Ierobežot vai neierobežot partiju dibināšanu?

Valsts prezidents Andris Bērziņš novembrī gatavojas iesniegt Saeimā likumdošanas iniciatīvu, kura politisko partiju stabilitātes veicināšanas vārdā paredz stingrākus jaunu partiju dibināšanas nosacījumus. Kā laikrakstam "Diena" skaidrojis Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieks Reinis Bērziņš, prezidents atbalsta ideju palielināt minimālo partiju dibinātāju skaitu no 200 līdz 500 biedriem un noteikt, ka Saeimas vēlēšanās kandidātu sarakstus varēs iesniegt partijas, kuras dibinātas noteiktu laiku, piemēram, gadu pirms vēlēšanām. Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš atbalsta termiņa noteikšanu, jo nesenā vēsture rāda, ka "dažām partijām uznāciens īsi pirms vēlēšanām ir bēdīgi beidzies," vēsta laikraksts.

Latvijā patlaban ir reģistrētas 75 politiskās partijas un to apvienības, no kurām sešas pārstāvētas 12.Saeimā, bet vēl septiņas kandidēja uz vietām parlamentā, taču 4.oktobrī notikušajās vēlēšanās tajā neiekļuva.

LV portāls jautā: Kādi apstākļi, trūkumi partiju darbībā pamudinājuši Valsts prezidentu iesniegt Saeimai likumdošanas iniciatīvu par politisko partiju sistēmas pilnveidošanu? Kā šīs prezidenta iniciatīvas kopumā varētu pilnveidot politisko partiju sistēmu? Ko uzlabotu partiju biedru skaita palielināšana līdz 500 attiecībā uz to tiesībām startēt vēlēšanās un priekšlikums noteikt, ka startēt vēlēšanās varēs tikai partijas, kuras dibinātas gadu pirms tām?

Valsts prezidenta izveidotā ekspertu grupa pārvaldības pilnveidei ir identificējusi vairākas nozīmīgas Latvijas politisko partiju sistēmas nepilnības - sabiedrības zemā uzticēšanās politiskajām partijām, zema sabiedrības līdzdalība politisko partiju darbībā, politisko partiju mainīgums, nepietiekama iekšējā demokrātija. Piemēram, Latvijā partijām uzticas tikai 6% iedzīvotāju un politiskajās partijās ir aptuveni 1% iedzīvotāju, tajā pašā laikā partiju skaits ir 5-6 reizes lielāks nekā Igaunijā.

Valsts prezidents jau vairākkārt vērsis uzmanību uz to, ka minētā situācija ir nepieņemama, jo ikvienas demokrātiskas un tiesiskas valsts politiskais pamats sakņojas stiprās un ilgtspējīgās politiskajās partijās, un Latvijā partiju stabilitāte un atbildība ir jāveicina. Tādēļ šā gada 28.novembrī Valsts prezidents iesniedza Saeimai likumdošanas iniciatīvu ar ierosinājumu pieņemt likumu grozījumus, kas pamatoti ar atsevišķiem ekspertu grupas piedāvātajiem priekšlikumiem.

Valsts prezidents piedāvājis nevis revolucionārus labojumus, bet drīzāk evolucionārus priekšlikumus, kuru ieviešana palīdzētu pilnveidot esošo sistēmu, tajā skaitā paredzot palielināt partiju ierindas biedru un atbalstītāju lomu. Lai palielinātu politiskās partijas biedru ietekmi attiecīgajā politiskajā partijā, Valsts prezidents iesaka noteikt, ka Saeimas vēlēšanu kandidātu sarakstu paraksta arī vismaz 100 attiecīgās politiskās partijas vai politisko partiju apvienības biedri. Tāpat Valsts prezidents ierosina, ka partijas statūtos jānosaka kārtība, kādā biedrs var pieprasīt jautājuma iekļaušanu partijas biedru sapulces darba kārtībā. Tiek rosināts palielināt valsts finansējumu politiskajām partijām, lai samazinātu politisko partiju atkarību no privātajiem ziedotājiem, un piedāvāts noteikt ziedojumus politiskajām partijām ne vairāk kā vienas minimālās mēneša darba algas apmērā kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja attaisnotos izdevumus.

