VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Laura Studente
speciāli LV portālam
10. decembrī, 2014
Lasīšanai: 10 minūtes
3
6
3
6

Vai un kāpēc mums ir vai nav jāzina citu algas?

LV portālam: MĀRIS KUČINSKIS, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs; MARINA PAVLOVA, Stockholm School of Economics in Riga lektore un diplomdarbu vadītāja; EVA UPĪTE, Valsts kancelejas direktora vietniece valsts pārvaldes un cilvēkresursu attīstības jautājumos; PĒTERIS KRĪGERS, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs; JURIS JANSONS, tiesībsargs.
Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Valdība pieņēma lēmumu publiskot skolotāju algas. Tomēr vakar izglītības ministre Mārīte Seile atteicās no idejas par skolotāju algu publiskošanu, paužot IZM nostāju, lai priekšlikums par algu publicēšanu tiktu izņemts ārā no likumprojekta par grozījumiem Izglītības likumā, ko pagājušajā nedēļā valdība apstiprināja, vēsta LSM portāls. Viedokļi par šo jautājumu kardināli atšķiras ne tikai sabiedrībai, bet arī Valsts prezidentam un Ministru prezidentei. Argumentu "par" un "pret" netrūkst, lūk, daži no tiem: lai virzītos uz caurskatāmu valsts pārvaldi, būtu tikai godīgi, ja algas publiskotu visiem tiem, kas tās saņem no valsts budžeta, ne tikai pedagogiem. Tādējādi mēs labāk saprastu, kā tiek tērēta budžeta nauda.
Tomēr tam var piemeklēt vairākus iebildumus, ko pauž LV portāla uzrunātie savos komentāros.

Demokrātiskas valsts pārvaldes pazīme ir pārskatāmība un visiem pieejama informācija par to, kā tiek izlietoti valsts budžeta līdzekļi – šis ir viens no galvenajiem argumentiem, kā Izglītības un zinātnes ministrija pamato lēmumu papildināt Izglītības likumu ar mērķi publiskot pedagogu algas.

Jau šobrīd Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums paredz to, ka informāciju par darbinieku algām savā mājaslapā publisko visas tiešās valsts pārvaldes iestādes. Savukārt MK noteikumi Nr.171 "Kārtība, kādā iestādes ievieto informāciju internetā" paredz, ka šai informācijai jāparādās iestādes mājaslapas sadaļā "Budžets". Ir jānorāda amatpersonas vārds un uzvārds; amats; izmaksai aprēķināto atalgojuma summa jeb neto alga.

Tomēr ir arī daļa darbinieku, kas algu saņem no valsts budžeta un kuru algas nav publiskas. Tāpat arī, ielūkojoties dažādu valsts iestāžu mājaslapās, LV portāls secināja, ka ne katra norāda pilnīgi visu darbinieku atalgojumu par spīti tam, ka to paredz MK noteikumi.

LV portāls jautā: Kā jūs vērtējat nepieciešamību publiskot algu lielumu pilnīgi visiem, kas to saņem no valsts budžeta līdzekļiem?

Māris Kučinskis, Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs:

Piekrītot, ka pedagogu algu publiskošanas uzsākšanu noteica tādi objektīvi apstākļi kā vienotas atalgojumu sistēmas trūkums valsts pārvaldē, slikta pārvaldība, kas netiek vērsta uz rezultātiem u.c., es tendenci paplašināt "atvērto logu" principu neatbalstu.

Pirmkārt, šī publiskošana nav sasaistāma ar darba rezultātu izvērtēšanu konkrētiem speciālistiem - netiks taču pievienots paskaidrojuma raksts par kāda konkrēta speciālista spējām strādāt izcilā līmenī ar izciliem rezultātiem, taču tiks radīta augsne šo speciālistu "aizdzīt" kā izlecēju no kopējā štatu līmeņa.

