Cik bieži esat Latvijā?
Kopš neatkarības atgūšanas šī ir 23. reize.
Pietiekami bieži. Kas jūs vilina Latvijā?
Dažādas intereses. Pirmkārt, vēlēšanās pabūt īstajā dzimtenē, apmeklēt vecāku un brāļa kapa vietu, tikties ar draugiem, domubiedriem. Vienmēr cenšos arī pabūt Saeimas sēdē un paklausīties politiskās debates, apmeklēt kādu kultūras pasākumu.
Vai sekojat Latvijas politikai?
Jā, protams.
Sakiet, kādēļ neatgriezāties Latvijā līdz ar neatkarības atgūšanu?
Tas ir labs jautājums. Pirms 15 gadiem ar sievu par to nopietni domājām, bet neizdarījām šo izvēli. Šobrīd to izdarīt būtu daudz grūtāk. Veselība mums jaunības gados vairs nav tik spoža (smejas).
Lielā politika
Pirms ASV prezidenta vēlēšanām Amerikas latviešu apvienība ir vērsusies pie kandidāta B.Obamas ar mērķi izzināt viedokli turpmākajai sadarbībai ar Baltijas valstīm. Vai saņēmāt atbildi?
Es nezinu, vai Amerikas latviešu apvienība ir saņēmusi atbildi. Man bija saruna ar mūsu senatoru no Mičiganas. Ilgus gadus nebijām tikušies. Pirms Latvijas neatkarības atgūšanas viņš bija mums labvēlīgs. Pārsvarā atbalstu Ķenča filozofiju - es tevi, kungs, bez vajadzības netraucēju. Taču gatavojoties Latvijas deviņdesmitajai gadadienai, mums bija interese saņemt no kongresa atbalsta rezolūciju. Senators vaicāja, vai mums būtu svarīgi arī saņemt senatora Obamas atbalstu rezolūcijai. Protams, ka mums bija svarīgi!
Senators Šumers no Ņujorkas šā gada 3.jūnijā laikrakstā „The Wall Street Journal” bija publicējis rakstu, kurā norādīja, ka Krievijas labvēlība pret Irāku ir panākama ar trim lietām: jāatjauno Krievijas tradicionālās tiesības Austrumeiropā; ASV varētu Krievijai kompensēt Krievijas ikgadējos zaudējumus tirdzniecībā - aptuveni līdz 3 biljoniem dolāru; neuzstādīt militārās bāzes Polijā un Čehijā. Teicu, ka tas ir kas līdzīgs Molotova-Ribentropa paktam, ko šoreiz parakstītu Putins un Šumers.
"Vienīgais pārmetums Ulmanim ir kavēšanās ar Satversmes grozījumu pieņemšanu. Tas, ko Ulmanis 15. maijā izdarīja Latvijā, ir analogs de Gola izdarītajam Francijā."
Turklāt ASV prezidenta kandidātu debatēs Gruzijas un Krievijas militārā konflikta laikā senators Obama divkārt norādīja, ka Gruzijas variants nav pieļaujams attiecībā pret Baltijas valstīm. Senators Makkeins izteicās vēl radikālāk, sakot, ka Putina acīs viņš redzot vienīgi trīs burtus – KGB. Obama pārstāv Demokrātu partijā kreiso spārnu, tāpat kā Šumers, un līdz šim ir bijis Latvijai un pārējām Baltijas valstīm Krievijas jautājumā labvēlīgs.
Ja neuzskatāt to par nepieklājīgu jautājumu, par ko jūs pats balsojāt ASV prezidenta vēlēšanās?
Es nevaru balsot, jo nekad neesmu bijis ASV pilsonis. Esmu Latvijas pavalstnieks ar uzturēšanās atļauju ASV no 1949. gada. Es varu runāt, pārstāvot sevi un Latviešu apvienību, ko esmu arī visus šos gadus darījis. Turklāt nevaru piedalīties arī pašvaldību vēlēšanās Amerikā. To jums derētu pateikt partijai „Saskaņas centrs”.
