Jauni Ceļu satiksmes noteikumi: vai ar jauniem riskiem riteņbraucējiem?

Riteņbraukšanas sezona sākusies ne tikai ar krāšņām parādēm un izklaides pasākumiem. Tieši šobrīd ceļu satiksmes dalībnieku uzmanību pievērsuši jaunie Ceļu satiksmes noteikumi. Ilgi briedināts ierēdņu, ekspertu un nevalstisko organizāciju viedokļu apmaiņā, kopš izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē apspriešanā apgrozījies vēl gadu, normatīvā akta projekts šī gada aprīlī nonācis tālāk virzībai valdībā. Paredzēts, ka tas varētu stāties spēkā 2015.gada septembrī, bet speciālisti lēš, ka, visticamāk, no nākamā gada.

Kālab nepieciešami jauni noteikumi

Pašreizējie Ceļu satiksmes noteikumi kopš izsludināšanas 2004.gadā ir piedzīvojuši 13 grozījumus un patiešām kļuvuši grūti saprotami, nereti dublē Ceļu satiksmes likuma normas un arī šodienas situācijā (nemaz nerunājot par normatīvā regulējuma saskaņošanu ar Eiropas Savienības prasībām) prasa vērā ņemamas korekcijas. Normatīvā akta projekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā cita starpā teikts: "Ir nepieciešams papildināt un grozīt esošās normas, lai uzlabotu ceļu satiksmes drošības situāciju, jo īpaši attiecībā uz mazaizsargātajiem satiksmes dalībniekiem (gājējiem un velosipēdu vadītājiem), kā arī sakārtotu transportlīdzekļu plūsmu."

Pēdējā laikā drošība uz ceļiem neizskatās labi, nesenā pagātnē ierastā bojāgājušo skaita samazinājuma vietā kopš pērnā gada arvien biežāk lasām ziņas par satiksmes negadījumos dzīvību zaudējušiem cilvēkiem, un vājais posms šajā bēdīgajā hronikā ir tieši mazaizsargātie riteņbraucēji un gājēji. Pēdējie uz ielām un ceļiem ir bijuši mūžīgi, bet pedāļu minēji kā satiksmes dalībnieki salīdzinoši ir jaunums, un izskatās, ka daudzi – ne satiksmes organizētāji, ne pašvaldības, ne arī gājēji un braucēji –joprojām īsti nezina, ko ar riteņbraucējiem (ja vien viņi nav sportisti mežu trasēs vai atpūtnieki jūras krastā) iesākt un kur būtu viņu īstā vieta. Šoferi domā, ka visur citur, tikai ne uz brauktuves, savukārt lielākā daļa gājēju – ka ietves domātas viņiem, un velosipēdistus uztver kā nevēlamu traucēkli un apdraudējumu.

Patiešām, kur lai riteņbraucējs liekas? Citās pilsētās, kur arī satiksme nav tik blīva, priecē par Eiropas naudu rekonstruētās ielas, kur pie viena ierīkoti arī veloceliņi. Galvaspilsētā nekā tāda nav. Ir daži celiņi un dažas velo joslas, par kuru izveidi kašķis ar šoferiem, šķiet, tikai tagad sāk apdzist. Nākamie būtiskie uzlabojumi velo infrastruktūrā, kā jau iepriekš LV portālā rakstīts, nav gaidāmi ne rīt un ne parīt. Katrā ziņā tie neapsteigs jauno Ceļu satiksmes noteikumu, kas mēģina sakārtot attiecības starp trim iepriekš minētajām trim satiksmes dalībnieku grupām, spēkā stāšanās laiku.

Pašreizējā noteikumu projekta redakcija – kompromisa variants

Publiskajā telpā jau izskanējušas riteņbraucēju bažas par to, ka jaunie noteikumi aizliegs viņiem pārvietoties pa ietvēm, bet tik ļoti vārgas infrastruktūras apstākļos tas nozīmē veselības un pat dzīvības apdraudējumu. Savukārt gājēji jau sapriecājušies, ka beidzot likumīgi varēs izraidīt riteņbraucējus no savas teritorijas.

Ko tad īstenībā paredz mainīt jaunie noteikumi?

Rīgas Velo nedēļas ietvaros 29.aprīlī notika šā pasākumu kopuma "teorētiskā daļa" - Latvijas Riteņbraucēju apvienības rīkotā diskusija par jaunā normatīvā akta projektu, kurā skaidrojumu sniedza VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" (CSDD) Kvalifikācijas daļas priekšnieks Juris Teteris. "Tas ir viens no visapjomīgākajiem mūsu projektiem pēdējos gados. Valsts sekretāru sanāksmē tas tika izsludināts pirms gada, kad ar to pirmo reizi tika iepazīstināta arī plašāka sabiedrība. Šajā laikā norisinājušās diskusijas ar dažādām ieinteresētajām institūcijām; pašlaik šis projekts ir iesniegts Valsts kancelejā tālākai virzībai. Visplašāk tika apspriesta velosipēdistiem veltītā sadaļa, un pašreizējā noteikumu projekta redakcija ir kompromisa variants – labākais risinājums, kāds ir panākams, ņemot vērā dažādās intereses un pašreizējo situāciju."

Viņš uzsvēra - kopējā ceļu satiksmes negadījumu statistika nav iepriecinoša, it īpaši pēdējā gada laikā ir vērojams to pieaugums, tas pats attiecas uz velosipēdiem ceļu satiksmē. Pirms diviem gadiem gājuši bojā 13 riteņbraucēji, pērn par trim vairāk, bet ievainoti 2013.gadā – 439, gadu vēlāk – jau 511 velosipēdisti. Tā kā izplatīta ir riteņbraucēju pārvietošanās pa ietvēm, redzams arī rezultāts  – tur 2013.gadā reģistrēti 58 negadījumi, pērn – 72, kuros ievainoti attiecīgi 54 un 67 gājēji. Skaidri redzams, ka pienācis laiks satiksmes drošības labad kaut ko mainīt.

"Vājais posms bēdīgajā hronikā ir tieši mazaizsargātie riteņbraucēji un gājēji."

"Pirmais, par ko ir jārunā, ir velosipēdista vieta ceļu satiksmē. Noteikumu projektā ir iekļauts princips, ka pirmām kārtām riteņbraucējam ir jāizmanto viņam paredzētā infrastruktūra. Ja tās uz ceļa nav vai tā ir attālināta, vai neatbilst vajadzīgajam braukšanas virzienam, tad ir atļauts pārvietoties pa brauktuvi. Pa ietvi atļauts braukt tad, ja, ņemot vērā satiksmes intensitāti, meteoroloģiskos un ceļa apstākļus, tur pārvietoties ir bīstami. Velosipēdistam ir jāizvērtē šī situācija un jāizvēlas drošākā atrašanās vieta uz ceļa."

Ko nozīmē satiksmes intensitāte? Rīgā intensīvas satiksmes vietas, kur transportlīdzekļi brauc lielā šaurībā, ir, piemēram, Krišjāņa Valdemāra, Čaka iela.

Ko nozīmē ceļa apstākļi? Vispirms tas ir brauktuves segums. Apgrūtinoši un pat bīstami ir braukt ar velosipēdu pa bruģi, piemēram, pirms paredzētās pārbūves Miera, Matīsa vai Krišjāņa Barona ielā un daudzās citās mazākās ielās.

Gājējs uz ietves ir "karalis"

Ja riteņbraucējs arī pārvietojas pa ietvi, tad jāņem vērā, ka tā ir paredzēta gājējiem – gājējs uz ietves ir "karalis", viņam tur ir visas priekšrocības un tiesības justies droši un nebūt nekādā veidā apdraudētam.

"Uz ietvēm atrodas visdažādākie cilvēki – arī sirmgalvji, mātes ar maziem bērniem vai bērnu ratiņiem, cilvēki ar suņiem, invalīdi –, un nevar prasīt no šiem ļaudīm, lai viņi visu laiku būtu sasprindzinātā uzmanības stāvoklī un gatavi tam, ka pēkšņi parādīsies velosipēdists un viņam būs jālec malā," sacīja J.Teteris. "Noteikumos ir aprakstītas arī vadlīnijas par braukšanas ātrumu, velosipēdistam pārvietojoties pa ietvi. Šeit arī nav vienotas receptes, viņam ir jāvērtē reālie apstākļi. Protams, ja šī ietve ir plata, nav izbrauktuvju no blakus teritorijām, kā, piemēram, pilsētas mikrorajonos, ja tur nav gājēju, tad riteņbraucējs, protams, bez problēmām var braukt ātrāk. Tuvāk centram ir jābrauc lēnāk, uzmanīgāk, pielāgojoties satiksmes apstākļiem, lai neradītu nekādu bīstamību.

Jaunajos noteikumos gan ir izņēmums: bērniem, jaunākiem par 12 gadiem, un viņu pavadoņiem (ieskaitot visu ģimeni) ar divriteņiem būs atļauts braukt pa ietvēm. Protams, paliek spēkā iepriekš minētās prasības par drošības nosacījumu ievērošanu.

Vēl jaunajos noteikumos tiks akceptēta jau tagad praksē izplatītā norma, ka velosipēdistiem ir atļauts braukšus šķērsot brauktuvi pa neregulējamām gājēju pārejām, pirms krustojuma apstājoties, braucot uzmanīgi un nekādā gadījumā netraucējot gājējiem.

Arī par kreisā pagrieziena veikšanu bijušas garas diskusijas, un īstenībā pirms šā manevra veikšanas apdzīvotās vietās noteikumos nav konkrētas "receptes", riteņbraucējam ir vairāki rīcības varianti, iepriekš izvērtējot ceļa apstākļus. Savukārt ārpus apdzīvotām vietām nogriezties pa kreisi vai apgriezties braukšanai pretējā virzienā ārpus velosipēdu vadītājiem atļauts tikai no brauktuves labās malas (labās nomales), dodot ceļu tajā pašā virzienā un pretim braucošajiem transportlīdzekļiem.

Vēl ir arī citi jaunumi, taču īstenībā visi interesenti izsmeļošāko informāciju var atrast, izlasot Ceļu satiksmes noteikumu projekta 21.nodaļu "Papildu prasības velosipēdu vadītājiem".

No visa iepriekš skaidrotā ir redzams, ka meitenei pa Čaka ielu braukt nevajadzēja, acīmredzot drošāk un šoferiem (vai gājējiem?) patīkamāk, ja viņa jau sākotnēji atrastos uz ietves, kur viņu "uzstūma" niknā šofere.

Tomēr paliek daudz jautājumu (tos diskusijā uzdeva arī Latvijas Riteņbraucēju apvienības biedri).

"Riteņbraucējam ir jāizmanto viņam paredzētā infrastruktūra."

Pirmkārt, kā riteņbraucējiem novērtēt, vai brauktuves apstākļi ir tik bīstami, ka jāizmanto ietve? Prasmes un drosme ir subjektīvi faktori – kas vienam riteņbraucējam šķiet pieņems, citam – bīstams... Kā šo bīstamību pierādīt gājējam, kurš padzirdējis, ka velosipēdistiem nav tiesību atrasties viņa teritorijā?

Otrkārt, izskatās, ka ļoti lielas problēmas būs ar ietvēm, kuras nav apzīmētas ar sadalošo joslu, bet ir paredzētas gan riteņbraucējiem, gan gājējiem, uzstādot attiecīgu ceļa zīmi (jaunums noteikumos!). Tad iznāk, ka velosipēdists nedrīkst izmantot brauktuvi, jo ir speciāla josla (kas īstenībā tā pati ietve vien ir), kaut arī iela ir brīvāka un tur pārvietoties drošāk.

Treškārt, arī uz ietvēm, kur ir sadalošās joslas, tās ne vienmēr ir labi saredzamas un gājēju respektētas. Ja gājējs pēkšņi izlec priekšā ritenim, velosipēdists tik un tā būs vainīgs – jo viss taču notiek uz ietves.

Vēl arī citas problēmas. Protams, velo infrastruktūra galvaspilsētā ir trūcīga un vietumis bēdīgā stāvoklī – piemēram, uz izslavētā Berģu celiņa vairs nav saskatāmas ne joslas, ne divriteņu simboli un gājēji, kā patukšajā ziemas laikā pieraduši, joprojām šo teritoriju uzskata par savējo. Arī viens no "Cieņas velopatruļu" organizētājiem Policistu velobiedrības vadītājs Zintis Gailis diskusijā atzina, ka gājēji visai nelabprāt uztver aizrādījumus, ka tiem nav jāstaigā pa veloceliņiem.

