Kā pagājis pirmais mēnesis, kopš Latvija vada prezidentūru ES padomē?
Mēs prezidējošā valsts esam pirmoreiz, un tas jāņem vērā. Pirmais mēnesis bija intensīvs, un es uzskatu, ka arī gana veiksmīgs. Mūsu pirmais lielākais izaicinājums bija iekšlietu un tieslietu ministru neformālā sanāksme janvāra beigās, kur tikās šo divu nozaru ministri no visām ES dalībvalstīm un viņu Austrumu partnerības valstu kolēģi, kopā veidojot ap 80 delegācijām. Par sanāksmi mēs jau esam saņēmuši ļoti labas atsauksmes ne tikai no abām ministrijām Latvijā, bet arī no citām valstīm caur to vēstniecībām, Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta un no Eiropas Komisijas.
Tomēr šobrīd mums nav laika priecāties par panākumiem, jo pasākumi turpinās.
Prezidentūras pasākumi tiek organizēti pēc noteikta parauga, ko dēvē par protokolu. Kā jūs skaidrotu, kas tas ir?
Es dažreiz arī studentiem jautāju, vai viņi zina, kas ir protokols. Tiem, kas zina, tas parasti asociējas ar kārtību vai ceremoniju un kaut ko pompozu. Tiem, kas nezina, vairāk ar policiju, kur kaut kas tiek protokolēts.
Protokols tā ir noteikta kārtība, kādā jānorisinās kādam pasākumam – no sākuma līdz beigām. To savstarpēji var ievērot gan amatpersonas, gan divi starptautiski līderi. Tas var izpausties gan ceremonijās, kā, piemēram, prezidenta inaugurācijā, vai svinīga karoga pacelšanā, bet tās var būt arī ikdienišķas lietas, piemēram, līguma parakstīšanā. Protokols sevī ietver arī etiķeti. Piemēram, nosakot to, kas jāvelk mugurā jeb apģērba etiķeti un galda etiķeti.
Protokols ir publiskās diplomātijas instruments, tāpēc tas ir stāsts par valsts ārpolitikas attiecībām. Lielvalstis, piemēram, ASV, bieži vien protokolu pielieto kā savas valsts sabiedriskās attiecības. Turklāt protokols tās ir arī kultūras un reliģijas atšķirības, jo ir normas, kas ir pieņemtas visā pasaulē, un ir tādas, kas katrai kultūrai un reliģijai var atšķirties.
Protokols nosaka dažādas detaļas, par kurām mēs ikdienā nemaz neaizdomājamies. Ja kāds pasākums, piemēram, ministru tikšanās, noris raiti un dabiski, tad jāatceras, ka, to sagatavojot, ir ieguldīts ļoti liels darbs. Piemēram, pirms katra prezidentūras pasākuma ir jāizlemj par to, kādus karogus uzstādīt sanāksmes telpās. Tas ir svarīgi, jo ar karoga izvietojumu var valsti vai nu padarīt statusa ziņā par augstāku un svarīgāku, vai pazemināt to rangā.
Vēl viens piemērs - protokols regulē arī sēdināšanu. Neatkarīgi no tā, vai plānota darba sanāksme vai kāda maltīte – pusdienas vai vakariņas, ir svarīgi, kurās vietās viesi tiek sēdināti. Protokola vadītājam jābūt pilnīgai skaidrībai par to, kas kuram sēdēs pie labās, kas pie kreisās rokas, bet kurš – tieši pretī. Līdzīgi tiek risināti arī citi organizatoriski jautājumi.
Kas raksturīgs tieši prezidentūrai ES Padomē?
Uz prezidentūru attiecas Eiropas Savienības protokols. Neatkarīgi no tā, kas ir prezidējošā valsts, ir noteikta kārtība, kādā tiek rīkoti pasākumi. Šī protokola tradīcija tiek nodota no vienas valsts otrai – neformālajā ministru sanāksmē mēs parasti sagaidām, ka attiecīgās valsts ministrs sasveicināsies ar citu dalībvalstu ministriem, tad ir noteikts sesiju laiks un kopīgā fotografēšanās, darba formātā pusdienas un vēlāk vakariņas – formālas vai svinīgas. Tas arī ir viens no brīžiem, kad valsts var parādīt sev raksturīgo, piemēram, piedāvāt ēdienu vai muzikālu priekšnesumu latviskā stilā.
