Jūsu tēvs izveidoja un vadīja pirmskara Latvijas Valsts kanceleju gandrīz visu tās pastāvēšanas laiku. Vai jums ir kāds viedoklis, kā attīstījusies valsts pārvalde Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas?
Diezgan grūti to īsti precīzi novērtēt. Ir izdarīts ļoti daudz pozitīva. Taču reformas, protams, nav gājušas tik labi, kā mēs, tie, kas atceramies Latvijas pirmo neatkarības laiku, varējām iedomāties. Piemēram, darbinieku skaitu valsts pārvaldē nevajadzētu tik lielu, Latvijā tomēr ir liels birokrātisms. Tas nepalīdz ne valstij, ne iedzīvotājiem. Pašlaik mani uztrauc uzturēšanās atļauju došana ārvalstniekiem apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi. Uzskatu, ka tā ir Latvijas izpārdošana par Jūdasa grašiem. Turklāt šaubos, vai Latvijas tauta no tā kaut ko iegūst, jo pieaug īpašumu cenas.
Tomēr šajos gados ir izveidojusies sistēma, kuras pamats joprojām ir Latvijas Satversme, un uz tās pamatiem tā ir arī tālāk jāattīsta. Domāju, ka kopumā ejam pareizā virzienā. Diemžēl prese par daudz meklē negatīvo. Pozitīvais, kas notiek valstī, nav avīžu prioritāte, bet cilvēkiem jāzina, ka ejam uz augšu. Patlaban vairāk būtu jāizceļ Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, jāuzsver šis kulturālais aspekts. Tas ir jāparāda uz āru, taču visvairāk tas vajadzīgs mums pašiem.
Nupat atzīmējām desmit gadus, kopš Latvija ir ES un NATO. Kā novērtējat to?
Atklāti sakot, brīnos, ka Latvijā tik daudz pilsoņu saka, ka mums nav jābūt ES un NATO. Šīs abas organizācijas ir tās, kas mūs joprojām velk Rietumu virzienā. Ja no tā atsakāmies, un es te nerunāju tikai par aizsardzību, mēs atkal esam ne šur, ne tur. Un tas jau ir bīstami – var atkārtoties 1939., 1940.gads, kad Latvija nebija nekādās kopējās savienībās, izņemot tikai ar Igauniju. Tā gan nebija Latvijas vaina, jo Igaunija pārsvarā skatījās uz Skandināvijas valstīm, bet Lietuvai bija konflikts ar Poliju Viļņas dēļ.
Diemžēl Zigfrīda Meierovica ieceri par Antanti, kas apvienotu valstis no Rumānijas līdz Somijai, neizdevās izveidot. Meierovicam izrādījās taisnība, kad viņš teica: kad Vācija un Krievija atradīs kopīgu valodu, Latvija būs briesmās.
Vācija un Krievija patlaban nesadarbojas, taču apdraudējumu, ko var radīt Krievija, tagad uzskata par lielāko kopš aukstā kara beigām.
Krievija vienmēr ir bijusi neaprēķināma. Patlaban notiek tas, kas Eiropā jau notika pirms Otrā pasaules kara, kad Vācija sagrāba vienu teritoriju pēc otras, bet Rietumvalstis naivi cerēja, ka nu jau Hitleram pietiks.
Viena lieta, ko mēs neuzsveram: karam sākoties, puse PSRS eksporta gāja uz Vāciju, palīdzot attīstīt nacistu kara mašinēriju. Padomju Savienība atbalstīja Vāciju cīņā pret sabiedrotajiem. Tāpat nepieminam, ka pēdējā neatkarīgās Latvijas budžetā 24% tika novirzīti aizsardzībai. Šodien nevaram atlicināt tos divus procentus, ko esam solījuši NATO sabiedrotajiem. Nevaram gaidīt no citiem palīdzību, ja paši nevēlamies sev palīdzēt.
Latvijā pašlaik aktuāls ir jautājums – vai ASV, kas ir noteicēja NATO, tiešām palīdzēs Latvijai reāla iebrukuma gadījumā? Pret PSRS un vēlāk – Krieviju tradicionāli stingrāk ir nostājušies republikāņi. Patlaban Savienoto Valstu prezidents ir no demokrātu partijas. Kā vērtējat šo situāciju?
