Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Daina Kājiņa: „Mums jābeidz runāt par rindām un priecāties, ka līdz šim rindā bija 7000 bērnu, bet tagad tikai 1000. Šī ģimenei nesaprotamā sistēma, kurā nekas nav paredzams uz priekšu, ir degradējoša. Tā nav motivējoša, lai vecāki domātu par turpmāku ģimenes pieaugumu. Ja mēs vēlamies, lai mūsu valstī dzimst bērni, ir jārada apstākļi, kuros ikviena ģimene var būt droša, ka viņiem vajadzīgā laikā tiks nodrošināts kvalitatīvs pakalpojums, neizvirzot papildu nosacījumos, ja pašvaldība ar bērnudārzu jautājumu netiek galā.”
FOTO: Ieva Čīka/ LETA
Kāda šobrīd ir situācija ar bērnudārzu rindām?
Ja ģimenē piedzimst bērns, reģistrēšanās rindā ir teju pirmā formalitāte, ko vecāki nokārto. Diemžēl savlaicīga reģistrācija rindā uz pirmsskolas izglītības iestādi negarantē, ka tad, kad bērnam apritēs pusotrs gadiņš un vecākam, kurš izmantoja bērna kopšanas atvaļinājumu, jāatgriežas darbā, vieta pašvaldības bērnudārzā patiešām būs. Lielākajās Latvijas pilsētās, piemēram, Rīgā, bērnudārzu rindas virzīšanās uz priekšu vecākiem ir nesaprotama un grūti prognozējama. Jā, sistēma ir uzlabota un var reģistrēties elektroniski, sekot līdzi rindai. Bet tad, kad vecāks ierauga lielos ciparus, paļāvības, ka patiešām bērnudārzs būs, nav nekādas. Tā ir kā laimes spēle.
No kurienes rodas lielie cipari un kāpēc var būt tik straujas izmaiņas, piemēram, bērns rindā ir četrsimtais, bet pēc dienas jau zvana – ir vieta bērnudārzā?
Viens bērns var būt pierakstīts rindā uz vairākiem bērnudārziem. Tāpēc katrā atsevišķā bērnudārzā rindā var būt ļoti liels skaits bērnu. Pāri tūkstotim. Rīgas dome var konstatēt, ka unikālajā rindā ir tikai viens bērns, kurš pierakstījies, teiksim, uz trīs bērnudārziem, bet ģimenei tas nepalīdz izprast, kurā vietā unikālajā rindā viņu bērns atrodas. Piemēram, manam bērnam ir 6 gadi un viņam ir prioritārs statuss uz vietu bērnudārzā, jo no 5 gadu vecuma pirmsskolas izglītība ir obligāta. Taču tas nekur neparādās. Konkrētā bērnudārza rindā viņš ir apmēram deviņsimtais, bet es zinu – tā kā viņam ir prioritāte, viņš noteikti atrodas unikālās rindas sākuma galā un man var piezvanīt kuru katru dienu. Līdz ar to šī rinda ir neprognozējama.
Arī savā darbā to redzu – vecāki vienmēr ir pārsteigti, ja piedāvā vietu pašvaldības bērnudārzā. No rīta bērns rindā ir 300, bet pēc brīža – dienas pārsteigums! – piedāvā dārziņu. Ja vecāks šo vietu ir ļoti gaidījis un uzreiz ir gatavs mainīt savu ikdienu, sadzīvi, kas pakārtota citam bērnudārzam, tad, protams, viņš ir priecīgs. Bet vairumā gadījumu ir tā, ka vai nu bērns ir tikko beidzot iejuties privātajā dārziņā, vai lieliski jūtas mājās ar auklīti. No ģimenes pozīcijas situācija nav tā labākā atkal mainīt bērnam vidi.