Pirms prezidentūras tika lēsts, ka uz pasākumiem kopumā ieradīsies ap 25 tūkstoši Eiropas Savienības dalībvalstu amatpersonu. Kādas apmācības Latvijas amatpersonas un ierēdņi izgāja, lai varētu būt gatavi šāda mēroga pasākumam no protokola viedokļa?
Es pati vadīju mācības vairākām ministrijām par protokola jautājumiem. Stāstīju par to, kas ir protokols un kas ir etiķete. Tad arī par to, kam jāpievērš uzmanība, organizējot prezidentūras pasākumus.
Ministrijas interesēja arī specifiski jautājumi. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministriju, gatavojoties Austrumu partnerības Jaunatnes forumam, interesēja, kas katrai no tā dalībvalstīm ir raksturīgākais. Par rietumvalstīm mums ir skaidrs, turpretī Austrumu kultūras atšķirības ir ļoti izteiktas.
Tātad daudzi valsts pārvaldē tikai pirms prezidentūras tā pa īstam uzzināja par to, kas ir protokols. Kā vērtējat kopējo zināšanu līmeni?
Ja salīdzina pa gadiem un ar citām valstīm, tad līmenis ir ļoti krities un cilvēki šīs lietas sāk saprast tikai tad, kad viņi ar tām sastopas. Izskatās, ka pirms prezidentūras ir bijis tāds kā miega periods. Tomēr ir skaidrs: ja ir kāds pasākums, tad visiem ir jāzina, kā tie parasti norisinās un kāda ir ierastā kārtība.
Pirms prezidentūras varēja just, ka nebija pilnīgas skaidrības par to, kāpēc ir vajadzīgs protokols, ja nenoris ceremonijas, bet tikai neformālās sanāksmes. Tomēr, kad cilvēki ar to sastopas, viņi saprot, ka protokols ir, lai atvieglotu dzīvi, nevis pompozi kaut ko izceltu. Tas palīdz koncentrēties uz saturu, nevis uz to, kur tev jāstāv pasākuma laikā. Es ceru, ka pēc prezidentūras šī izpratne mainīsies uz pozitīvo pusi.
Tomēr es zinu arī to, ka arī mūsu kaimiņiem lietuviešiem pirms prezidentūras gāja ļoti līdzīgi. Mēs arī zinām situāciju ar mūsu ministriem – viņi tika tikko ievēlēti un jau "iesviesti" šajā visā. Viņiem bija jāapgūst ne tikai prezidentūras pasākumu norise, bet arī saturs, kas šajā gadījumā ir ļoti būtisks. Pagaidām gan pieredze ar ministru kompetenci un atsaucību ir pozitīva.
Man bija arī interesanti analizēt iepriekšējo prezidentūru pieredzi – jo labāk tu esi gatavs, jo zini, kā reaģēt. Gan sliktās, gan labās atsauksmes parasti parādās pēc pasākuma. Tāpēc tā ir iespēja arī salīdzināt, kāpēc kiprieši sēdināja viesus šādi, bet lietuvieši šādi. Kultūra ienāk niansēs.
Mēs esam līdzīgi lietuviešiem vai tomēr atšķiramies?
Mēs esam līdzīgi, bet tomēr arī nedaudz atšķirīgi. Nesen man kāds ārvalstu kolēģis teica, ka mēs esam mazliet pedantiskāki. Varbūt tas ir kaut kas, kas mums ir vēl no vāciešiem. Mēs vairāk skatāmies uz sīkumiem.
Tā vien liekas, ka visbiežāk mums nākas sarkt tieši par amatpersonu angļu valodas zināšanām un gribas sniegt ieteikumus labāk izvēlēties tulku. Vai protokolā ietilpst arī labas valodas zināšanas?
Ja man jārunā par pašreizējo prezidentūras pieredzi, tad šādi gadījumi nav bijuši. Pasākumos primārā darba valoda ir angļu, un iekšlietu un tieslietu ministru sanāksmē problēmu nebija.
Tas, vai amatpersona izvēlas tulku, parasti ir atkarīgs no katra paša izvēles un iekšējās sajūtas. Arī ārzemēs ir amatpersonas, kas ļoti labi pārzina valodas, bet konstanti izvēlas runāt savā valodā, piemēram, kā to dara poļi. Lai kur viņi dosies, viņi vienmēr būs ar savu tulku vai pieprasīs, lai kāds tulko. Tā ir viņu nacionālā nostāja, vēloties popularizēt savu valodu.
Tomēr pēc protokola tevi neviens nevar piespiest ņemt tulku. Līdz ar to tas vispirms ir darbs ar sevi, un katram pašam jāsaprot, cik viņš brīvi jūtas.
Vai protokola ievērošana var būt darbs? Piemēram, vai prezidenta kundzei vai kungam būtu jāsaņem alga par savu pienākumu izpildīšanu?
Tā kā es pati esmu strādājusi ar divu valsts prezidentu dzīvesbiedriem, tad es zinu, ko tas nozīmē. Manā uztverē tas ir darbs. No sievietes mēs vairāk sagaidām, ka viņa brauc uz skolām, uz bērnudārziem, slimnīcām, piedalās starptautiskās konferencēs. Tas prasa daudz spēka – tev ne tikai labi jāizskatās, bet arī jārunā, tev daudz jāgatavojas. Būsim godīgi – ar šādiem pienākumiem nav laika papildu darbam. Ja nemitīgi notiek pasākumi un konferences, tad jau fiziski nebūs iespēja ierasties otrajā darbā.
Katras valsts izvēles ziņā ir, vai par šiem pienākumiem maksā algu, ārvalstīs tā ir normāla prakse. Ja dzīvesbiedram nav laika, kad veikt šos pienākumus, tad no tiem vienkārši var atteikties. Tāpat ir tā saucamie reprezentācijas izdevumi, kas nepieciešami pasākumiem. Pirmkārt, dzīvesbiedram ir jābūt kā balstam savam kungam vai kundzei. Apciemojot bērnudārzu, prezidenta kundze var aiznest, piemēram, kliņģeri, un, ja viņa nestrādā un nesaņem atalgojumu, tad šie izdevumi ir jāapmaksā par prezidenta līdzekļiem. Ārvalstīs ļoti izplatīta prakse ir prezidenta dzīvesbiedriem piedalīties starptautiskās konferencēs. Tad ir jāapmaksā arī viesnīca un biļete.
Prezidenta dzīvesbiedrs ir publiskās diplomātijas instruments, kas prezidentu pārstāv tajās vietās, kur prezidents nevar piedalīties, piemēram, apmeklēt skolas. Kad ASV bija saspīlētas attiecības ar Ķīnu, tad uz vizīti devās Valsts prezidenta kundze, kas atviegloja attiecības.
Minējāt, ka daļa no pasākumiem norit pēc ES protokola, bet ir arī daļa, kurā varam parādīt Latviju. Kā tieši prezidentūras pasākumos tiek parādīta mūsu kultūra?
Jā, šis ir tas brīdis, kur mēs varam izpausties ar kulinārām tradīcijām, nelielām dāvanām un muzikāliem priekšnesumiem. Mūziķu izvēle pasākumos, kuros tā ir paredzēta, lielā mērā ir atkarīga no konkrētās ministrijas izvēles. Ļoti svarīgi ir tas, ko pašas ministrijas vēlas un kādas ir konkrētā pasākuma tradīcijas – daži vēlas nacionālo vai tautu deju mūziku, un ir reizes, kad varbūt izvēlas mierīgāku klasisko mūziku. Piemēram, uz iekšlietu un tieslietu ministru pasākumu bija uzaicināti mūsu "Mirage Jazz Orchestra" un džeza dziedātāja Jolanta Gulbe.
Arī, izvēloties ēdienkarti, skatāmies, lai tur būtu latviešu ēdiens no Latvijā ražotiem produktiem. Protams, cik nu tas ir iespējams. Tomēr uzsvars ir uz latviešu ēdienu – ja desertā var izvēlēties Crème brûlée vai rupjmaizes kārtojumu, tad priekšroka būs otrajam. Tomēr jāpatur prātā balanss. Piemēram, iekšlietu un tieslietu ministru sanāksmē piedalījās arī mūsu Austrumu partneri, no kuriem daži ir musulmaņi, tad mēs nevaram dalīt speķa pīrādziņus, jo musulmaņi neēd cūkgaļu.
Kādas dāvanas saņem prezidentūras viesi?
