Vai maratons var būt masu sporta pasākums?

Maratons ir saistīts ar leģendu par sengrieķu karavīru, kurš skrējis no Maratonas līdz Atēnām ar ziņu par grieķu uzvaru pār persiešiem (490.g.p.m.ē). Ar vārdiem "mēs uzvarējām" kareivis saļimis bezsamaņā un miris. Tā kā maratona šūpulī jau vēsturiski ir ieliktas briesmas dzīvībai.

Pirmās Olimpiskās spēles notika 1896.gadā Atēnās, un kopš tā laika maratons iekļauts olimpisko spēļu programmās. 1924.gadā maratona distances garums noteikts 42,195 km (līdz tam 40–43 km). Sievietēm garā distance uzskatīta par pārāk bīstamu, tāpēc kā disciplīna programmā pirmo reizi iekļauta tikai 1984.gada vasaras Olimpiskajās spēlēs ASV1.

XXX Pasaules sporta medicīnas kongresā, kas notika 2008.gada 18.–23. novembrī Barselonā (Spānija), ļoti tika uzsvērts, ka sporta ārstiem jāuzņemas iniciatīva, veidojot izpratni, ka maratons nav masu pasākums. Reizē medicīnas personālam ir jāizprot pašu atbildība, atļaujot startēt sacensībās cilvēkiem ar nepietiekamu fizisko sagatavotību vai neatbilstošu veselības stāvokli.

Kā uzsvēra kongresā, maratona organizētāji un masu mediji nevēlas sadzirdēt ārstu teikto, vēlme iegūt līdzekļus dalības maksas un ziedojumu veidā pārsvarā liekas daudz vilinošāka salīdzinājumā ar cilvēka veselībai nodarīto kaitējumu. Piemēram, 2002.gadā ap 75% Londonas maratona skrējēju piedalījās naudas vākšanā labdarībai. Pasākuma laikā tika savākti 32 milj. mārciņu.

Labdarība ir brīnišķīga lieta, bet vai par tik augstu cenu kā cilvēka veselība?! Un vai pēc tam netiks vākti līdzekļi vai tērēti valsts budžeta līdzekļi jau maratona dalībnieku veselības uzlabošanai?

Sporta aktivitātēs ar ilgstošu augstas intensitātes slodzi (velomaratons, maratons, triatlons, airēšanas maratons, kross) nepieciešama laba fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība un vispārējā veselība, jādomā par atbilstošu uzturu, sporta inventāru un treniņu režīmu pirms pasākuma.

Tas pats jau atkal jāatkārto par mūsu vispārizglītojošās skolās praktizēto rudens krosu. Bērni pēc vasaras skolā atnāk ar ļoti dažādu fizisko sagatavotību un atšķirīgi pavadītu vasaras brīvlaiku. Paaugstinātai un ilgstošai izturības slodzei daudzi no viņiem nav sagatavoti, bet skriet liek, kas neatbilst MK 2.09.2008. noteikumu Nr.715 8.pielikumam "Sports. Vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmeta standarts".

Atbilstoši tiesību aktiem - Sporta likuma 18.panta 3.punktam "Sportists ir atbildīgs par savu veselības stāvokli, regulāru veselības pārbaužu veikšanu, savas veselības un dzīvības apdrošināšanu". Sportistam pirms dalības tik ekstrēmā pasākumā kā maratons netiek pieprasīta obligātā veselības pārbaude, nav tradīcijas un praksē nav ieviesta sistēma, ka pirms dalības lielos masu sporta pasākumos tiktu ieteiktas veselības pārbaudes pie ārsta un fiziskās sagatavotības pārbaudes.

Termini un statistika

Maratona popularitāte pasaulē ļoti pieaugusi tieši pēdējo 20–30 gadu laikā. ASV maratona dalībnieku skaits audzis no 25 000 1976.gadā līdz 470 000 2008.gadā. Seši līdz astoņi maratona skrējēji katru gadu distancē mirst.

2009.gadā pusmaratona skrējienā bojā gāja seši sportisti, no tiem trīs - viena pasākuma laikā2. Londonas maratonā, kurš ir viens no lielākajiem Eiropā, 1981.gadā distanci beidza 6500, bet 2000.gadā – jau 32 600 skrējēju. Bet šajā gadā medicīnisko palīdzību lūdza 4633 skrējēji un 38 tika ievietoti slimnīcā. Divdesmit gadu pieredze rāda, ka Londonas maratonā tiek hospitalizēti 0,13% skrējēju jeb katrs no 787 cilvēkiem, bet mirst viens no 67 414 skrējējiem.

Oficiāli rēķina 1 nāves gadījumu uz 50 000 skrējēju, kaut nav precīzi noteikts, cik ilgs laika posms attiecas uz maratona skrējienu. Dalībniekiem paliek slikti ne tikai skrējiena laikā, bet nopietnas veselības problēmas un pat nāves gadījumus novēro vēl pāris dienu pēc skrējiena.

Tā, piemēram, Londonas maratona laikā (1991.gads – 2003.gads) oficiāli reģistrēti divi nāves gadījumi distances laikā, taču pēc maratona miruši vēl 7 cilvēki.

Maratona popularitāte augusi arī mūsu valstī. Pirmais Rīgas maratons notika 1991.gadā, kad bija lielākais distanci beigušo skaits – 707 finišētāji, 2010.gadā finišēja 663 dalībnieki.

"Maratona organizētāji un masu mediji nevēlas sadzirdēt ārstu teikto – vēlme iegūt līdzekļus dalības maksas un ziedojumu veidā pārsvarā liekas daudz vilinošāka salīdzinājumā ar cilvēka veselībai nodarīto kaitējumu."

2011.gadā Nordea Rīgas maratonā uz starta līnijas 4 dažādās distancēs izgāja 16 358 dalībnieki, finišēja 14 190. Maratona laikā uz slimnīcu nogādāja 15 cilvēku. Zināms, ka pēc dalības maratonā P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā miris kāds Zviedrijas pilsonis3.

Savukārt Nordea Rīgas maratonā 2012.gadā uz starta 4 distancēs izgāja jau 18 180 dalībnieku. Visvairāk skrējēju startēja 5 km distancē (10 973), bet 10 km distancē - 3425 dalībnieku, pusmaratonā startēja 2690 skrējēji, bet uz pilnā maratona starta līnijas stājās 1092 dalībnieki.

Dalībai šā gada Nordea Rīgas maratonā ir iespējams pieteikties līdz 18.maijam, skrējiens notiks šo svētdien, 19.maijā.

Riski veselībai

Ikvienam, kas apsver dalību, būtu nopietni pirms pieteikšanās jāpadomā. Maratons ir smaga pārbaude organismam. Akūta fiziska pārslodze negatīvi ietekmē veselību un ir bīstama veselībai!

Dalība maratonā un pusmaratonā saistīta ar nopietniem riskiem, kurus nekādā veidā nedrīkstētu ignorēt. Netrenētam cilvēkam arī 10 km un pat 5 km skrējiens var būt ekstrēms pasākums. Uzreiz jāteic, ka patiesībā maratons nevar būt masu sporta veids un veselību veicinošs pasākums.

Piedalīšanos garās distances skrējienā nekādā ziņā nevajadzētu pārvērst par izrādīšanos ar "urā" saucienu vai par sava veida izklaidi. Patiesībā garo distanču skriešana ir dzīvesveids, ko var sākt tikai pēc tam, kad veikts garš un pacietīgs sagatavošanās darbs.

Sirds un asinsrites sistēma

Nopietna problēma ir fiziskās aktivitātes ierosināts miokardiālais stress. Sirds un asinsrites sistēmai spēcīgs stresors var izraisīt bīstamas sirds kambaru aritmijas, sirds muskuļu bojājumus līdz pat nekrozei (infarktam). Izturības sportā kā elites, tā izklaides sportistiem fiziskā slodze izraisa vairāku sirdsdarbības raksturojošu rādītāju paaugstināšanos.

Iespējams arī akūts asinsvadu vājums, piemēram, kolapss, ģībonis, labā kambara nepietiekamība, aknu sāpju sindroms un citas vainas.

Nāves gadījumus sirdsdarbības traucējumu dēļ biežāk novēro maratona skrējējiem, kuriem ir paaugstināts holesterīna līmenis plazmā, kuri nejūtas veseli pirms skrējiena (saaukstēšanās, nelabums, sāpes pakrūtē u.c.) un kuriem sirds un asinsvadu slimības novērotas ģimenē4. Vienotas koncepcijas par profilakses iespējām pagaidām nav. Sirdsdarbības traucējumu profilaksei nepieciešama regulāra trenēšanās, sastādot treniņu plānu atbilstoši dalībnieka fiziskai sagatavotībai ne vēlāk kā 6 mēnešus pirms dalības pasākumā. Dalībniekiem pēc 45 gadu vecuma jau pirms treniņu uzsākšanas ir noteikti jāpārbaudās pie ārsta.

Hipertermija

Ar asins plūsmas palīdzību sirds nodrošina ķermeņa termoregulāciju. Maratona laikā karstuma saražošana un zaudēšana palielinās 10 un vairāk reizes. Pie paaugstinātas apkārtējās vides temperatūras un mitruma ķermeņa atdzišana ir apgrūtināta un dehidratācijas dēļ var būt traucēta siltuma aizvadīšana no muskuļiem uz ādu. Kā sekas attīstās muskuļu vājums un orientācijas traucējumi telpā. Ja ir traucēta vai nepietiekami nodrošināta siltuma zaudēšana, veselības problēmas parādās jau pēc 10–15 minūšu skriešanas. Pat pie noregulētas un atbilstošas svīšanas maratona skrējēji bieži beidz distanci ar ķermeņa temperatūru 40,5 Co.

Sportistiem jādzer tik daudz šķidruma, lai kompensētu iztvaikoto sviedru daudzumu. Parasti garo distanču skrējēji izsvīst 1,2 l sviedru stundā. Dzeršanas režīmu sportists noregulē treniņu laikā atkarībā no vajadzības un no tā, kā kuņģis panes šķidrumu uzņemšanu fiziskās slodzes laikā. Vidēji skrējēji dzer no 200 ml līdz litram stundā. Nereti skrējiena laikā sportists zaudē 1–2 kg sava svara, pat 3–5% dehidratācija jau izraisa spēku samazināšanos un veselības problēmas.

Ne velti mūsu labākā maratoniste J. Prokopčuka nebrauca uz Pekinas Olimpiskām spēlēm tur esošā karstuma dēļ, jo skriešana karstā laikā un sevišķi ar paaugstinātu mitrumu ir pārāk bīstama veselībai.

Hiponatrēmija

Lai pārvērtētu dehidratācijas briesmas, citreiz pirms sacensībām šķidrums tiek uzņemts par daudz. Hiponatrēmiju izraisa pazemināts nātrija daudzums asinīs. Tas savukārt izraisa smadzeņu pietūkumu. Uz nātrija trūkumu daudz jūtīgāk reaģē sievietes.

Padoms - sabalansēt ūdens uzņemšanu pirms pasākuma un pasākuma laikā. Iesaka dzert līdz 500–600 ml 3 stundas pirms maratona un kādas 300–400 ml pusstundu pirms pasākuma. Skriešanas laikā dzert 200–300 ml šķidruma katras 10–20 minūtes.

Hipotermija

Veselību ietekmē arī hipotermija. Lielāks risks pastāv tieši vēsā, vējainā un mitrā laikā. Ja otro maratona pusi skrien lēnāk nekā pirmo, iespējams, ķermenis nespēj pietiekami saražot siltumu. Jāuzvelk papildu drēbes, kas aiztur siltumu un kuras var ērti novilkt distances laikā, ja paliek par karstu.

Hipotermija var veidoties arī pēc sacensībām, kad sakarsis organisms atrodas vēsā vidē vai pat siltā vidē, tikai ķermeņa siltuma zuduma rezultātā. Hipotermijas gadījumā ne tikai saaukstējas, bet var attīsties sirds ritma traucējumi, kuru ārstēšana nav mazāk svarīga kā hipertermija.

Glikogēna iztērēšana

Pirms skrējiena modernie maratonisti visbiežāk lieto ar ogļhidrātiem bagātas maltītes. Izanalizējot faktus, ogļhidrātu papildu uzņemšanai ir būtiska nozīme.

Ogļhidrāti nodrošina muskuļus ar enerģiju, tie sadalās ātrāk nekā tauki un ir ir nepaciešami normālai aerobai fiziskajai aktivitātei. Ķermenī ogļhidrāti atrodas glikogēna veidā muskuļos un aknās un glikozes veidā asinīs. Maratona laikā muskuļi saņem enerģiju no muskuļu šūnās esošā glikogēna un asinīs esošās glikozes. Kad asinīs esošā glikoze ir iztērēta, aknas pārvērš tajās esošo glikogēnu glikozē un ievada to asinsrites sistēmā, lai nodrošinātu ar glikozi muskuļus. Ilgstošas aktivitātes laikā glikogēna rezerves pamazām tiek iztērētas. Turpmāk enerģijas iegūšanai muskuļu šūnas izmanto taukus, kuru daudzums muskuļu šūnās ir neliels un noārdīšanās process ir lēns.

Maratonisti šo pārslēgšanās procesu var pamanīt un to sauc par "skriešanu sienā" vai bonking (angļu val.). Izturības sporta veidos, kā riteņbraukšana un skriešana, ar terminu "skriešanu sienā" apraksta stāvokli, ko izraisa glikogēna rezervju iztukšošanās aknās un muskuļos. To raksturo pēkšņs nogurums un enerģijas zudums. Vieglākos gadījumos palīdz neliela atpūta un ar ogļhidrātiem bagāta uztura vai dzērienu lietošana. No tā var izvairīties, regulējot glikogēna līmeni, skrējiena laikā ēdot vai dzerot ar ogļhidrātiem bagātas uzturvielas vai samazinot fiziskās aktivitātes intensitāti.

Hipoglikēmija var būt lielāka problēma nekā glikogēna rezervju iztukšošanās muskuļos. Ja ilgstošas fiziskās aktivitātes laikā maratonisti nelieto papildu ogļhidrātus, glikogēna iztukšošanās aknās notiek apmērām pēc 2 stundām, novedot pie hipoglikēmijas.

Problēma ir tā, ka smadzenes kā enerģijas avotu patērē glikozi un hipoglikēmija rada izmaiņas smadzeņu funkcijās, kuras nosaka muskuļu stimulāciju. Pat ja muskuļos glikogēns ir pietiekoši, hipoglikēmijas rezultātā samazinās smadzeņu stimulācija muskuļiem, kā rezultātā muskuļu kontrakcijas ir vājākas un ir samazināts skriešanas ātrums. Maratona laikā ogļhidrāti būtu nepieciešami 30–60 g stundā 30–40 minūtes pirms noguruma iestāšanās.

Balsta un kustību sistēmas ievainojumi

Maratona laikā tiek veikti no 30 000 līdz 50 000 soļu. Pie katra soļa kājas atsitas pret zemi un šo spiedienu absorbē potīte, ceļi, gūžas locītavas un mugurkaula apakšējā daļa. Skrienot pa cietu virsmu, tiek bojāti locītavu skrimšļu virsmas.

Papildus tam, pēdai atsitoties pret cietu virsmu, tiek bojāti eritrocīti (maratonu anēmija). Nonākot asinīs lielākā daudzumā hemoglobīnam, tas nosprosto nieru kamoliņu kapilārus un iestājas akūta nieru nepietiekamība.

Ar katru soli kāja tiek pastiepta, veicot pēc iespējas garāku kustību. Tās ir ekscentriskās kustības, kuras var radīt ievainojumus muskuļu audos. Rezultātā muskuļu ievainojums un iekaisums var saglabāties vēl nedēļu pēc maratona skrējiena5. Muskuļu šķiedras atjaunojas no 3–12 nedēļām. Tādēļ nav pārsteigums, ka 65–92% maratona skrējēju ir muskuļu sāpes6.

Maratonos novēro kaulu lūzumus, locītavu sastiepumus, muskuļu šūnu (miocītu) membrānu, miofibrillu bojājumus līdz pat muskuļu plīsumam. Par laimi, tikai nelielai maratonistu daļai ievainojumi ir tik nopietni, lai būtu nepieciešamība meklēt medicīnisko palīdzību.

"Garo distanču skriešana ir dzīvesveids, ko var sākt tikai pēc tam, kad veikts garš un pacietīgs sagatavošanās darbs."

Faktori, kā skriešana maratonā pirmo reizi, saslimšana iepriekšējo divu nedēļu laikā, medikamentu lietošana, palielina muskuļu ievainojumu risku. Skrējēji, kuri skrien mazāk nekā 60 km nedēļā, ir pakļauti lielākam muskuļu ievainojumu riskam maratona laikā7. Palielināts treniņu režīms samazina ceļu ievainojumu risku, bet palielina augšstilba četrgalvainā muskuļa un paceles cīpslas muskuļa ievainojumu risku maratona laikā.