Attiecībā par priekšlikumu noteikt, ka Saeimas vēlēšanās varēs startēt tikai partijas, kuras dibinātas gadu pirms tam, jāatsaucas uz ekspertu grupas secināto - politisko partiju mainīgums un jaunu politisko partiju dibināšana īsu laiku pirms vēlēšanām norāda, ka prasība attiecībā uz politiskās partijas pastāvēšanu noteiktu laiku garantēs vēlētājiem iespējas ilgāku laiku iepazīt jaundibinātās politiskās partijas.

Savukārt attiecībā uz biedru skaita palielināšanu tām partijām, kas gatavojas startēt Saeimas vēlēšanās, jānorāda, ka politiskās partijas biedru skaits ir viena no būtiskākajām pazīmēm, kas apliecina tās spēju pildīt tās funkcijas, piemēram, pārstāvēt sabiedrību vai atsevišķas sociālās grupas, apkopot dažādu grupu intereses, socializēt pilsoņus politiskajā dzīvē. Latvijā līdz šim pārāk vienkārši bijis startēt vēlēšanās tādām partijām, kas iekļūst Saeimā un izjūk, pat nesagaidot vienu sasaukumu, un viens no galvenajiem iemesliem ir bijis tas, ka konkrētās partijas drīzāk līdzinājušās šauram "interešu klubam" ar zemu biedru skaitu.

Kā vērtējama likumdošanas iecere noteikt stingrākus kritērijus politisko partiju dibināšanai un kandidēšanai Saeimas vēlēšanās?

Satversmes 102.pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās." Ja ikvienam ir šādas tiesības, tad partiju dibināšanai nepieciešamo biedru skaita palielināšana vērtējama kā nonākšana pretrunā šim principam.

Jāteic, ka savulaik jau, šķiet, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija nāca klajā ar ideju palielināt politiskās partijas dibinātāju minimālo skaitu līdz tūkstotim vai diviem. Priekšlikums, ka partijai jābūt dibinātai vismaz gadu pirms vēlēšanām, ja tā grib tajās startēt, parādījās jau laikā, kad veidojās Tautas partija. Savukārt bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga rosināja atņemt mandātu deputātiem, kuri ievēlēti no vienas partijas, bet pāriet uz citu tā paša sasaukuma laikā. Šādas un līdzīgas ierosmes, sevišķi pirms vēlēšanām, bijušas ne reizi vien, taču nekad nav guvušas Saeimas atbalstu. Jāatgādina: Eiropas Savienības prakse un rekomendācijas par nevēlamu atzīst izmaiņu veikšanu vēlēšanu likumdošanā vismaz gadu pirms vēlēšanām.

Pilsoņiem Latvijā, kuri vēlas kandidēt Saeimā, jau pastāv virkne šķēršļu. Pirmkārt, lai kandidētu, jāapvienojas partijā, savukārt, piemēram, pirmskara Latvijas parlamentārajā periodā tiesības iesniegt sarakstus bija, apvienojoties vismaz simtam vēlētāju. Otrkārt, valsts finansējums savas darbības nodrošināšanai paredzēts tikai partijām, kuras jau notikušās vēlēšanās guvušas vismaz 2% vēlētāju atbalstu. Jaundibinātām partijām tas nav paredzēts.

Var saprast, ka varas partijām ir ļoti neērtas īsi pirms vēlēšanām dibinātas partijas, kuras tām nosmeļ vēlētāju balsis bieži vien ar populistiskiem solījumiem. Taču jāatgādina: Satversme ikvienam paredz tiesības dibināt partijas un iesaistīties valsts politiskajā dzīvē. Šī principa pārkāpums var tikt apstrīdēts Satversmes tiesā.

Ideja ierobežot jaunu partiju dibināšanu Latvijas politikā simptomātiski tiek aktualizēta ik pa laikam, kad kādai no varas partijām parādās draudi zaudēt savu ietekmi. Sevišķi izteikti tas patlaban ir "Vienotībai", taču nav mazsvarīgi arī citām varas partijām, ieskaitot ZZS, no kuras nācis prezidents Bērziņš, kuram, starp citu, drīz aktuāla varētu būt pārvēlēšana amatā uz otro termiņu.