Otrkārt, tā nav sasaistāma arī ar darba specifiku konkrētajās nozarēs, jomās vai pat reģionos. Piemēram, iniciatīva publicēt visu skolotāju algas ir visnotaļ interesanta no ziņkārības viedokļa, taču neatspoguļos darba intensivitāti un arī ne kvalitāti. Domāju, ka nav paredzēts arī katram uzvārdam pierakstīt klāt - nāca klasē ar 30 skolēniem vai apvienotajā klasē ar trim audzēkņiem. Netiks analizēti arī apmācīto audzēkņu rezultāti, tai skaitā arī pēc skolas beigšanas.

Treškārt, šādi tiks rosinātas mazāk atalgoto darbinieku emocijas pret vairāk atalgotajiem analogas nozares ietvaros, protams, neizvērtējot nekā no iepriekšējos divos punktos minētā. Ilustrācijai varbūt iedomājamies visu to emociju gammu, kāda parādītos Latvijas pensionāru (zinām taču, kā tās dažādos laikos un kā tās veidojās) vidū. Arī pensijas maksā no valsts, tāpēc teorētiski arī to publicēšana ar visiem vārdiem un uzvārdiem būtu pieļaujama.

Tīšām pārspīlēju, lai pateiktu galveno: ir jāuzlabo ļoti daudz un arī ļoti daudzos sektoros un ir tik daudz primāro uzdevumu - kaut vai pašas valsts pārvaldes padarīšana par efektīvu un vērstu uz rezultātiem. Ir veselas nozares (veselības aizsardzība, zinātne u.c.), kur trūkst finansējuma, ir jāizveido realitātei (demogrāfija, cilvēku iekšējā un ārējā migrācija) atbilstošs skolu tīkls. Uz šī fona novirzīt galveno uzmanību uz savstarpējo atalgojumu pētīšanu un "turīgāko" apkarošanu diez vai būs izšķirošais solis, kurš stimulēs gudru, zinošu un lemtspējīgu valsts pārvaldību, kādu vismaz teorētiski mēs katrs laikam gribētu redzēt.

Marina Pavlova, Stockholm School of Economics in Riga lektore un diplomdarbu vadītāja:

Šajā jautājumā es saredzu divus aspektus – viens ir algas kā informācijas sensitīva puse, un otrs ir valsts sektora darba caurskatāmība. Komentējot pirmo, jāatzīmē, ka Latvijas darba tirgū nav tradīcijas atklāti runāt par algām. Darba sludinājumos tās parasti netiek atspoguļotas, pārrunās bieži vien kandidāti ir aicināti nosaukt savu piedāvājumu, pirms darba devējs atklāj savējo. Sabiedrības normas arī neatbalsta algu pārrunāšanu - mēs bieži vien nezinām, cik saņem mūsu draugi un kolēģi. Šādā kontekstā publiskojot valsts sektora darbinieku algas, tiek atklāta tāda informācija, ar kuru paši darbinieki, visticamāk, nedalītos.

Runājot par otro aspektu, Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības zināt, kā tiek izlietota viņu nopelnītā nauda, ko viņi samaksā nodokļos. No šī viedokļa ir vēlama caurskatāmība valsts sektora organizāciju tēriņos, un tas attiecas ne tikai uz algām.

Nav viena pareiza risinājuma, taču es personīgi esmu par lielāku atklātību. Lai informācija būtu saprotama, tā ir jāskaidro, tāpēc nepietiek ar to, ka vienkārši tiek publiskotas algas, bet būtu jākomunicē arī par to veidošanas principiem.

Eva Upīte, Valsts kancelejas direktora vietniece valsts pārvaldes un cilvēkresursu attīstības jautājumos:

Ja atbalsta atalgojuma publiskošanu, tad šāda kārtība būtu attiecināma uz visu valsts pārvaldi, nevis vienu vai vairākām atsevišķām nozarēm. Turklāt atalgojuma publiskošanas formātam ir jābūt vienotam attiecībā uz visām personām, norādot amatpersonas vārdu un uzvārdu, amatu un izmaksai aprēķināto atalgojuma summu. Jebkurām reformām nepieciešama sistēmiska pieeja, jo tikai tādā gadījumā sasniedzami reāli un izmērāmi reformas rezultāti.