Par laimi, jaunais regulējums Ministru kabineta noteikumi Nr.1523, kas stājās spēkā šī gada 1.janvārī, paredz iespēju vecākam izvēlēties palikt privātajā dārziņā, ja ir pienākusi rinda pašvaldības bērnudārzā, saglabājot gan valsts, gan pašvaldības līdzfinansējumu. Tiesa, tikai tad, ja uz vietu pretendē vēl citi bērni, kuriem vietu piedāvāt. Vai jaunie noteikumi uzlabo situāciju?
Protams, situācija ir uzlabota, īpaši finansiālā. Ja pašvaldības bērnudārzā vietas nav, tad par privāto izglītības pakalpojumu vecākiem jāmaksā ļoti maz. Tas viennozīmīgi tā ir. Taču gribu vērst uzmanību uz pretrunu, kāda radusies līdz ar jaunajiem MK noteikumiem. Mēs it kā virzāmies uz tādu kārtību, kurai vajadzētu mazināt bērnudārzu rindu. Bet gan jaunie noteikumi, gan tie, kas tika pieņemti pagājušajā vasarā, rindu tikai palielina. Lai saņemtu pašvaldības un valsts atbalstu, noteikumi paredz, ka bērniem obligāti jāreģistrējas bērnudārza rindā.
Paskatīsimies, kas notiek no ģimenes skatu punkta! Konkrēti Rīgas domē bērnudārzu jautājumu aktīvāk risināt sāka 2011.gadā, piedomājot, lai risinājums būtu ģimenei labvēlīgāks un lai būtu lielāka izvēles iespēja. Rīgas pašvaldība sāka līdzfinansēt privāto bērnudārzu, nosakot, ka bērni, kuri saņem šo atbalstu, izstājas no rindas uz pašvaldības dārziņu. Tas bija uzstādījums – mazinām rindu! Vecākiem, kuri tobrīd pieņēma iespēju izmantot privāto pakalpojumu, piemaksājot starpību no saviem līdzekļiem, vairs nebija izvēles iespēja pāriet uz pašvaldības dārziņu. Nepagāja ilgs laiks, kad Rīgas dome nāca klajā ar paziņojumu, ka bērni, kuri saņem līdzfinansējumu privātam bērnudārzam, tomēr drīkst stāties atpakaļ rindā uz pašvaldības dārziņu. Tas nozīmē, ka ģimenei tika atstāta izvēles iespēja.
Bija vecāki, kuri izvēlējās palikt pie privātā un nestājās rindā, citi rindā izlēma tomēr reģistrēties. Kas notika tālāk? Ar atbalstu vecākiem iesaistījās valsts. Pagājušajā vasarā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izstrādāja MK noteikumus, kuri noteica – lai saņemtu valsts atbalstu, ir jābūt reģistrētam rindā uz pašvaldības bērnudārzu. Tāpat MK noteikumos tika stingri noteikts – ja piedāvā vietu pašvaldības dārziņā, tā obligāti jāpieņem, citādi līdzfinansējums tiks pārtraukts.
Tātad īsā laika periodā vienai rīdzinieku ģimenei bija no rindas jāstājas ārā, tad varēja reģistrēties atpakaļ, pēc tam rindā bija jāreģistrējas obligāti un, ja piedāvāja pašvaldības dārziņu, piedāvājums bija obligāti jāpieņem. Radās pārpratumi, bija vairākas ģimenes, kuras uzzināja, ka līdzfinansējums nepienāksies, tikai decembrī, lai gan privāto dārziņu apmeklēja jau septembrī.
Kas notiek tagad ar jaunajiem MK noteikumiem, kurus izstrādāja Izglītības un zinātnes ministrija (IZM)? Joprojām bērniem, kas saņem atbalstu, ir jābūt rindā. Ja pienāk rinda, pašvaldības bērnudārzs par to informē vecāku, bet vecāks var izlemt piedāvājumu nepieņemt un turpināt izmantot privāto pakalpojumu, ja rindā ir citi bērni. Ja šis vecāks izmanto maksimālo laiku – 15 dienas, kurā viņš drīkst pieņemt lēmumu, ja, piemēram, pieci vecāki pēc kārtas izmantos maksimālo domāšanas laiku, tad vairākus mēnešus pašvaldības bērnudārzā var stāvēt tukša vieta. Tajā pašā laikā kāds, kam tā būs ļoti vajadzīga, nevarēs to izmantot. Pašlaik, pašvaldībai ar valsti savstarpēji diskutējot par to, kāda ir šo noteikumu patiesā jēga un būtība, esam nonākuši līdz tam, ka bērni var reģistrēties rindā ar vēlamo uzsākšanas datumu nākotnes periodā. Tas vispār ir absurds. Es neredzu šādas rindas jēgu.
Vai nav tā, ka problēmai pieiet no nepareizās puses? Ir mērķis mazināt rindu, bet loģiskāk būtu, ja izvirzītu mērķi – katram bērnam un ģimenei saprotamā veidā garantēts pirmsskolas izglītības pakalpojums.
Precīzi! Mums jābeidz runāt par rindām un priecāties, ka līdz šim rindā bija 7000 bērnu, bet tagad tikai 1000. Tas neiztur kritiku. Ir jābūt sistēmai, kurā rindas nav vispār un katrai ģimenei ir skaidrs, ka viņu bērniem būs pieejams kvalitatīvs pakalpojums. Pagaidām rindu sistēma kalpo, lai pēc iespējas izslēgtu korupcijas riskus, lai varētu izsekot, ka rinda ir godīga. Taču ģimenēm tas nav risinājums. Manuprāt, šī sarežģītā un necaurspīdīgā rindu administrēšanas sistēma ir ļoti tālu no tā, lai ģimene varētu saprast, kad bērnudārzs būs iespējams. Šī ģimenei nesaprotamā sistēma, kurā nekas nav paredzams uz priekšu, ir degradējoša. Tā nav motivējoša, lai vecāki domātu par turpmāku ģimenes pieaugumu.
Ja mēs vēlamies, lai mūsu valstī dzimst bērni, ir jārada apstākļi, kuros ikviena ģimene var būt droša, ka viņiem vajadzīgā laikā tiks nodrošināts kvalitatīvs pakalpojums, neizvirzot papildu nosacījumos, ja pašvaldība ar bērnudārzu jautājumu netiek galā.
Vai vecākiem, kas saņem valsts un pašvaldības līdzfinansējumu privātam bērnudārzam, ir kādi papildu nosacījumi?
Jā, bērniem, kuri apmeklē privāto bērnudārzu, lai saņemtu līdzfinansējumu, tiek izvirzītas atšķirīgas prasības, ja salīdzina ar prasībām pašvaldības bērnudārzos attiecībā uz apmeklējumu. Pašvaldības dārziņā bērnam ir iespēja gan paņemt vasarā brīvlaiku, gan gadā paņemt dažas brīvas dienas. Pietiek, ja vecāks uzraksta iesniegumu, kurā informē par bērna prombūtni, un par kavētajām dienām nav jāmaksā. Jaunajos MK noteikumos 8.punkts paredz, ka privātā pirmsskolas izglītības iestādē, lai nezaudētu līdzfinansējumu, bērnam gada laikā iespējams ņemt brīvu tikai vienu kalendāro mēnesi. Tās ir vidēji 22 darba dienas. Vai tas ir pietiekami?
Paskatīsimies atkal no ģimenes skatu punkta. Ja vecākam ir garāks atvaļinājums un viņš vēlas to pavadīt kopā ar bērnu, tad, tiklīdz ir 23. kavētā diena gadā, vecāks tiek praktiski sodīts un ir jāmaksā vidēji 10 eiro par kavēto dienu, jo valsts izpratnē attaisnotais kavējums ir tikai ārsta izziņa. Es uzskatu, ka tā ir diskriminācija, jo šie vecāki, kas saņem valsts un pašvaldības atbalstu privātajā dārziņā, nav vainīgi, ka viņiem nav vietas pašvaldības dārziņā, kurā šādu prasību nav.
Šī prasība dublē citus MK noteikumus Nr.890 par higiēnas prasībām pirmsskolas izglītības iestādēm. Tie skaidri noteic, kādos gadījumos ir jānes ārsta zīme. Bet pieņemsim, ja bērnam, kuram ir pusotrs gads, nāk zobi, nakts ir bijusi nemierīga, viņš nav gulējis. Ja no rīta kādam no ģimenes locekļiem – mammai, vecmāmiņai vai tētim – ir iespēja palikt mājās vienu dienu, lai bērns atpūstos pēc negulētas nakts un neietu uz dārziņu, tad šādos gadījumos mammai ir jāiet pie ģimenes ārsta, jāstāsta situācija, jālūdz izziņa, lai līdzfinansējums par to dienu netiktu atņemts. Protams, tas ir arī papildu administratīvais slogs ģimenes ārstiem.
Bet bērns tajā dienā pakalpojumu nesaņem.
Protams, tā var teikt, un bieži vien dažādās starpministriju darba grupās tā arī saka. Taču tad vajadzētu šādus noteikumus arī bērniem, kas iet pašvaldību dārziņā. Jāsaprot, ka privātajam pakalpojuma sniedzējam vietā neatnāk cits bērns. Rēķini un pedagogu algas tāpēc nesamazinās, ka viens bērns neatnāk uz dārziņu. Privātais pakalpojuma sniedzējs ir noteicis sava pakalpojuma cenu un attiecīgi samazina mācību maksu par to daļu, ko saņem no pašvaldības un valsts kā līdzfinansējumu. Taču, ja kāds bērns neatnāk uz dārziņu 23. dienu gadā bez ārsta zīmes, tad valsts un pašvaldība šo summu proporcionāli samazina. Šo starpību sedz bērna vecāks. Tie ir vidēji 10 eiro dienā.
Tiek radīti noteikumi, kuri vecākiem liek domāt, kā tos apiet. Vecāki ir ar mieru samaksāt tajā dienā par ēšanu, lai tikai ieraksta, ka bērns ir bijis dārziņā. Arī ģimenes ārsti saka - veseliem bērniem tiek izrakstītas daudz vairāk ārstu zīmes nekā slimajiem bērniem. Vai tas ir normāli?
Taču kaut kādai reģistrācijas sistēmai ir jābūt!
Protams, ka nevaram iztēloties situāciju, ka jebkurš vecāks var atnākt uz bērnudārzu, vienalga, privātu vai pašvaldības, un pateikt – man vajag vietu. Reģistrācijas kārtībai ir jābūt, iespējams, katrā iestādē. Jo vecāks būs laicīgāk pieņēmis lēmumu, jo būs labāka izvēle starp izglītības iestādēm. Taču būtībā vajadzētu izbeigt runāt par bērnudārzu rindām. Ir svarīgi mainīt uzstādījumu un pakalpojumus organizēt, kā pamatu ņemot ģimenes, bērnu intereses, nevis ierēdņu mērķi mazināt rindu. Šobrīd centrā nav bērns.
Kas, jūsuprāt, ir tie šķēršļi, kāpēc jautājums nerisinās ģimenei labvēlīgākā gultnē ātrāk un saprotamākā veidā?
Problēma ir birokrātija. Vispirms es gribu paslavēt Rīgas domi, kas ir nodrošinājusi, ka atskaites un reģistrāciju var veikt elektroniski. Mums nav jāskraida ar papīriem no kabineta uz kabinetu. Taču IZM atskaites ir jāsniedz papīra formātā, kas ļoti kavē līdzfinansējuma saņemšanu. Tiek radīta stresa situācija, maksājumi kavējas. Gatavojot ikmēneša rēķinus vecākiem, es nezinu, vai tas bērns saņems līdzfinansējumu vai ne.