Latvija, Amerika un patriotisms
Valsts gadadienas kontekstā Latvijā daudz vairāk runā par patriotismu. Sakiet, kā jūs uztverat patriotismu?
Tā ir savas zemes mīlestība un darbs tās labā. Man nekad nebūtu ienācis prātā atstāt savu dzimto zemi, ja būtu droša pārliecība, ka palikšu dzīvs. Tādas man nebija. Mūsu ģimeni bija paredzēts izsūtīt 1. jūlijā. Nācās bēguļot, naktis pārlaist grāvī.
Vai uzskatāt sevi par Latvijas patriotu?
Jā, uzskatu.
Ilgstoši dzīvojot ASV, jums neapšaubāmi ir attieksme pret šo valsti. Vai tā ir saistīta ar patriotismu?
Dzīvoju līdzi ASV politikai, taču par patriotu sevi neuzskatu. Mana interese vienmēr ir bijusi labvēlīga ASV politika pret Baltiju. Pirms šīm prezidenta vēlēšanām man bija saruna ar savu kaimiņu – inženieri. Teicu, ka, pirmkārt, mani interesē, kāds būs ASV ārpolitikas kurss. Savukārt kaimiņu interesē vien viņa akciju liktenis.
Kāpēc jūs saista globālās lietas?
Tādu mani ir veidojusi Latvijas skola, vecāki. Savu politisko karjeru es sāku, ja tā varētu teikt, jau 1927.gadā. Visus tā laika Latvijas politiķus man ir bijusi iespēja pazīt personīgi.
Valsts kanceleja pirmsākumos
Sakiet, kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas kā pirmā valsts kancelejas vadītāja dēlam, kas saistītas ar Valsts kanceleju**?
Ar to bija saistīta mūsu dzīve. Cilvēki, kas šo valsti toreiz dibināja un darbojās politikā, bija bieži viesi mūsu mājās. Pašreizējā Ārlietu ministrijas ēkā, kurā atradās Valsts kanceleja, stāvu augstāk bija mūsu ģimenes dzīvoklis. Pazinu visus toreizējos Valsts kancelejas darbiniekus. Reizi gadā tēvs aicināja uz viesībām mūsu vasarnīcā visus Valsts kancelejas darbiniekus un tai padoto iestāžu, kā Leta, „Valdības Vēstnesis”, valsts tipogrāfija, vadītājus. Kad svinēja Latvijas divdesmito gadadienu un arī Valsts kancelejas divdesmito gadadienu, svinības notika mūsu dzīvoklī.
Vai jūsu tēvs ģimenē stāstīja par savu darbu, par Valsts kancelejas un Ministru kabineta darbu?
Vairāk vai mazāk sarunas par to bija pie pusdienu galda. Gan par svarīgākajiem valdības lēmumiem, kuri tuvākajā laikā tiks pieņemti, gan arī par amatos ieceļamajiem kandidātiem.
Jaundibinātā valstī arī Valsts kanceleja bija jārada no nekā. Kādi bija noteicošie faktori tās izveidē?
Viss patiešām sākās no nulles. Vienīgais, ka vairāki darbinieki bija strādājuši guberņas kancelejā un bija pieredze ar tehniskiem dokumentiem, taču jaunajā darbā klāt nāca darbs ar politiskiem dokumentiem. Šeit der pieminēt faktu, ka mans tēvs, līdz kļuva par Valsts kancelejas vadītāju, darbojās Radikāldemokrātu partijā. Līdz ar augsto amatu tēvs no partijas izstājās, jo uzskatīja, ka šādā amatā jābūt ir politiski neitrālam.
Kāda bija tā laika valsts ierēdniecība?
Ikviena ierēdniecība pārstāv valsti. Neatceros, ka tolaik pret kādu no ierēdņiem būtu izteikti iebildumi par nelaipnu vai nekorektu izturēšanos.
Vai tolaik būt valsts ierēdnim bija prestiži?
Tas bija cienījami. Viens cilvēks, uzsākot darbu ierēdniecībā, sākumā nebija augsti atalgots. Varēja atļauties īrēt vien istabu. Kā zinām, šodien jaunie valsts pārvaldē strādājošie vēlas, lai būtu iespēja dzīvot pašiem savā dzīvoklī.