Manuprāt, šobrīd ierobežot jaunu partiju veidošanos ir lieki un nevajadzīgi, jo partiju sistēma Latvijā vēl nav nostiprinājusies. Jaundibinātām partijām jau tāpat nepienākas valsts finansējums; jauni ierobežojumi attiecībā uz dibinātāju skaitu un dibināšanas laiku pirms vēlēšanām tām radītu vēl divus nevajadzīgus šķēršļus – šķēršļus arī jaunai domai un idejām Latvijas politikā. Un jāņem vērā, ka politiskās partijas rodas dažādi; tās var veidoties arī no sabiedriskām kustībām, kāda savulaik bija, piemēram, Vides aizsardzības klubs.

Latvijā ir daudzpartiju sistēma, un ideja ierobežot jaunu partiju rašanos ir neloģiska, argumenti, ka tas kaitē partiju sistēmas stabilitātei, ir uzpūsts burbulis. Latvijā politisko partiju apmēram ir tikpat, cik daudzās citās valstīs, un parlamentā to ir pat mazāk, nekā daudz kur citur Eiropas Savienībā.

Ar partiju regulējuma jautājumiem esmu nodarbojusies vismaz deviņus gadus, kopš strādāju "Providus", un uz iespēju apgrūtināt Latvijā jaunu partiju dibināšanu vienmēr esmu raudzījusies diezgan skeptiski. Arī Saeimā vairākkārt radušies šādi ierosinājumi, taču lielu atbalstu tie nav guvuši.

Manuprāt, šī problēma ir ļoti cieši saistīta ar jautājumu, kam vispār Latvijā tiek dotas tiesības kandidēt vēlēšanās. Drīzumā gaidāms Satversmes tiesas spriedums attiecībā uz Jūrmalas aizsardzības biedrības prasību, kuru tā cēlusi saistībā ar to, ka vairāki sabiedrībā ļoti zināmi Jūrmalas iedzīvotāji vēlējās startēt pašvaldības vēlēšanās, taču šāda iespēja viņiem netika dota, jo viņi nebija nodibinājuši savu partiju. Starptautiskie novērotāji, kas apmeklējuši vēlēšanas Latvijā, jau rekomendējuši tai pildīt savas starptautiskās saistības un ļaut vēlēšanās piedalīties ne tikai politiskajām partijām, bet arī vēlētāju apvienībām. Latvijā šādas iespējas nav. Tādējādi piedalīšanās vēlēšanās gan pašvaldību, gan Saeimas līmenī Latvijā jau tāpat ir apgrūtināta.

Pirmkārt, reti kurā valstī parlamenta vēlēšanās var startēt tikai politiskās partijas, bet valstis, kur tas attiektos arī uz pašvaldībām, izņemot Latviju, vismaz starp ES demokrātijām vispār nezinu. Otrkārt, prasīt lielu biedru skaitu un notariālu apliecinājumu, ka tie visi bijuši arī partijas dibinātāji, nav vispārpieņemta prakse. Latvijā, kur tāpat vēlēšanās ir ļoti grūti piedalīties un kur partijas nav iekšēji sevišķi demokrātiskas, tā būtu jo īpaši slikta prakse.

Liegt jaunreģistrētai partijai dalību vēlēšanās, man šķiet, ir nevajadzīgs vēlēšanu tiesību ierobežojums. Latvijas politikā neesmu pamanījusi kādu principiālu atšķirību starp salīdzinoši nesen izveidotām partijām un tām, kas eksistē desmitgadēm - ne pēc to iekšējā darba stila, ne pēc profesionālajām spējām. Turklāt Latvijas partiju reālais, nevis formālais jaunums vai vecums bieži vien nav nosakāms: kas, piemēram, ir partiju apvienība, kas tuvākajās vēlēšanās startē citā partiju komplektācijā nekā iepriekš?

Kāpēc vispār šādi ierosinājumi top? Es saskatu, ka tā ir vēlme spēcināt un konsolidēt esošās partijas, vienlaikus neņemot vērā, ka politikā var būt tādi brīži, kad ir ātri jātop jaunām politiskajām partijām. Parlamentāru krīžu
situācijās (piemēram, pēc masīviem korupcijas skandāliem) tieši jaunu partiju ienākšana politikā var būt vienīgais risinājums sabiedrības uzticības atgūšanai visai parlamentārajai sistēmai. Un es nesaskatu lielas problēmas, ja jaunas partijas top pirms vēlēšanām – pēdējā gada laikā. Jā, vienlaikus tas var nākt ar zināmām problēmām, taču domāju, ka vēlētājs ir tas, kuram būtu izšķirams, balsot par šīm partijām vai ne. Tas nav jādara ar administratīvām metodēm.