Protams, es nododu IZM visu bērnu sarakstu, taču es nevaru zināt, vai visi vecāki ir izpildījuši nosacījumus, lai to saņemtu. Sākumā man to pārmeta, bet man nav nekādu iespēju pārbaudīt, vai bērni ir reģistrējušies rindā vai nav. Jāteic, ka ministrija ir diezgan neapskaužamā situācijā, jo tā saņem papīra formātā sarakstu no privātiem bērnudārziem, kuru manuāli salīdzina ar pašvaldību iesniegtajiem sarakstiem par bērniem, kas reģistrēti rindās. Un tikai pēc šo sarakstu salīdzināšanas tiek lemts par līdzfinansējuma aprēķinu. Tā katru mēnesi tiek pārbaudīti vairāki tūkstoši bērnu.
Funkciju audits jau 2009.gadā secināja, ka jāizmanto valsts izglītības informācijas sistēmas datubāze, kurā ir reģistrēti visi bērni. Šāds reģistrs pastāv, un ir jādomā, kā to izmantot, lai maksimāli atvieglotu atskaišu iesniegšanu, salīdzināšanu, apmeklējumu reģistrēšanu elektroniski.
Vēl ir skaidrs tas, ka valstī nav noteiktas metodikas, nav vienāds princips, pēc kā tiek aprēķināta patiesā pirmsskolas pakalpojuma cena vienam bērnam. Tādas metodikas nav. Pašvaldības savstarpēji norēķinās pēc MK noteikumiem Nr.250, kuros noteikta daļa iekļaujamo izmaksu par vienu bērnu. Šīs izmaksas pašvaldībās ir atšķirīgas.
Taču vajadzētu pilnīgi vienotu praksi visā Latvijā. Tāpat pašvaldībām varētu būt ne tik atšķirīga reģistrācijas organizācija uz bērnudārzu. Jāņem vērā, ka ģimenes var pārvākties dzīvot uz citu pašvaldību, un tad atkal viss sākas no jauna – jāreģistrējas rindā utt. Jāatceras, ka valsts pabalsts ir paredzēts uz diviem gadiem. Pēc diviem gadiem pirmsskolas izglītības pakalpojuma nodrošināšana paliks tikai uz pašvaldību pleciem. Un ko tad?
Valsts ir atradusi līdzekļus privātu bērnudārzu līdzfinansēšanai, lai atbalstītu vecākus, kuriem pašvaldība nevar nodrošināt vietu bērnudārzā. Vai nepastāv bažas, ka privāti bērnudārzi varētu izkonkurēt pašvaldības izglītības iestādes?
Ja pareizi saprotu, bailes no konkurences patiešām ir. Tieši pašvaldības uzstāj, ka bērnudārza rindas jāsaglabā. Iespējams, ir bažas, vai kāds privātais pakalpojuma sniedzējs neatvērs bērnudārzu tur, kur rindu nav, un pašvaldību bērnudārzs paliks tukšs. Bet es gribētu teikt, ka neviens privātais savu pakalpojumu nepiedāvās vietā, kur nebūs pieprasījuma. Privātais bērnudārzs var būt tikai tur, kur ir pieprasījums pēc attiecīga pakalpojuma.
Līdzīga situācija pirms vairākiem gadiem bija, piemēram, Norvēģijā. Tur izveidoja sistēmu, kurā nav nozīmes, vai vecāks izvēlas pašvaldības vai privātu bērnudārzu, vecāku daļa, kas jāmaksā, ir pilnīgi vienāda. Pie mums pašvaldības bērnudārziem šobrīd konkurences nav un tad ir situācijas, kad vecākam piedāvā vietu dārziņā un viņam atsaka parādīt bērnudārza grupiņu pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Ir gadījums, kad tā arī pateica – pirms līguma parakstīšanas grupiņu nerādīs. Tā var atļauties runāt tikai vietā, kur nav motivācija katru ģimeni uzņemt pie sevis ar vislielāko prieku. Vietā, kur centrā nav bērns. Centrā ir normatīvi – man jums jāpiedāvā un jums jāpieņem lēmums.