Varbūt jūs atceraties sava tēva Dāvida Rudzīša viedokli par valsts ierēdņa kvalitāti?
To man ir grūti atbildēt. Taču valsts kancelejas 90.gadadienas jubilejas pasākumā citēja kādu Kārļa Ulmaņa 1914.gada frāzi par cilvēku kā jebkuras rīcības noteicošo elementu. Taču mēs labi zinām, ka cilvēki mēdz būt dažādi.
Vēstures paralēles
Mūsdienās Ulmaņa politika histoloģijā tiek duāli vērtēta. Kārlis Ulmanis bija jūsu krusttēvs, bet, abstrahējoties no šī fakta, kā vērtējat politiķa Kārļa Ulmaņa darbību?
Vienīgais pārmetums Ulmanim ir kavēšanās ar Satversmes grozījumu pieņemšanu. Tas, ko Ulmanis 15. maijā izdarīja Latvijā, ir analogs de Gola izdarītajam Francijā. Bet Francijā de Golu visi ciena. Esmu dzirdējis viedokli, kāpēc 1938.gadā Satversmes pieņemšana bija problemātiska. Sākās nestabilitāte pasaulē.
Un runājot par demokrātijas atcelšanu?
Taču jau 1933. gada novembrī Zemnieku savienība bija iesniegusi Satversmes grozījumu projektu par prezidenta vēlēšanām, Saeimas atlaišanu un citiem arī šobrīd Latvijas politikā aktuāliem jautājumiem. Domāju, ka 1933. gada grozījumi der par pamatu šodien – tautas vēlēts valsts prezidents, kuram ir tiesības atlaist Saeimu bez referenduma, savukārt valsts prezidenta atlaišana iespējama referenduma ceļā.
Vai, jūsuprāt, vēsture periodiski atkārtojas?
Gadījumā, par kuru runājām, tā var teikt.
Mainīgi nemainīgā kopienas misija
Diasporas aktivitātes 21.gadsimtā atšķiras no tā laika, kad tajās aktīvi iesaistījāties jūs. Kāda ir latviešu kopienas misija mūsdienās?
Situācija ir mainījusies. Latvija ir neatkarīga valsts, un zināmā mērā izzūd aktivitātes, jo vairs nav tāda lielā mērķa. Ir labi sanākt kopā un padziedāt dziesmas latviešu valodā, tomēr nedrīkst aizmirst, ka pašreizējā starptautiskā situācija nav mūžīgs garants. Savulaik Zigfrīds Anna Meierovics brīdinoši iztiecās, ka Latvijai ir bīstama Krievijas un Vācijas brāļošanās. Mēs zinām, kas notika 1939.gadā. Sekas tam mēs pieredzējām. Bez Krievijas atbalsta Hitlers nebija spējīgs uzsākt Otro pasaules karu. Kā zināms, šodien Vācija nevar iztikt bez Krievijas gāzes. Latviešiem kopienā arī turpmāk ir jāseko un jāiesaistās ārpolitisko attiecību veidošanā, kas skar Latviju.
Vai, jūsuprāt, jaunākās paaudzes latviešu pēcteči klaidā būs ieinteresēti saglabāt sevī latvietību? Turklāt uz ārvalstīm šodien ekonomisku apsvērumu dēļ izbrauc ļoti daudz latviešu. Vai vienas paaudzes cilvēki diasporā spēs un vēlēsies saprasties?
Pieredze ir tāda, ka no Latvijas šobrīd ekonomisku apsvērumu dēļ izbraukušie nevēlas līdzdarboties jau esošās organizācijās. Jums taisnība, mūsu paaudzes vēlme turēties kopā bija politisko motīvu vadīta.
"Ikviena ierēdniecība pārstāv valsti. Neatceros, ka tolaik pret kādu no ierēdņiem būtu izteikti iebildumi par nelaipnu vai nekorektu izturēšanos."