Dāvanās viesiem mums ir apstiprinātie prezidentūras suvenīri: šalle, kaklasaite un māla svilpaunieks. Tradicionāli citas valstis izvēlas zīda lakatiņu, taču mēs izvēlējāmies lina šalli, kas var arī pastāstīt par mūsu kultūru. Suvenīru dizainu veidoja mūsu mākslinieki – kaklasaiti radīja Arvīds Priedīte, bet šalli – Kristīne Ramane.
Prezidentūras kaklasaites un lakatiņi veido jau stabilu tradīciju. Piemēram, Grieķija prezidentūras laikā atteicās gan no šallēm, gan no kaklasaitēm, un tas izraisīja neizpratni pārējo dalībvalstu vidū.
Labās lietas visu laiku ir apritē, jo ļoti daudzi, kas pie mums brauc, staigā ar kaklasaiti no, piemēram, Lietuvas prezidentūras. Šie sīkumi atgādina par valsti arī pēc prezidentūras beigām.
Kādas var būt protokola neievērošanas sekas? Vai Latvija ir iekūlusies kādā starptautiskā skandālā?
Pēc prezidentūras noteikti nav bijuši nekādi īpaši precedenti, arī savulaik, kad strādāju pie diviem Latvijas prezidentiem, nav bijuši starptautiski skandāli. Protams, ir bijušas sarežģītas situācijas, par kurām arī publiski netika runāts. Tās bija situācijas, kur sastapāmies ar valstīm, kuras protokolam pieiet citādāk – tie elementi, kuri mums nav tik nozīmīgi, viņiem ir ļoti svarīgi.
Tomēr kopumā es teikšu – jā, protokola neveiksmes var sabojāt attiecības starp valstīm. Piemēram, kad Londonas paraolimpiskajās spēlēs Irānas sportists nepaspieda roku Kembridžas hercogienei. Tas izraisīja tādu ažiotāžu! Tomēr tam bija ļoti vienkāršs izskaidrojums – Irāna ir musulmaņu valsts, un sportists ir pārliecināts musulmanis, tāpēc ar sievietēm viņš sveicinās tikai paklanot galvu, bet nesarokojoties. Katra no iesaistītajām valstīm šo situāciju izmantoja, lai izceltu problēmas savās attiecībās. Situācija gan norimās, bet nepatika palika.
Ja pie mums ciemos brauc pārstāvis no musulmaņu valsts, vai šajā gadījumā mēs izrādām cieņu viņa reliģijai, vai arī viņš tomēr pasniedz roku, apzinoties, ka atrodas Latvijā?
Jāatceras, ka daudzi musulmaņi ir konservatīvi. Piemēram, ja es kā sieviete sagaidu kādas musulmaņu valsts pārstāvi, tad, ja viņš pats man nesniedz roku, es kā sieviete nedrīkstu iniciēt rokasspiedienu. Viņš var sasveicināties ar galvas mājienu, bet neizstiept roku. Rietumos mēs pieņemam šo viņu kultūras īpatnību un savā ziņā mēs parādam to, ka mēs to zinām un respektējam.
Cita lieta ir arī tad, ja mēs gribam parādīt, ka niansēti pārzinām otru kultūru. Piemēram, to, ka, sasveicinoties ar japāņiem, mēs varam ne tikai spiest roku, bet arī viegli palocīties. Japānā šie palocīšanās veidi ir trīs un katrs filozofiski saucas savā nosaukumā, un klanīšanās augstums vai zemums ir atkarīgs no tā, cik augsta amatpersona stāv pretim.
Kādreiz ir jautāts, vai drīkst mācīties un teikt, piemēram, "paldies" otras valsts valodā. Jā, to var darīt, jo ārzemniekiem tas izraisa patīkamas emocijas, kad viņiem pēkšņi viņu valodā saka: "Labdien, esat sveicināts Latvijā!"
Otra kultūras nezināšana viennozīmīgi var izraisīt nesaskaņas. Ar kādām kļūdām vēl var aizvainot?
Valstis kā aizvainojumu uztver to, ja viņu statuss kādā no pasākumiem tiek pazemināts. Piemēram, sajaucot un apsēdinot divus valstsvīrus citās vietās.
