdz Daugavgrīvai, vasaras beigās varētu pabeigt Turgeņeva ielas savienojumu ar jau esošo velotīklu, kā arī Skolas ielas celiņš šogad tiks savienots ar velojoslu Dzirnavu ielā.

Vēl plānojam veikt pētījumu par riteņbraucējiem ērtākā maršruta izveidi uz centru.

Pērn rīkotās velopatruļas bija ļoti labs pasākums – faktiski tās iedibināja pamatus izglītojošajam un disciplinējošam darbam, ko policisti varētu (un vajadzētu) regulāri veikt riteņbraucēju vidē. Velopatruļu darbā vairāk saskatu nevis sodīšanas, bet audzināšanas funkciju: pārgalvīgos un nezinošos informējām par satiksmes noteikumiem, par to, kā, piemēram, konkrētajā vietā pareizi šķērsojams krustojums vai gājēju pāreja.

Pašlaik velobraukšanas kustība attīstās savā vaļā. Ir spēkā Ceļu satiksmes noteikumu grozījumi, kas nosaka – visur, kur ceļa infrastruktūra un satiksmes intensitāte pieļauj, velosipēdistam ir jāpārvietojas nevis pa ietvi, bet brauktuvi. Daudzi to patiešām dara, bet esmu novērojis, ka daudziem cilvēkiem joprojām nav nekādu transportlīdzekļa vadīšanas tiesību, līdz ar to – arī saprašanas par pareizu rīcību satiksmē. Ņemot vērā arī infrastruktūras nepilnības, ļoti nepieciešams ir izskaidrošanas darbs, tieša policistu komunikācija ar riteņbraucējiem, un to pierādīja Ceļu satiksmes drošības direkcijas akcija "Cieņas velopatruļas" pozitīvie rezultāti pērn.

Interesanta situācija veidojas ar jaunāko infrastruktūras objektu Rīgā – rekomendējošo velojoslu Barona ielā: tā ir parasta brauktuve, kuras daļa tehniski piemērota velo kustībai, un nekāda cita normatīvajos aktos noteikta statusa šai bruģētajai joslai nav. Riteņbraucēju drošība atkarīga tikai no šoferu uzmanīguma un tolerances. Domāju, ka šo joslu vajadzētu no pārējās satiksmes norobežot, lai velosipēdistiem ir sava telpa. Cik esmu novērojis, liela daļa autovadītāju tomēr uzskata, ka tā ir viņu brauktuve visā pilnībā, mēdz divriteņus apdzīt bīstami tuvu, kā arī nereti neievēro ceļa zīmes un novieto auto aizliegtās vietās. Pērn patruļu laikā autovadītājiem par auto, kas novietoti uz veloceliņiem, aizrādījām, un situācija acīmredzami uzlabojās.

Daudzi autovadītāji citkārt mēdz būt arī riteņbraucēji, un viņi pret velosipēdistiem ir ļoti toleranti. Bet ir vēl cita kategorija šoferu, kuri agresīvi vēlas apliecināt savu pārākumu, parādīt, "kurš te ir saimnieks", un reāli apdraud pedāļu minējus. Sevišķi bīstami ir lielgabarīta kravas auto, kuri, lielā ātrumā ļoti tuvu apdzenot velosipēdus, ar gaisa plūsmu var tos nogāzt un pat paraut zem riteņiem.

Rīgā ļoti nepieciešama būtu īpaši ekipēta, pēc Nīderlandes metodēm apmācīta policijas vienība (vislabāk Valsts policijas sastāvā), kuras kompetencē būtu tieši riteņbraucēju drošības jautājumi. Bet, tā kā nav finanšu līdzekļu (un arī politiskās gribas) kaut ko tādu darīt, nekas uz priekšu nevirzās. Divriteņi gan ir Rīgas pašvaldības un Liepājas pašvaldības policijai, taču tie vairāk kalpo kā pārvietošanās rīks, policistu uzmanība nav koncentrēta tieši uz velo kustības drošību, un viņi nav tam speciāli apmācīti.

Mēs savu iniciatīvu par velo patruļām uzturam spēkā, uzskatot to par vērtīgu ieguldījumu, lai samazinātu ceļu satiksmes negadījumu skaitu, kuros iesaistīti velosipēdisti, un ceram atrast risinājumus, lai iesāktās aktivitātes turpinātu.

Ikdienā par pārvietošanās līdzekli izmantot velosipēdu, lai nokļūtu uz darbu un visur, kur nepieciešams, sāku pirms četriem gadiem. Manu izvēli noteica gan veselā saprāta diktēta nepieciešamība vairāk pabūt ārpus jebkādām telpām, gan Brīvības ielas veloceliņa izveide, galu galā arī "Rīgas Satiksmes" sabiedriskā transporta biļešu cenu ņiprais palēciens. Velosipēds bija, manuprāt, izcila alternatīva tramvajam, personiskajam auto un staigāšanai ar kājām: pārvaramie attālumi kopumā nav mazi, turklāt, minot pedāļus, sanāk arī mazais sportiņš.

Tolaik riteņbraucēju Rīgas ielās bija par divām trešdaļām mazāk nekā šopavasar. Ar riteņiem ikdienā brauca galvenokārt velokurjeri, velosportisti treniņa nolūkos, pēcpusdienās - puikas ar BMX, kā arī neliels skaits studentu un pārliecināto entuziastu. Atceros, kā pa jaunizveidoto līdzeno un glīto veloceliņu ļoti labprāt pārvietojās pensionētas kundzes, māmiņas ar bērnu ratiņiem un citi gājēji. Tādēļ bieži nācās skaidroties, ka viņu atrašanās uz veloceliņa nav īsti droša pašiem. Neizpalika arī īpaši sulīgi garāmgājēju verbālie apzīmējumi. Šobrīd gājējus uz veloceliņa var novērot arvien retāk, izņemot teritoriju pie lielveikala "Alfa".

Tā kā ziemas pēdējos gados ir bijušas trūcīgas ar sniegu, braukt ar riteni iespējams apmēram deviņus mēnešu gadā. Situācija laika gaitā ir redzami mainījusies. Pirmkārt, uzskatāmi ir pieaudzis velobraucēju skaits. Šodien braukt ar riteni ir modē! Tādējādi gājējiem ir nācies samierināties ar velosipēdistu klātbūtni uz ietvēm tur, kur veloceliņu joprojām nav. Joprojām apbrīnoju tos drosminiekus, kas pārvietojas pa brauktuvi kopā ar mašīnu plūsmu, jo autovadītāju uzvedība joprojām ir gana agresīva.

Posmā no Juglas līdz centram, kas ir mans ikdienas maršruts no mājām uz darbu, var iezīmēt vairākas bīstamas vietas. Pirmkārt, tie ir visi neregulētie krustojumi ar Brīvības ielu. Iespēja pakļūt zem auto riteņiem tajos ir visaugstākā: šoferi diemžēl krustojumam tuvojas ar pietiekamu ātrumu un bremzē tieši pirms Brīvības ielas. Esmu pa šo laiku perfekti izkopusi pašaizsardzības iemaņu – braucu dāmas tempā, turot rokas uz bremzēm, lai vajadzības gadījumā tās zibenīgi nospiestu un labāk kristu nekā lidotu uz mašīnas motora pārsega.

Otrkārt, pārvietoties ar velosipēdu ir salīdzinoši grūti no Zemgala gatves līdz VEF tiltam, jo šajā posmā, lai arī platā ietve, tā ir jādala ar diezgan intensīvu gājēju plūsmu.

Treškārt, labas iemaņas manevrēt starp gājējiem un pretī braucošajiem riteņiem prasa VEF tilta šķērsošana. Vietas ir maz, jāspēj samainīties, piebremzēt, palaist gājēju, velokolēģi un arī saprasties bez vārdiem. Bez tolerances iztikt ir neiespējami!

Velojoslu izbūve Barona ielā joprojām norisinās pilnā sparā. Patlaban ir gan daudz šķēršļu, gan domstarpību un, atklāti sakot, arī baiļu par to brīdi, kad visi darbi būs pabeigti, ceļazīmes saliktas un būs jābrauc tikai pa velojoslu. Galvenokārt strīdi ir ar gājējiem, kuri nevēlas velobraucēju vairs pieciest uz ietves, neraugoties uz to, ka velojosla nav nodota ekspluatācijā. Braucot pa jaunizbūvēto bruģi, ir ļoti nedroša sajūta, dalot brauktuvi ar automašīnām, kas nebūt šajā šaurībā nepārvietojas ar noteiktajiem 30 km/h. Tāpat bīstamību velobraucējiem rada ielas malās esošās autostāvvietas, jo nekad nevar prognozēt, vai auto durvis neatvērsies tieši brīdī, kad velosipēdists brauc garām.

Kopumā uz velobraukšanas kultūru Rīgas ielās raugos ar piesardzīgu pozitīvismu. Līdz Stokholmai, kur pa brauktuves centru minas riteņbraucējs, bet auto mierīgā tempā seko, mums vēl tālu, tālu... Taču pārmaiņas nav izdomājamas un tās arī nenotiek tik ātri, kā mūsu nebeidzamajā steigā gribētos. Turklāt manā ikdienas maršrutā ir atvērti trīs jauni veloveikali! Tātad ielās riteņbraucēju būs arvien vairāk!

Viss notiek! Ar katru gadu riteņbraucēju kļūst arvien vairāk! Pēdējos četros gados to skaits ir pieckāršojies. Divritenis ir ērtākais un veselīgākais pārvietošanās līdzeklis pilsētā un it īpaši pilsētas centrā.

Ja pirms pieciem sešiem gadiem autovadītāji brutāli stūma no ceļa nost, tad tagad savstarpējās sapratnes līmenis ir stipri cēlies. Varbūt brīžiem notiek grūstīšanās, bet sapratnes process ir evolūcijas stadijā, un viss arvien uzlabosies. Turklāt – jo vairāk riteņbraucēju, jo vairāk municipālajām iestādēm vajadzēs iespringt infrastruktūras uzlabošanā. Tā ir loģiska notikumu attīstība.

Jā, riteņbraucēji arvien vairāk pārvietojas pa brauktuvēm, jo tas ir visātrākais un ērtākais ceļš. Bet iesācējiem, kas nav apguvuši satiksmes noteikumus un uz riteņa nejūtas ļoti stabili, es gan to neieteiktu.

To, ka riteņbraukšana Latvijā kļūst arvien iecienītāka, jūtam arī savā biznesā. Pirms kāda laika mūsu ražoto divriteņu eksporta daļa bija lielāka par pašmājas tirdzniecību, taču tagad pieprasījumā jau ir iestājies līdzsvars. Cilvēki arī maina riteņbraukšanas ieradumus. Ja senāk vairāk brauca ar kalnu velosipēdiem, tad tagad priekšroku arvien vairāk dod pilsētas divriteņiem, novērtējot to priekšrocības šajos apstākļos – labākas manevrēšanas spējas, vieglumu, ērtāku sēdēšanas pozu un labāku pārredzamību. Par mūsu ražotajiem divriteņiem esmu dzirdējis sakām, ka tie tādi "uzvalku velosipēdi". Patiešām, katrai vietai un apstākļiem ir citas prasības.

Šopavasar Velo nedēļas krāšņākais pasākums, ko organizējam, ir Tvīda brauciens 7. maijā. No diviem dienā Esplanādē notiks gatavošanās šim pasākumam, promenāde pa Rīgas ielām sāksies četros pēcpusdienā, bet finišs būs Spīķeros, un tas noslēgsies ar skaistu balli. Pērn bija ap 600 dalībnieku, arī šogad gaidām apmēram tikpat lielu pulku. Tas ir tieši tik daudz, lai sarīkotu feinu ballīti!