Galvenokārt velo infrastruktūras nepietiekamības dēļ šķiet, ka ar jaunajām prasībām vajadzētu pagaidīt, paredzot pārejas laiku, kamēr galvaspilsētas pašvaldība paspētu veikt šajā jomā vērā ņemamus uzlabojumus, piemēram, rekonstruējot K.Barona ielu un izveidojot tur veloceliņus.

Tomēr vislielākā problēma, protams, ir pašu satiksmes dalībnieku galvās. Z.Gailis sacīja: "Esam veikuši piecas velopatruļas pa Rīgas nozīmīgākajiem veloceliņiem. Secinājām, ka lielākie satiksmes drošības pārkāpēji ir riteņbraucēji bez jebkādām transportlīdzekļu vadītāju tiesībām. Sarunās ar viņiem noskaidrojām, ka tie nepārzina ceļu satiksmes noteikumus un bez šīm zināšanām pārvietojas pa publiskām ielām jau vairākus gadus. Izplatītākais pārkāpums ir krustojumu šķērsošana pie sarkanās gaismas. Pārkāpēji galvenokārt aizbildinās ar to, ka zaļā gaisma jāgaida ļoti ilgi, kas nesamērīgi pagarina pārvietošanās laiku (par šādiem tehniskiem uzlabojumiem būtu jādomā!). Ir arī tādi velosipēdisti, kas pa ietvēm brauc ļoti ātri, līkumojot starp gājējiem un radot riskus izraisīt ceļu satiksmes negadījumus. Bet jāuzsver arī, ka daudz ir prasmīgu un pozitīvi noskaņotu braucēju. No sarunām redzam arī, ka velosipēdisti neseko internetā iegūstamajai informācijai – viņi jautāja mums, piemēram, par to, kā iegūt vadītāja apliecību. Tādēļ turpmāk vairāk jārūpējas par izglītošanas pasākumiem."

Latvijas Automoto biedrības (LAMB) prezidents Juris Zvirbulis LV portālam pauda viedokli, ka minēto CSN jauno normu ieviešana viņam atgādina mašīnas motora remontēšanu, tam pilnā gaitā darbojoties. Ja jaunajam regulējumam nav sagatavota piemērota vide, tā vēl tikai top, tad mazliet jāpagaida. "Turklāt, manuprāt, loģiski būtu atstāt izvēles brīvību – ja tukšāka brauktuve, tad pārvietoties pa to, ja trotuārs – tad tur!" Taču arī viņš uzsvēra – no daudzām problēmām varētu izvairīties ar inteliģenci un toleranci savstarpējās attiecībās. Turklāt galīgi nav tā, ka tagad visi autovadītāji nīstu visus riteņbraucējus un censtos darīt tiem pāri.

Martā viņš LAMB mājaslapā publicējis aicinājumu "Autovadītāj! Uzmanies, riteņbraucējs!", atgādinot, ka sākusies sezona. "Autovadītājiem būs vairāk jāņem vērā riteņbraucēji, un LAMB pat rīko akciju – "Statoil" degvielas uzpildes stacijās dala spoguļu uzlīmes, kas atgādina par šo satiksmes dalībnieku. "Abās pusēs ir ašie braucēji, kas var izraisīt ekstrēmas situācijas, bet viņu nav daudz: varbūt no diviem desmitiem - divi. Galvenais, ka veidojam savstarpējo komunikāciju un toleranci, kas iepriekš faktiski nebija. Bet tas nav vienas dienas jautājums."

Noteikumu ievērošana, savstarpēja cieņa un iecietība – patiešām, tas it kā nav daudz prasīts. Tas ir šā pavasara drošības kampaņas vadmotīvs. Ja par to piedomātu autovadītāji, riteņbraucēji un gājēji, tad mēs cik necik spētu pietuvoties to valstu kultūrai, kur visas šīs satiksmes dalībnieku kategorijas spēj sadzīvot, ievērot iespējamo drošību un justies labi.