Saskaņā ar valsts pārvaldes cilvēkresursu koncepciju virsmērķis ir Latvijā attīstīt mazu, efektīvu un profesionālu valsts pārvaldi. Šajā saistībā visu valsts pārvaldē nodarbināto atalgojuma publiskošana būtu ceļš uz atklātu un pārskatāmu valsts pārvadi, ļaujot uzskatāmi saskatīt saikni starp darba rezultātu un atalgojumu un to pamatojumu.

Pēteris Krīgers, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs:

Es esmu pret to, ka publisko tikai pedagogu algas, jo tas šobrīd izskatās pēc tādas prastas izrēķināšanās ar skolotājiem – jūs protestējat, bet mēs parādīsim, cik jūs esat labi situēti, un jūs "norausieties" no pārējām profesijām. Valdībai būs uzreiz rokas brīvas, jo, lūk, sabiedrība iebildīs pret šī jautājuma atrisināšanu. Tā ka tā ir ļoti negodīga spēle un kārtējo reizi ļoti nekorekta attieksme pret skolotājiem.

Arodbiedrības neiebilst pret algu publicēšanu kopumā un uzskata, ka, ja tiek publicētas skolotāju algas, tad tik tiešām jāpublicē algas visiem, kas strādā par valsts budžeta naudu, visās kategorijās – ieskaitot arī pensionārus un publicējot arī pensiju apmēru. Turklāt, publicējot algas visiem, mums var rasties problēmas ar to, ka viens darbinieks paralēli valsts sektoram strādā privātajā, piemēram, zinātnē, kur figurē gan valsts, gan privātie un paša piesaistītie līdzekļi u.c.

Tomēr es nedomāju, ka publiskošana kaut ko mainītu. Pozitīvais gan var būt tas, ka visi zinās, ka viņi ir publicēti, un, ja kāds grib kaut ko komentēt, tad viņš sava statusa ietvaros varēs paskatīties par savu profesiju, un tas var līdzēt izvairīties no liekām diskusijām un tieksmi bez zināšanām nostādīt kaut ko pretim.

Juris Jansons, tiesībsargs:

Satversmes 91.panta otrajā teikumā noteiktais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret tiem, kas ir vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Līdz ar to vai nu jāpublisko informācija par visiem darbiniekiem, kas no valsts vai pašvaldības budžeta saņem jebkāda veida ienākumus, vai nevienam.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta spriedums norāda uz to, kāpēc šāda visu atalgojumu publiskošana ir tiesiska. Tiesības brīvi saņemt informāciju ietilpst tiesībās uz vārda brīvību, ko nosaka Satversmes 100.pants. Tomēr tās nav absolūtas, un tās var ierobežot. Izvērtējot, vai tiesības ierobežojums ir attaisnots, jāapsver, vai ierobežojums ir paredzēts likumā; vai tas ir vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu un vai ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā (ierobežojums ir sociāli nepieciešams un samērīgs).

Saņemt pieprasīto informāciju ir citu personu tiesības uz privātās dzīves aizsardzību, kurā ietilpst arī dati par personas finanšu līdzekļiem. Tomēr sabiedrības interese zināt valsts darbiniekiem un amatpersonām izmaksāto prēmiju apmērus nav uzskatāma par vienkāršu ziņkāri, jo tā ir interese zināt savu kā nodokļu maksātāju naudas izlietojumu, kas ir leģitīma interese. Sabiedrības tiesības uzzināt minēto informāciju ir lielākas nekā šo personu tiesības uz datu aizsardzību.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU