Jūs veidojat dokumentālās filmas. Kas, jūsuprāt, ir to šarms, un kas piesaista šajā kino žanrā?
Mani vienmēr ir interesējusi vēsture. Varbūt arī tāpēc manās dokumentālajās filmās ir ar vēsturi saistīti stāsti. Tas ir darbs ar materiālu, kas ir noticis fakts. Tas nav kaut kas izdomāts, uzstādīts un uzfilmēts, kā tas ir, piemēram, spēlfilmās. Savs šarms piemīt tiem pašiem vecajiem kino kadriem, fotogrāfijām. Esmu gan veidojis arī cita žanra filmas, piemēram, portretfilmu "Eiropas nolaupīšana" par gleznotāju Aiju Zariņu vai animācijas filmu "Clara un Rubinšteins".
Kāpēc jūs neuzrunā spēlfilmas?
Es zinu, ko nozīmē izveidot spēlfilmu. Esmu veidojis arī vienu spēles īsfilmu. Mūsdienu Latvijas apstākļos ir ļoti grūti atrast finansējumu filmai. Tie ir vairāki simti tūkstošu latu. Turklāt tas ir divu, trīs gadu darbs, varbūt pat ilgāks. Piemēram, mans kolēģis Jevgeņijs Paškēvičs taisīja savu "Golfa straume zem ledus kalna" divpadsmit gadus! Un tad jāpadomā, kādai ir jābūt tēmai, lai dzīvotu tik ilgi ar to. Jo visu laiku tu celies ar to tēmu, ej gulēt, katru dienu domā par to, un tā divus, trīs, četrus gadus.
"Doķene", kā mēs žargonā dēvējam dokumentālās filmas, ir salīdzinoši ātrāka. Tu esi tur iekšā, tu to stāstu izstāsti un vari iet tālāk. Tad filma dzīvo savu dzīvi, iet pie skatītajiem, ir televīzijā, piedalās festivālos. Tā ir internetā lejuplādējama. Es pat teiktu, ka jūtos gandarīts, ja redzu, ka kaut kur mana filma nelegāli ir augšuplādēta. No vienas puses, tas kā producentam maitā nervus, ka tiek pārkāptas tavas mantiskās tiesības. Bet kā režisoram tas ir vislabākais novērtējums, ja kāds tavas filmas skatās internetā. Ja tava filma tur ir, tad tā ir kādam vajadzīga!
Vai dokumentālajam kino ir misija, kas jāizpilda?
Domāju, ka nē. Ja vienu dienu pasaulē pazustu kinematogrāfs, domāju, ka cilvēki nenomirtu. Ja pazustu mūzika, tā būtu traģēdija. Mūzika ir tas, kas uzrunā dvēseli. Kino ir vairāk prāta spēles. Bet, strādājot pie saviem darbiem, es cenšos to emocionālo stīgu akcentēt. Cilvēki to novērtē, un tas uzrunā.
Kā jūs teiktu – ko mūsdienās nozīmē izveidot dokumentālo filmu? Cik tas ir grūti vai viegli?
Tas ir grūti. Tāpēc vien, ka ir nepieciešami finanšu līdzekļi – algas filmēšanas grupai, transports, tehnikas īre utt. Ja to dara profesionālā līmenī. Pēc tam ir filmas izplatīšana – kur rādīt, kur sūtīt... Tas viss ir saistīts gan ar laiku, gan finansēm.
Ir jau arī filmu festivāli, kas ņem tikai filmiņas, kas uzfilmētas ar mobilo telefonu līdz vienai minūtei. Žanru un formātu dokumentālistikā ir ļoti daudz. Katru nedēļu pasaulē notiek kāds filmu festivāls.
Jūsu filmās parādās nelielas humora ainiņas. Piemēram, filmā "Parāds Afganistānai", kad karavīri atrodas lidostā, lai dotos projām, un pieskrien sunītis. Vai arī filmā "Keep smiling!" viens no varoņiem tiek rādīts vannā kails. Vai šādus elementus filmās iekļaujat apzināti?
Protams! Arī visnotaļ nopietnajā "Atmodas antoloģijā" esam salikuši komiskas ainas. Tas filmu padara dzīvu, tā labāk paliek atmiņā.
Dokumentālo filmu varoņi ir īsti, nav izdomāti. Kā panākat, ka stāsta varoņi atveras?
Sākumā visi satrūkstas no kameras vai fotoaparāta, tomēr beigās pierod. Tā ir vienmēr. Ir dažādi paņēmieni. Kādreiz, kad filmēja uz filmas, kas bija daudzkārt dārgāka nekā digitālie čipi, tieši šis jautājums bija aktuāls, proti, ka cilvēks sākumā ir sasprindzis. Tad bija teiciens "filmēt uz amerikāņu filmas". Tas nozīmēja imitēt filmēšanu, staigāt ar kameru, bet nefilmēt, taupīt lentu. Kad juta, ka ir īstais brīdis, tad spieda pogu un fiksēja brīdi.
Filmēšanas gaitā droši vien izveidojas personisks kontakts ar varoņiem. "Keep smiling!" veidojāt vairākus gadus. Vai nav žēl šķirties no filmu varoņiem?
Šo filmu filmēju trīs gadus. Kad darbs pie filmas bija galā, noliku kameru un pats ņēmu lāpstu, divus, trīs gadus braukāju līdzi filmas varoņiem, bijām vienā "bandā". Draudzīgās saites ar filmas varoņiem paliek. Ar tiem puišiem vēl joprojām draudzējos, ik pa laikam satiekamies. Kontakts ir.
Kas jums sniedz gandarījumu pēc filmas pabeigšanas?
Ja cilvēkiem patīk, ja cilvēkus stāsts ir uzrunājis. Ir svarīgi saprotami izstāstīt stāstu, nodot savu redzējumu, uzdot jautājumus. Ja pēc filmas noskatīšanās cilvēks iziet no kinoteātra un saka: "Gribas dzīvot!" Ja tā sajūta ir, tas ir fantastiski!
Jūs mēģināt sabiedrību provocēt ar jautājumiem savās filmās?
Zināmā mērā, protams, jā. Un īstenībā "Keep smiling!" tā jau nav tikai filma par vēsturi, tā ir par mūsdienām un mūsdienu attieksmi pret vēsturi. Kā mēs skatāmies uz Otrā pasaules kara sāpīgām tēmām, kas joprojām ir aktuālas, kad nāk 16.marts vai 9.maijs. Filmu novērtēja, neskatoties uz to, ka tā ir slidena tēma – Otrais pasaules karš, okupācija. To izcili novērtēja gan Krievijā, gan Rietumos. Filma ir saņēmusi Krievijas kinoakadēmijas balvas nomināciju uz Krievijas Oskaru – "Nīka". Mūsu mazā "doķenīte" konkurēja ar četrām lielām starptautiskas kopprodukcijas spēlfilmām. Tas bija liels notikums manā radošajā darbā.
Jūsu filmas ir vīrišķīgas, heroistiskas. Jūs apzināti izvēlaties veidot stāstus par varoņiem vai arī šos stāstus liktenis jums piespēlē?
Teikt, ka nepiespēlē būtu melots. Sanāk nonākt īstajā brīdī un īstajā vietā.
Vai ir iekšējas ambīcijas, kas liek veidot stāstus par konkrētiem notikumiem?
Es cenšos taisīt filmas tādas, kādas es pats gribētu skatīties. Kad es ieslēgtu televizoru un teiktu: "O! Šo filmu es gribu noskatīties, jo man patīk tēma, patīk, kā tas tiek darīts, ir ļoti laba kamera, interesanti cilvēki, vide."
Kas attiecas uz Latvijas vēstures tematiku, primārais uzstādījumus ir negausties, tieši otrādi – izcelt, akcentēt pozitīvu impulsu, sapurināt, likt saņemties. Mūsu visu laiks iet, dzīve ar smaidu vairāk ir jādzīvo.
Tikko Latvijas Tautas frontes dibināšanas 25 gadu svētku pasākumos pirmizrāde bija jūsu "Atmodas antoloģijai", kurā runāts par brīvības jautājumiem. Vai mūsdienu Latvijas iedzīvotāji ir novērtējuši atgūto brīvību vai pārāk neizšķiežas ar to?
Es teiktu, ka ir aizmirsusies tā sajūta, ka tava dzimtene ir okupēta un te ir sveša armija un simtiem tūkstošu iebraucēju, zeme piegandēta, fabrikas gāž dūmus debesīs un ķīmiju mūsu upēs. Tas ir aizmirsies, jo nav ar ko salīdzināt. Brīvības stāsts bija ļoti svarīgs tai laikā.
Tagad, kad esam atguvuši savas valsts brīvību, cilvēki aizmirst, cik būtiski ir, ka var nebaidoties paust brīvi savu viedokli, runāt. Brīvi ģeogrāfiski kustēties, braukt vienalga, kur gribas. Tās ir milzīgas vērtības. Protams, ka tavā vietā jau neviens daudz ko nerisinās, kā reiz Komunistiskā partija. Individuālā atbildība līdz ar to ir lielāka. Mūsdienās mēs visi gribam dzīvot Leiputrijā, strādāt tajā darbā, par ko esam visu mūžu sapņojuši un saņemt par to ļoti lielu algu, bet tā dzīvē nemēdz būt.
Vai tāpēc ir jānoniecina tas viss, kas ir izdarīts un mūsu visu sasniegts? Skatīšanās citu maciņos tavā dzīvē tāpat neko neuzlabos. Ja esi brīvs, domā, kā savu dzīvi padarīt par paradīzi. Ja nē, iespējams, ir nepieciešama jauna Tautas fronte. Tavā dzīvē...
Vai esam pietiekami novērtējuši cilvēkus, kas mums deva brīvu Latviju?
Mēs visi tur piedalījāmies, tas bija kolektīvs, visas sabiedrības ceļš. Ne tikai latviešu kā nācijas, bet arī daudzu citu Latvijā dzīvojošu tautu, kuras saprata, ka dzīve Padomju Savienībā visiem ir "piegriezusies". Ar totālo kontroli, uzmanīšanu, draudiem.
Manā filmā "Atmodas antoloģija" ir epizode par rokoperu "Lāčplēsis", kur Igo dziedāja Lāčplēša lomu. Viņš stāstīja, ka katru koncertu bija dziedājis kā pēdējo, jo gaidījis, ka pēc koncerta atbrauks pakaļ un aizvedīs... Kur mēs esam dzīvojuši? Tie taču ir kaut kādi murgi! Bija pilnīgi sagandēta daba, bija slikta pārtika, vispār nebija pārtikas, bija rindās jāstāv ar taloniem pēc ziepēm, auzu pārslām, putraimiem! Es brīnos par tiem, kas joprojām var jūsmot par to laiku. Varbūt tik daudz, ka tā bija mūsu jaunība – romantiskās atmiņas.
Liela daļa mūsu sabiedrības pašreiz ir nomākta ar sadzīves problēmām, bet tā ir visur pasaulē! Nezin kāpēc liekas, ka Latvijā ir vissliktākā dzīve. Tā tas nav, absolūti nav! Vai nu cilvēki nevēlas paskatīties, kas pasaulē notiek, vai to nezina.
Latviešiem ir teikts, ka pārāk daudz skatāmies pagātnē. Varbūt vairāk vajadzētu lūkoties uz nākotni?
Nākotni jau nevar saskatīt, tā vēl nav redzama. Mēs nākotni varam ieraudzīt vienā vietā – pagātnē. Tikai pagātnē mēs varam saprast, kāda būs nākotne. Tas pats teiciens "Kas pagātni vētī, tas nākotni svētī". Pagātnē ir atbildes uz daudziem jautājumiem, domājot par nākotni.
Vēsture man vienmēr ir patikusi un interesējusi. Jaunībā es gribēju kļūt par hidroarheologu. Biju saskatījies un salasījies Žaka Īva Kusto, slavenā franču okeonogrāfa, filmas un grāmatas. Gribēju braukt uz Vidusjūru, nirt pie seno grieķu un romiešu kuģiem, celt ārā amforas. Tas bija romantiskais 8.–9.klases periods.