Imūnā sistēma

Muskuļu mikroskopiskās traumas skriešanas laikā izraisa nopietnākas sekas, kā sāpes muskuļos pie palpācijas. Atjaunošanās periodā pēc maratona ievainojuma vietā atbrīvojas citokīni, veicinot balto asins ķermenīšu piekļūšanu audiem. Īpaši pēc ilgstoša izturības sporta nodarbībām, kāds ir maratons, palielinās neitrofīlu, monocītu un limfocītu skaits8. Citi imūnās sistēmas rādītāji pazeminās, piemēram, deguna un siekalu imunoglobulīns IgA vairākas stundas pēc maratona9. Imūnās sistēmas galētājšūnas darbība tiek apslāpēta vairāk nekā nedēļu pēc maratona10. Ir stingri zinātniski pierādījumi, ka kortizols – stresa hormons – izdalās ilgstošas fiziskās aktivitātes laikā, un tas varētu būt viens no iemesliem, kas nomāc galētājšūnu darbību.

Radušies muskuļu ievainojumi maratona laikā var ietekmēt visu organisma imūno sistēmu, padarot to mazāk stabilu un nespējīgu pretoties infekcijām, piemēram, augšējo elpošanas ceļu infekcijām11.

Brīvie radikāļi, aerobā metabolisma bioprodukti, tāpat spēlē savu lomu muskuļu ierosinātā iekaisumu procesā. Skrienot ar ātrumu, kas pārsniedz anaerobās maiņas slieksni ilgāku laiku, organismā var iestāties dekompensēta metabolā acidoze. Tās rezultātā ūdeņraža joni un to veidotie aktīvie radikāļi var izsaukt centrālās nervu sistēmas darbības (slikta dūša, durstoša sajūta ādā, dezorientācija laikā un telpā u.c.) un homeostāzes traucējumus.

Nobeigumā

Maratons ir sporta veids un maratona skrējējiem tas ir dzīvesveids. Tas ir nopietns sporta veids, kas prasa atbilstošu sagatavošanos. Treniņi jāuzsāk pusgadu pirms paša maratona un vislabāk – speciālista vadībā.

Maratons nav izklaide brīvdienās vai veids, kā sevi pierādīt un parādīt citiem. Tas ir ekstrēms sporta veids, kas ir bīstams dzīvībai. Pati skriešana ir veselīga nodarbe un stiprina veselību, īpaši sirds un asinsrites sistēmu.

Tā ka skriet nepavisam nav kaitīgi, bet ievērojot mērenību un izvēloties slodzes atbilstoši savam fiziskās sagatavotības līmenim. Tādēļ aktivitātes, kā skriešana, riteņbraukšana un citas, ir ļoti nepieciešamas iekļaut ikdienas darba kārtībā.

Tādēļ vēlreiz jāatgādina visiem maratona organizētājiem un maratona dalībniekiem, ka maratons un dalība tajā sevis izrādīšanai var beigties traģiski.

1 http://en.wikipedia.org/wiki/Marathon

2 McCullough AP., Gallagher MJ, deJong AT., et al., Acute cardiac effects of marathon running. J Appl Physiol.

3 http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/379693-pec_dalibas_rigas_maratona_miris_zviedrijas_pilsonis

4 Noakes, T.D. 1987. Heart disease in marathon runners: A review. Medicine and Science in Sports and Exercise 19(3):187-194..

5 Hikida, R.S., R.S. Staron, F.C. Hagerman, W.M. Sherman, and D.M. Costill. 1983. Muscle fiber necrosis associated with human marathon runners. Journal of the Neurological Sciences 59:185-203.

6 Satterthwaite, P., P. Larmer, J. Gardiner, and R. Norton. 1996. Incidence of injuries and other health problems in the Auckland Citibank marathon, 1993. British Journal of Sports Medicine 30:324-326.

7 Kretsch, A., R. Grogan, P. Duras, F. Allen, J. Sumner, and I. Gillam. 1984. 1980 Melbourne Marathon study. The Medical Journal of Australia 22:809-814.

8 Nieman, D.C. 2000. Exercise effects on systemic immunity. Immunology and Cell Biology 78:496-501.

9 Nieman, D.C., D.A. Henson, O.R. Fagoaga, A.C. Utter, D.M. Vinci, J.M. Davis, and S.L. Nehlsen-Cannarella. 2002. Change in salivary IgA following a competitive marathon race. International Journal of Sports Medicine 23:69-75.

10 Berk, L.S., D.C. Nieman, W.Y. Youngberg, K. Arabatzis, J. Simpson-Westerberg, J.W. Lee, S.A. Tan, and W.C. Eby. 1990. The effect of long endurance running on natural killer cells in marathoners. Medicine and Science in Sports and Exercise 22(2):207-212.

11Nieman, D.C. 1997. Immune response to heavy exertion. Journal of Applied Physiology 82(5):1385-1394.