Var arī karogus salikt nepareizā secībā, un citreiz būt nevīžīgam, domājot: "Masts ir par īsu, karogs par garu un tas nekas, ka karogs pa zemi." Tomēr citas valstis to uztver asi! Piemēram, Austrumos jebkas, ko dara ar viņu karogu, tiek uztverts kā ārkārtīgs aizvainojums visai valstij, līdzīgi kā karoga dedzināšana vai pliķis sejā.
Tad vēl nereti pasākumos tiek uzstādīti otrādi apgriezti karogi. Pirms dažiem gadiem Lietuvas prezidente tikās ar Francijas prezidentu un abpusējo sarunu laikā Lietuvas karogs bija kājām gaisā. Tas izraisīja lielu skandālu, jo Lietuva jutās aizskarta. Turklāt zīmīgi, ka tas notika Francijā, jo tieši Luija XIV laikā tika radīta etiķete un Francija protokolu ievēro jau kopš impērijas laika.
Jāsaka gan, ka, ja kāds regulāri sajauktu (un tas arī notiek) Latvijas un Austrijas karogu – tas varbūt neizraisītu pasaules skandālu, bet vismaz nepatīkamu sajūtu. Tās detaļas reizēm ir ļoti svarīgas.
Plaša mēroga skandālus iztirzā prese, tie paliek cilvēku atmiņās un internetā. Par valstsvīru kļūmēm pasmīkņā visi - ne tikai žurnālisti, sabiedrība un protokola cilvēki, bet arī citi līderi. Dažreiz to var izvilkt arī kā tās valsts neveiksmīgu stāstu – atkal brauksim un nekas nebūs kārtībā.
To, kā jāģērbjas oficiālos pasākumos, nosaka etiķete. Pērn tika runāts par iespēju palielināt ministru algas. Kā vienu no argumentiem piesauca arī apģērbu un ministru nepieciešamību ģērbties atbilstoši etiķetei, tādējādi reprezentējot arī savu valsti.
Apģērbs ir viens no elementiem, kas veido konkrētā cilvēka tēlu. To veido arī tas, kā cilvēks izsakās, viņa gaita, mīmika, sejas izteiksme. Ja tā ir amatpersona, tad viņa koptēls iet roku rokā ar valsts tēlu. Ja amatpersona brauc prezentēt Latviju kaut kur starptautiski, tad tas, nenoliedzami, ir arī stāsts par valsts tēlu – gan kā viņš izskatās, gan uzvedas, gan arī izsakās – vai viņš ir ļoti nopietns, vai smaida – tas viss tiek vērtēts kopā. No protokola aspekta vienmēr ir jāpārliecinās, kāds apģērbs jāizvēlas atbilstoši pasākumam un kāds ir pasākumā noteiktais ģērbšanās stils. Tomēr tas nenozīmē, ka drēbēm jābūt ar konkrētu zīmolu. Līdz ar to svarīgāk ir, kā tu to pasniedz un kā izvēlies apģērbu konkrētām situācijām, nevis, cik tas ir dārgs.
Cik lielā mērā apģērba izvēlē mums jāievēro etiķetes principi arī ikdienā, pat ja netiekamies ar amatpersonām un nepiedalāmies oficiālos pasākumos?
Ir teiciens – tu esi tas, ko tu ēd. Es parasti šo teicienu paplašinu un saku, ka tu esi arī tas, ko tu ģērb mugurā. Šobrīd mēs grēkojam, ka bieži vien pieveram acis uz to, lai uz svinīgiem pasākumiem tik tiešām arī censtos saģērbties svinīgāk. Mēs nereti grēkojam un neņemam vērā ielūgumā norādīto dress code, apmeklējot svinīgus pasākumus praktiski mājas apģērbā. Tāpēc arī rodas situācija, ka beigās neērti jūtas tie, kas atnākuši, tomēr cenšoties sapucēties.
Es domāju, ka šis jautājums ir atkarīgs arī no audzināšanas, kad tu kā bērns saproti, kad ir svinīgais brīdis, darbs un kad ir atpūta. Šī sajūta bērnam noteikti veidojas svinīgajā 1.septembrī. Protams, vienmēr var būt tā, ka skapī nav konkrēta apģērba, ko pieprasa dresss code. Tomēr patiesībā ir tā, ka tie, kas ciena tradīcijas, vienmēr atradīs veidu, kā apģērbties atbilstoši etiķetei.