Es viennozīmīgi domāju, ka nākotnē mēs varam ieskatīties tikai caur pagātnes prizmu. Jo viss atkārtojas, nekas nenotiek no jauna, tehnoloģijas attīstās, bet tā jau nav nākotne. Tā patiesā mūsu dzīve ir citās lietās.
Vairāk kā pirms gada Amerikā pabijāt pie trimdas latviešiem. Kādi ir iespaidi par latviešiem tur? Vai ir kaut kas tāds, ko viens no otra varam mācīties?
Mēs jau visu laiku to darām. Man šis ceļojums bija ārkārtīgi interesants. Es daudz ko nezināju par trimdu. Īstie trimdinieki bija tie, kas redzēja Liepājas krastu 1944. vai 1945.gadā, kad ar kuģi aizbrauca uz Vāciju. Tie, kas ir dzimuši pēc tam, sevi jau īsti nepozicionē kā trimdiniekus. Viņi sevi pozicionē kā latviešu izcelsmes amerikāņus vai latviešu izcelsmes kanādiešus, vai latviešu izcelsmes austrāliešus. Tie jau īstenībā nav trimdinieki, tā ir mūsu diaspora.
Daļa no viņiem atgriežas. Daļa no tiem, kas nikni brēca toreiz Atmodas laikā, nav atgriezušies, nav pārcēlušies uz šejieni. Trimda gan pirms Atmodas, gan Atmodas laikā sniedza ļoti lielu palīdzību. Arī citu apspiesto tautu – lietuviešu, igauņu, ungāru, poļu – diasporas visu laiku atgādināja Rietumu valdībām par okupētajām zemēm, tautām, ka to nedrīkst noņemt no dienas kārtības, ka to valdības nevar palikt zem tepiķīša kā neērtu jautājumu.
Taču daudzas valdības baidījās no Padomju Savienības. Bija valstis, kas līdz pēdējam brīdim neatzina Baltijas valstu okupāciju, tās pašas Amerikas Savienotās Valstis. Trimda to jautājumu nepārtraukti uzturēja aktuāli karstu, un tad, kad te "sākās", trimda arī sākumā baidījās. Kā paši stāstīja, domāja, ka tas droši vien ir čekas pirksts, ka komunisti kaut ko inspirē. Kad tas viss "aizgāja", ļoti daudzi pieslēdzās Latvijas Tautas frontei. Tās naudas summas un mantas, kas nāca uz šejieni, neviens to nav skaitījis, tie ir miljoni. Tas ārkārtīgi palīdzēja. Te jau nekā nebija. Bija tikai deficīts...
Vai trimdas reakcija uz jūsu filmām atšķīrās no Latvijas sabiedrības reakcijas?
Varbūt viņi skatījās vairāk kā uz eksotiku. Īpaši tie, kas vispār šeit nav bijuši, arī pēc neatkarības atjaunošanas.
Pieci gadi nav ilgs laiks vēsturē, tāpēc var teikt, ka pavisam drīz būs Latvijas proklamēšanas 100.gadadiena. Vai ir kādas ieceres šajā sakarā?
Nē, nav. Esmu ļoti noguris pēc "Atmodas antoloģijas". Garīgi un fiziski pārguris. Tas bija ļoti smags darbs. Mums bija ārkārtīgi īss laiks filmas veidošanai: konkursu izsludināja par vēlu. Filma tapa burtiski trīs mēnešos!
Šāda apjoma filma top divu, trīs gadu laikā. Filma vēl nav pabeigta, nav apzināti visi autori, sarakstīti titros. Tā bija pirmizrādes versija, kas tika iekļauta svētku programmā.
Vai ir ideja, kas jūsos dzīvo, bet vēl nav atrasta iespēja uzņemt filmu?
Man ir daudz ideju. Piemēram, projekts par Latvijas pilīm un muižām, par pēckara padomju Latvijas mākslas, modes un sporta dzīvi. Ir daudz aizmirstas lietas, kas ekrānā nav redzētas, tikai literatūrā. Laiks rādīs, ko no tā visa izdosies īstenot filmās.