Jā, NATO faktiski ir ASV, bez Savienotajām Valstīm NATO nevarētu pastāvēt. Domāju, ka pašlaik nostājā pret Krieviju abas minētās partijas var likt vienā līmenī. Ar prezidentu Bušu, vecāko, mums bija ļoti labas attiecības, bet viņa runa Kijevā, ka Ukrainai jāpaliek PSRS sastāvā, liecināja, ka viņš vēlas saglabāt status quo. Tai pašā laikā Bušs bija pie mums Detroitā apspiesto tautu komitejas sanāksmē un priecājās, ka Latvijā lietas virzās uz priekšu, ka Latvijas karogs atkal plīvo. Tāda ir tā divkosīgā spēle. Ar karogu vien brīvību neizcīnīt, vajadzīgs pamatīgāks atbalsts.
Uzskatu, ka liela problēma bija tā, ka pašreizējais prezidents Obama par maz uzmanības pievērsa Eiropai, sevišķi Austrumeiropai, lielāku vērību veltot konfliktiem Tuvajos Austrumos un citur. Tagad gan liekas, ka lietas ir mainījušās. Domāju: nu jau katrs saprot, ka Krievija neapstāsies, ja to neapstādinās. Tagad Rietumu augstās amatpersonas, ieskaitot ASV viceprezidentu Baidenu, kurš nupat bija Latvijā, apgalvo, ka NATO piekto pantu ievēros. Izskatās, pašlaik ASV vadība apzinās: ja Krievija paņems Baltijas valstis, tad kur gan tā apstāsies? To, šķiet, saprot arī Krievijā. Tomēr es domāju, ka pašlaik mēs neesam tik bēdīgā situācijā, kā 1939., 1940.gadā.
Kā izskaidrot paradoksu, ka Amerikā, kas ir daudz tālāk no Krievijas, šo valsti izprot labāk nekā Eiropā?
Uz šo jautājumu drīzāk būtu jāatbild Vācijas bijušajam kancleram Šrēderam, kurš pelna lielu naudu, velkot krievu naftas līniju pa Baltijas jūru. Nelaime tāda, ka Vācija ir ļoti atkarīga no Krievijas energoresursiem. Nauda un atkarība aizmiglo skatu. Jā, arī Latvija ir atkarīga, taču Vācijai kā Eiropas lielvalstij ar Krieviju vajadzētu ieturēt daudz stingrāku līniju. Vai tas nav paradokss, ka Francija būvē karakuģus priekš Krievijas?
Rietumu sankcijām pret Krieviju, protams, ir nozīme, taču tās daudziem nešķiet lielas ievērības vērtas. Esmu izteicis priekšlikumu: Rietumos jāuzliek iebraukšanas aizliegums Krievijas hokejistiem. Amerikāņu publikai ir vienalga, vai Krievijas miljonāram ir uzliktas sankcijas vai ne. Taču, ja tas attieksies uz iemīļotās komandas labāko hokejistu, kā tas ir pie mums Detroitā, tas uzreiz sacels satraukumu un varbūt pievērsīs publikas uzmanību jautājumam, kāpēc pret Krieviju ir noteiktas sankcijas. Amerikas tauta ir ļoti maz politiski informēta un ieinteresēta. Viņiem galvenais ir sports, beisbols un tādas lietas. Un tas ir bīstami.
Jūsu viesošanās Latvijā sakrīt ar Kārļa Ulmaņa apvērsuma 80.gadadienu, kas dažādās auditorijās tika iztirzāts no daudziem aspektiem. Kāda būtu jūsu atbilde uz, šķiet, galveno jautājumu – vai apvērsums bija nepieciešams?
Uz šo apvērsumu jāskatās ne ar šīs dienas, bet ar 30.gadu "brillēm". Ko līdzīgu tajā laikā Latvijā plānoja arī citās aprindās. Taču ir jāatzīst viens fakts: uzplaukums neatkarības pēdējos piecos gados Latvijā bija neiedomājami liels gan saimnieciskajā ziņā, gan kultūras un izglītības jomā. Jau 1934.gadā pieņēma jaunu izglītības likumu, kuru Saeima ilgstoši nespēja pieņemt. Tas bija latvisks izglītības likums, taču apspiestas nebija arī mazākumtautības, valsts un pašvaldības tāpat turpināja atbalstīt mazākumtautību skolas. Likums noteica: ja viens no vecākiem bērnam ir latvietis, viņam ir jāiet latviešu skolā. Tā bija latviešu tautas īstās vietas noteikšana savā zemē, kura ir vienīgā vieta, kur var pastāvēt latvietība.
Apvērsums neapšaubāmi bija revolucionārs akts, taču nav nekādu šaubu, ka tas netika veikts, lai viena persona iegūtu kādas bagātības, bet lai latviešu tautai būtu lielāks uzplaukums.
Saimnieciskās dzīves augšupeju pēc 1934.gada saista arī ar vispārēju ekonomikas atkopšanos pēc pasaules krīzes.
Jā, tas sakrita ar uzlabošanos pēc krīzes, bet tai pašā laikā ASV šī krīze beidzās tikai līdz ar Otro pasaules karu un līdzekļu piesaistīšanu aizsardzībai. Zināmā mērā Latvijas ekonomisko augšupeju var izskaidrot ar krīzes beigām, taču krīzes nebija 20.gados, tomēr Latvija uz augšu gāja tik lēni.
Kā vienīgo pārmetumu Kārlim Ulmanim varētu izteikt to, ka viņam vajadzēja pieņemt jaunu Satversmi un nodot tautas nobalsošanai. Ulmaņa apvērsums bija pilnīgi līdzīgs de Golla apvērsumam Francijā, vienīgi atšķirībā no Latvijas tur dažu gadu laikā pieņēma jaunu konstitūciju.
Kritiku par tuvredzību izpelnījusies Kārļa Ulmaņa ārpolitika 30.gadu beigās. Interesants ir jautājums, kāda tā būtu, ja šajā laikā Latvijas ārējo politiku vadītu Zigfrīds Meierovics? Vai tādā gadījumā Latvijai būtu izdevies 1939. un 1940.gada norises vērst kaut nedaudz sev par labu?
Domāju, ka Meierovica politika Ulmaņa Latvijā netika grozīta. Meierovics Latvijas ārpolitiku uzlika uz sliedēm, un tā šī politika visu laiku turpinājās. Meierovicu kā ārlietu ministru Eiropā vērtēja ļoti augstu, taču viņš Latvijas liktenī neko nebūtu spējis grozīt, jo, kā jau pats teica, Latvija būs briesmās, tiklīdz Vācija ar Krieviju spēs saprasties.
Ulmanim galvenokārt pārmet, ka viņš neveica kaut vai diplomātisku protesta žestu, simbolisku šāvienu, kas vēlāk neļautu tik viegli uzturēt apgalvojumus, ka Latvija okupāciju pieņēmusi labprātīgi.
Nevajag aizmirst vienu faktu: Krievija Latvijai jau uzbruka 15.jūnijā Masļenkos, un mūsu robežsargi šāva pretī. Tātad nevarētu teikt, ka Latvija nav šāvusi pret iebrucējiem. Notikums Masļenkos bija provokācija un reizē arī brīdinājums par to, kas notiks tālāk ar latviešu tautu, ja tā nepiekāpsies.
Sakiet, vai jums pašam ir kāds izskaidrojums tam, uz ko cerēja Ulmanis, paliekot savā vietā un parakstot okupācijas varas uztieptos lēmumus, ar kuriem faktiski tika iznīcināta Latvijas valsts?
Domāju, viņš cerēja, ka tik slikti nebūs, kā tas notika. Nevarēja iedomāties, ka 30.gados varētu būt iespējams tāds pats boļševiku terors, kāds Latvijas lielākajā daļā valdīja 1919.gadā. Protams, es nevaru to apgalvot, taču pieļauju: Ulmaņa doma bija, ka rīkojoties tā, kā viņš rīkojās, Latvijai būs mazāk ciešanu nekā tad, ja Latvija nepārprotami izšautu to simbolisko šāvienu.
Fotoliecībās par Kārļa Ulmaņa aktivitātēm uzkrītoši biežas ir viņa vizītes dažādos Latvijas novados, tiekoties ar cilvēkiem. Vai saskatāt pamatu šodienas politiķu un tautas attiecību raksturošanai bieži izmantotajam jēdzienam "plaisa starp varu un sabiedrību", kas ir gan morāla, gan materiāla?
Jā, pirmskara Latvijā politiķi vairāk gāja pie tautas, tikās ar to ļoti tieši. Ik nedēļu laikraksti atspoguļoja ministru braucienus un tikšanos ar Latvijas iedzīvotājiem. Jāatzīst, tolaik ne tuvu tik lielā mērā neizpaudās tas, ka kāds politiķis savu amatu varētu saistīt ar lielu materiālo labumu gūšanu. Vienīgais miljonārs tā laika Latvijā, cik zinu, bija Antons Benjamiņš.
Latvijā pastāvīgi, arī patlaban, tiek spriests par ministru un parlamenta deputātu atalgojumu. Ir viedoklis, ka pašreizējais ir par zemu, lai šiem svarīgajiem posteņiem piesaistītu atbildīgus un kvalificētus cilvēkus. Vai jums ir kāds viedoklis par to?
Nevarēšu uz to atbildēt, jo man nav zināms šo cilvēku atalgojums, nevaru salīdzināt tā lielumu ar šiem posteņiem nepieciešamajiem izdevumiem. Arī ASV par šo jautājumu pastāvīgi tiek runāts. Patlaban valdošais viedoklis ir, ka cilvēkiem vadošajos posteņos atalgojums ir pietiekami liels.
Premjerministrs Latvijā mēnesī vidēji saņem 1300 latu, ministri – apmēram par simtu mazāk. Nepietiekams atalgojums tiek minēts kā iemesls, kāpēc darbs valsts pārvaldē nespēj konkurēt ar privāto sektoru.
Jā, un tie, kas strādā valsts darbā, vēlētā vai pieņemtā, turklāt vienmēr ir pakļauti kritikai, ko nevar teikt par privātajā sektorā strādājošajiem. Ja atmiņa mani neviļ, tad pirmās republikas laikā Ministru prezidenta alga bija 1800 latu, bet ministriem – 1100 latu plus apmēram 100 latu reprezentācijai bez norēķināšanās. Ārlietu ministram reprezentācijai, šķiet, bija 200 latu bez norēķināšanās. Tolaik gan lata vērtība bija augstāka nekā pašlaik.
Latvijā kopš 90.gadu sākuma lielā mērā Kārļa Ulmaņa personības iespaidā pastāvīgi tiek diskutēts par nepieciešamību ieviest tautas vēlēta prezidenta institūciju ar paplašinātām pilnvarām. Kāds ir jūsu viedoklis par to?
1933.gadā Bļodnieka valdība iesniedza Saeimā projektu Satversmes maiņai, kas paredzēja tautas vēlētu prezidentu ar plašām pilnvarām.
Likumprojekts jau nonāca līdz otrajam lasījumam...
Jā, bet bez tām plašajām pilnvarām, par ko Zemnieku savienība cīnījās, tās jau bija samazinātas un noraidītas. Praktiski šodien prezidents jūtami iejaucas politiskajās norisēs, lai gan saskaņā ar Satversmi viņam tāpat kā karalim ir lielākoties reprezentatīvas funkcijas. Tātad, ja tagad mainītu Satversmi, lielā mērā tiktu apstiprināts pašreizējais stāvoklis. Otrkārt, ja tautai pašlaik būtu tiesības ievēlēt prezidentu, būtu liels jautājums, vai šajā amatā nenonāktu kāda populāra persona, piemēram, kāds mākslinieks, kultūras darbinieks, kam pietrūkst politiķa spēju.
Uz prezidenta vietu 1925.gada vēlēšanās pretendēja Rainis, bet Saeima ievēlēja Jāni Čaksti, kurš šim amatam neapšaubāmi bija piemērotāks.
Jā, neapšaubāmi. Starp visiem kandidātiem pirmajā vēlēšanu kārtā – Ulmani, Raini un Čaksti - Čakste saņēma vismazāk balsu. Sociāldemokrāti, lai neievēlētu Ulmani, otrajā kārtā atsauca Raiņa kandidatūru, un tika ievēlēts Čakste. Rainis apvainojās un pameta zāli. Tur jau tā lieta - Rainis bija tiešām izcils dzejnieks un ne tik daudz sociāldemokrāts, cik nacionāli noskaņots cilvēks, taču kā politiķim viņam, visticamāk, būtu bijušas grūtības. Bulduru konferencē*, kur Rainis vadīja izglītības komisiju, viņam ar to ne sevišķi labi sekmējās.
Valsts prezidenta un arī Ministru prezidenta pilnvaru palielināšanas priekšlikumi, kas pērn izskanēja saistībā ar valdības darbu pastāvīgi traucējošām nesaskaņām koalīcijā, ir vērsti uz valsts pārvaldes efektivitātes stiprināšanu.
Manuprāt, Ministru prezidentam, kas ir mūsu valsts politiskais vadītājs, Satversmē jau ir plašas pilnvaras. Ja plašākas pilnvaras tiek dotas prezidentam, tas zināmā mērā pazeminātu Ministru prezidenta uzdevumu loku, tās pārietu Valsts prezidenta ziņā. Mans viedoklis ir, ka Valsts prezidentam ir jādod lielākas pilnvaras, bet man ir bažas, vai mūsu sabiedrība ir gatava pārejai uz tautas vēlētu Valsts prezidentu. Varbūt labāk būtu pagaidīt gadus piecus, lai sabiedrība vairāk nobriest.
Runājot par politisko kultūru un politiķu atbildīguma vairošanu vēlētāju priekšā, pastāvīgi tiek uzturēts arī jautājums par proporcionālās vēlēšanu sistēmas maiņu mažoritāras sistēmas virzienā.
Tas tiešām ir sarežģīts jautājums. Lietuvā jau ir izšķīrusies par daļēji mažoritāru vēlēšanu sistēmu. Ir grūti pateikt, vai tas ir pareizi.
Ir vēl kāds aspekts: lai partijas iekļūtu Saeimā, noteikta piecu procentu barjera, taču ir jautājums, vai tas saskan ar Satversmi, kura nosaka, ka Latvijā vēlēšanu sistēma ir proporcionāla. Tātad, ja kādai partijai pienākas viens mandāts, tad tai vajadzētu būt arī vienai vietai Saeimā. Taču savulaik tieši tā bija problēma, ka šie vieninieki un divnieki, kļūdami par politiskās tirgošanās kārti, bieži vien izšķīra valdības likteņus, neņemot vērā valsts intereses. Tas arī bija viens no iemesliem Ulmaņa apvērsumam.
Latviešu vecākā emigrācijas paaudze ASV strauji noveco, bet jaunākā izrāda krietni mazāk vēlmes kopīgi sadarboties. Kādu redzat latviešu diasporas nākotni?
Katrā ziņā mūsu aktivitātes iet ļoti uz leju. Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai tas bija mūsu galvenais mērķis un fokuss. Tagad vairāk vajadzētu koncentrēties uz latviešu valodu un latvisko izglītību, kultūru. Šajā ziņā lielu atbalstu sniedz mākslinieki no Latvijas, viesojoties ASV un arī citās valstīs, kur ir latviešu kopienas. Tas palīdz uzturēt to kultūras daļu. Tai pašā laikā arvien vairāk latviešu jauniešu precas ar sveštautiešiem, no kuriem bieži vien ir atkarīgs, kādā valodā ģimenē runās. Lielākoties šajās ģimenēs latviskums tomēr netiek saglabāts. Pozitīvs piemērs šajā ziņā mums ir ļoti lieliska mācītāja no Latvijas, kuras vīrs amerikānis ir dzīvojis Latvijā, prot latviski un ģimenē runā latviski.
Amerikas latviešiem izglītība un kultūra līdz neatkarības atgūšanai bija tāds kā darbības blakusprodukts, bet šodien tas ir galvenais uzdevums. Latviešu vidusskolas ir potenciāls, kur jaunieši sadraudzējas un rada jaunas latviešu ģimenes. Šis darbs ir jāturpina. Visus šos daudzos gadus latvieši tika uzskatīti par vislabāk organizēto tautību grupu visā Amerikā.
Varētu teikt, ka latviešu organizācijas ārzemēs līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu savu misiju ir izpildījušas. Taču, sevišķi runājot par ASV, vai spēcīga latviešu diaspora joprojām nav aktuāla, lai vajadzības gadījumā, par ko liek runāt mūsu austrumu kaimiņa aktivitātes, spētu pildīt Latvijas lobija misiju attiecībās ar mītnes zemes valdību?
Jā, tās ir gluži manas domas, ko uzsvēru arī, pēdējoreiz piedaloties Amerikas latviešu apvienības kongresā: šodien tā lobēšana nav vajadzīga, taču mēs nezinām, kas notiks rīt vai parīt. Lai gan pašlaik esmu vairs tikai goda amatos, šos sakarus joprojām cenšos uzturēt, jo nekad nevaram zināt, kāda vajadzība reiz var pienākt.
*Bulduros 1920.gada augustā un septembrī pēc Latvijas Republikas Pagaidu valdības ierosinājuma notika Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas sarunas, kuru mērķis bija izveidot Baltijas savienību jeb Baltijas Antanti, nostiprinot savstarpējo sadarbību politiskajā, ekonomiskajā, kultūras un daļēji arī militārajā jomā. Antantes ideju īstenot pilnībā neizdevās Lietuvas un Polijas domstarpību dēļ.