Esmu novērojis, ka etnisko latviešu pēcteči labprāt sūta savus bērnus uz dažādām latviešu nometnēm. Jaunieši, kas tādā ceļā atbrauc uz Latviju, atgriežas sajūsmināti. Jā, cilvēku, kas piedalās mūsu pirms 50 gadiem dibinātā organizācijā, paliek mazāk.
Vai piekrītat, ka mūsdienās cilvēka piederību kādai etniskai grupai nosaka ne tik daudz senču izcelsme, cik realitāte?
Tas ir normāli. Tomēr ir daudz jaukto ģimeņu, kas spēj un vēlas latviešu valodu iemācīt arī saviem dzīvesbiedriem.
Sapnis par laimīgiem cilvēkiem
Premjers I.Godmanis intervijā žurnālam „Rīgas Laiks” teica, ka Latviju redz kā mazu, skaistu upi, kuras krastos nav debesskrāpju. Kādu Latviju iztēlē nākotnē redzat jūs?
Es nerunāšu par upēm. Pavisam drīz pienāks Latvijas simtgade. Labprāt to redzētu, bet .. tā kā es būšu aizņemts citās darīšanās, man ir tāds sapnis par Latviju: ja Latvijā es braukšu ar taksīti, man tajā šoferis atbildēs latviešu valodā. Ka Latvijā neķengāsies par valsts himnu, kā tas notika Jūrmalā, ka jebkurā uzņēmumā, kurā es ieiešu, man atbildēs latviešu valodā. Man ir sapnis, ka cilvēki dabā ieraudzīs jauno Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB). Man ir sapnis, ka Latvija kļūs par valsti, kurā ir viens likums un viena taisnība visiem. Kā saprotat, es sapņoju par laimīgiem Latvijas cilvēkiem.
Vai esat ziedojis LNB ēkas būvniecībai?
Jā, protams. Atceros arī, kā bibliotēkas direktors Andris Vilks bija ieradies pie Gunāra Birkerta Detroitā, lai apskatītu LNB maketu. Nāca prātā salīdzinājums, kā savulaik pie profesora Štālberga mēs apskatījām Brīvības pieminekļa maketu.
Kas Latvijā šodien jūs iepriecina?
Esmu dzimtenē 23. reizi kopš neatkarības atjaunošanas. Vienmēr cenšos apmeklēt kādu operas vai teātra izrādi. Šī māksla Latvijā ir ļoti augstā līmenī patlaban. Nekad agrāk tā nav bijis. Par to arī prieks.
Un kur nav līmeņa?
To es nekomentēšu.
_______________________________________
* Dainis Rudzītis dzimis 1921. gadā. 1944. gada rudenī aizbrauca no Latvijas. Joprojām aktīvi līdzdarbojas „Latviešu apvienība Detroitā” (apvienība dibināta 1950. gada 26. februārī). Ilgus gadus dzīvojis Detroitā, bet šobrīd Livonijā – pilsētā ar aptuveni 100 000 iedzīvotāju.
** Šoruden Valsts kanceleja svin 90 gadu jubileju. Atsevišķs dokuments par Latvijas Pagaidu valdības kancelejas izveidošanu nav atrodams, taču par Valsts kancelejas dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1918. gada 20. novembris, kad Pagaidu valdības kancelejas pārvaldnieka amatā darbu sāka Dāvids Rudzītis. Pirmo reizi neatkarīgās Latvijas valdības administrācijas vārds minēts 1918. gada 26. novembrī, kad Latvijas Pagaidu valdības kancelejas pārvaldnieks Dāvids Rudzītis protokolēja pirmo oficiālo valdības sēdi. 1919. gada 1.janvārī valdība "konstatē”, ka pārvaldnieks Dāvids Rudzītis skaitās amatā no 1918. gada 20.novembra. Savu pašreizējo nosaukumu Valsts kanceleja ieguva 1919. gada 11. aprīlī, kad tā pārdēvēta par Valsts kanceleju un D. Rudzītis apstiprināts par tās direktoru. Ministru kabinets apstiprināja arī štatu sarakstu, kurā bija vien 20 darbinieku.
Līdz gada beigām Ministru kabineta ēkā iespējams aplūkot izstādi „Valsts kancelejai – 90”.