Manuprāt, veselīga konkurence tikai uzlabos pakalpojumu kvalitāti un ļaus sasniegt galveno rezultātu – ģimenei pieejams pakalpojums. Domāju, ka sadarboties ar privātajiem ir lietderīgi arī pašām pašvaldībām – tas ir daudz efektīvāk nekā būvēt dārgas ēkas, pašiem nezinot, vai pēc gadiem šo ēku varēs piepildīt. Tāpat ar auklēm. Daudzās pašvaldībās, kurās nav tik daudz bērnu, lai uzturētu bērnudārzu, aukles ir ļoti labs risinājums. Tas arī veicina nodarbinātību, aukles iziet no pelēkās ekonomikas zonas.
Bet kas notiks pēc diviem gadiem, kad valsts līdzfinansējums nebūs? Joprojām vecākiem, kuri saņem līdzfinansējumu auklītes algošanai, šobrīd netiek dota izvēles iespēja un finansējums tiek pārtraukts, tiklīdz pienāk rinda pašvaldības dārziņā. Vai tas vienmēr ir bērna un ģimenes interesēs? Tāda nenoteiktība, vecāki neko nevar plānot uz priekšu. Arī privātais pakalpojuma sniedzējs, aukle ir ieguldījis darbu apmācībās, sertifikāta iegūšanā, bet garantijas, ka finansējums būs nākamajā mēnesī, nav.
Vai redzat vienkāršu risinājumu?
Jā. Vispirms ir jāidentificē patiesā pakalpojuma summa. Otrs - jānodrošina vecākiem iespēju brīvi izvēlēties savam bērnam piemērotāko pakalpojumu – vai nu tas ir pašvaldības, privātais bērnudārzs, vai aukle. Jāievieš vienkāršs princips, kas pastāv daudzviet pasaulē, - nauda seko bērnam. Visbeidzot - visa administrēšana jāorganizē un jāadministrē ar valsts izglītības informācijas sistēmas datubāzes palīdzību, kuru uzlabojot un mazliet pilnveidojot visus jautājumus var risināt. Un viss. Pārējais jau ir sakārtots. Visi MK noteikumi par higiēnas prasībām, pārtikas apriti – viss ir kārtībā.
Ir tikai jāliek ģimenes intereses kā prioritāte. Tas nav neiespējami, jau ir pašvaldības, kuras iet šo ceļu. Gribētu izcelt Ķekavas novadu. Savukārt Babītes novadā valstij nav vajadzības nākt palīgā ar līdzfinansējumu, un tā nebūt nav bagātākā pašvaldība. Babītes novada noteiktais aprēķins par viena bērna izmaksām pirmsskolas izglītības iestādē sakrīt ar privāto bērnudārzu aplēsēm un šī novada bērniem, kas mācās pie mums, par bērnudārzu nav jāmaksā, tikai par ēšanu.
Varu pastāstīt reālu gadījumu, kas labi ilustrē, kā pašvaldība risina situāciju, ja ģimenes intereses liek priekšplānā. Šis stāsts ir par ģimeni, kas pārnāca uz privāto dārziņu no Babītes pašvaldības bērnudārza. Viens bērns jau apmeklēja pašvaldības dārziņu, un vecāki vēlējās, lai arī jaunākais ietu turpat. Taču tobrīd dārziņā jaunākajam bērnam brīvu vietu nebija. Pašvaldība šai ģimenei piedāvāja apmaksāt licencētu privāto pirmsskolas izglītības iestādi pēc viņu izvēles abiem bērniem. Lai gan vecākus apmierināja pašvaldības bērnudārza pakalpojums, tobrīd bija ļoti svarīgi, lai abi bērni būtu vienā bērnudārzā – lai ērtāk organizēt bērnu aizvešanu un izņemšanu. Un šie vecāki ir ļoti priecīgi par šādu risinājumu. Un tā tam ir jābūt - galvenais, lai ģimene ir apmierināta un laimīga.
